Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 288 Olimpiāde

Reālas spēles sapnī

Krievijas sapņi. Tā sauca uzvedumu XXII ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Sočos. Par Krievijas sapni, brīžiem varbūt pat par ilūziju var dēvēt arī visas spēles.

Absolūti perfekta, nupat pabeigta maģistrāle, kas, lielākoties uz balstiem virs tekošas kalnu upes pacelta (paralēli iet ātrvilciena līnija), cauri vairākiem tuneļiem no Adleras pie jūras ved augšā kalnos uz Krasnaja Poļana, kur olimpieši sacenšas visos sporta veidos, kas notiek brīvā dabā. Katrs kilometrs te izskatās miljonu USD vērtībā. Bet kilometru ir daudz, apmēram stundā nobraucami. Izrādās šī dubultmaģistrāle vien izmaksājusi tikpat, cik visas Vankūveras olimpiskās spēles kopā — vairāk nekā 8 miljardus dolāru.

Apkārt stāvas, rudenīga skata nogāzes, vietām pat ļoti stāvas, šur tur saulē dzirkstī dzelostiepļu spirāles, ik pa gabalam militāri posteņi, ar zināmu regularitāti pa kādam atsevišķam uniformētam vīram, debesīs novērošanas dirižablis, citādi nevienas dzīvas dvēseles. Māju jau arī nav. Vien vietām kādas tehnoloģiskas būves.

No Adleras lidostas līdz olimpiskā kalnu ciemata centram autobuss aizslīd minūtēs četrdesmit. Vēl nesen pa veco ceļu uz Krasnaja Poļanu divreiz dienā kursējis sagrabējis busiņš, kas šos nepilnos 50 kilometrus pieveicis divarpus stundās.

Spēļu atklāšanā Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Tomass Bahs uzsvēra: „To, ko parasti būvē desmitgadēm ilgi, jūs uzcēlāt septiņos gados!” Tiešām var teikt, ka Krievijā uzcelta eksperimentāla sapņu pilsēta. Kā jau klājas, eksperimentus parasti veic tukšā vietā, lai, tiem neizdodoties, nejauši netiek nodarīts kāds kaitējums.

OLIMPISKIE PIEMINEKĻI?

Tā nu ekstrakonstrukcijas stadions ar atvāžamu jumtu un piecas ledus superarēnas, kuru pat Rīgai būtu par daudz, un Krasnaja Poļana kalnu pilsēta, kas vienai Alpu ielejai, kurā jau gadsimtu attīstīts kalnu slēpošonas tūrisms, būtu par lielu, pagaidām izskatās pēc grandioziem pieminekļiem Soču spēlēm, kuru sarīkošana esot izmaksājusi vairāk nekā 50 miljardus dolāru. Tik daudz naudas iepriekš nebija iztērēts pa visām ziemas spēlēm kopā.

Arī atklāšanas uzvedums, kurā bija jūtamas Londonas spēļu ceremonijas industriālās sadaļas atblāzma, jo īpaši ainās, kas idealizēja sociālisma celtniecību un sarkanās mašīnas radīšanu, slavināja Krievijas varenību. Kā citādi, jo spēles atklāja pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kura klātbūtne bija neredzama, bet nojaušama arī vairākās sacensībās.

Spēlēs visa oficiālā informācija allaž bijusi oficiālajās SOK valodās — angļu un franču, Pekinā ļoti maziem hieroglifiem arī ķīniski. Te viss vispirms ir lieliem burtiem kirilicā — krieviski… Pārējiem jāzina sava vieta.

Šodienas Krasnaja Poļana ir pilnīgi svaigi uzbūvēta kūrpilsēta (Staļina klasicisms jaunkrievu miljonāru gaumē) gandrīz Jūrmalas garumā tikai gar kalnu upi, kur vietējos iedzīvotājus nemana. Augstāk — Gorki Village, — tas pats, tikai mazākos apjomos. Četros pēcpusdienā ciematā ar krustojumiem un augststāvu namiem — viesnīcām, uz ielām mazāk cilvēku kā četros no rīta nomales ieliņā Rīgā. Aiz plašiem restorānu logiem mirdz glāzes un šķīvji uz balti klātiem galdiem, bet nav neviena apmeklētāja.

ZIEMAS SPĒLES IGAUŅU DĀRZĀ

Krasnaja Poļana, nemanot pārplūst citā apdzīvotā vietā Estosadok, aiz kuras gan ir grandiozās dzelzceļa līnijas galastacija Krasnaja Poļana un tikpat svaigi atklātais Gazprom milzu kultūras centrs Galaktika. Bet tieši Estosadok atrodas Ruskije Gorki ar olimpiskajiem tramplīniem, Roza Khutor ekstrēmo sporta veidu parks, ved asfalta un trosu ceļi uz kamaniņu un bobsleja trasi, uz biatlona un distanču slēpošanas centru Laura, uz kalnu slēpošanas sacensību norises vietu.

Kāpēc Estosadok? Kāpēc galvenā — Estonskaja uļica? Neviens nezina. Krievu biatlona treneris, kas te diendienā savus audzēkņus trenkājot, arī tikai rausta plecus. Viņš esot vietējais. Te dzīvojot jau… septiņus gadus. Tādi te ir tie vietējie.

Izrādās ir tomēr arī īstenāki vietējie. Gandrīz pretim Gorki Media centram uz galvenās Estonskaja uļicas aiz apkārtējai ainavai netipiskām eglēm dārza dziļumā slejas stalts namiņš ar pazīstamu jumta siluetu un ēkas proporcijām. Pie glīta dēļu žoga plāksne, kas vēsta, ka te atrodas igauņu literatūras klasiķa Antona Hansena Tamsāres māja muzejs. Vārtiņi vaļā — var iet iekšā. Piecistabu namā sagaida fotoalbumi, grāmatas, rakstaini cimdi, zeķes, koka grābeklis, zaru dakšas,vērpjamais ratiņš un vietējās… igaunietes Diānas Voldemarovnas stāstījums.

Pēc 1861. gada, kad tika atcelta dzimtbūšana, daudzi igauņi tāpat kā latvieši devās labākas dzīves un zemes meklējumos uz plašo Krieviju. 1871. gadā 73 igauņu ģimenes pajūgos ceļojušas pāri visai Kubaņai, Stavropolei un nonākušas Kalmiku stepēs pie Kaukāza, kur sastapušās ar grieķiem, kas dzīvojuši Krasnaja Poļanā, kas no Estosadok patiesībā atrodoties četrus kilometrus uz jūras pusi.

Kāpēc šī krāšņā vieta tolaik bijusi neapdzīvota? Te kādreiz bijis čerkesu auls. Ielejās dzīvojušas dažādas kalniešu tautas, kas devušas nosaukumus kalnu virsotnēm, no kā savu vārdu ieguvis arī olimpiskais Fišt stadions. Gandrīz piecdesmit gadus ilgais cara karš ar šīm tautām beidzās 1864. gadā. Tieši tagadējā Krasnaja Poļanā lielkņazs Mihails pasludinājis uzvaru Kaukāza karā. Visi kalnieši patriekti uz Turciju. Zemāk uz Adleras pusi īstajā Krasnaja Poļana, Estonskaja uļica jau saucas pavisam citādi un kareivīgāk — uļica Zaščitņikov Kavkaza. Pareizāk gan būtu – Zavojevaķeļei — nevis Kaukāza aizstāvju, bet iekarotāju iela.

Tā nu 1883. gadā 36 igauņu ģimenes ieradušās pāri kalnu pārejai un sākušas iekārtot savas viensētas. Tur, kur tagad uzbūvēti olimpiskie tramplīni, bijusi Obermana poļana, blakus Asmana poļana. Visiem zināmajā Rosa Khutor dzīvojusi Rosa ģimene. Igauņi nodarbojušies ar augļkopību, katrā sētā bijis vismaz simt dažādu augļu koku, tāpēc arī vieta nosaukta par Estosadok — Igauņu dārzu. 1912. gadā šajā paradīzes stūrītī ārstēt tuberkolozi ieradies Tamsāre, kas te ar slimību arī veiksmīgi ticis galā.

Pēc revolūcijas pirmais nodibinātais kolhozs te saucies Edasi! — Uz priekšu! Vēl trīsdesmitajos gados bijusi igauņu septiņgadīgā skola… Uz atvadām Diāna, tagad jau Gubareva, nodzied igauņu tautas dziesmu, ko dziedājusi arī Tallinā Dziesmu svētkos.

NO VISIEM NOSARGĀTS

Soču spēļu drošības sistēmā acīmredzami izmantota Pekinas pieredze. Totāla apsardze pa lielu perimetru — dzeloņdrāšu un vēl smalkāki žogi, elektronika, dirižabļi, helikopteri, dažādi tērpti un atšķirīgas funkcijas pildoši redzami un neredzami sargi un drošībnieki. Iekšpuse kā izslaucīta. Tikai akreditētas personas. Toties viss funkcionē ērti, ātri un precīzi. Sistēma, ko var atļauties tikai totalitāras valstis. Lieku cilvēku, ieskaitot gan arī cerētos Rietumu tūristu pūļus, nav. Sportistiem lieliski. Bet vai lieliski arī olimpisko spēļu garam?!

Londonā spēles arī tika ļoti nopietni sargātas. Bet tās bija integrētas pilsētā, un paši londonieši bija ik uz soļa un visapkārt. Vankūveras spēlēs tāpat. Krasnaja Poļana spēles tika sargātas no visiem, pašus krievus ieskaitot.

„Šīs bija atlētu spēles!” tas bija trāpīgākais SOK prezidenta raksturojums, ko Tomass Bahs teica spēļu noslēgumā. Olimpiešiem tiešām netrūka nekā, viņi sacentās supermodernās arēnās un olimpiskajos ciematos dzīvoja kā paradīzē. Baudot sapni par Krieviju…