Bronzas dubultsaule

Divas medaļas vienā sporta veidā — to olimpiskajās spēlēs nav spējuši pat mūsu vieglatlēti ar visām daudzajām disciplīnām. Ziemā pirmsneatkarības laikos tādu panākumu guva tikai kamaniņu braucējas Vera Zozuļa un Ingrīda Amantova, 1980. gadā Leikplesidā gūstot attiecīgi uzvaru un trešo vietu, kā arī bobslejists Jānis Ķipurs, kurš 1988. gadā Kalgari čempiona titulam divniekā pievienoja bronzu četriniekā. Un nu Sočos divas bronzas medaļas — brāļiem Andrim un Jurim Šiciem gan divnieku konkurencē, gan kopā ar Elīzu Tīrumu un Mārtiņu Rubeni komandu stafetē, kas spēļu programmā bija iekļauta pirmo reizi.

Latvijas olimpiskā izlase bija patiesi baudāms pieredzes un jaunības kokteilis — triju spēļu sāli tajā iebēra mūsu pirmais ziemas spēļu medaļnieks Mārtiņš Rubenis (bronza 2006. gadā Turīnā), cukuru pāri pārkaisīja Vankūveras vicečempioni brāļi Šici, masu ar iepriekšējo spēļu pieredzi nodrošināja Inārs Kivlenieks un Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš, gardas rozīnītes bija debitantes Elīza Tīruma un Ulla Zirne, savukārt piparu piešāva Kristaps Mauriņš.

PAŠKRITIKA UN KRITIKA

Tieši viņš pirmais no mūsu kamaniņu braucējiem finišēja XXII ziemas olimpiskajās spēlēs Soču trasē Sanki. "Neviens brauciens nebija manā līmenī, pirmajos divos zaudēju trasē, pēdējos divos cerības izplēnēja jau startā," Kristaps savu sniegumu vērtēja paškritiski. "Nezinu, kā to izskaidrot. Uztraukuma nebija. Pēc pirmajiem diviem braucieniem atrados 21. vietā. Ko tur daudz uztraukties?! Vienkārši muļķīgas kļūdas startā. Siguldā būs vairāk jāstrādā starta estakādē… Vienīgais pozitīvais — ceturtajā braucienā smagi kļūdījos startā. Bet trasē bija miers un atbrīvotība, vismaz pats brauciens bija vislabākais, varēju palaist ragavas brīvi…" Nākamās spēles? "Vispirms domāsim par nākamo gadu Siguldā, pasaules čempionātu, tad skatīsimies, kā būs tālāk," rezignēta noskaņa jauneklim, kurš savās pirmajās olimpiskajās spēlēs izcīnījis 21. vietu.

"Pēdējais brauciens bija ideāls, trešajā bija tikai divas mazas kļūdiņas, bet kamanas neslīdēja vispār," piktojās Inārs Kivlenieks. "Nevar teikt, ka ar rezultātu esmu apmierināts. Šādi braucot, man vajadzētu cīnīties par medaļām. Jādomā, ko darīt tālāk. Jāmeklē cits materiāls slidām. Cīnāmies, mēģinām panākt, lai arī kamaniņās ievieš tādu pašu kārtību kā bobslejā un skeletonā, kur visi slidas drīkst taisīt tikai no viena licencēta materiāla. Smēres un citas apstrādes metodes aizliegtas. Tad patiesi pirmie būs tie, kas māk labāk braukt. Tagad vācieši, austrieši un krievi visiem ir dikti priekšā. Pārējie cīnās par nākamajām vietām aiz viņiem."

VETERĀNA ATVADU ŠŪPOLES

Mūsu pirmā ziemas olimpiskā laureāta Mārtiņa Rubeņa pēdējais starptautiskais finišs individuālajās sacensībās. Tā viņš pats savos 35 gados deklarējis. Mārtiņš trasē dodas desmitais, startā kā parasti nav tas ātrākais, bet izvelk ideālas trajektorijas un no kamanām ārā kāpj ar rāmu smaidu sejā. Vēl brauks deviņi stiprākie, un šobrīd Mārtiņš ir līderis. Diemžēl uz īsu brīdi, tikai līdz nākamā braucēja finišam.

Lai arī šajā ceturtajā un pēdējā braucienā Rubenis paliek piektais ātrākais, kopvērtējumā viņam augstāk par desmito vietu pacelties neizdodas. "Mazs rūgtums paliek," secina meistars. "Zinu, ka varēju labāk. Sagatavošanās procesā izdarīju visu, cik spēju. Bet te nespēju noķert īsto braukšanas sajūtu. Parasti pēc pāris treniņbraucieniem man ir skaidrs, kas trasē jādara. Bet šeit viena vieta strādāja pret maniem instinktiem. Man nepatīk virāžas, kas jāveic ar dubultcilpu jeb vilni, nevis vienu taisnu līniju. Bija jāpārkāpj sev pāri un jāļauj kamanai sevi šūpināt. Šī virāža bija ar nodomu pārtaisīta. Gan iepriekšējās sezonas Pasaules kausa posmā, gan vēl rudens treniņnedēļā pa to bija jābrauc ar vienu slaidu loku. Tie, kas šo pārmaiņu uzreiz uzķēra, tie aizbrauca. Man līdz tam pāris braucienu pietrūka."

Uzvarētāju pēc pēdējām sezonām nebija grūti prognozēt — vācietis Fēlikss Lohs. Tā arī notika — iepriekšējo gadu pasaules čempions un Pasaules kausa īpašnieks savam Vankūveras zeltam pārliecinošā stilā pievienoja arī Soču dārgāko medaļu. Jautājums tikai, kurš būs otrais. Tikpat pārliecinošu atbildi uz to sniedza 42 gadus vecais krievu veterāns Alberts Demčenko, kurš pirmajā braucienā bija pat acumirkli ātrāks par vācu brīnumzvaigzni. Ne mazāk stabilā stilā Soču bronzu izcīnīja Soltleiksitijas un Turīnas zelta īpašnieks Armīns Cēgelers (Itālija).

TULPES LEDUS MEITENĒM

Latviešu brīvprātīgais Mareks Matisons (ikdienā PR speciālists), kas strādāja biatlona un distanču slēpošanas preses centrā Laura, īstens džentlmenis būdams, mūsu kamaniņu braucējām uz finiša zonu katrai atsūtīja tulpju klēpi. Un ne velti.

"Man bija liels prieks startēt, bija pat tā, ka nevarēju sagaidīt braucienus, gribējās ātrāk doties trasē un izdarīt to labāko," olimpiskās sajūtas raksturoja Ulla, norādot, ka spēļu gaisotni izprast palīdzējusi I Pasaules jaunatnes ziemas olimpiādē gūtā pieredze. Sočos sajūtas gan esot vēl košākas. "Pirms starta nebija pārāk liels uztraukums. Jutos mierīga, nosvērta. Šī trase ir gara un interesanta, daudzas vietas ar saviem knifiņiem. Pirmajā braucienā 15. virāžā iegāju par ātru, otrajā gribēju kļūdu labot un pārcentos… iegāju par vēlu. Pēdējā braucienā leju izbraucu labi. Mazliet pārsteidza, ka esmu vienu vietu zaudējusi. Man vēl ir ko pielikt gan startā, gan braucienos. Gribēju tikt piecpadsmitniekā, pēc diviem braucieniem arī biju piecpadsmitā, bet neizdevās noturēties. Kaut gan es par vietām īpaši nedomāju, cenšos vienkārši nobraukt iespējami labāk. Kopumā sezona pozitīva. Pirmā ziema, kad startēju Pasaules kausa posmos, olimpiskā debija… Tagad tūlīt gribētos braukt vēl un vēl. Bet līdz nākamajai reizei jāgaida četri gadi." Ulla vaigos ievelk gandrīz skumju smaidu.

"Vairāk izdevās nekā neizdevās," savu debiju ar divpadsmito vietu olimpiskajās spēlēs raksturoja Elīza Tīruma, kura olimpisko karjeru sākusi ar augstāku vietu nekā pirms 12 gadiem māsa Maija, kura Soltleiksitijā finišēja astoņpadsmitā. "Trešais brauciens nebija tik labs, kā cerēju. Pēdējais izdevās, man patika. Pirmais arī bija ļoti labs, otrais ar mazām kļūdiņām. Kopumā esmu apmierināta."

Labāko desmitnieks? "Gribējās jau ļoti, bet es izdarīju to, ka šobrīd spēju." Kā pietrūka? "Nekā. Stabilitātes varbūt."

KAM GARĀKI DEGUNI

Divnieku sacensības sākas ar skaļu titulu un trases rekordu birumu. Jau jauno kanādiešu (22 gadi) Volkera un Snaita (pērn ceturtie pasaules čempionātā Vistlerā) pirmais starta numurs ļauj pieveikt trasi ātrāk nekā jebkad kāds divnieks to spējis — 49,857. Tūlīt divkārtējie olimpiskie čempioni brāļi Lingeri no Austrijas to izdara vēl labāk — 49,685. Tik augstos plauktos nenoturas krievi Južakovs/Mahnutins. Toties tūlīt krietni augstāk tiek pasaules čempioni un Pasaules kausa ieguvēji Tobiass Vendls un Tobiass Arlts no Vācijas — 49,373. Tāds līdz nākamajai sezonai un, iespējams, daudz ilgāk būs olimpiskās Soču trases rekords divnieku kamanām.

Brāļi Šici trasē dodas ar Vankūveras sudraba spīdumu acīs un 18 titāna skrūvēm Jura kaulos. Pirms trim gadiem pēc smagas autoavārijas pat visoptimistiskākais dakteris neticēja, ka viņš jelkad spēs atgriezties lielajā sportā. Bet jau iepriekšējā sezonā brāļi Pasaules kausa kopvērtējumā ieņēma sesto vietu un izcīnīja pasaules čempionāta bronzas medaļu komandu stafetē.

Soču trases startā devītais rezultāts, bet trajektorijas ir precīzas un ātrums tiek audzēts, vienīgajiem pārsniedzot 140 km/h—140,9 km/h — 49,880! Tomēr finišā visi trīs rekordu labotāji paliek nepārspēti. Vēlāk ar 11. starta numuru latviešiem un kanādiešiem garām padrāžas austrieši Pēters Pencs/Georgs Fišlers (49,793), kam pasaules rangā ceturtā vieta. No pjedestāla mūsējos šķir ar tādu ātrumu sadzīvē grūti nomērāms nieks — sekundes desmitdaļa ar mazu astīti. Pat sudrabs ir turpat degungalā. Bet diviem konkurentiem deguni mazliet garāki. Pagaidām…

SARKANBALTSARKANIE, BET TUMŠĀKIE

Otrajā braucienā ledus šķiet mazliet lēnāks vai arī nervi saspringtāki. Ar rekordiem neviens vairs neuguņo. Tiesa, sportisti trasē dodas rezultātiem apgrieztā secībā, un cīņa par pjedestālu sākas, kad uz starta platformas palikušas vien septiņas ekipāžas. Pasaules čempionātos titulētie itāļu veterāni (36) Kristians Oberštolcs/Patriks Grūbers ne ar ko nepārsteidz — 50,043 un diezin vai spēs atkārtot Vankūveras spēlēs ieņemto ceturto vietu. Jaunie krievi (22) Aleksandrs Deņisjevs/Vladislavs Antonovs (50,013) tūlīt nostājas turpat viņiem priekšā.

Šici startā ir mirkli ātrāki un arī virāžas veic vēl filigrānāk, vēlreiz sasniedzot tādu pašu ātrumu (140,9 km/h) — 49,910. Nu viņiem jākāpj uz goda paklāja smaidīt un mājniekiem māt sveicienus kameru priekšā prožektoru gaismā.

Kanādiešiem teicams starta rāviens, bet trasē ātrums dziest — 49,983. Mūsējie paliek līderu godā un jau ir izcīnījuši vismaz ceturto vietu. Pārējais ir konkurentu ziņā. Uz starta stājas Pencs un Fišlers, sarkanbaltsarkanie pret tumši sarkanbaltsarkanajiem… Brāļi Šici aizver acis. Tādus skatus patiesi labāk neredzēt — trases viducī austrieši rupji kļūdās un ilgi ķepurojas, lai vispār noturētos kamanās. Kad Juris atver acis, pār latviešu ekipāžu jau līst bronzas gaisma. Divkārtējie olimpiskie čempioni Lingeri tautiešu kļūdu neatkārto un arī latviešiem nepadodas, bet Vendls/Arlts apliecina, ka šajā trasē tāpat kā šosezon visās pārējās (izņemot Oberhofu) viņi ir neuzvarami.

"Paldies atbalstītājiem, paldies ģimenēm, paldies trenerim Jānim Liepam, kurš pie mums atgriezās…" pēc ziedu ceremonijas laimīgiem smaidiem gandrīz duetā runā Andris un Juris. "Paldies sieviņai, mani tagad mājās gaida vistas cepetis!" sarunas grožus savās rokās pārņem Andris. "Un tas ir pats galvenais." Abi tālāk atkal turpina korī: "Paldies vecākiem, paldies dakteriem, paldies draugiem, kas ticēja! Ka tik kādu neaizmirstam…"

Andris norāda, ka šīm spēlēm divatā varējuši gatavoties tikai divus gadus, un saka paldies brālim, kurš pēc smagās autoavārijas spēja atgriezties sportā. "Es tam pat ticēju vairāk nekā viņš, zināju, ka viss būs kārtībā," uzsver Andris.

"Pat ja austrieši nekļūdītos, mūsējie viņus apbrauktu," ir pārliecināts Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga, kurš atzīstas, ka jūtoties tikpat aizkustināts kā pirms četriem gadiem Vistlerā, kad brāļi izcīnīja olimpisko sudrabu. "Jau pirmais brauciens parādīja, ko brāļi spēj, un otrajā viņi pielika vēl." Vai medaļa šoreiz nebija vairāk gaidīta nekā pirms četriem gadiem? "Mēs iepriekš vispār nerunājām par medaļām. Klusībā visi par tām domājām un cerējām, bet skaļi nerunājām."

LAISTI TIK UN UZMANI

Kā jums regulāri izdodas īstajā brīdī un vietā sasniegt maksimālo rezultātu? "Jums jāatrod dūšīgs vīrs dzeltenā jakā — Jānis Liepa, un varbūt viņš jums izstāstīs," norāda Andris. "Bet varbūt arī neko neatklās, jo mēs jau vēl netaisāmies beigt," piebilst Juris.

Sameklējam arī dūšīgo vīru dzeltenā jakā, bet Jānis Liepa vien smej: "Ho-ho-ho! Tik psiholoģiski stiprus puišus grūti atrast. Viņi māk sakoncentrēties tad, kad vajag. Ja ir mērķis un viss tiek pakārtots tam, tad arī kaut kas notiek. Tad darbs tiek atalgots. Jurim atgūties pēc tādām traumām… Tāds gribasspēks, fantastiski!" Liepa joko, ka treneris strādājot tāpat kā dārznieks, kas iestāda koku, aplaista un tik uzmana, lai labi aug. Pēc brīža Jānis Liepa atceras, ka homogulācijā, pirmo reizi ieraugot Sanki trasi, brāļi iesaukušies: "O, šī ir mūsu trase!"

Pērn, kad Pasaules kausa posmā te finišējāt trešie, treneris nebija klāt? "Telefoniski, skaipā bija," atbild Juris. "Es ceru, ka mēs ar viņu strādāsim arī turpmāk." Andris tūlīt iestarpina: "Jāpiesien, lai neaizmūk!"

Salīdziniet trasi pirms gada un tagad. "Virāžas uz to pašu pusi…" ar joku sāk Andris. "Ledus varbūt mazliet biezāks, mazliet cietāks. Ausis salst."

"Pēdējos divos treniņbraucienos dabūjām kārtīgu pendeli," Juris kļūst analītisks. "Abos braucienos 14. virāžas izejā kļūdījāmies kā pirmo reizi. Bija riktīga melnā diena. Pirms šodienas bija neziņa. Pirmajā braucienā mazliet taustījāmies, mazliet nokļūdījāmies, bet sapratām, ka varam. Otro izbraucām godam."

"Pēdējā virāžā pat kliedzu, jo zināju, ka esam nobraukuši labi," atzīstas Andris. "Tagad kakls iet ciet."

Šajā brīdī abus telefoniski sveic Valsts prezidents. "Jūs esat daudz darba ieguldījuši, un rezultāts ir likumsakarīgs. Sveiciniet arī treneri. Viens nav karotājs…"

Visi puišiem prasa — rīt būs vēl viena medaļa? Kamaniņnieki kā sarunājuši smej pretī: "Ho-ho-ho! Par medaļām mēs nekad nerunājam!"

Pirmajā braucienā, sasnieguši teicamu ātrumu, 14. virāžā kļūdās Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš — 12. rezultāts (50,388). Otrais tiek veikts gludi, sasniedzot devīto rezultātu un kopvērtējumā iekļūstot labāko desmitniekā. Pēc finiša abi sportisti atzīst, ka cerējuši uz labāko sešnieku. "Šausmas!" ar šādu vārdu pirmo braucienu raksturo Oskars. "Nedēļu braucām pa šo trasi un tā arī nespējām atkost to četrpadsmito virāžu. Pirms otrā brauciena ar Pēci apsēdāmies, noskatījāmies līderu brauciena video un izpīpējām citādāku tās liktenīgās virāžas braukšanu.

"Kamana ir pietiekami ātra, lai mēs būtu augstāk. Kļūdas, kļūdas, kļūdas… " mazliet bēdīgs novelk Pēteris Kalniņš. "Jāiemācās stabili veikt divus braucienus. Otrajā riskējām, labāk sanāca, bet vēl nav perfekti."

VISI KĀ VIENS

Pirms stafetes eksperti droši prognozēja, ka šajā jaunajā olimpiskajā disciplīnā Latvija būs labāko sešniekā. Visdrīzāk tomēr tā otrajā, nevis pirmajā daļā. Bet stafete reti kad ir vienkārša individuāli sasniegto rezultātu summa. Vispirms jau šajā disciplīnā ir vēl augstāka nervu spriedze, ko nosaka atbildības formula — viens par visiem! Otrādi tā tikpat kā nestrādā. Jo visiem vienu no lielām nepatikšanām izglābt praktiski nav iespējams.

Pateicoties savu braucēju stabilitātei, uz gandrīz pussacīksti līderes pozīcijās nostājās Polijas komanda. Elīza Tīruma bija pirmā, kas savu rezultātu iekrāsoja zaļā krāsā — 0,192. Mārtiņš Rubenis, vīru konkurencē sasniedzot ceturto labāko rezultātu (tikai deviņas sekundes tūkstošdaļas aiz Cēgelera apstiprina viņa iepriekš teikto), pārsvaru nostiprināja (-0,881), bet brāļi Šici pielika tā, ka lika satrūkties visiem, kas gaidīja startu aiz mūsējiem (-2,458), un jauns trases rekords komandām!

Tiesa, tūlīt to laboja krievi divkārtējā olimpiskā vicečempiona Alberta Demčenko vadībā. ASV bronzas laureātes Īrinas Hemlinas teicamais brauciens komandas biedrus tomēr neiedvesmoja Latvijas apdzīšanai. Arī divkārtējā olimpiskā čempiona un Soču bronzas medaļas īpašnieka Armīna Cēgelera varoņdarbi bija par maziem, lai Itālijas brigāde izvilktu uzvaras karogus.

Tad nāca nenovēršamais — pieci olimpiskie čempioni, pieci vācieši, kas no iepriekšējiem 10 sacensību braucieniem bija zaudējuši tikai vienā un tikai… piecas sekundes tūkstošdaļas. Otro reizi Fēlikss Lohs tādu aizmāršību nepieļāva un kopā ar Natāliju Geizenbergeri, Tobiasu Vendlu un Tobiasu Arltu izcīnīja vēl vienu Soču zelta medaļu komplektu.

Bet Latvijas vieta uz pjedestāla vēl nebija droša. Kanādai šajās spēlēs bija divas ceturtās vietas (dāmām un divniekiem), un Aleksa Gafa par sekundes desmitdaļu patiesi pārspēja Elīzu. Bet ne Semjuels Ednijs, ne Tristans Volkers/Džastins Snaits netika garām latviešu vīriem.

Tāda iespēja atlika vēl tikai vienai komandai — Austrijai. Sarkanbaltsarkanie atkal pret tumši sarkanbaltsarkanajiem! Un atkal — no latviešu kaņepēm iznāk labāki nervu striķi… Mirjama Kastlungere jau trases augšdaļā pamatīgi patrin bortu (+1,50), Volfgangs Kindls atpaliek vēl vairāk (+2,29), un divkārtējie olimpiskie čempioni, šo spēļu sudraba laureāti brāļi Andrēass un Volfgangs Lingeri vairs nav glābēji.

Komandu stafetē jācīnās visiem kā vienam. Latvieši, šajās spēlēs otro reizi izcīnot bronzas medaļas, to pierādīja.

KAMANIŅU SPORTS

Dāmas

1. Natālija Geizenbergere (Vācija) 3:19,768

2. Tatjana Hīfnere (Vācija) +1,139

3. Īrina Hemlina (ASV) +1,377

4. Aleksa Gafa (Kanāda) +1,810

5. Kimberlija Makreja (Kanāda) +2,127

6. Anke Višņevski (Vācija) +2,192

12. Elīza Tīruma (Latvija) +3,303

18. Ulla Zirne (Latvija) +4,917

Kungi

Vieninieki

1. Fēlikss Lohs (Vācija) 3:27,526

2. Alberts Demčenko (Krievija) +0,476

3. Armīns Cēgelers (Itālija) +1,271

4. Andi Langenhans (Vācija) +1,829

5. Semjons Pavļičenko (Krievija) +1,910

6. Dominiks Fišnallers (Itālija) +1,953

10. Mārtiņš Rubenis (Latvija) +2,171

16. Inārs Kivlenieks (Latvija) +2,999

21. Kristaps Mauriņš (Latvija) +3,689

Divnieki

1. Tobiass Vendls/Tobiass Arlts (Vācija) 1:38,933

2. Andrēass Lingers/Volfgangs Lingers (Austrija) +0,522

3. Andris Šics/Juris Šics (Latvija) +0,857

4. Tristans Volkers/Džastins Snaits (Kanāda) +0,907

5. Aleksandrs Deņisjevs/Vladislavs Antonovs (Krievija) +1,016

6. Kristians Oberštolcs/Patriks Grūbers (Itālija) +1,086

10. Oskars Gudramovičš/Pēteris Kalniņš (Latvija) +1,529

Komandu stafete

1. Vācija (Natālija Geizenbergere, Fēlikss Lohs, Tobiass Vendls/Tobiass Arlts) 2:45,649

2. Krievija (Tatjana Ivanova, Alberts Demčenko, Aleksandrs Deņisjevs/Vladislavs Antonovs) +1,030

3. Latvija (Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis, Andris Šics/Juris Šics) +1,646

4. Kanāda +1,746

5. Itālija +1,771

6. ASV+1,906