Aini, vai atceries?
Ainārs Leja
Aini, vai atceries?
Sveicot savu seno cīņubiedru un kolēģi
modernajā pieccīņā Aini Zvirgzdiņu 75 gadu jubilejā, nolēmu atgādinājuma formā
publicēt vairākas spilgtākās epizodes no
mūsu raibās sporta dzīves.
o
Kā sākām studijas LVFKI. Situācija mums,
divu dažādu tehnikumu absolventus, lika sastapties vienā mācību grupā, bet pēc
tam arī abi specializējāmies peldēšanā.
o
Kā gadījums mūs saveda kopā Rīgas tautas
laivu sacensībās. Tu airētājs no Daugavas, es – no Ventas.
o Kā pēc šīm sacensībām slavenais treneris Miļevskis uzaicināja mūs uz treniņiem akadēmiskajā
airēšanā. Viņš aptaustīja
mūsu muskuļus un secināja, ka var kaut kas iznākt.
o Ka tu biji fiziski spēcīgāks. Divniekā spurtojām no Daugavas vidus, laiva
vienmēr griezās uz manu pusi.
o Kāds kuriozs notika, gatavojoties PSRS
čempionātam. Uzaicinot par
sparingiem Maskavas Trud astoņnieka
airētājus, atvēlējām viņiem savu sacīkšu laivu, bet paši sēdāmies vecā, savu
laiku nokalpojušā graustā. Ielozējām otro celiņu, tuvāk Daugavas vidum, viesiem
pirmais ūdens, paralēli Balasta dambim. Vējainajā laikā Daugava viļņojās,
un mūsu ļodzīgajā laivā strauji sāka smelties ūdens. Treneris-stūrmanis ar visu
ruporu likās ūdenī un peldēja uz mola pusi. Mums, studējošajiem peldētājiem,
pelde bija pa prātam. Laivā palika tikai divi, izrādījās – peldētnepratēji …
palaga bālumā. Tā beidzās mūsu izšķirošā gatavošanās PSRS čempionātam, kas
pirmoreiz notika Himku ūdenskrātuves jaunajā trasē. Piedzīvojām neveiksmi, jo
vadairētājs noķēra līdaku (airis iestrēga
ūdenī). Tā arī beidzās mūsu karjera airēšanā. Vairāk pievērsāmies peldēšanai.,
lai gan Rīgā vēl nebija apjumtā peldbaseina.
o 1954. gada vasarā parādījās ziņa, ka rudenī
Baltijas republiku spartakiādē notiks sacensības arī modernajā pieccīņā, tiesa,
bez jāšanas. Mēs ar tevi
pārsēdāmies citā laivā, ko sauc par
moderno pieccīņu. Sākumā bijām spēlējošie
treneri. Vēlāk kļuvām par treneru tandēmu, pār kuru vēlās jaunā sporta veida
sākuma neveiksmes. Auga tieksme pēc jaunām zināšanām, kontaktiem.
o Atceries mūsu pirmās veiksmes treneru gaitās. Uz pasaules junioru čempionātu PSRS izlasē
aizbrauca Andris Kalniņš, no pasaules
junioru čempionāta Olderšotē sudraba godalgu pārveda Vladimirs Kravcovs, un,
visbeidzot, arī revanšs par neveiksmēm pirmajās PSRS tautu spartakiādēs, jo
Erevānā Latvijas izlase (Vladimirs Kravcovs, Sergejs Černavins, Andris Kalniņš)
komandu sacensībās ieguva bronzas medaļas.
Bija arī mazāki, bet
ļoti nozīmīgi panākumi – tava debija PSRS čempionātā, piešķirtais PSRS sporta
meistara nosaukums, Latvijas pirmais čempions modernajā pieccīņā, daudz
veiksmīgu startu Vissavienības čempionātos un starptautiskajās sacensībās, kas
notika PSRS.
o Pateicos tev, ka šaubu brīžos pēc airēšanas
un peldēšanas jūs abi ar Georgu Beshļebņikovu pierunājāt mani nopietni pievērsties
modernajai pieccīņai. Šim
brīnišķīgajam un romantiskajam sporta veidam, kas necieš sliņķus.
o Skumīgi, ka vairs neesi sporta zālē ar špagu
rokā. Pēc ne visai veiksmīgās
muguras operācijas tas tev liegts. Tu neesi aizmirsts. Satiekot mūsu bijušos audzēkņus,
viens no viņu pirmajiem jautājumiem ir — kā jūtas Ainis? Saku, aizejiet ciemos
un pavaicājiet paši. Tad arī jubilāram paliks vieglāk ap sirdi.
Ainārs LEJA
