Eiforijas sīrups kritikas marlē
Latvijai atgriežoties ziemas olimpiskajās spēlēs, 1992. gadā Albērvilā lielākais sasniegums bija divas vienpadsmitās vietas kamaniņu sportā, 1998. gadā Nagano jau sešas reizes iekļuvām labāko sešniekā (četras vietas biatlonā, divas — bobslejā), 2006. gadā Turīnā, finišējot trešais, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis Latvijai izcīnīja pirmo medaļu. Iepriekšējās — Vankūverā — bija Martina Dukura un brāļu Šicu sudraba spēles. Sočos gūti gan divi sudrabi, gan divas bronzas, gan vēl četras vietas labāko desmitniekā, kā arī astoto vietu izcīnījusi mūsu hokejistu izlase. Pēc medaļu skaita Latvija ir 23. spēcīgākā ziemas sporta valsts pasaulē!
Tā vien prasās šo eiforijas sīrupu izkāst caur kritikas marli. Ar šādu nodomu Sports uzrunāja Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidentu Aldonu Vrubļevski.
— Vai tiešām tagad var teikt, ka ziemas sports Latvijā attīstās nebijušos tempos?
— Nē, nevar teikt. Panākumi gūti vienos un tajos pašos sporta veidos, kas nav paši masveidīgākie, bet ir tehniskākie. Skeletonā, kamanās un bobslejā mums tiešām izauguši gan treneri, gan tehniskie speciālisti, gan sportisti, kas sasnieguši pasaules līmeni. Viens tāds vīrs ir arī biatlonā. Bet aiz viņiem ir diezgan liels robs.
Nevar visu sporta attīstību vērtēt tikai pēc medaļām vien. Jāskatās, kas notiek ar attiecīgo sporta veidu kopumā. Jārēķinās, ka pēc pacēlumiem bieži seko atslābumi, kas saistīti ar paaudžu maiņu. Iespējams, ka vēl pēc viena olimpiskā cikla mums nebūs nekāda pamata eiforijai ne par BMX vasarā, ne par skeletonu ziemā. Lelde Priedulēna ar šīm spēlēm tikai sāk ienākt elitē, bet vīriešu konkurencē aiz brāļiem Dukuriem šobrīd vispār nav neviena. Tāpēc tagad laiks nopietnai analīzei, ko darīt, lai rūgtus tukšuma laikus nepiedzīvotu.
Pilnīgi skaidrs, ka latvietis nebūs labākais pasaulē divpadsmit gadus no vietas. To nespēs arī neviens krievs vai amerikānis, jo konkurence nemitīgi palielinās. Tāpēc jebkurš sasniegums olimpiskajās spēlēs pelna novērtējumu un atzinību.
Nāciju vērtējumā nekur tālu mums priekšā nav tādas ziemas sporta lielvalstis kā Somija (18. vieta — 1 zelts, 3 sudrabi, 1 bronza) un pat Zviedrija (14. vieta — 2 zelti, 7 sudrabi, 6 bronzas). Bet kaimiņi Lietuva un Igaunija, kurai vēl Turīnā Kristīne Šmiguna un Andruss Vērpalu izcīnīja trīs olimpiskos zeltus, vispār palika bez medaļām. Igaunija patlaban ir tieši tajā situācijā, kuru pēc gadiem četriem vai astoņiem es prognozēju Latvijai, ja netiks izdarīti nekādi secinājumi un mēs tikai priecāsimies, cik esam jauki un stipri.
Lai šādu tumšo laiku nepiedzīvotu, sporta veidam jārada pamats, kuru veido gan top atlētu sagatavošana, gan darbs ar jauniešiem. Tāpēc ļoti būtiska ir Daiņa Dukura iecerētā Skeletona akadēmijas izveide. Bobslejā var savākt labi trenētus vieglatlētus un četros gados viņus sagatavot par pasaules klases stūmējiem, bet skeletonā vai kamaniņās, kur visu nosaka pilotēšana, šo iemaņu apgūšana jāsāk daudz agrāk, un tas prasa krietni ilgāku laiku. Daļa citvalstu bobsleja pilotu nāk no kamaniņu sporta, ar kuru var sākt nodarboties jau no divpadsmit gadu vecuma. Kad vecums atļauj sākt braukt ar skeletonu vai — vēl vēlāk — pilotēt bobsleja kamanas, tādam sportistam trase un virāžās notiekošais nav ne jaunums, ne pārsteigums.
— Vai tas nozīmē, ka tagad esam nonākuši pie prioritāriem trīsarpus ziemas sporta veidiem?
— Nē, es tā neteicu. Pēc Vankūveras spēlēm 10. maijā LOK Izpildkomiteja nolēma, ka LOK prioritāri atbalstāmi ir tā dēvētie renes sporta veidi un biatlons. Kur mums Sočos bija labākie rezultāti? Tieši šajos četros sporta veidos. Bet tie nav prioritārie sporta veidi, bet prioritāri atbalstāmie, kuros ir tradīcijas, panākumi, konkrēti cilvēki, kas strādā un gūst panākumus, kam ir ilglaicīgas attīstības programmas.
Ir tautā populāri ziemas sporta veidi — kalnu un distanču slēpošana, snovbords —, kuros labās ziemās ir pietiekama masveidība, bet diemžēl nav pasaules līmeņa atlētu meistarības. Nevar gaidīt, ka pēkšņi viens mūsu distanču slēpotājs ielēks pasaules elitē. Process ir organisks. Ir jāizveido sistēma ar pareizu un plašu slēpotapmācību bērniem, jāsagatavo vai jāatrod pienācīgas kvalifikācijas treneri, nevis epizodiski, bet regulāri jāpiedalās FIS sacensībās, reizē ar vidusskolas beigšanu neliekot punktu sporta karjerai, kad tā faktiski tikai sākas.
Bet manis teiktais nenozīmē, ka šie sporta veidi netiek atbalstīti. Vienkārši atbalsta apjoms ir atbilstošs rezultātiem.
— Vai olimpiskās spēles jārīko tāpēc, lai SOK prezidents to noslēgumā pateiktu, ka Krievija var?
— Bet Baha kungs uzsvēra arī, ka šīs bija atlētu spēles. Olimpiešiem gan bāzēs, gan olimpiskajos ciematos tiešām bija radīti ideāli apstākļi. Krievija var ne tikai iztērēt 51 miljardu dolāru spēļu sarīkošanai, bet arī zaudēt 55 miljardus, iebrūkot Krimā un sagraujot rubļa kursu… Krievija var daudz ko, un to mēs jau vēsturē esam pieredzējuši.
Mani vairāk uztrauc nevis tas, kā kurš te izrādās, bet — vai turpmāk tādā līmenī olimpiskās spēles spēs sarīkot valstis, kas šim nolūkam nevar atvēlēt tik grandiozus līdzekļus. Varbūt vairāk jācenšas izmantot jau esošus sporta centrus un būves. Tagad Pjončhanā atkal būvēs vēl vienu kamaniņu un bobsleja trasi…
— …Un visi atkal piktosies par siltu ledu un kūstošu sniegu!
— Jā. Un kas tur notiks pēc tam? Tā jājautā, zinot šo reģionu, tā sporta tradīcijas, atceroties Saporo un Nagano pieredzi. Cik daudz pasākumu tagad notiek šo spēļu bāzēs un cik šīs spēles izmaksāja Japānai, to neviens nav analizējis. Par 1976. gada spēļu rīkošanu Monreāla pabeidza norēķināties tikai 2008. gadā! Ķīnas piemērs — 40 procenti Pekinas spēļu objektu ir nevajadzīgi. Tos jauc nost vai tie ir vienkārši pamesti. Atēnās visas arēnas stāv neizmantotas un tukšas, un Grieķija diezin vai kādreiz atdos to celtniecībai aizņemto naudu. Rīkojot spēles, tiek uzbūvēti sporta objekti, kuri vietējiem nav vajadzīgi. Ieguldot milzīgus līdzekļus, netiek domāts par ilgtspējību. Protams, vietējiem vienmēr noder ceļu, komunikāciju un pārējās infrastruktūras sakārtošana.
Gigantismam un valstu lielmanībai nevajadzētu dominēt olimpisko spēļu organizēšanā. Vairāk uzmanības jāpievērš atlētu sacensību rīkošanai un spēļu garam.
— Tiek pārkāpta Olimpiskā Harta, pēc kuras spēles rīko pilsētas, nevis valstis! Pat SOK prezidents vairāk klanījās Krievijai, nevis Sočiem…
— Kura pilsēta gan tagad bez valsts līdzdalības spētu sarīkot spēles! Harta gan nav mainīta, bet ir spēkā noteikums, ka uz spēļu rīkošanu var pretendēt tikai tās pilsētas, kam ir valdības garantijas. Tātad tagad būtībā spēles rīko valstis.
— Pēdējās cilvēciska mēroga ziemas spēles, šķiet, risinājās 1994. gadā Lillehammerē, kur nebija grandiozu ledus arēnu palmu dārzos, bet bez izšķērdības tika izveidotas sporta bāzes, kuras, šķiet, funkcionē joprojām.
— Jā, tām spēlēm bija raksturīga racionāla plānošana. Ātrslidošanas halli Hammārā pēc ziemas sezonas var izmantot kā velotreku, kalnu slēpošanas trases bija un ir nemitīgā FIS sacensību apritē, nelielā areālā tika savietots biatlons, distanču slēpošana, tramplīnlēkšana, pat hokeja un daiļslidošanas arēnas. No spēļu ienākumiem tika radīts īpašs olimpiskais fonds šo bāzu turpmākai uzturēšanai. Grūti pateikt, cik lielu ieguldījumu tās devušas šo sporta veidu attīstībai Norvēģijā. Kamaniņu un bobsleja trase tikai tagad, pēc divdesmit gadiem, sāk iekļauties starptautiskajā apritē, un renes sporta veidos norvēģi spēlēs nepiedalās.
— Toreiz četrarpus miljonu mazā Norvēģija savās mājas spēlēs izcīnīja visvairāk zelta medaļu, un arī Sočos tā milzīgajai Krievijai piekāpās tikai spēļu pēdējā dienā!
— Kopš 1924. gada Norvēģija ziemas spēlēs ir izcīnījusi vairāk medaļu nekā jebkura cita valsts. Norvēģiju uzskata par slēpošanas sporta veidu dzimteni, un šai valstij ir gandrīz neizsmeļami dabas resursi, kas nodrošina finansējumu attīstībai visaugstākajā līmenī.
— Ko mēs no viņiem varam mācīties?
— Ka darbi jāveic sistēmiski, nodrošinot gan ilglaicību, gan pēctecību. Viņiem ir sporta ģimnāzijas, kurās talantīgākie jaunieši var pilnvērtīgi trenēties un arī iegūt izglītību un profesiju. Ir arī īpatnības. Norvēģijā sportistus, kas jaunāki par četrpadsmit gadiem, aizliegts vest uz starptautiskām sacensībām ārzemēs. Viņi tajās ierodas, iekšējās sacensībās tik labi sagatavojušies, ka uzreiz spēj būt vieni no labākajiem pasaulē. Pie mums uz jauniešu sacensībām brauc katrs, kas var samaksāt un kam nav slinkums. Ir tikai atsevišķas ģimenes, kas spēj to nodrošināt. Ja nav pastāvīgu resursu, tad sistēmu izveidot nevarēs.
Latvijā būtiska loma ir attiecīgā sporta veida federācijas sadarbībai ar sporta skolām un pašvaldībām. Augstu sasniegumu sportam valsts tērē daudz mazāk līdzekļu nekā sporta skolu tīkla uzturēšanai. Jautājums: cik tas ir efektīvs? Federācijām no sporta skolām vajadzētu prasīt arī kaut kādus rezultātus, citādi tās vairāk pilda sociālo funkciju, ļaujot bērniem pavadīt brīvo laiku it kā sporta veida attīstības nodarbībās. Sadarbība starp Izglītības un zinātnes ministriju, sporta skolām un federācijām, kam vajag, lai šīs skolas gatavotu valsts jaunatnes izlases kandidātus, klibo. Sadarbības mehānisms ir subjektīvs. Patīk — nepatīk, gribu — negribu…
Aldons VRUBĻEVSKIS
LOK prezidents, zvērināts advokāts
Dzimis:1957. gada 2. jūnijā Zaļenieku pagastā
Izglītība: Smiltenes 2. astoņgadīgā skola, Smiltenes vidusskola, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte (1980. g.)
Sportā: kopš 14 gadu vecuma trenējies riteņbraukšanā, pirmais treneris Jānis Siliņš
Lielākie sasniegumi: Latvijas augstskolu čempions riteņbraukšanā šosejā, Rīgas čempions riteņbraukšanā trekā
Darba gaitas: Latvijas Tiesu ekspertīžu un kriminoloģijas Zinātniskās pētniecības laboratorijas zinātniskais līdzstrādnieks (1980.—1981. g.), Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja palīgs (1981.— 1984. g.), Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona Tautas tiesas tiesnesis (1984.—1987. g.), Rīgas rajona Tautas tiesas priekšsēdētājs (1987.—1989. g.), LOK ģenerālsekretārs (1989.—2004. g.), kopš 2004. gada 9. oktobra — LOK prezidents
Sabiedriskā darbība: Latvijas BMX federācijas prezidents (1988.—2005. g.), Latvijas Riteņbraukšanas federācijas viceprezidents (2001.— 2004. g.)
Starptautiskā pieredze: starptautiskās Sporta arbitrāžas tiesas arbitrs, Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas Auditoru komisijas loceklis, Pasaules Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas Juridiskās komisijas loceklis
Ģimenes stāvoklis: precējies, izaudzinājis divus dēlus, ir mazdēls
Hobiji: riteņbraukšana, peldēšana, mūzika
MEDAĻU SADALĪJUMS
(Vieta, valsts, zelts, sudrabs, bronza, kopā)
1. Krievija 13 – 11 – 9 – 33
2. Norvēģija 11 – 5 – 10 – 26
3. Kanāda 10 – 10 – 5 – 25
4. ASV 9 – 7 – 12 – 28
5. Nīderlande 8 – 7 – 9 – 24
6. Vācija 8 – 6 – 5 – 19
7. Šveice 6 – 3 – 2 – 11
8. Baltkrievija 5 – 0 – 1 – 6
9. Austrija 4 – 8 – 5 – 17
10. Francija 4 – 4 – 7 – 15
11. Polija 4 – 1 – 1 – 6
12. Ķīna 3 – 4 – 2 – 9
13. Koreja 3 – 3 – 2 – 8
14. Zviedrija 2 – 7 – 6 – 15
15. Čehija 2 – 4 – 2 – 8
16. Slovēnija 2 – 2 – 4 – 8
17. Japāna 1 – 4 – 3 – 8
18. Somija 1 – 3 – 1 – 5
19. Lielbritānija 1 – 1 – 2 – 4
20. Ukraina 1 – 0 – 1 – 2
21. Slovākija 1 – 0 – 0 – 1
22. Itālija 0 – 2 – 6 – 8
23. Latvija 0 – 2 – 2 – 4
24. Austrālija 0 – 2 – 1 – 3
25. Horvātija 0 – 1 – 0 – 1
26. Kazahstāna 0 – 0 – 1 – 1
