Sudraba komandas diriģents
2001. gada vasarā, kad Rīgā pirmo reizi notika Eiropas U-16 basketbola čempionāts, Latvijas komanda trenera Raivi Otersona vadībā pārsteidza līdzjutējus ar spēlētāju jaunībai netipiski prātīgu spēli un pieteica daudzus talantīgus spēlētājus. No tā sastāva Kaspars Bērziņš patlaban ir viens no valstsvienības līderiem, Mareks Jurevičus un Edgars Jeromanovs pelna profesionāļu maizi, Andris Biedriņš pēc augstu basketbola virsotņu sasniegšanas meklē jaunu motivāciju, bet vairāki toreizējie kadeti jau kļuvuši par treneriem. Arī Jānis Gailītis: 2001. gadā neatlaidīgs aizsargs un labs rezultatīvo piespēļu meistars (vidēji 5 spēlē!), bet 2014. gadā — Latvijas U-16 izlases galvenais treneris, kura profesionālo CVturpmāk rotās ieraksts: vadījis komandu, kas izcīnījusi 2. vietu Eiropas čempionātā. Nav slikti 29 gadu vecumā…
PIEREDZES NASTA UN KRĀTUVE
„Teikt, ka 2001. gada čempionāta pieredze noderēja šoreiz — tas būtu stipri pārspīlēts,” par vēsturiskajām paralēlēm Jānis pasmaida, kaut atgādinājums par spēlētāja Gailīša nozīmīgo lomu 13 gadus senajos notikumos viņam ir patīkams. „Tagad ir cits vecums, statuss, arī vērtības. Protams, ir labi, ja treneris zina, kā dzīve izskatās no otras, spēlētāja, puses. Saprot, ka nepilnu 16 gadu vecumā puiši vēl ne tuvu nav nobrieduši profesionāļi.”
Latvijas kadetu izlases 2001. un 2014. gada modeļus vieno Eiropas čempionātu sižeti. Abos gadījumos izdevās lielisks sākums (pa trim uzvarām startā), kam sekoja spēja sabremzēšanās. Tiesa, paralēles līdz galam neturpinās. 2001. gadā Latvijas kadeti zaudēja trijās izšķirošajās spēlēs un finišēja astotajā vietā, bet šogad pēc trim zaudējumiem otrajā posmā izslēgšanas turnīrā noķēra otro elpu. Kārtīgā vīru cīniņā izkapātā uzvara pār Vāciju (53:39) nodrošināja vietu labāko četriniekā, bet pusfinālā Spānija tika pārspēta neatlaidībā un precizitātē (81:71). Tikai finālā pret Franciju pietrūka spēka otrajam puslaikam (53:78), samierinoties ar sudraba medaļām.
„2001. gada čempionāta ceturtdaļfināla maču ar Lietuvu atceros ļoti labi (Jānis todien bija veiksmīgākais Latvijas komandas spēlētājs — 13 punktu, 7 rezultatīvas piespēles, 6 atlēkušās bumbas, lietderības koeficients 21). Pirmajā puslaikā panācām 32:19, bet otrajā puslaikā apstājāmies un galu galā 50:55… Vispār toreiz mēs pārāk respektējām lielās valstis. Iesildīšanās laikā metām aci uz pretiniekiem, skatījāmies, kā viņi sprauž bumbu grozā, un brīžiem metās nelāgi ap sirdi. Turklāt es vēl nebiju pats bailīgākais… Tagadējā paaudze nerespektē nevienu. Ne eiropiešus, ne argentīniešus, ar kuriem spēlējām turnīrā Turcijā. Puiši nevis taustījās, bet izgāja laukumā kā noteicēji: sak’, jūs te esat ciemos atbraukuši. Ļoti gribas ticēt, ka šāda pārliecība nav tikai izņēmums, kas raksturīgs vienīgi šai Latvijas izlasei. Pēdējā laikā ir daudz iedvesmojošu piemēru, kas parāda, ka Latvijas jaunie spēlētāji ne tikai nav sliktāki, bet ir labāki par konkurentiem ārzemēs — brāļi Bertāni, Strēlnieks… Tas iedvesmo.”
STATUSA MAIŅA BEZ PĀRDZĪVOJUMIEM
Pats Jānis savulaik iedvesmojies no Latvijas izcilāko basketbolistu un komandu spēlēm. Valtera Basketbola skolas audzēkņiem treniņi notikuši vecās Sporta pils mazajā zālītē, bet lielajā arēnā spēlējuši Brocēni. Tie puikas, kam paveicās īpaši, ar slotām rokās slaucīja laukumu. Citi iekārtojušies tribīnēs. Nav bijis pārāk svarīgi, vai savējiem pretī ir Madrides Real vai kādas superzvaigznes — vislielākā interese bijusi skatīties savējos. Tagad attieksme esot citādāka — publikas pievilkšanai vajadzīgi skaļi vārdi, zvaigznes.
Vai kadetu izlases un VBS komandas līderis Jānis Gailītis arī pats sapņojis kļūt par zvaigzni?
„Man patika spēlēt, būt komandā un uzvarēt. Gan jau gribējās arī MVP balvu dabūt, bet tas man nekad nav bijis galvenais. Varbūt tāpēc, ka vienmēr esmu sapratis — talanta ziņā neesmu liekams augstākajos plauktos. Viss, ko sasniedzu, nāca ar entuziasmu un smagu darbu. Protams, pēc U-16 izlases gribējās iekļūt U-18 izlasē, pēc tam U-20. Skatījos sporta pārraides un, kad par godu uzvarētājiem skanēja Fredija Merkurija dziesma, skudriņas skrēja pa muguru un gribējās pašam kādreiz būt uz olimpiskā pjedestāla. Starp citu, šajā ziņā mēs atšķiramies no tagadējās paaudzes, kas reti skatās pat lielo basketbolu, nemaz jau nerunājot par sacensībām citos sporta veidos, toties daudz laika pavada sociālajos tīklos.”
Jānis ir dzimis rīdzinieks, purvciemietis. Mācījies 85. vidusskolā, no treniņiem brīvajā laikā nodevies dažādām sportiskajām aktivitātēm, licis darboties ne tikai rokām un kājām, bet arī prātam. Labi padevusies matemātika, bijis mērķis tikt 1. ģimnāzijā, un tas arī sasniegts. Kaut gan tālaika basketbola līderu paaudze ar lielām sekmēm mācības neizcēlās, īpašu varonību viņš nesaskata — visu var savienot un izdarīt, tikai jāgrib… Starp citu, jaunais Eiropas kadetu vicečempions Artūrs Banga tagad 1. ģimnāzijā mācās uz astoņniekiem. Jaunais censonistrenējasVEF skolā, kur vidējā atzīme ir 9,7.
Gailītis paguva mazliet uzspēlēt Skonto komandā, izmēģināja spēkus Gulbenes un Līvānu komandās, līdz kļuva par vienu no atjaunotās komandas VEF Rīga pirmo gadu stabilākajiem spēlētājiem. Bet — ne vairāk.
„Kad daudzas reizes jau esi atsities pret griestiem, gribas jau pamēģināt vēlreiz, bet vienlaikus tu sāc arī domāt. Aizvien labāk saskati, kā tev pietrūks, un aizvien labāk saproti, ka nekad nebūsi pašā augšā. Man tāds lūzums notika, kad VEF komanda nostiprinājās un parādījās aizvien labāki ārzemnieki. Spēju paskatīties uz sevi no malas — it kā trenējos vairāk nekā viņi, bet tik un tā spēlē visu laiku atpaliku. Acīmredzot biju lēnāks, smagnējāks, nebiju pietiekami izkopis metienu. Psiholoģija citādāka, nekā vajadzīgs lielajā basketbolā. Iznāca, ka tērēju daudz enerģijas, lai iedragātu mūri, bet varēju savus spēkus izmantot lietderīgāk. Kad to sapratu, izšķirties nebija grūti. 2010. gada pavasarī LBL finālā septītajā spēlē zaudējām Baronam, un, kad vasarā par galveno treneri kļuva Rims Kurtinaitis, es jau biju trenera lomā.”
MŪŽIZGLĪTĪBAS PIRMAJĀS KLASĒS
Trenera amata nepieciešamo sertifikātu Jānis ieguvis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas divgadīgajos treneru kursos, kas nācis klāt RTU iegūtajam bakalaura grādam uzņēmējdarbības vadībā. Pats gan atzīst, ka īstie sertifikāti tiek saņemti profesionāļu vidē, daloties pieredzē ar kolēģiem un ieklausoties pieredzējušo amatbrāļu stāstos.
„Trenera izglītošanās ceļš ir garš, esmu tikai pašā sākumā. Jo vairāk iznāk darīšana ar treneriem, kuri kaut ko sasnieguši, jo labāk saprotu, ka viņi nekad nepārstāj mācīties. Piemēram, Eiropas jauno talantu nometnē Trevizo katru vakaru 60—70 gadus veci lielmeistari sanāk kopā ar dēlīšiem un sākas nebeidzams diskusijas. Turi tik ausis vaļā.”
Vaicāts par autoritātēm, Jānis kā pirmo nosauc lietuvieti Rimu Kurtinaiti, kurš ļoti iespaidojis savus gados jaunos palīgus — Gailīti un Nikolaju Mazuru.
„Ļoti daudz iemācījāmies. Jā, var kritiski runāt par viņa leksiku un toni, bet basketbola izpratne bija visaugstākajā līmenī. Kurtinaitim bija skaidra vīzija, kā un kāpēc komandai jāspēlē, ļoti augstas prasības pret izpildījumu. Arī ļoti interesants skats uz dzīvi. Turklāt viņš mācēja izskaidrot, kāpēc piespēle jāiedod tieši tad un tur. Vai varbūt es vienkārši tobrīd sāku pa īstam uztvert basketbolu (smaida). Tiesa, dažādu iemeslu dēļ emocionālais fons tosezon nebija labs, tāpēc VEF Rīgas rezultāti nebija tādi, kādus gribējām. Līdz Kurtinaiti uzaicināja uz Himkiem, viņa vietā atnāca Ramūns Butauts, kurš labi saprata, kas notiek un ar dažām korekcijām panāca ļoti labu efektu. Tāda formula visu laiku varētu strādāt, un labi būtu visiem — katram trenerim vajadzētu strādāt tikai pa pussezonai, bet komandai būtu laba spēle un rezultāti (smejas). Manuprāt, liela daļa spēlētāju tikai pēc kāda laika novērtēja, ko ieguvuši, strādājot ar Kurtinaiti.”
Pases dati (VEF Rīgas komandā iepriekšējās sezonās bija virkne spēlētāju, kuri ir vecāki par Jāni) trenerim Gailītim nekādu diskomfortu neradot. Galu galā pasaules praksē ir daudz piemēru agrai trenera karjeras attīstībai — itālietis Etore Mesīna, serbs Želko Obradovičs (Eirolīgas rekordisti)…
„Domāju, ka spēlētāji vairāk skatās nevis uz trenera vecumu, bet gan personību. Jaunībai ir gan plusi, gan mīnusi, un otros jākompensē ar enerģiju un azartu. Jāpierāda, ka esi savā vietā, vari palīdzēt tikt pie uzvarām. Ja tas izdodas, ir tiesības arī kļūdīties.”
SUDRABA KOMANDAS AIZKULISES
Pirmo pieredzi Latvijas jaunatnes izlasēs treneris Gailītis ieguva 2011. un 2013. gada vasarā, kad palīdzēja Latvijas U-16 un U-18 izlases vadītājam Nikolajam Mazuram. Pērnruden Basketbola savienības Treneru komisija viņu nominēja U-16 izlases vadītāja amatam, un pārdomu brīdis nemaz nav bijis vajadzīgs.
„Uzreiz piekritu. Zināju spēlētājus, ar dažiem biju strādājis ikdienā. Paldies Vefam, ka nelika šķēršļus, kaut arī zināmu laiku nebiju ar komandu. Kas bija visgrūtākais? Daudziem vai vismaz dažiem bija šaubas vai divi potenciālie līderi — Artūrs Strautiņš un Rodions Kurucs — varēs sadalīt bumbu. Manuprāt, pilnīgi liekas šaubas, jo tie ir divi stila ziņā pilnīgi dažādi spēlētāji. Turklāt gudri puiši. Tādi, kuri spēja nolikt malā savas ambīcijas, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Mana galvenā ideja bija vienkārša: spēlējot kopā, varam uzvarēt, bet atsevišķi — neesmu pārliecināts…”
2014. gada sezonā kadetu izlasei izdevās Latvijas basketbolā sen nepieredzēta panākumu sērija — uzvaras 18 pārbaudes mačos no 20, ieskaitot sešas vinnētās spēles prestižā 16 komandu pārbaudes turnīrā Turcijā, tai skaitā finālmačā pār nākamajiem čempioniem Francijas basketbolistiem (73:46). Sagadīšanās, unikālu talantu spēks vai pretinieki spēlēja paslēpes?
„Sezonas laikā nevienam nebija laika ilgi gatavoties turnīriem. Lielāka nozīme bija talantiem, arī spējai ātri uzķert kaut kādas lietas, un ar to mums viss bija kārtībā. Pirms Eiropas čempionāta visi nopietni gatavojās un komandas spēlēja daudz organizētāk. Maču iznākumu izšķīra sīkas detaļas. Bija lietas, kas mums nebija nostrādātas pietiekami labi. Brīžiem izskatījās, ka komanda veidojās čempionāta laikā, un tā arī bija.
Lielākās problēmas sagādāja vairāku spēlētāju veselības problēmas. Artūrs Strautiņš, arī Kārlis Garoza pilnvērtīgi darbā piedalījās tikai nedēļu. Par Artūra līdzdalību ilgi bija šaubas, jo savainojums bija nopietns. Kad parādījās iespēja paātrināt rehabilitāciju, runājām par viņa motīviem riskēt, un mani pārliecināja Artūra teiktais, ka viņš grib palīdzēt komandai, nevis viens pats vinnēt čempionātu. Viņš nebija labākajā formā, bet tik un tā bija nozīmīgs spēlētājs.”
Sportiskā varonība — spēlēt par spīti savainojumiem — nav traktējama viennozīmīgi. Labi, ka spēlētājs ir gatavs komandas dēļ pārvarēt sāpes, bet slikti, ka veselības problēmas sāk izpausties jau agrā jaunībā. Atsevišķi negadījumi vai sistēmas defekts?
Jānis nesteidz ar kategoriskiem vispārinājumiem, jo no kļūdām neesot pasargāts neviens.
„Droši varu runāt tikai par saviem audzēkņiem. VEF skolā rūpīgi sekojam līdzi ne tikai spēļu skaitam, bet arī kvalitātei. Spēle ar vāju pretinieku nogalina vēlmi pareizi iemācīties darbības, jo par kļūdām lēmumos, tehnikā spēlētājs netiek sodīts. Jāatrod līmenis, lai pretinieki piespiestu darīt to, ko vēl nemāki un rastos vēlme iemācīties ko jaunu. Turklāt jāizbrīvē laiks, lai to izdarītu. Mums sezonā bija kādas 42 spēles, nevarējām atrast laiku trenēties. Taču arī mēs nebijām pasargāti no kļūdām — sezonas laikā Rodionam konstatēja ceļgalu pārslodzi. Labi, ka laikus pamanījām problēmu, un pavasarī vairākus mēnešus viņš nemaz nespēlēja.”
Kad Eiropas čempionāts bija pāri pusei un kļuva skaidrs, ka Latvijas vienībai vieta labāko astoņniekā garantēta, treneris neslēpa, ka no iespējamiem pretiniekiem ceturtdaļfinālā vislabāk gribētu spēlēt ar Francijas komandu. Iedrošināja trijās pārbaudes spēlēs izcīnītās pārliecinošās uzvaras, kas signalizēja, ka franču spēles stils ir parocīgs. Kad ar Francijas komandu ceļi krustojās finālmačā, bija optimistiskas priekšnojautas, kuras diemžēl nepiepildījās. Vai tāpēc, ka pretinieki stiprākos argumentus bija sataupījuši oficiālajam mačam?
„Taktisku pārsteigumu finālā nebija, bet franči lika lietā savu fizisko pārspēku un mums neļāva neko — ne Kristeram Zorikam un Rodionam Kurucam veidot spēli, ne garajiem kaut ko izdarīt zem groza. Nebija tā, ka mēs nebūtu bijuši psiholoģiski gatavi vai pietiekami motivēti. Pietrūka fiziskā spēka. Ļoti daudz bija prasījusi pusfināla spēle, jo spāņi izsūca daudz enerģijas. Frančiem ceļš līdz izslēgšanas turnīram bija vieglāks un fiziskais pārsvars — ievērojams. Kad spēlējām pārbaudes mačus, tik liela spiediena tomēr nebija. Video redzējām, ka viņi spēlē ļoti aktīvi, zinājām, ka nebūs viegli, bet cerējām, ka pārspēks tomēr nenogalinās. Turklāt divos iepriekšējos gados U-16 čempionāta finālspēlēs bija šahs un soļošana, jo abas komandas jau bija izpumpējušās. Bet frančiem spēka vēl bija ļoti daudz. Protams, ja būtu bijuši mazliet aukstasinīgāki un veiksmīgāki, varbūt varējām novest spēli līdz galotnei un tad…”
LAI PIRMĀ MEDAĻA NEBŪTU PĒDĒJĀ
Apbalvošanas ceremonijā spēlētāji saņēma 12 vienādas medaļas, bet ne nu visi deva vienādu ieguldījumu to izcīnīšanā, ne visiem ir vienlīdz spožas perspektīvas nākotnē. To atzīst arī treneris, lai arī piekodina, ka šajā vecumā spēlētājus strikti sadalīt kategorijās nebūt nav pareizi.
„Ir spēlētāji ar īpašu talantu — augums, kustības, ātri un kvalitatīvi pieņemti lēmumi. Ir tādi, kam jāiegulda ļoti daudz darba. Ir tādi, kam vēl jāiemācās laukumā likt strādāt arī galvai. Bet basketbolā ir vieta gan tādiem, gan tādiem, tāpēc katram novēlu atrast pareizāko veidu, kā izpausties.
Ļoti svarīgi ir attīstīt prātu. Tas kontrolē ķermeni, kura trenēšanai katru dienu tiek veltītas vismaz četras stundas. Tātad tikpat daudz jāstrādā arī prātam. Intelekts, pasaules redzējums, zināšanas, arī pozitīvisms… Jāinteresējas par visu. Un jāprot savu laiku izmantot lietderīgi, nenotrallinot nodarbēs, kas nenes nekādu labumu. Kuri sapratīs laika vērtību, tie būs ieguvēji. Citiem vienmēr kaut kā pietrūks, lai kāds būtu talants. Ir brīži, kad noder arī datorspēles, bet, ja ceļas un aizmieg ar smārtfonu rokā, aizmirstot par reālo dzīvi…
Interesants gadījums Baltijas jūras kausa laikā. Viesnīcā pirmajā stāvā dzīvoja meitenes, trešajā puiši. Potenciāli laba situācija (smejas). Izstaigāju gaiteņus un redzu, ka istabām durvis vaļā un gan puiši, gan meitenes sēž ar telefoniem rokā. Esmu pārliecināts, ka īsziņas gāja no pirmā stāva uz trešo un atpakaļ. Teicu savējiem: labāk ejiet lejā…
Ceru, ka izlasē pavadītais laiks visiem būs bijis lietderīgs ne tikai medaļas dēļ. Kopā ar saviem kolēģiem centāmies ne tikai veidot komandas spēli, bet arī palīdzēt puišiem attīstīties, iemācīt kaut ko jaunu. Katrs pats var izvērtēt un paņemt to, kas vajadzīgs. Laiks rādīs, cik kuram šī vasara devusi.”
Jānis GAILĪTIS
Basketbola treneris
Dzimis: 1985. gada 23. aprīlī Rīgā
Izglītība: absolvējis Rīgas 1. ģimnāziju, Valtera Basketbola skolu, RTU un LSPA treneru skolu
Sportā: spēlējis Latvijas U-16 un U-20 izlasēs, LBL komandās Skonto, BK Rīga, ASK-Buki/Gulbene, RNS-D/Līvāni, VEF Rīga
Sasniegumi: Latvijas vicečempions (2010)
Strādājis: par jauniešu treneri BJBS Rīga/Jugla un VEF skolā. Kopš 2010. gada VEF Rīgas treneris, Latvijas U-16 (2011) un U-18 izlases (2013) otrais treneris, U-16 izlases galvenais treneris (2014) — 2.-vieta Eiropas kadetu čempionātā
Ģimenes stāvoklis: precējies, Gustava (5) tētis
