Vārtsargi — lieliskie savādnieki
Tā nu tas ir: nekādi zinātniskie pētījumi vai psihologu atklājumi nav vajadzīgi — visu komandu futbolisti, laikam arī treneri un aģenti ir vienisprātis ar virsrakstā izteikto domu. Un cik viņi lieliski, kurš no viņiem ir vēl lieliskāks par pārējiem, noteic ar seiviem jeb tīģerlēcieniem glābtajiem bezcerīgajiem vārtiem, bet vairāk pēc zaudētajiem vārtiem — tātad pēc sportiskās formas stabilitātes, veiksmes konkrētajā spēlē.
Protams, visi šāda rakstura spriedelējumi ir subjektīvi, tāpēc būtu arī saprotami un piedodami. Taču zīmīgi, ka pasaules vai Eiropas līmeņa treneru vidū ir aizdomīgi maz bijušo augstas klases vārtsargu. Vismaz pēdējos gandrīz 30 gados tādi, kas guvuši izcilus panākumus arī trenera darbā, ir tikai divi: Dino Cofs Itālijā (1990. gadā valsts komandas treneris pasaules čempionātā) un Staņislavs Čerčesovs Krievijā (2018. gadā). Zobgaļi melš, ka tas esot tāpēc, ka savā aktīvo spēļu gados teorētisko un taktisko uzdevumu laikā tieši vārtsargi esot neuzmanīgi klausītāji, kas nodarbināti ar savām īpašām un savādām domām. Īsi sakot, visas treneru pamācības laiduši gar ausīm, nekad nedomājot par trenera karjeru. Arī klausīšanās kā pieredze var nākotnē noderēt.
Vēl citi meklē pavisam primitīvus skaidrojumus, kas balansē uz melnā humora robežas: no pleca augstuma nometiet zemē televizoru. Kas paliks pāri — varbūt tikai graboša kaste. Bet vārtsargs taču katrā spēlē krīt no vēl lielāka augstuma, ar galvu uz priekšu pretinieka kājās un dažkārt ietriecas ar pieri vārtu stabā. Nu, kā tāds var nebūt savādnieks?!
Protams, paši vārtsargi zina par sevi ne tādus vien salīdzinājumus. Taču viņi ir reti drosmīgi, izturīgi akrobātiski ne tikai spēles laikā, bet arī katrā treniņā, vienalga, spiež saule, līst lietus, pūš vējš vai zem kājām dubļu putra. Tāpēc — cepuri nost jau par to vien, ka viņi ir katras komandas pirmā un pēdējā cerība, glābjot vārtus, glābjot komandu, tās fanus un vadītājus.
Pieņemam, ka Latvijas labāko vārtsargu kvartets hronoloģiskā secībā varētu būt šāds:
Jānis Bebris (Rīgas Vilki, Vanderer)
Valdis Pultraks (Rīgas Daugava)
Laimonis Laizāns (Rīgas Daugava, Maskavas Torpedo)
Aleksandrs Koļinko (Skonto, Latvijas valstsvienība)
Viņi visi katrs savā laikā ir bijuši ļoti populāri, bet šoreiz par vienu no viņiem — Laimoni Laizānu.
LAIMONIS LAIZĀNS. CĪNĪTĀJS, KAS NEŽĒLO SEVI
Latvijas futbola jaunāko laiku vēsturē Laizānu nekad nav trūcis. Pazīstamākie un populārākie ir četri —divi vārtsargi (Laimonis un Raimonds) un divi pussargi (Juris un Oļegs). Pēdējie trīs jau debitējuši Latvijas valstsvienībā, bet gaišmatainais Latgales zēns Juris Maskavas ACSK sastāvā kļuvis gan par Krievijas čempionu, gan par Eiropas kausa ieguvēju. Viss vēl priekšā Oļegam — viņš ir kluba Rīga spēlētājs un Latvijas izlases dalībnieks. Laimonim (dzimis 1945. gadā) nebija praktisku iespēju kandidēt uz savas valsts izlasi, taču viņš bija gan PSRS junioru, gan Maskavas Torpedo vārtsargs, gan Dienvidamerikas turnejas dalībnieks, kuras laikā 1969. gada janvārī rīdzinieks pirmajā spēlē pret slaveno Independente, kas vēlāk ieguva pasaules Starpkontinentālo kausu, nostāvēja uz nulli — Torpedo uzvarēja ar 2:0.
1969. gadā PSRS čempionātā Torpedo ar Laimoni vārtos izcīnīja 5. vietu, taču pēc hokejā iegūtās kājas traumas viņš negribēja Torpedo palikt rezervistos un atgriezās Rīgā. Daugavā viņš turpināja spēlēt arī no 1971. līdz 1975. gadam.
Treneris V. Ulbergs Laimišu, kā viņu dēvēja draugi, raksturoja šādi: „Viņš ir viens no labākajiem mūsu vārtsargiem. Augums, spēks, drosme. Cīnītājs, kas nežēlo sevi. Nedaudz pietrūkst tehniskās meistarības. Sadzīvē jauks cilvēks, atklāts un sirsnīgs.”
Kopā ar Repsi, Vasiļonoku un Petrovski Laimonis spēlējis arī hokeju, taču izšķīries par labu futbolam. Hokeja vēsturnieks un veterāns Ēvalds Grabovskis glabā foto, kur RVR hokejistu sastāvā redzams arī Laizāns.
Toreiz Latvijas futbola pelēcīgajā, ne visai krāsainajā ikdienā pēc pēdējās izkrišanas no PSRS virslīgas (1962. gadā) veidojās un izveidojās jauna komanda, kas sagādāja svētkus, pildīja un pārpildīja Daugavas stadiona tribīnes. Laimonis bija Daugavas-67/68 pamatvārtsargs un spēlēja lieliski. Tāpēc šajā rakstā būs arī Laimiša atmiņu fragmenti tiešajā runā. Rīgas Vagonu rūpnīcā viņš mācījās par atslēdznieku, beidza VEF tehnikumu, bet Rīgas Futbola skolā trenējās par vārtsargu. Tas bija mūsu pašu Latvijas treneru V. Ulberga, G. Kunga, B Reinholda un citu darba rezultāts.
Daugavā kopš 1964. gada atkal bija Vadims Ulbergs. Futbolisti un visa mūsu sporta sabiedrība pie tā jau bija pieradināta: tikko kārtējais viesis — uzaicinātais treneris — bija prom, atstājot tabulā Latvijas grimstošo futbola kuģi, tā sūces aizdrīvēšanai atkal uz laiku, bet operatīvi tika sameklēts mūsu pašu iedzimtais. Viņam, Ulbergam, pieticīgajam latvietim, varēja nemaksāt ne divas algas, ne pārcelšanās naudu. Ja viņš arī mēģināja kaut kā spirināties, tad apelēja pie viņa patriotiskajām jūtām un pienākumiem. Galu galā Vadima Ulberga dzīve un hobijs bija futbols — spēlēja vai trenēja, tāpēc neko nelauzās. Kā nekā no 1964. līdz 1966. — trīs gadus — Daugavas galvenā trenera amatā viņš bija nostrādājis nepārtraukti.
Bet tad Padomju Savienībā sākās kārtējā kampaņa — sporta speciālistu treneru apmaiņa starp sociālistiskajām valstīm — tāds bija tās nosaukums. Rezultātā Latvijai hokejā tika lāga vīrs Staņislavs Motls — saukts par Čehu, un futbolā — profesionālis gados Rūdolfs Šomlai (Rudi Bačs) — Ungārijas bulgārs vai Bulgārijas ungārs. Šomlai palīgs bija Boriss Reinholds, kurš Laimišu kopā ar Reini Zālīti un dažiem citiem zaļajiem uzaicināja dublieros. Laizāns palika arī Ulberga uzmanības lokā, jo iepriekšējais treneris kļuva par komandas priekšnieku.
Šomlai bija kārtīgs, gādīgs vīrs, kas ieviesa stingras prasības un arī aizstāvēja futbolistu intereses līdz pat Centrālkomitejai (CK). Izveidojās komandas sastāvs: G. Smirnovs, G. Ulmanis, G. Kuzņecovs no Ukrainas, L. Andžāns, R. Zālītis, L. Laizāns, J. Gilis, G. Grigorjevs un V. Petrovskis, A. Rožkovs, B. Morozovs no Pārdaugavas, pēc tam vēlāk — J. Sidorenko, V. Lukins un citi, 11 spēlēs debitēja arī RPI students A. Starkovs. Stadions atkal vai lūza no redzēt gribētājiem, jo komanda progresēja no spēles uz spēli un vai ik kārtā bija jūtams virslīgas tuvums.
RUDI BAČA DAUGAVA
Debijas sezona Laizānam sākās divās spēlēs hokeja pilsētās Čeļabinskā un Sverdlovskā, kurās tradicionāli notika dienvidu un rietumu hokeja komandu pirmssezonas treniņi, jo tolaik mākslīgais ledus bija tikai padomju cilvēku ledusskapjos, bet hokeju spēlēja uz dabiskā un zem klajas debess. Futbolā jaunais Daugavas vārtsargs vārtos tika 11 spēlēs, bet lietuvietis Česlavs Misjūns (palika uz dzīvi Rīgā) ar 38 spēlēm likās stabils un neapdraudēts. Bet Šomlai jau pirmajā sezonā debitantam Laizānam vārtus uzticēja 35 (!) spēlēs, bet vēl pēc gada (1968. g.) — visās 38 spēlēs (grupā bija 21 komanda).
Paradoksāli, bet šajā priecīgajā futbola svētku čempionāta pirmajā spēlē Kirovabadā Daugava cieta zaudējumu ar 0:1, bet vēlāk un līdz pat finišam bija grupas līderos. Kā tas izdevās un ar ko izskaidrojams?
Laimonis Laizāns: “Pamatā bija augsta līmeņa sagatavošanās gan organizatoriskā ziņā, gan treniņos un spēlē. Treneris bija maksimāli koncentrēts uz komandas vajadzībām, problēmām, nekādas gaisa pilis neprasīja, taču arī pieņemšanā pie paša A. Vosa lielajā mājā (CK) nekautrējās pateikt: „Ņema deņgi, ņema futbol, ņema ņi deņgi, ņi kvartiri — ņema futbol.”* Komandai krasi uzlabojās medicīniskā aprūpe — tika algots masieris utt. To, kādos apstākļos mēs toreiz gatavojāmies Bulgārijā, šodien var salīdzināt ar mūsdienu virslīgas komandu treniņiem Saūda Arābijā vai Turcijā.
Treneris bija komandieris vislabākajā nozīmē. Neviens neuzdrošinājās kaut ko bilst vai apšaubīt. Bez liekiem vārdiem, bez politiskas patriotisma pumpēšanas komanda saprata, ka būs jācīnās par augstu mērķi, nevis formāli jāpilda kāds kārtējais futbola sekcijas vai federācijas obligātais uzdevums. To puiši saprata treniņos, sadzīvē un, galvenais, arī spēlēs. Treniņos bija jauni vingrinājumi. Jau ziemā fiziskajos vingrinājumos krustu šķērsu izskrējām Grīziņkalnu. Tur, kur ierīkotas kāpnes, bija jāuzskrien atmuguriski. Nekur nevarēja nogriezt īsāk, jo finišā stāvēja pats Rudi Bačs un katru sagaidīja. Atšķirībā no citiem treneriem, kas futbolistus nelaida mājās pat mēnešiem, Rudi stingri uzskatīja, ka futbolists prom no mājas ne treniņu, ne spēļu laikā nedrīkst būt ilgāk par mēnesi, pusotru. Tāpēc ik pa laikam vismaz uz pāris dienām tikām brīvlaisti. Tajā laikā tā bija liela psiholoģiskā atslodze.
Rudi Bačs pa dzīvokļiem nestaigāja un slepus nevienu nekontrolēja. Dzīvokļus gādāt viņš gāja turp, kur vajag, kur šos jautājumus lēma par labu futbolam. Mēs bijām sporta un pat republikas dzīves vadītāju uzmanības centrā. Tajā augstās konkurences sezonā (1967. g.) mūs, visu komandu (!), uzaicināja pie paša biedra Vosa, kurš mūs uzrunāja, pēc tam apstaigāja futbolistus un pārmija dažus vārdus. Tas bija rets gadījums, jo parasti sporta jautājumus Pirmais atvēlēja saviem palīgiem.
Pēc Daugavas izlidošanas no Maskavas dāvātās vietas PSRS futbola augstākajā sabiedrībā arī vēl nākamos trīs četrus gadus atkal tautā radās nostalģija pēc labajiem laikiem — pārpildītām tribīnēm, futbola un futbolistu popularitātes, pēc zaudētajiem futbola svētkiem. Vai tiešām tie vairs neatgriezīsies? Šie jautājumi urdīja arī mūs, futbolistus.
Protams, sapratām, kāda mērķa sasniegšanu no mums gaida. Taču tajos konkurences un citādu tikumu apstākļos Latvijas iekļūšana PSRS virslīgā likās nereāla. To mēs izjutām jau ar pirmo spēli Kirovabadā, kur mums lika manīt, lai nejaucamies favorītu iekšējās lietās. Rudi Bačs spļāva melnu, ziņoja uz Maskavu un bija bezgala šokēts par padomju futbola tradīcijām, — lai komanda atdod punktus pavasarī un cer, ka rudenī pretinieki mums tos atgriezīs atpakaļ. Par laimi, šis šoks ātri tika pārvarēts un iedarbojās pretēji — komanda saprata, ar ko darīšana un ka mērķis sasniedzams tikai ar labu, stabilu spēli līdz pat turnīra finišam.”
Optimisma un, protams, saulainu cerību pārpilnie futbola fani (toreiz — līdzjutēji) gaidīja šī futbola trillera laimīgu iznākumu. Nekas labāks par pirmo vietu grupā un atgriešanos PSRS virslīgā nevarēja būt. Sezonas pēdējām spēlēm, kas oktobrī notika Rīgā un pie mākslīgā apgaismojuma, vienkāršā futbola tauta gatavojās vairāk nekā pilsētas svētkiem.
Pārpilnajā Daugavas stadionā valdīja līksme, smaidošas sejas, pavisam sveši cilvēki draudzīgi — it kā būtu tuvi paziņas — apsprieda iespējamo rezultātu, rēķināja, cik vārtu jāiesit, lai mūsējie būtu pirmie ne tikai grupā, bet arī gūto vārtu ziņā. Likās, ka neviens no apkārtējiem, ne no tuvākajiem vai tālākajiem tribīnēs un apkārtnē nešaubās par spēles un Daugavas labvēlīgu sezonas iznākumu. It kā nevienu īpaši nesarūgtināja pat Gunāra Ulmaņa neveiksmīgi izpildītais 11 m soda sitiens — bumba aizlidoja vārtiem garām. Tik un tā Kubaņa tika uzvarēta, taču tikai ar 2:1…
Pēc gadiem komandas kapteiņa Kažas 70 gadu jubilejā pasēdēšanā šaurā cīņu biedru lokā Jūrmalas (Pumpuros) savrupnamiņā divi veterāni (Ulmanis un Smirnovs) savstarpēji apcēlās. „Es taču tev teicu, Goša, sit tu. Bet tu pats atteicies. Kas man atlika?” — tā Kaža. Uzvarējām, taču izrādījās par maz. „Nu redzi. Garām aizsiti tu, tāpēc A klase atkal aizgāja gar degunu,” gremdējoties atmiņās, draudzīgi aizstāvējās Goša (Smirnovs).
Pēc spēles futbolisti bāli un nerunīgi sēdēja ģērbtuvē, bet ārā stadiona katls vārījās. To karsēja vai visā tribīņu perimetrā degošās avīžu papīra lāpas un skatītāju auri. Visi gaidīja ziņas no Kirovabadas. Un sagaidīja sliktākās — konkurenti bija uzvarējuši, Daugava iesitusi par maz…
LAI DZĪVO ULMANIS UN VIŅA AIZSARGI!
Bet sākās neticamais un pilnīgi negaidītais. Degošā un dziedošā tautas masa kā vulkāna lavīna plūda no tribīnēm un sadaloties nesteidzīgi virzījās gar Grīziņkalnu, aizpildīja Tallinas un Avotu ielu. Veiklākie un nepacietīgākie iespraucās 3. tramvaja galapunkta vagonos, lai pirmie tiktu līdz Suvorova (tagad — Čaka) ielai jeb, precīzāk, līdz daudzu fanu iecienītajam restorānam Staburags, kas pirms un pēc spēļu dienām bija pārpildīts. Bet kājotāji plūda kā mūsu Daugava pavasaros, tikko atbrīvojusies no ledus. Droši vien pat līdz šodienai nav noskaidrots, kurš no skatītāju pūļa pirmais izkliedza: „Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!”
Gadu un futbola sezonu gaitā šis sauklis pārcēlies no paaudzes uz paaudzi un tagad ir folklorizējies. Daudzi to atceras, citi pārstāsta. Bet toreiz, futbola trakajās dienās, nu bija īstais iemesls ilgām un karstām diskusijām no vienkāršajiem vīna un alus automātiem līdz lepnākajiem krogiem un labākajām kafejnīcām.
Jau 60. gados sāka veidoties savdabīga futbola bohēma. Vislielākais šiks bija paņemt taksometru un lepni aizlaist uz Jūrmalu, piemēram, Korso, kura impozantais šveicars bija līdzīgs amerikāņu spiegiem un pirmais zināja par Daugavas rezultātu un sīki informēja brīvo galdiņu gribētājus pat par spēles gaitu.
Jau ar Daugavas otro iecelšanu PSRS A klasē (1960. g.) stabītis kļuva par futbola tautas pirmo pieturvietu mājupceļā no stadiona. Tie, kuri bija turīgāki un labāk ģērbti, kuri atbilda šodienas smalkajām aprindām, jau laikus bija pasūtījuši Dzirnavu ielas intīmāko kneipi — Liru, kas lepojās gan ar atsevišķām mājīgām kabīnēm, tādu pat deju zāli un, galvenais, ar labu orķestra mūziku. Tās pavadībā sportiskais dāmu mīlulis basketbolists Bruno Oja dažādās valodās gaisu tricināja ar populāriem grāvējiem Istambul, Volāre u. tml., bet šarmantais mūziķu vadītājs Štroms saviļņojoši raudināja savu vijoli. Lirā visus laipni un korekti sagaidīja ārzemju diplomāta cienīga izskata zāles pārzinis Rigerts, kas futbola cilvēkus pazina un atšķīra smalki. Igaunijā nemīlētais Bruno Oja vēlāk filmējās Rīgā, Lietuvā un Polijā un par Lietuvas filmu Neviens negribēja mirt saņēma PSRS valsts prēmiju.
Bet vienpadsmit Daugavas futbolisti par 1967. gada svētku sezonu saņēma PSRS Sporta meistara nozīmes, kas bija kaltas tik lieliem burtiem, lai katrs pretimnācējs jau pa gabalu varētu tos izlasīt. Par šo apbalvojumu sporta darbā esošajiem bija piemaksa 10 rubļu apmērā… Taču ne vienam vien talantīgam futbolistam stabīša un Liras biežākie apmeklējumi ievērojami piebremzēja sportisko izaugsmi un saīsināja karjeru.
Stihiskais, nesankcionētais gājiens beidzās tikpat mierīgi, kā bija sācies. Toreiz nebija ne atļauts, ne pieņemts stadionā ierasties ar mājās sagatavotiem plakātiem vai ar dziesmām, pat nerunājot par dūmu svecēm un uguns raķetēm vai citādiem trokšņu salūtiem par godu gūtajiem vārtiem un uzvarētājiem… Gājiena laikā nekādu miliču, nekādu satiksmes sastrēgumu, nekādu pulcēšanās aizliegumu. To visu simboliski bija atcēlis futbols, konkrēti, pēdējo gadu latviskākais Daugavas sastāvs, kas ārzemju trenera vadībā pirmo reizi toreizējās Latvijas futbola vēsturē pašu spēkiem cīnījās par vietu PSRS virslīgā.
Daugava-67 ieguva īpašu popularitāti. Tik īpašu, ka Rudi Baču izsauca uz Rīgas visaugstāko namu — CK — un ierosināja miera un saskaņas labad… nomainīt Gunāru Ulmani pret citu… komandas kapteini vai vismaz mainīt viņa uzvārdu. Treneris tam nepiekrita.
NE BOLDERĀJA, BET URUGVAJA…
Nākamajā sezonā — 1968. gadā — gan Šomlaji entuziasms, gan sākotnējā enerģija pamazām saplaka, un tas nevarēja neiespaidot Daugavas spēles līmeni. Kad rezultātu tabulā bijām 8. vietā, veiksmīgais, gādīgais viestreneris aizbrauca, mūsu komandu atkal sāka raustīt gan treneru, gan spēlētāju atnākšana un aiziešana, īsi sakot, atgriešanās vecajās jau iebrauktajās, taču it kā apdilušajās sliedēs.
Bet Laimonim laimējās. Ar Torpedo futbolista Vladimira Bredņeva pazīšanos, diplomāta (šodienas izpratnē futbola aģenta) dotībām un enerģiju tika rosināta Laimoņa uzaicināšana uz Torpedo. Rīgas jauneklis nemaz nebija tik viegli iekustināms, taču nezināmā, kņudošā perspektīva ņēma virsroku. Galu galā viņš taču bija PSRS jaunatnes izlases kandidāts un dalībnieks. Un kur gan citur varēs pārbaudīt pats sevi, ja ne tik augsta līmeņa klubā? PSRS izlases medaļas par ceturto vietu 1966. gada pasaules čempionātā vēl nebija apsūbējušas, un šajā panākumā bija arī Torpedo spēlētāju ieguldījums un nopelni.
“Mani uzņēma negaidīti un necerēti labi,” atceras Laimonis Laizāns. “Visi, īpaši kluba vadītāji atkārtoja, lai es ne par ko nelauzu galvu. Viņi visu nokārtošot. Man tikai jātrenējas un jāspēlē.”
Vaicāju: “Vai tu jau zināji, ka Valentins Ivanovs, kas ilgus gadus bija PSRS izlases smalkākais tehniķis un reti gudrs taktiķis, bija ārkārtīgi prasīgs pret spēlētājiem, kašķīgs, neiecietīgs pret tiesnešiem? Tiesnešu psiholoģisko ietekmēšanu viņš uzskatīja par normālu un pat attaisnoja provokatīvu uzvedību, lai tiesnesis par vainīgo uzskatītu pretinieku.”
Laimonis: “Varētu tam piekrist, taču man visi, arī pats Ivanovs, centās palīdzēt, varbūt tieši tāpēc, ka vārtsargus visur uzskata par nedaudz īpatņiem vai savādniekiem. Treneris Valentins Ivanovs drošināja: “Ja tev kādas problēmas, ja gribi aizbraukt uz Rīgu, neprasi nevienam citam atļauju, nāc taisni pie manis, es visu nokārtošu.”
Interesanti, ka vēlāk futbola liktenis izrīkojās ar pašu Ivanovu vecāko. Viņa laulībā ar olimpisko čempioni vingrotāju Lidiju Ivanovu piedzima puika, ko tēvam par godu nosauca tēva vārdā. Abi vecāki cerēja, ka izaugs jauna futbola zvaigzne. Auga, bet nemirdzēja.
Tāpēc mamma pati ņēma jaunekli pie rokas, aizveda uz PSRS futbola pārvaldi, lai viņš izmācās vismaz par tiesnesi. Kā zināms, Valentins juniors patiešām izauga par augstas kvalifikācijas FIFA tiesnesi, kas šodien kā FIFA instruktors angļu valodā lasa lekcijas visos pasaules kontinentos, regulāri arī Rīgā un arī Latvijas tiesnešiem Turcijā.
“Tu no Rīgas Daugavas, faktiski no PSRS futbola II līgas, pēkšņi ielēci tā laika visaugstākajā līgā — A klasē — un vēl tādā zvaigžņu komandā. Vai tev galva nenoreiba?” turpināju tincināt. “Un vai taisnība, ka pasaules vārtsargu leģenda Ļevs Jašins tevi aicināja uz treniņiem arī Maskavas Dinamo?”
“Taisnība,” atmiņas tālāk šķetināja Laimonis. “Taču es no tā atteicos, jo sapratu, ka nebūs smuki, ja Torpedo vārtsargs trenēsies pie Dinamo vārtsarga. Jašins bija draudzīgs, vienkāršs cilvēks, droši vien neliegtu padomu manas tehnikas uzlabošanā, taču — ko domātu un teiktu citi klubi, arī Torpedo?
Par galvas reibšanu. Pārcelšanās no Juglas uz Maskavu kā praktisks notikums nav salīdzināms ar emocionālajam lādiņam līdzīgu sprādzienu, ko piedzīvoju 1969. gada janvārī, kad veselu mēnesi dzīvojām Urugvajas galvaspilsētā Montevideo. To nevar ne aizmirst, ne atkārtot.
Bija janvāris, auksts jau no rīta un pavisam dīvaini, neticami bija dzirdēt trenera vārdus: „Rīt lidojam uz Urugvaju un būsim tur mēnesi.” Juglā man vārds Urugvaja asociējās tikai ar Bolderāju…
Es vēl nebiju paspējis iekārtoties jaunajā dzīvesvietā, kad viens no zaļajiem — aizsargs Jaņecs no Moldāvijas — man piedāvāja pārvākties no rūpnīcas kopmītnes uz viņa divistabu dzīvokli, kurā viņš saimniekoja viens pats. „Tev nekas nav jāmaksā, kopā trenējamies, kopā dzīvosim,” viņš sacīja. Man, Maskavā iebraukušajam no Rīgas, Juglas, visi palīdzēja iedzīvoties jaunajos apstākļos un tagad uzreiz — Urugvaja!
Bet treneris jau nebija vienīgais leģendārais manā jaunajā komandā. Rīgā man pat sapņos nerādījās, ka varētu būt uz tu ar Eiropas izlases labāko pussargu Valeriju Voroņinu, ar skandalozi populāro un slaveno centra uzbrucēju Eduardu Streļcovu, kas pat ieslodzījuma gados prata saglabāt savu talantu, spēlētgribu un bija atgriezies, lai atkal kļūtu par PSRS labāko futbolistu. Viņa pāris piespēles ar papēdi lika gavilēt un piecelties kājās Montevideo faniem, kas savā dzīvē redzējuši daudz ko. Par Valeriju Voroņinu un Eduardu Streļcovu uzrakstītas vairākas grāmatas. Un grūti samierināties ar faktu, ka izcilie futbola meistari tāpat kā pasaulē labākais vārtsargs Ļevs Jašins — nodzīvoja labi ja pusmūžu (Ļ. Jašins — 60, E. Streļcovs — 53, V. Voroņins — 44 gadus).
Valerijs Voroņins bija īpatnis. Par viņu mēļoja daudz ko. Slepus viņš cerēja un gaidīja piedāvājumu filmēties — tēlot ne jau futbolistu, bet kādu nopietnu varoni. Viņš bieži iemīlējās skaistās sievietēs. Vēlāk I. Ņilins, kura dokumentālo romānu varoņi ir gan V. Voroņins, gan E. Streļcovs, par Valerija regulāro noslēpumaino pāris dienu pazušanu no komandas (un Maskavas) aprakstījis tik reāli un gandrīz vai neticami. Valerijs burtiski dievinājis itāliešu kinozvaigzni Sofiju Lorēnu. Tālab Kannu kinofestivāla laikā noīrējis Monako viesnīcā blakus numuru Sofijai un ar veselu sarkanu rožu klēpi gaidījis tikšanos ar skaistuli, lai iepazītos un izteiktu viņai komplimentus. Taču Sofija pat nav atbildējusi, un Valerijs atgriezies Maskavā pilnīgi beigts.
Maskavā viņš iemīlējis ievērojamu balerīnu un cerējis saderināties, bet saņēmis atteikumu, jo dejotāja acīs pateikusi, ka viņa ir māksliniece, bet Valerijs tikai kaut kāds futbolists. Tāpēc viņi nevar būt nekāds pāris. Viņš meklēja aizmirstību alkoholā, kas beidzās ar ļoti smagu autoavāriju. Viņa seja tikusi salīmēta daudzo operāciju rezultātā. Dažus gadus vēlāk viņš Maskavas veterānu komandā pabija arī Rīgā un īsu brīdi uzgāja laukumā, taču viņu bija grūti pazīt.
Montevideo spēlējām piecu Dienvidamerikas klubu starptautiskajā turnīrā. Ne tik svarīga bija 2:0 uzvara pret Argentīnas slaveno Independente, kas vēlāk izcīnīja Starpkontinentālo pasaules kausu, un ne tik svarīgi, ka Torpedo vārtus toreiz sargāju es, bet gan mēnesis futbola augstākajā sabiedrībā — tas bija vai pusi manas dzīves vērts. To es līdz mielēm apzinājos vēlāk, īpaši, kad hokeja slida nelaimīgi iesprūda ledus plaisā. Slida izturēja, bet menisks ne. Slavenā Maskavas ķirurģe Zoja Mironova ārstēja un izārstēja bez operācijas, taču vēlāk no tās izvairīties nevarēja — 2016. gadā dakteris J. Akmens traumās labajā kājā iemontēja endoprotēzi.
Toreiz varēju palikt Torpedo, taču viņiem, kā jau klubam ar lielām ambīcijām un arī panākumiem (1965. gadā — PSRS čempioni) bija vajadzīgs vesels, labas klases vārtsargs. Es varēju būt tikai otrais. Tas mani neapmierināja, atgriezos Rīgā un spēlēju Daugavā līdz pat 1975. gadam.”
DZIMTIE CIEMI, KAS NEPAZUDĪS
Laimonis ir darba cilvēks. VEF tehnikums un dzīve iemācījusi ja ne visu, tad daudz ko: “Savu laiku kliboju, staigāju ar štoku. Iespēju robežās skatos futbolu stadionā, piedalos veterānu saietos, sekoju Latvijas valstsvienības spēlēm, gaidu un ceru, ka pieredzēšu, kad tā būs no bedres ārā.
Laimonis dzīvo mierīgi, smaida, jo pēc rakstura nav nekāds skābais. Sporta gaitas un viss, kas ar tām saistīts, palīdzējis pārdzīvot arī dzīves smagākos, traģiskos brīžus. Vienā no Latvijas Laizānu saietiem — 2005. gada vasarā Rēzeknē, kad bija sabraukuši kādi pārdesmit Laizāni no malu malām, Laimiša sieva Valentīna pagāja malā no svinētājiem, jo gribēja uzvilkt dūmu. Viņa negribēja, lai Laimonis to redz, jo viņš necieta nikotīnu, bet samierinājās. Valentīnu tur arī atrada: sirds aritmija…
Laimoņa meita Anželika ar saviem diviem bērniem jau gadus divdesmit dzīvo Kanādā, jo Rīgā nevarēja atrast piemērotu darbu. Tagad Laimonis laiku pa laikam aizlaiž pie mazbērniem. Kanāda ir par tālu, lai ciemotos tikai kādu nedēļu. Vajag pāris mēnešus. To viņš arī dara.
Pēdējā laikā Laizānu saieti Latgalē esot pajukuši. Laimonis teic, ka tagad dažiem esot svarīgāk ciemoties Spānijā vai Dubaijā. Bet gan jau dzimtie ciemi nekur nepazudīs…
Savu pirmo žiguli Laimišs nobrauca līdz pēdējam, to nodzina pielādētu gan ar cementa maisiem, gan ķieģeļiem, braucot Saulkrastu virzienā. Arī tagad viņš brauc ar žiguli, tikai ne ar to pašu pirmo. Arī otrais jau vizuāli izskatās, kā no kara takas nule atgriezies. Kur apstājas, tur ļaudis brīnās, bet Laimonis saka: “Galvenais, ka kustas!” Un nopietni piebilst, ka laiks būtu pēc kaut kā frišāka.
Ja nu kāda dāma (labākajos gados) sadomājas, ka šodien Laimonis ir atraitnis ar auto, brīdinu, ka viņa piedzīvos vilšanos. Jau vairākus gadus pilnīgā saticībā Laimonis dzīvo ar draudzeni no skolas gadiem. Iepazinušies 15 gadu vecumā…
*Nav naudas — nav futbola, nav ne naudas, ne dzīvokļa — nav futbola.
Laimonis LAIZĀNS
Vārtsargs
Dzimis: 1945. gada 30. janvārī Rīgā
Izglītība: VEF tehnikums, 8. kategorijas atslēdznieks, Rīgas Futbola skola
Sportā: vārtsargs komandās Rīgas Daugava (1964.—1968., 1971.—1976.), Maskavas Torpedo (1969.—1971.) un PSRS jaunatnes izlasē
Ģimenes stāvoklis: vectēvs diviem mazbērniem
Vaļasprieks: makšķerēšana
