Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Olimpiskās kustības tēvs

Šā gada 1. janvārī apritēja 150 gadu, kopš dzimis mūsdienu olimpiskās kustības pamatlicējsbarons Pjērs de Kubertēns. Francijas sporta un sabiedriskais darbinieks, humānists, vēsturnieks un pedagogs no 1896. līdz 1925. gadam bija Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidents, no 1925. gada līdz savai nāvei — SOK goda prezidents. Viņš ne vien izstrādājis, bet arī īstenojis praksē galvenos mūsdienu olimpisko spēļu norises principus un rituālus.

 

„Dzīvē cīņa ir svarīgāka par triumfa mirkli; pats galvenais ir labi cīnīties, nevis uzvarēt.”

Barons Pjērs de Kubertēns

PAT PITAGORS — OLIMPISKAIS ČEMPIONS!

Pjērs nāca pasaulē franču aristokrātu ģimenē. Atbilstoši savas kārtas tradīcijām un iespējām, viņš ieguva lielisku izglītību un bija viens no retajiem, kurš ar savu izloloto ideju aizrāva visu pasauli.

Dažādu veida sportiskās aktivitātes —jāšana, paukošana, airēšana, bokss — bija Pjēra ikdiena jau bērnībā un agrā jaunībā. Lielu tās daļu Pjērs pavadīja mātes īpašumos senajā Merviles pilī, Normandijā, netālu no Havras.

1880. gadā Kubertēns ar bakalaura grādu literatūrā ieguva klasisko izglītību Svētā Ignācija jezuītu koledžā Parīzē. Pēc tālaika dižciltīgo ģimeņu tradīcijas viņš turpināja izglītoties kara skolā, bet militārā karjera viņu neinteresēja. Kubertēns bija aizrāvies ar izglītības problēmām un gribēja dzīvi veltīt šīs jomas modernizēšanai un reformēšanai. Tēvs saprata dēla aizraušanos un neiebilda, kad Pjērs atteicās no virsnieka karjeras.

Pēc koledžas absolvēšanas Kubertēns izglītojās Lielbritānijā un ASV, kā arī iestājās Sorbonnas universitātes Filozofijas fakultātē, pakāpeniski aizraudamies ar teorijām par fiziskās attīstības lomu harmoniskas personības veidošanas procesā. Studējot antīkās Grieķijas vēsturi un kultūru, Kubertēns apmeklēja Alfejas ieleju 300 km no Atēnām, kur 1829. gadā franču arheologi bija atradušiantīko olimpisku spēļu norises vietu. Vēsturiskā aura raisīja iedvesmu un jaunas idejas.

Pārdomājot Senās Grieķijas ieguldījumu pasaules civilizācijas attīstībā, jaunais censonis pievērsa uzmanību antīko olimpisko spēļu daudzpusīgajām tradīcijām, kas gadsimtiem ilgi bija sekmējušas seno grieķu attīstību, mudinot trenēt gan miesu, gan prātu, gan garu. Dižais matemātiķis Pitagors bija olimpiskais čempions boksā — šāds piemērs daiļrunīgi ilustrēja antīko olimpisko ideju triumfu. Tās bija pagaisušas viduslaiku tumsā, bet šķita, ka nav zaudējušas aktualitāti. Cilvēce tika pārsteigta ar aizvien jauniem zinātniskajiem atklājumiem, un jaunas idejas bija vajadzīgas arī sabiedrības attīstībai.

AIZRĀVA DOMUBIEDRUS, PĀRLIECINĀJA OPONENTUS

Cilvēkiem dabiski piemītošā vēlme sacensties vienam ar otru 19. gadsimta nogalē sāka realizēties, rodoties un attīstoties aizvien jauniem sporta veidiem. Laika pārbaudi izturējušās nodarbes — skriešanu, jāšanu, šaušanu, cīņas sportu, boksu — papildināja tehnikas progresa produkts riteņbraukšana. Savu triumfa gājienu sāka bumbas spēles — futbols, basketbols, volejbols.

Tomēr Kubertēna plašais redzesloks palīdzēja saskatīt nevis atsevišķus kokus, bet gan veselu mežu. Piemēram, novērtēt, ka regulāras fiziskās aktivitātes var kļūt par svarīgu audzināšanas sistēmas sastāvdaļu, nevis nejauši izvēlētu brīvā laika pavadīšanas formu bagātiem dīkdieņiem. Pamazām astoņdesmito gadu otrajā pusē Kubertēnam nobrieda ideja par antīko olimpisko tradīciju atdzīvināšanu.

Oficiāli tiek uzskatīts, ka pirmo reizi publiski savas idejas Kubertēns izklāstījis 1888. gada 1. jūnijā sanāksmē Francijas Izglītības ministrijā, bet viņa teiktais toreiz vēl nesasniedza dzirdīgas ausis. Taču pārliecība par idejas aktualitāti un dzīvotspēju jau bija nostiprinājusies, un viņš meklēja sabiedrotos citās valstīs — Anglijā, Krievijā, Austroungārijā, ASV.

1892. gada 25. novembrī Francijas Sporta atlētu savienības asamblejā Parīzē Kubertēns pirmo reizi publiski nāca klajā ar iniciatīvu atjaunot olimpiskās spēles. 1894. gada janvārī viņš publicēja plašu fiziskās audzināšanas programmu, kurai radās daudz pretinieku un kritiķu. Tomēr pārliecība un drosme panāca savu. 1894. gada 23. jūnijā Parīzē, Sorbonnā, tika sasaukts starptautisks sporta kongress, kurā 12 pasaules valstu pārstāvji vienbalsīgi nobalsoja par Starptautiskās Olimpiskās komitejas nodibināšanu un olimpisko spēļu atjaunošanu.

Par SOK pirmo prezidentu kļuva nevis Pjērs de Kubertēns, bet gan grieķu uzņēmējs Dimitrioss Vikelass, un šis fakts laika gaitā iegāzis ne vienu vien olimpiskās vēstures viktorīnu dalībnieku, kurš nav zinājis pareizu atbildi uz šķietami vieglu jautājumu.

Taču izskaidrojums ir vienkāršs un loģisks. Kubertēna iecere paredzēja, ka SOK četrus gadus vada tās valsts pārstāvis, kuras teritorijā notiks nākamās spēles. Tā kā pirmās bija nolemts rīkot Atēnās, viņa paša kandidatūra atkrita, toties SOK ģenerālsekretāra postenis bija kā radīts, lai paturētu rokās reālos vadības grožus un varētu īstenot savas idejas.

Vairāki avoti norāda, ka SOK dibināšanas priekšvakarā grieķi uzsvēra, ka, ņemot vērā vēsturiskās saknes, olimpiskās kustības vadītājam noteikti jābūt grieķim un pirmajām spēlēm noteikti jānotiek Grieķijā. Pats Kubertēns sākumā domājis, ka olimpiskajām spēlēm jāatklāj jaunais gadsimts 1900. gadā un rīkot tās 1896. gadā ir ļoti sasteigti. Redzot opozīcijas samērā stingro nostāju, Kubertēns nevēlējās saasināt situāciju, jo, pēc viņa domām, galvenais ir nevis cīņa par prezidenta amatu, bet pašas olimpiskās kustības atjaunošana. Kubertēns bija lielisks diplomāts un labi saprata, ka viens solis atpakaļ ne vienmēr ir atkāpšanās vai zaudējums — tas ir kā jauns atspēriens solim uz priekšu.

OTRAIS PREZIDENTS — AR ILGĀKO STĀŽU

SOK pirmie un galvenie lēmumi bija Kubertēna izloloti un formulēti. Viņš bija autors olimpiskās kustības pamatnostādņu apkopojumam — Olimpiskajai Hartai. Viņš panāca, ka tiek nolemts spēles rīkot pārmaiņus dažādās valstīs, nevis tikai Grieķijā. Viņš aktīvi iestājās par olimpiskās kustības norobežošanu no politikas un politiķu ietekmes, uzsverot, ka sacensības norisinās starp atsevišķiem sportistiem personībām, nevis valstīm. Tāpēc pirmajās spēlēs Atēnās programmā bija sacensības tikai individuālajos sporta veidos un disciplīnās, neiekļaujot nevienu sporta spēli. Konsekvenci gan izdevās ieturēt tikai šajās spēlēs.

Pēc Atēnu spēlēm, ievērojot rotācijas principu un to, ka nākamajām spēlēm 1900. gadā vajadzēja notikt Parīzē, Kubertēns SOK prezidenta posteni ieņēma loģiski un likumīgi. Savukārt nākamais pretendents — amerikānis Viljams Sloens (1904. gadā spēles notika Sentlūisā) — no šā amata atteicās, ieteikdams netraucēt Kubertēnam strādāt. SOK locekļu vairākums viņu kvēli atbalstīja, un galu galā Kubertēns SOK prezidenta amatu ieņēma visilgāk — 28 gadus līdz SOK sesijai 1925. gada 26.—28. maijā. Tiesa, ar formālu pauzi starp 1916. un 1919. gadu. Pirmā pasaules kara laikāKubertēns pārvietoja SOK arhīvu no Parīzes uz Lozannu, bet pats iesaistījās nacionālajā propagandāun uz laiku nolika SOK prezidenta pilnvaras.

Kubertēns savā darbībā atbalstīja un veicināja jaunu valstu iekļaušanos olimpiskajā kustībā.

Lūk, kā pirmais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Jānis Dikmanis atmiņu grāmatā apraksta savas emocijas 1924. gada olimpiskājās spēlēs Parīzē. „Kad olimpisko spēļu atklāšanas dienā mūsu vienība aiz sarkanbaltsarkanā karoga iesoļoja olimpiskajā stadionā, viņi saņēma desmitiem tūkstošu skatītāju ilgus, skaļus aplausus.

Ja mēs arī šajās plašajās pasaules sporta sacīkstēs, kādās piedalījāmies pirmo reizi, nespējām uzvarēt lielos „dūžus”, tad tomēr mūsu sportisti, kuri ar saviem sasniegumiem atstāja aiz sevis dažu labo veco valsti, bija līdzvērtīgi partneri, kā to arī apstiprināja Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Pjērs de Kubertēns, kad pēc spēļu beigām ierados pie viņa atvadīšanās vizītē: „Jūsu jaunās Latvijas sportisti,” viņš teica, „ir godam veikuši savu uzdevumu, viņi ir bruņinieciski cīnījušies, kas ir galvenais, un ar to arī izpelnījušies olimpiskās saimes atzinību, tās saimes, kurā arī viņi paši tagad ir.””

PēcKubertēna demisijas, SOK godinot viņa milzīgos nopelnus fiziskās kultūras un sporta attīstībā, iecēla Kubertēnu par savu goda prezidentu. Īsi pirms nāves 1937. gada 22. jūnijā Kubertēns kļuva par Lozannas pilsētas Goda pilsoni — pēc Kubertēna iniciatīvas SOK mītne kopš 1915. gada atrodas šajā Šveices pilsētā.

Visa Kubertēna dzīve bija kustība, un tā viņš aizgāja mūžībā. 1937. gada 2. septembrī, pastaigājoties Ženēvas Langražē parkā, viņš pēkšņi sagura. Garāmgājēji viņu noguldīja uz soliņa, kur arī pēc īsa brīža 74 gadu vecumā barons Pjērs de Kubertēns aizvēra acis uz mūžu…

Kubertēns tika apglabāts Lozannā, bet sirds, pēc viņa vēlēšanās, īpašā piemiņas vietā senajā Olimpijā, Grieķijā.

 

Pjērs de KUBERTĒNS

Dzimis: 1863. gada 1. janvārī Parīzē

Tēvs: barons Šarls Luī de Fredi

Māte: baronese Marija Marsela Žigola de Krisenū

Sieva: Marī Rotana (1861.— 1963. g.)

Bērni: meita Renē (1901.—1968. g.), dēls Žaks (1896.—1952. g.)

Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents (1896.— 1916., 1919.—1925.g.) un Goda prezidents

SOK loceklis no 1894. līdz 1925. gadam

Miris: 1937. gada 2. septembrī Ženēvā, Šveicē

No 18.janvāra žurnāls Sports atkal pārdošanā! Jautājiet žurnālu preses tirdzniecības vietās!