Olimpiskā priekšspēle 123 dienu garumā
Kā tiks aizdegta olimpiskā uguns Soču spēļu atklāšanas ceremonijā, tas ir vēl lielāks noslēpums par šā grandiozā pasākuma scenāriju. Olimpiskās uguns stafetes pēdējā posma veicējam vienkārši pa kāpnēm aizskriet līdz lielajai stadiona lāpai sen vairs nav modē. Jau gadiem ilgi spēļu rīkotāji burtiski sacenšas par to, kurš šai procedūrai atradīs asprātīgāku vai tehnoloģiski smalkāku risinājumu. Arī olimpiskās lāpas stafete nav vairs tikai skrējēju ziņā. Turklāt ceļā uz Sočiem kosmisko iekārtu rūpnīcā ražotā lāpa uzvedas līdzīgi kaprīzai meitenei — te iedegas, te nodziest, te atkal iedegas.
Publiskajā telpā plaši iztirzātās liesmas nodzišanas, lāpas uzsprāgšana un citas likstas, kas notikušas 65 tūkstošus kilometru garajā stafetē, vieniem radīja iemeslu pasmieties, otriem ļāva kārtējo reizi norūkt, ka „tā jau Krievija”, bet citiem meklēt likumsakarības vai pat lāstus, kas varētu būt uzlikti jaunizveidotajai lāpai.
KAM NEGADĀS
Tomēr notikušajā nevar vainot mistiskos spēkus. „Visas lāpas ir dzisušas,” saka LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. Tiesa, vēl pavisam nesen, 2012. gadā, Londonas olimpisko spēļu lāpas liesma nodzisa Lielbritānijas raftinga izlases kapteiņa rokās. Arī Pekina neiztika bez incidentiem ar dziestošu lāpu. Stafeti daudzviet pavadīja protesta akcijas pret Ķīnas politiku Tibetā. Sevišķi skaļas tās bija Francijas galvaspilsētā. Drošības apsvērumu dēļ stafetes posms Parīzē 2008. gadā noslēdzās ar lāpas dzēšanu pašu organizatoru rokām. Pirms tam, 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs, liesmai degt traucēja vējš, kam vairākas reizes pat izdevās to apdzēst. Liesma nodzisa arī brīdī, kad tā tika nodota spēļu organizācijas komitejas prezidentam.
Meklējot iemeslus tik lielai ažiotāžai ap Soču olimpiskās stafetes lāpu, LOK prezidents nosauc plašo informācijas pieejamību. „Nevar jau zināt, varbūt arī 1936. gadā Berlīnes stafetes laikā liesma kādu reizi nodzisa, tagad vienkārši katrs solis ir onlainā.”
NEVEIKSMJU STARTS KREMĻA VĀRTOS
Soču olimpiskās stafetes lāpas koncepta izstrāde prasīja pusotru gadu. Pēc pirmās lāpu partijas izveides Krasnojarskas mašīnbūves rūpnīcā speciālisti apgalvojuši, ka radīta tāda iekārta, kurā uguns var degt ekstrēmos apstākļos — 60 km/h ātrumā un pat zem ūdens. Tomēr, neskatoties uz modernāko tehnoloģiju izmantošanu, mehānisms cerības neattaisnoja.
No Atēnām ar lidmašīnu Maskavā nogādātā olimpiskā uguns tika izmantota stilizēta ugunskura iededzināšanai Sarkanajā laukumā, no kura 2013. gada 6. oktobrī olimpisko stafetes lāpu aizdedza Krievijas prezidents Vladimirs Putins, bet jau otrā nesēja rokās turklāt tieši Kremļa vārtos lāpa nodzisa pirmo reizi. Uguns tika atjaunota ar kāda drošībnieka šķiltavām. Varētu smīnēt, ka ceļu uz Sočiem turpināja KGB uguns, bet… Maskavā pirmo divu dienu laikā vien lāpa uguni pazaudēja vēl trīs reizes!
Raksta tapšanas laikā lāpa bija nodzisusi jau 106 reizes. Ja kāds netic, tad par to var pārliecināties, ieskatoties portālā Youtube.com, kur izveidots speciāls kanāls ar visu šo gadījumu apkopojumu.
Divpadsmitajā dienā pēc stafetes starta drošā lāpa pat uzsprāga. Ziņa par to, ka lāpa eksplodējusi trīspadsmitgadīgas meitenes rokās, ātri aplidoja pasauli. Tomēr organizācijas komitejas prezidentam Dmitrijam Černišenko bija cits situācijas skaidrojums — tā nebija meitene, bet gan organizācijas komitejas loceklis un tas nebija sprādziens, bet tikai liela uguns mēle, kas izšāvusies no lāpas. Internetā ir pieejams video. Tāpēc katrs no mums par šo situāciju var spriest pats.
Taču Soču lāpa nepavisam nav bīstamākā olimpisko spēļu vēsturē. 1956. gada Melburnas spēļu lāpas degmaisījumam izmantoja arī magniju un alumīniju. Stafetes laikā atklājās, ka lāpā izmantotā degviela izdeg nepilnīgi — sakarsētas metāla daļiņas izšķīst ap lāpnešiem, radot apdeguma draudus. Daudzi lāpneši patiesi applaucējās.
NO SKOLĒNA LĪDZ KOSMONAUTEI
„Kā rīkot olimpiskās lāpas stafeti un izvēlēties lāpnešus, to katru spēļu organizācijas komitejas izlemj pašas,” norāda LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. „Vairākas reizes kāds no Starptautiskās Olimpiskās komitejas sponsoriem, piemēram, Samsung, uzņēmies nodrošināt stafetes organizatorisko daļu.” Samsung sadarbībā ar nacionālajām olimpiskajām komitejām konkursa kārtībā lielajai stafetei deleģēja lāpnešus Londonas un Pekinas olimpiskajām spēlēm.
LOK prezidents atklāj, ka „nav tādu olimpisko noteikumu, kas paredz kārtību, kā jārīko stafete. Rīkotāji to izlemj pēc savām iespējām”.
Šoreiz interesentiem bija piedāvāta iespēja četru mēnešu laikā stafetei pieteikties elektroniski. Organizācijas komiteja un olimpiskās stafetes atbalsītāji Coca-Cola, Ingosstrah un Krievijas dzelzceļš saņēma un izskatīja vairāk nekā 140 tūkstošus pieteikumu. Lai iegūtu iespēju kļūt par vienu no 14 tūkstošiem lāpnešu, kandidātiem bija jāiztur vienkārša, bet stingra atlase. Gribētājiem bija jāatbilst diviem kritērijiem — veselīgs dzīvesveids un olimpisko pamatvērtību — draudzība, pilnveidošanās tieksme, cieņa — ievērošana. To noteica, vērtējot pretendentu iesūtītos stāstus par sevi. Ieņemamajam amatam nebija nozīmes — vietu olimpiskajā stafetē ieguva gan pedagogi, gan ārsti, gan dziedātāji, gan sportisti, gan karavīri, gan skolēni un studenti, gan glābēji, gan arī daudzi citi. Lāpnešu vidū bija aptuveni trīssimt invalīdu.
Olimpisko lāpu nesušas daudzas slavenības, pirmo kosmonauti Valentīnu Tereškovu ieskaitot. Visjaunākais stafetes dalībnieks bija 14 gadus vecs, savukārt vecākais lāpnesis sasniedzis 93 gadu vecumu. Olimpisko lāpnešu vidū bija ASV, Brazīlijas, Japānas, Korejas, Lielbritānijas, Spānijas, Ukrainas, Zviedrijas un citu valstu goda pilsoņi.
Taču to, cik daudz lāpnešu bija no Latvijas, skaidri zināt nevar. Vismaz viens cilvēks — Sandis Šteins, Statoil Fuel&Retail Krievijas organizācijas vadītājs, ir zināms. „Viņš pats pieteicās, un LOK par to arī varēja nezināt,” komentē LOK prezidents. „Piemēram, Londonas spēļu olimpisko lāpu nesa vairāk nekā mums iepriekš zināmie stafetes dalībnieki. Izrādījās, ka par olimpisko lāpnesi bija kļuvis arī pavārs Mārtiņš Rītiņš, kuru bija pieteikuši viņa angļu draugi. Pats bija pieteicies vēl viens puisis, kas dzīvo un strādā Londonā.”
DZĪŠANĀS PĒC JAUNĀM IESPĒJĀM
Soču lāpas ceļojums vēsturē ieies kā līdz šim garākā ziemas spēļu stafete. Tomēr Aldons Vrubļevskis uzskata, ka „tādu vērienu kā Pekinas olimpisko spēļu lāpas stafeti, kura apvienoja visas pilsētas, kurās līdz šim notikušas olimpiskās spēles, diezin vai vēl kāds varēs atļauties”. Tas saistīts gan ar drošību, gan politiku, gan ar cilvēkiem, gan arī ar lielajām izmaksām. Piemēram, pirms Londonas spēlēm lāpas stafete risinājās tikai Lielbritānijas teritorijā. Arī Soču lāpa ceļo tikai pa vienas valsts plašumiem. XXII ziemas olimpisko spēļu uguns iedegta pagājušā gada 29. septembrī Olimpijā, Grieķijā. Savukārt stafetei starts tika dots 6. oktobrī pie Kremļa, kur sākās 123 dienu ilgais lāpas ceļojums pa Krieviju.
Pirmā olimpiskās lāpas stafete risinājās 1936. gadā, kad trīs tūkstoši lāpnešu olimpisko uguni no Olimpijas aizgādāja līdz Berlīnei. Ziemas spēles stafeti ieguva vēlāk — tādā veidā olimpiskā uguns tika aiznesta uz 1952. gada spēļu galvaspilsētu Oslo. Toreiz olimpisko uguni iededza Morgendālē, muzejā, kas veltīts no slēpošanas sporta aizsākumiem Norvēģijā. Toreiz visa stafete tika veikta ar slēpēm. Pēc tam olimpisko spēļu organizācijas komitejas sāka cīkstēšanos par oriģinālāko stafetes maršrutu.
Tā, piemēram, 1968. gada olimpiskās spēles Mehiko savu stafeti rīkoja, atkārtojot Kolumba ceļu, uzsverot Vecās un Jaunās pasaules mijiedarbību un kopību.
STARP 11 MERIDIĀNIEM UN ČETRĀM PARALĒLĒM
Šoreiz 65 tūkstošus kilometru garais maršruts apvieno 2900 apdzīvotas vietas. Ceļu, kas ir pusotras reizes garāks nekā ekvators, mēroja dažādi. Lāpu tuvāk mērķim palīdzēja nogādāt, gan skrienot, gan slēpjot, gan lidojot ar lidmašīnu, gan braucot tradicionālajā krievu pajūgā. Lāpa bija arī Ziemeļpolā, kā arī tika nolaista pasaules dziļākajā ezerā — Baikālā. LOK prezidents uzskata, ka ir plašas iespējas, kā sabiedrībai pasniegt stafeti un kā informēt par valstij nozīmīgiem faktiem un vietām. „Daudzi cilvēki varbūt neko daudz par Baikālu nezināja, bet tagad zina, kas tas ir, kā arī — ka tas ir dziļākais ezers,” piebilst Aldons Vrubļevskis.
Tomēr ar nolaišanos 1600 metru dziļumā nepietika. Lāpa nokļuva arī aptuveni 350 kilometrus virs zemes — starptautiskajā kosmiskajā stacijā, no kurienes to iznesa atklātā kosmosā. Lai gan lāpas pacelšana kosmosā notikusi arī pirms Atlantas spēlēm 1996. gadā un Sidnejas spēlēm 2000. gadā, atklātā kosmosā tā nonāca pirmo reizi.
Latvijas teritorijā lāpa vēl nav bijusi un visticamāk arī nebūs. Pagaidām vienīgā iespēja, kad olimpiskā uguns varēja nonākt arī Latvijā, bija saistīta ar 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm, tomēr toreiz Rīga palaida garām izdevību rīkot burāšanas regates sacīkstes. Tā 1980. gada olimpiskā uguns nokļuva Tallinā.
FĒNIKSS UN TRADĪCIJAS
1980. gada Maskavas olimpisko spēļu lāpa bija sudraba krāsā ar zeltītiem ieliktņiem un uzrakstu ОЛИМПИАДА— МОСКВА—1980. Tā atgādināja lāpu tās klasiskajā izpratnē — cilindriska forma ar paplatinājumu augšgalā. Savukāt 2014. gada spēļu lāpa izskatās krietni modernāk — izliektas līnijas mijas ar kontrastiem krāsās. Olimpiskā lāpa veidota pēc līdzības ar Fēniksa spalvu. Spalvas imitācijā dizaineri centušies iepīt domu par Krievijas kontrastiem, tradīcijām un nākotnes vīzijām, kā arī par savstarpējo saticību.
Lai arī kādas likstas gadījušās lāpas ceļā līdz galapunktam, savu mērķi — apvienot cilvēkus un parādīt Krievijas kontrastus, tai izdevies. Katrs reģions, no Kaļiņingradas līdz Kamčatkai, lāpu sagaidīja ar cilvēku pūļiem, priekšnesumiem un ovācijām.
Aldons Vrubļevskis skaidro, ka olimpiskā stafete un lāpa kā simboli ir nepieciešami: „Uguns ir simbols, kas nozīmē ļaunā sadegšanu un gaismas atnākšanu. Cilvēkam ir vajadzīgi simboli — kā valstij himna un karogs, kā baznīcai krusts, tā arī lāpa un uguns olimpiskajām spēlēm. Olimpiskā liesma dod siltumu, gaismu un vieno cilvēkus.”
Autori: Anastasija Tetarenko
