Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Vairāk nekā spēle

Bieži dzirdēts, ka sportu nevajag jaukt ar politiku. Latvijā tas ir neierasti, bet daudzviet pasaulē futbols vienmēr ir bijis sociālās un politiskās dzīves būtiska sastāvdaļa. Šomēnes Latvijas futbola valstsvienība aizvadīs pārbaudes spēli Ukrainā, kas šobrīd ir visas Eiropas politikas uzmanības centrā. Kad pagājušā gada sākumā Ukrainā risinājās pašcieņas jeb Maidana revolūcija”, cīņas avangardā izvirzījās tieši Ukrainas futbola klubu karstasinīgākie fani jeb ultras. Šis nebūt nav pirmais un vienīgais gadījums vēsturē, kad futbols spēlējis būtisku lomu nāciju nacionālās identitātes stiprināšanā, cīņā par neatkarību un cilvēktiesībām.

Es izaugu ar tēva stāstiem par to, kā sešdesmitajos gados Rīgas Daugavas mačos līdzjutēji skandēja: „Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!” Tas bija veltījums Daugavas uzbrucējam Gunāram Ulmanim, taču šo vārdu divdomība komentārus neprasa. Pēc tam laika gaitā Daugavas vaibsti kļuva arvien svešāki, bet futbols arvien retāk ieņēma centrālo vietu uz mūsu sporta skatuves.

Latvijas futbolā politika reti bijusi dienaskārtībā. Nepatīkamākais incidents bija 2005. gadā, kad Latvija aizvadīja pasaules čempionāta atlases maču Sanktpēterburgā. Atmosfēra stadionā bija ļoti specifiska — pirms spēles un pārtraukumā stadionā skanēja kara laika dziesmas, bet spēles laikā krievu fani skandēja rupjus saukļus. Protams, globālā mērogā tie tādi dzīves sīkumi vien bija.

Varam būt droši, ka arī Ļvovā Latvijas izlases mačā uzmanības centrā būs ne tikai notikumi laukumā, bet arī tribīnēs. Futbola stadionu tribīnes vienmēr bijušas laba skatuve, kur paust savu nacionālo stāju vai attieksmi pret aktuāliem notikumiem. Oficiāli gan starptautiskajos futbola mačos ir aizliegts uzstāties ar politiskiem lozungiem, bet ir lietas, pret kurām nevar palikt vienaldzīgs. Jāpiekrīt ukraiņu faniem, kuri kādā mačā bija izkāruši plakātu — Tradīcijas dārgākas par sodiem. Futbols jau kopš seniem laikiem nav tikai izklaide vai bizness. Esmu drošs, ka nekad arī nebūs.

UKRAIŅU REVOLUCIONĀRI

2013. gada beigās Ukrainā sākās plaša protesta kustība pret toreizējā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča režīmu, kas ieguva nosaukumu Eiromaidans. Pagājušā gada janvārī sākotnēji miermīlīgās demonstrācijas pārauga jau īstā revolūcijā, kad Janukovičam uzticīgās policijas specvienības kopā ar režīma organizētajām huligānu bandām (Ukrainā šos valsts varas savervētos bandītus iesauca par tituškām) asiņaini izrēķinājās ar protestētājiem. Tad malā nepalika arī Ukrainas futbola klubu fanu kustība, kas apvieno tūkstošiem cilvēku.

Vispirms Kijevas Dinamo aktīvākie fani jeb ultras sāka veidot pašaizsardzības vienības, lai aizstāvētu cilvēkus no policijas un titušku patvaļas, drīz vien arī citu Ukrainas premjerlīgas klubu fani pievienojās šai kustībai. Daudzās Ukrainas pilsētās tieši ultras kļuva par Eiromaidana demonstrāciju apsargiem, piedaloties sadursmēs ar titušku bandām un policiju. Starp citu, Eiromaidana atbalsta akcijās iesaistījās arī abu Krimas klubu (FC Sevastopol un Simferopoles Tavrija) atbalstītāji. Šāda fanu vienotība kļuva par pārsteigumu, jo vēsturiski starp dažādu Ukrainas klubu ultrām bijušas naidīgas attiecības, regulāri notika arī kautiņi (piemēram, Kijevas Dinamo fani draudzējās ar Ļvovas Karpati ultrām, bet nesadzīvoja ar Doņeckas Šahtar un Harkovas Metalist atbalstītājiem), bet Eiromaidana laikā pirmo reizi vēsturē visu ultru starpā oficiāli tika pasludināts pamiers.

Pēc Krievijas agresijas (Krimas aneksijas un pseidoseparātistu kustību izveidošanas Doņeckas un Luhanskas apgabalos) Ukrainas klubu fani arī sāka regulāri rīkot kopīgus gājienus, lai demonstrētu savu atbalstu Ukrainas vienotībai. Šajos pasākumos īpaši aktīvi bija tieši krieviski runājošo Austrumukrainas lielo klubu Šahtar un Metalist fani. Tādā veidā ultras, kam pirms tam nebūt nebija tā labākā slava, kļuva par nacionālās vienotības paraugu, uzskatāmi atbildot Krievijas propagandai, ka Austrumukraina nevēlas būt kopā ar pārējo Ukrainu.

Krievijas agresija Ukrainā atstājusi pēdas arī sportiskajā ziņā, jo pēc Krimas aneksijas tika likvidēti abi pussalas klubi — neatkarīgās Ukrainas pirmie čempioni (1992. gadā) Simferopoles Tavrija, kā arī FC Sevastopol, kur vēl pērn spēlēja arī Latvijas izlases pussargs Aleksandrs Fertovs. Abās pilsētās gan tika izveidoti jauni klubi, kuriem kopā ar vēl vienas Krimas pilsētas Jaltas komandu tika ierādīta vieta pēc skaita trešajā Krievijas čempionāta līgā, taču Eiropas Futbola federāciju savienība (UEFA) neatļāva tik klaju starptautisko tiesību pārkāpumu, iesakot Krimas klubiem rīkot savu vietējo čempionātu.

Savukārt četri Ukrainas virslīgas klubi vairs nevar aizvadīt spēles savos stadionos, jo Doņecka un Luhanska nonākušas Krievijas grupējumu rokās. Tāpēc Ukrainas čempionvienība Šahtar savas mājas spēles spiesta aizvadīt Ļvovā, divi pārējie Doņeckas klubi Metalurh un Olimpik pārcēlušies uz Kijevu, bet Luhanskas Zorja iekārtojusies Zaporožjē.

Pēc pēdējā gada notikumiem attieksme pret Krieviju ukraiņiem ir mainījusies uz ilgiem laikiem. Precīzi tautas noskaņojumu raksturoja Ukrainas izlases un Dņipro aizsargs Artjoms Fedeckis: „Es labāk beigtu futbola karjeru, nekā spēlētu Krievijas čempionātā.”

Latvijas izlase ar ukraiņiem spēlē īpaši Euro 2012 uzceltajā stadionā Arena Lviv, kur ir vietas 35 tūkstošiem skatītāju. Interesanti, ka Ļvovas klubs savas mājas spēles aizvada pilsētas vecajā stadionā, jo Arena Lviv ir pārāk dārga īre. Toties moderno arēnu valsts čempionātā un Čempionu līgā izmanto par bezpajumtniekiem kļuvušais Doņeckas Šahtar.

HORVĀTIJAS VARONIS

Savulaik futbolam bija iedvesmojoša loma arī Horvātijas neatkarības cīņās. 1990. gadā vēl eksistēja Dienvidslāvija, kad Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā valsts čempionāta spēlē tikās abas labākās Dienvidslāvijas komandas — vietējais Dinamo pret serbu Crvena Zvezda no Belgradas. Tikko bija notikušas pirmās demokrātiskās Horvātijas parlamenta vēlēšanas, pēc kurām kļuva skaidrs, ka Horvātija mērķē uz neatkarību, tāpēc Dienvidslāvijā valdīja saspringta gaisotne.

Uz sezonas centrālo maču Zagrebā ieradās trīs tūkstoši serbu fanu. Crvena Zvezda fani sāka lauzt krēslus un demolēt stadionu, taču policija neiejaucās. Tad daļa horvātu līdzjutēju mēģināja izrauties laukumā, lai tiktu līdz viesu sektoram — un laukums pārvērtās par īstu kaujas lauku. Daži futbolisti arī vēl bija palikuši laukumā, un, redzot, kā policisti sit horvātu fanu, nervi neizturēja Dinamo spēlētājam Zvonimiram Bobanam, kurš ar karatē cienīgu lēcienu iespēra policistam. Pēc šā incidenta Bobans, kurš vēlāk aizvadīja panākumiem bagātu karjeru Itālijas klubā AC Milan, tika diskvalificēts uz pusgadu, tāpēc Dienvidslāvijas izlases sastāvā nevarēja piedalīties 1990. gada pasaules čempionātā. Toties Horvātijā Bobans tika iecelts nacionālā varoņa statusā. Pēc gada sākās pirmais Dienvidslāvijas karš, kas beidzās ar Horvātijas neatkarības iegūšanu, bet pie Zagrebas stadiona Maksimir ir uzcelts piemineklis tiem Dinamo faniem, kuri zaudēja dzīvību brīvības karā.

„Tas bija labākais, ko esmu paveicis. Man bija jāizstāv savi cilvēki, un es vēlējos cīnīties pret tām netaisnībām, kas tajā dienā notika. Vilšanās daudzu gadu garumā beidzot eksplodēja,” vēlāk skaidroja Bobans.

Bobans gan nav vienīgais horvātu futbolists, kurš politisku gājienu dēļ izlaidis pasaules čempionātu. Pagājušajā gadā tieši pirms pasaules čempionāta finālturnīra uz 10 spēlēm tika diskvalificēts Horvātijas izlases aizsargs Josips Šimuničs, kurš tika apvainots rasistiska naida kurināšanā. Šimuniča pārkāpums bija tas, ka viņš pēc uzvaras izšķirošajā atlases mačā pār Islandi piegāja pie horvātu fanu sektora un megafonā uzsauca: „Par dzimteni”, uz ko fani vienotā korī atbildēja: „Gatavi.” Tā kā Otrā pasaules kara laikā tas bija bēdīgi slaveno horvātu fašistiskās kustības Ustaši sveiciens, FIFA uzskatīja, ka tā nav tikai nevainīga patriotisma izpausme. Šimuničs apstrīdēja FIFA lēmumu Starptautiskajā Arbitrāžas tiesā Lozannā, taču tā atstāja spēkā futbolista diskvalifikāciju.

VĀCIJAS POSTS UN ATDZIMŠANA

Krimas aneksiju un Putina Krievijas iebrukumu Ukrainā bieži salīdzina ar Hitlera Vācijas agresīvo politiku pirms Otrā pasaules kara, kad visa pasaule tikai noskatījās, kā 1938. gadā Vācija vispirms pievienoja sev Austriju, bet tad, aizbildinoties ar tautiešu aizstāvību, sagrāba Čehoslovākiju. Toreiz pasaules demokrātiju līderi cerēja, ka līdz ar to Hitlera apetīte būs apmierināta, taču šāda nomierināšanas taktika tikai iedrošināja agresoru jauniem iekarojumiem. Nomierināšanas politika izpaudās arī futbolā, kur spilgtākais piemērs bija 1938. gada maijā, kad Anglijas izlase Berlīnē pārbaudes spēlē tikās ar Vācijas valstsvienību. Tagad tas ir neticami, bet Anglijas Ārlietu ministrija nolēma, ka angļu futbolistiem jāpiekrīt vāciešu aicinājumam sveikt vairāk nekā 100 tūkstošus skatītāju ar ierasto nacistu sveicienu. Protams, toreiz nacistu sveiciens vēl nebija ieguvis tik sliktu slavu, taču Hitlera Vācijas agresīvā politika jau bija acīmredzama.

Jāpiebilst, ka īsi pirms šā gadījuma jau bija notikusi Austrijas pievienošana Vācijai jeb Austrijas anšluss. Tajā laikā Austrijas futbola izlase tika uzskatīta par vienu no pasaules spēcīgākajām komandām, kas bija iesaukta par Wunderteam (latviski — brīnumkomanda), taču pēc anšlusa Austrijas izlasei gāja secen 1938. gada pasaules čempionāts. Starp citu, šā čempionāta atlasē austrieši ar 2:1 apspēlēja Latvijas valstsvienību. Pēc mūsdienu paražām austriešu vietā uz čempionātu būtu jābrauc latviešiem, taču toreiz tika nolemts, ka čempionātā vienkārši spēlēs par vienu komandu mazāk, nekā plānots.

Austrijas izlases futbolistiem tika dota iespēja spēlēt Vācijas valstsvienībā — Hitlers pieprasīja, lai Vācijas izlasē būtu puse vāciešu un austriešu. Tiesa, Austrijas izlases līderis un viena no tā laika pasaules futbola spilgtākajām zvaigznēm Matiass Šindelārs, kurš tiek uzskatīts par austriešu visu laiku labāko futbolistu, atteicās spēlēt Vācijas izlasē. Pēc gada Šindelārs kopā ar draudzeni tika atrasti miruši savā dzīvoklī Vīnē. Oficiāli tika paziņots, ka tas ir nelaimes gadījums, taču joprojām dzīva ir versija, ka viņš kļuva par nacistu slepenpolicijas gestapo upuri.

Pastiprinātajai Vācijas izlasei bija jākļūst par vieniem no čempionāta galvenajiem favorītiem, taču vāciešus sagaidīja vilšanās, jo viņi jau pirmajā kārtā zaudēja Šveicei. Tā gan nebija vienīgā Hitlera futbola vilšanās, arī 1936. gada Minhenes olimpiskajās spēlēs Vācijas futbolisti neattaisnoja cerības, jau otrajā kārtā 100 tūkstošu skatītāju klātbūtnē negaidīti zaudējot Norvēģijai. Šo spēli klātienē apmeklēja viss nacistu zieds — Hitlers, Gēbelss, Hess un Gērings. Gēbelss savā dienasgrāmatā rakstīja: „Fīrers ir ļoti ieinteresēts. Es gandrīz nespēju sevi kontrolēt. Spēle kā masu suģestija.”

Savukārt pēc kara futbols ļoti palīdzēja Vācijai dziedēt kara traumas, jo 1954. gadā Vācijas valstsvienība Šveicē negaidīti izcīnīja pasaules čempionu titulu, dodot iemeslu vāciešiem pēc lielā kauna atkal ar kaut ko lepoties. Vāciešu uzvaru nosauca par Bernes brīnumu, bet čempionus, atgriežoties dzimtenē, sagaidīja divi miljoni līdzjutēju.

„Vāciešiem tā bija sava veida atbrīvošanās no visām tām lietām, kas nospieda pēc Otrā pasaules kara,” rakstīja vāciešu vēsturnieks Joahims Fests, bet žurnāls Der Spiegel atzina: „Vienā 90 minūšu spēlē ar Ungāriju piedzima mūsdienu Vācija.”

UNGĀRU TRIMDA

1954. gada pasaules čempionāta finālā vācieši negaidīti pieveica par galvenajiem favorītiem uzskatīto Ungārijas izlasi. Piecdesmitajos gados Eiropas futbolā parādījās jauna brīnumkomanda — Ungārijas izlase ar leģendāro Ferencu Puškašu priekšgalā. Pēc četriem gadiem ungāri atkal noteikti būtu pasaules čempionāta galvenie favorīti, taču 1956. gadā pēc tautas revolūcijas pret staļinistu režīmu Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā jau plosījās PSRS armija. Bojā gāja trīs tūkstoši ungāru, desmitiem tūkstošiem cilvēku nokļuva ieslodzījumā, bet 200 tūkstoši ungāru devās bēgļu gaitās. PSRS iebrukums arī sagrāva Ungārijas visu laiku izcilāko komandu, jo trīs Ungārijas Zelta komandas labākie uzbrucēji Puškašs, Šandors Kočišs un Zoltans Čibors devās trimdā. Vēlāk Puškašs vēl uzspēlēja Spānijas izlasē.

Tieši padomju iekārtā visskaļāk tika deklarēts, ka sports un politika nav saistīti, taču, kā jau tas bieži gadījās sociālistiskajā režīmā, realitātē viss bija pavisam citādāk. Toni noteica ilggadējais PSRS diktators Josifs Staļins. Kad 1952. gada Helsinku olimpiādes astotdaļfinālā PSRS izlase zaudēja Dienvidslāvijai (tā bija kļuvusi par PSRS ienaidnieci, jo dienvidslāvu vadonis Tito nolēma būvēt sociālismu bez padomju virsvadības), krievu futbolistiem sods nebija ilgi jāgaida — tika izformēta valsts čempionvienība un izlases bāzes komanda CDSA (tagadējā CSKA).

BOIKOTI UN SANKCIJAS

Tāpat kā olimpiskajās spēlēs, arī futbolā PSRS bija iesaistīta politiskajos boikotos. Pirmajā Eiropas čempionātā, kas notika 1960. gadā, PSRS ceturtdaļfinālā bija savā un pretinieka laukumā jāspēlē ar Spāniju, taču Spānijas diktators ģenerālis Franko neļāva spāņiem braukt uz komunistisko Padomju Savienību. Savukārt pirms 1974. gada pasaules čempionāta jau PSRS vadība atteicās laist futbolistus uz izšķirošo atlases spēli Čīlē, kur īsi pirms tam bija noticis militārais apvērsums, kad ģenerālis Pinočets gāza sociālista Aljendes valdību.

Arī mūsdienās boikoti nav neiespējami, tāpēc futbola varasvīri spēlē uz apsteigšanu, nemaz nepieļaujot situāciju, ka atsevišķām valstsvienībām būtu jābrauc vienai pie otras. Piemēram, pagājušajā mēnesī notikušajā Eiropas līgas astotdaļfinālu izlozē tika nošķirti Ukrainas un Krievijas klubi. Tāpat pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā 2008. gadā iepriekšējos pasaules un Eiropas čempionātu atlases turnīros tika atdalītas abu valstu izlases. Politisku iemeslu dēļ vēl pirms izlozes tiek nodalītas arī Armēnijas un Azerbaidžānas izlases, kas Eiro 2008 atlasē trāpījās vienā grupā, taču spēles nevarēja notikt, jo azerbaidžāņi atteicās uzņemt armēņus.

Kad pilnā sparā ritēja Dienvidslāvijas karš, Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) aizliedza Dienvidslāvijas izlasei piedalīties oficiālajos mačos, kas tādējādi šķīrās no jau izcīnītās ceļazīmes uz Euro 1992 (dienvidslāvu vietu pēdējā brīdī ieņēma Dānija, kas sensacionāli arī uzvarēja čempionātā). Sankciju dēļ dienvidslāvi izlaida arī 1994. gada pasaules čempionātu, bet Euro 1996 varēja startēt tikai no Dienvidslāvijas atdalījušās Horvātija, Slovēnija un Maķedonija.

Kā zināms, šobrīd ar dažādu veidu ekonomiskajām sankcijām par iebrukumu Ukrainā tiek sodīta Krievija, taču uz sportu pagaidām tas vēl neattiecas. Vairāki pasaulē pazīstami politiķi gan aicina par to padomāt, jo Krievijai ir piešķirtas tiesības rīkot 2018. gada pasaules čempionātu, bet demokrātiskajai pasaulei būtu ciniski rīkot lielāko futbola festivālu agresorvalstī.

Dažreiz politiskas kaislības pāraug tik lielās nekārtībās, ka futbola spēli nemaz nevar aizvadīt līdz galam. Tā pagājušajā rudenī Serbijas galvaspilsētā Belgradā tika pārtraukta Euro 2016 atlases spēle ar Albāniju, jo laukumā tika palaists mazs radiovadāms lidaparāts, pie kura bija piekārts Lielalbānijas karogs. Serbu futbolisti norāva šo karogu, albāņu spēlētāji metās to aizstāvēt, bet drīz vien laukumā jau kāvās ne tikai futbolisti, bet arī pirmie no tribīnēm izlauzušies fani. Albāņu futbolistiem bija jāglābjas ģērbtuvēs, bet spēle tā arī palika nenospēlēta (abas komandas palika bez punktiem, jo serbiem tika piešķirta tehniskā uzvara ar 3:0, taču tajā pašā laikā viņi tika sodīti ar trīs punktu noņemšanu). Neaizmirsīsim, ka šajā rudenī abām komandām būs jātiekas jau Albānijā.

KATALĀŅU ARMIJA

Mūsdienās futbols ir ļoti mainījies, jo tajā daudz lielāka nozīme ir naudai, tāpat arī sporta karali ļoti ietekmējuši aktuālie globalizācijas procesi. Daži pasaulē pazīstami klubi būtībā kļuvuši par miljardieru rotaļlietām (piemēram, Putina protežē Abramovičam piederošais Londonas Chelsea vai arābu šeihu Manchester City un Paris Saint-Germain). Tomēr atsevišķi klubi joprojām saglabā svarīgu simbolisku nozīmi nāciju vai kopienu dzīvē. Te īpaši būtu jāizceļ trīs leģendāri klubi — Katalonijas FC Barcelona, basku Athletic no Bilbao un Skotijas Celtic.

Ne velti pasaules futbola grandu FC Barcelona devīze ir: „Vairāk nekā klubs.” Šobrīd Katalonijā notiek aktīva politiska cīņa pat atdalīšanos no Spānijas, bet Barca jau kļuvusi par neatņemamu katalāņu nacionālās identitātes simbolu. Kā savulaik teicis bijušais FC Barcelona angļu treneris Bobijs Robsons: „Katalonija ir valsts, bet FC Barcelona ir tās armija.”

Lai gan klubu 19. gadsimta izskaņā dibināja šveicietis Žoans Gampers, FC Barcelona vēsture ir cieši savijusies ar katalāņu cīņu par pašnoteikšanos. Tas ne reizi vien arī radījis barseloniešiem nepatikšanas. 1925. gadā klubs uz pusgadu tika diskvalificēts, jo līdzjutēji pirms kādas spēles bija izsvilpuši Spānijas himnu. Kad 1936. gadā sākās Spānijas pilsoņu karš, katalāņi kopā ar baskiem cīnījās republikāņu pusē, kas galarezultātā zaudēja ģenerāļa Franko spāņu nacionālistiem. Kara laikā gāja bojā ap pusmiljona cilvēku, tostarp tika nošauts arī FC Barcelona prezidents Hoseps Sunjols. Pēc kara tika aizliegts Katalonijas karogs un publiskajā telpā tika ierobežota katalāņu valodas izmantošana (Camp Nou stadions bija viena no retajām vietām, kur katalāņi varēja droši runāt dzimtajā valodā, nebaidoties no represijām).

Tomēr uzreiz pēc Franko nāves 1975. gadā barselonieši atkal varēja neslēpt savu nacionālo stāju — jau uz pirmo spēli pret niknākajiem pretiniekiem Madrides Real, kas bija ģenerāļa Franko mīļotā komanda, tika izgatavoti simtiem Katalonijas karogu, kuri spēles sākumā simbolizēja notikušās pārmaiņas. Pēc Franko nāves Katalonija atguva autonomiju Spānijas sastāvā, taču tagad katalāņi arvien skaļāk pieprasa tiesības rīkot referendumu par pilnīgu neatkarību, pret ko Spānijas valdība joprojām iebilst. Pagājušajā gadā arī FC Barcelona parakstīja petīciju ar prasību rīkot referendumu par pašnoteikšanās tiesībām.

BASKU TRADĪCIJAS

Mūsdienu globalizācijas laikmetā īpašs fenomens ir cits Spānijas līgas klubs — Basku zemes Athletic no Bilbao, kas nu jau vairāk nekā 100 gadu Athletic ievēro nerakstītu principu, ka komandā spēlē tikai baski. Tas ir vienīgais augstākā līmeņa klubs Eiropā, kas joprojām iztiek bez leģionāriem. Ņemot vērā, ka šosezon Athletic spēlēja UEFA Čempionu līgā, tad var teikt, ka šī politika joprojām ir dzīvotspējīga arī sportiskajā ziņā. Kāds varbūt šajā gadījumā saskata diskrimināciju, taču jāņem vērā arī konteksts, jo ilgus gadus Spānijas diktatora ģenerāļa Franko valdīšanas laikā futbols baskiem bija gandrīz vai vienīgā iespēja demonstrēt savu nacionālo apziņu. Savā ziņā Athletic var uzskatīt par neoficiālu Basku zemes izlasi, lai gan Spānijas čempionātā labus panākumus guvis vēl viens basku klubs Real Sociedad. Athletic sastāvā gan ir spēlējuši vairāki citvalstu izlašu spēlētāji (tostarp arī 1998. gada pasaules čempions Francijas izlases rindās Biksants Lizarazū), bet visiem viņiem bijusi basku izcelsme. Pamazām gan Athletic sāk atkāpties no savas striktās politikas, jo tagad komandā var tikt arī tie spēlētāji, kuriem nav basku asiņu, bet viņi kļuvuši par futbolistiem Basku zemē. Tāpēc šosezon Athletic rindās debitēja melnādainais Inaki Viljamss, kuram abi vecāki ir afrikāņi, bet viņš ir dzimis Bilbao un audzināts pēc basku tradīcijām.

Tāpat kā katalāņi, arī baski cer agrāk vai vēlāk iegūt valstisko neatkarību. Kad pirms trim gadiem FC Barcelona un Athletic Madridē tikās Spānijas kausa finālā, abu komandu līdzjutēji Spānijas karaļa Huana Karlosa klātbūtnē draudzīgi izsvilpa Spānijas himnu. Šogad abas komandas atkal tiksies Spānijas kausa finālā.

ĪRU LIETA

Atskatoties vēsturē, Latvijai ir visai līdzīgs liktenis ar Īriju — abas valstis pat gandrīz vienā laikā izcīnīja neatkarību drīz pēc Pirmā pasaules kara (Latvija — 1918. gadā, bet Īrija — trīs gadus vēlāk), atbrīvojoties no kaimiņu impērijas važām (tikai īriem Krievijas vietā bija Lielbritānija). Protams, mūs gaidīja vēl viena okupācija, bet īri bija spiesti atstāt Lielbritānijai daļu savas salas — Ziemeļīriju, kur ietilpst sešas no 32 Īrijas grāfistēm. Ziemeļīrijas sportistiem ir iespēja izvēlēties pārstāvēt Īrijas Republiku vai Lielbritāniju, bet futbolā starptautiskajā arēnā spēlē atsevišķa Ziemeļīrijas izlase. Ja ilgus gadus Ziemeļīrijas izlasē bija jāspēlē visiem reģionā dzimušajiem futbolistiem, tad tagad viņiem ir tiesības spēlēt Īrijas izlasē, ko īri arī labprāt izmanto.

Ziemeļīrijai arī ir viena kopīga iezīme ar Latviju — ja Latvijā mēs satraucamies par divkopienu valsts veidošanos, tad Īrijai atņemtajās grāfistēs var redzēt, kā izskatās divkopienu valsts visskarbākajās izpausmēs. Piemēram, Ziemeļīrijas galvaspilsēta Belfāsta faktiski ir sadalīta divās daļās — vienā pusē dzīvo unionisti jeb lojālisti, kuru priekšteči jau pirms vairākām paaudzēm ieradās Īrijā no Anglijas vai Skotijas, tāpēc viņi vēlas palikt Lielbritānijas sastāvā, bet otrā pusē ir republikāņi vai nacionālisti, kuri sapņo par vienotu Īriju. Ziemeļīrijas iedzīvotājus šķeļ ne tikai politiskie uzskati, bet arī reliģiskās atšķirības (republikāņi pārsvarā ir katoļi, bet unionisti lielākoties protestanti), taču ne jau par to ir strīds. Saprotams, ka šīs domstarpības gadiem ilgi izpaudušās arī sportā, pārsvarā futbolā. Ziemeļīrijas futbola izlase ir viena no retajām, kurai nejūt līdzi liela daļa vietējo iedzīvotāju, jo Ziemeļīrijas nacionālisti par savu uzskata Īrijas izlasi. Nav brīnums, ja kaut vai ņem vērā, ka pirms spēlēm Ziemeļīrijas himnas vietā tiek atskaņota angļu Dievs, sargi karalieni. Domāju, ka daudzi latvieši arī vēl atceras tās sajūtas no padomju laikiem, kad, būdami PSRS pilsoņi, priecājās par katru PSRS izlases neveiksmi, jo neuzskatīja to par savu valsti un komandu.

Ziemeļīrijas īpašo situāciju sapratusi arī FIFA, 1985. gadā atļaujot Ziemeļīrijas klubam Derry City piedalīties Īrijas čempionātā. Derry City vairāk nekā pusgadsimtu spēlēja Ziemeļīrijas čempionātā, bet 1972. gadā, kad Ziemeļīrijā pilnā sparā plosījās republikāņu ielu kaujas ar britu policiju, Derijā notika viena no konflikta traģiskākajām epizodēm, kad britu desantnieki atklāja uguni uz neapbruņotu cilvēktiesību demonstrāciju, nogalinot 14 cilvēkus (šis slaktiņš iesaukts par Asiņaino svētdienu). Drīz pēc tam Derry City izstājās no Ziemeļīrijas čempionāta, 13 gadus paliekot bez oficiāliem mačiem, līdz saņēma atļauju pārcelties uz Īrijas līgu.

Tas, ka Derry City problēma nebija izdomāta, liecina arī cita Ziemeļīrijas kluba bēdīgais liktenis — Ziemeļīrijas futbola pirmsākumos pusgadsimtu viens no Britu salu populārākajiem klubiem bija Belfast Celtic, kas 14 reizes kļuva par Ziemeļīrijas čempioniem. Viss beidzās 1948. gadā, kad Belfast Celtic, ko par savējo uzskatīja Ziemeļīrijas īru nacionālisti, pilsētas galvenajā derbijā viesojās pie Ziemeļīrijas britu protestantu populārākā kluba Linfield. Spēles izskaņā Linfield līdzjutēju bari metās laukumā, smagi piekaujot vairākus ķeltu spēlētājus. Tā kā tas nebūt nebija pirmais vardarbības incidents, tad Belfast Celtic nolēma izstāties no čempionāta un drīz vien arī pārstāja eksistēt, bet Ziemeļīrijas klubu futbols tā arī nekad neatguvās no šā zaudējuma, jo liela daļa līdzjutēju novērsās no vietējās līgas (mūsdienās Belfāstas īru rajonos pamatā jūt līdzi Skotijas labākajam klubam Glāzgovas Celtic).

Vēl viens šokējošs gadījums notika 2002. gadā, kad viens no Ziemeļīrijas izlases tā laika līderiem Nīls Lenons bija spiests atvadīties no izlases, jo pēc pāriešanas uz Skotijas labāko klubu Glāzgovas Celtic saņēma nāves draudus no kādas Ziemeļīrijas lojālistu teroristu bandas. Tas laikam ir vienīgais gadījums pasaules futbola vēsturē, kad spēlētājam ir jābeidz karjera izlasē nāves draudu dēļ. Kad Lenons kļuva par Celtic galveno treneri, viņš ātri vien atkal sastapās ar līdzīgām problēmām arī Skotijā, jo 2011. gadā tika pārķerta Lenonam sūtīta vēstuļbumba.

Pāris pēdējos gados Britu salās lielu rezonansi izraisījis arī Īrijas izlases futbolists Džeims Makleins, kurš britu armijas veterānu piemiņas dienu laikā principiāli atsakās vilkt formu ar sarkano magoni pie tās (sarkanā magone simbolizē karos kritušo britu karavīru piemiņu). Makleins atklātā vēstulē paskaidroja, ka viņš ir no Derijas, tāpēc viņš nevar aizmirst par Asiņainās svētdienas nevainīgajiem upuriem.

SKARBĀKAIS DERBIJS

Interesanti, ka futbolā par īru brīvības alku simbolu kļuvis Skotijas klubs Glāzgovas Celtic. Šis īru katoļu mūka brāļa Valfrīda 19. gadsimta beigās dibinātais klubs sākotnēji tika veidots ar labdarības mērķi palīdzēt īru emigrantiem Glāzgovā, taču laika gaitā Celtic kļuva par galveno īru kopienas lepnumu.

„Uzvelkot šo kreklu, jūs nespēlējat tikai par futbola klubu, bet spēlējat par cilvēkiem un lietu,” kluba būtību precīzi formulēja Celtic leģenda Tomijs Bērnss.

Turklāt likmes ļoti paaugstināja tas, ka Glāzgovā Celtic vienmēr bijis vairāk nekā principiāls pretinieks — Rangers. Atļaušos apgalvot, ka Glāzgovas derbijs jeb Old Firm, kā to sauc pasaulē, ir vienīgais derbijs pasaulē, kur abas komandas izšķir ne tikai sportiskā konkurence, bet arī politiskās un reliģiskās atšķirības. Celtic sevi pozicionē kā Skotijas klubs ar īru saknēm, tāpēc pie Celtic stadiona plīvo gan Skotijas, gan Īrijas karogi, arī tribīnēs pārsvarā ir redzami īru trikolori, bet Rangers vienmēr bijis uzticīgs Britu impērijai. Piemēram, deviņdesmitajos gados Rangers bija tradīcija ģērbtuvē pie sienas piekārt Anglijas karalienes portretu. Celtic vienmēr ir bijis atvērts visu tautību un ticību cilvēkiem, toties Rangers līdz pat astoņdesmito gadu beigām bija spēkā aizliegums ņemt komandā katoļus. Abu klubu līdzjutējiem arī bija atšķirīga attieksme par pagājušajā gadā notikušo Skotijas neatkarības referendumu —Celtic fani tribīnēs regulāri rādīja plakātus ar aicinājumu balsot par šķiršanos no Lielbritānijas, bet Rangers līdzjutēji demonstratīvi iestājās pret neatkarību.