Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Teorētiskais mantojums

Kubertēna izpratnē olimpiskās spēles nebija tikai sporta sacensības — ar spēļu un olimpiskās kustības palīdzību viņš vēlējās veicināt veselas, fiziski, garīgi un tikumiski attīstītas personības veidošanos. Kubertēns atstājis milzīgu rakstīto mantojumu — daudz grāmatu par sportu un fizisko audzināšanu, olimpiskās kustības ideāliem un saturu, kā arī par vēsturi, ģeogrāfiju, socioloģiju, psiholoģiju un politiku. Publicējam fragmentus no Pjēra de Kubertēna apcerēm, rakstiem un runām, kas latviešu valodā Dagnijas Dreikas tulkojumā pirmo reizi tika publicētas kulturoloģijas žurnāla „KENTAURS XXI” 1996. gada jūlija numurā.

 

OLIMPISMS UN SASKAŅA

Olimpisms ir nevis sistēma, bet gan domāšanas veids. Tam var būt visdažādākās izpausmes, un nav tādas tautas vai laikmeta, kas varētu pierādīt savas pirmtiesības uz tā atklāšanu. Olimpisms ir domāšanas veids, kas cēlies no divējāda kulta: piepūles un saskaņas — eiritmijas. Palūkojieties, cik neatšķetināmi cilvēka dabā apvienojas abi elementi — galēja sasprindzinājuma izjūta un savaldība; šķietami pretrunīgi tie tomēr ir izteiktas vīrišķības pamatā.

Vai tad ir kāds cilvēks — šā vārda absolūtajā nozīmē —, kurš nemitīgi rūpējas par savas enerģijas saglabāšanu, savu spēku apvaldīšanu — un negūst prieku, parādot vairāk spēka, nekā no viņa tiek gaidīts? Bet tajā pašā laikā: vai tad ir kāds cilvēks šā vārda plašākajā nozīmē —, kas nejustu prieku par to, ka viņa aizrautība ir pakļauta tīkamai savaldībai un paškontrolei un viņš pats ap sevi rada kārtību, līdzsvarotību un harmoniju? Tātad — mēs spontāni netiecamies pēc spēka izpausmes vai pierastā līdzsvara. Tas ir jāmācās — cītīgi un neatlaidīgi.

(IV Olimpiskā Vēstule. Gazette de Lausanne, 22.11.1918.)

 

Mākslu, humanitāro disciplīnu un sporta apvienošanās var triumfāli realizēties Olimpisko spēļu svinībās, taču labums no šīs apvienošanās tiks pienācīgi novērtēts tad, kad ideja par saskaņu tiks pieņemta arī pieticīgās vietējās un plašu tautas masu sacensībās.

(Dekorācijas, Uguņošana, Harmonija, Pavadījums. Revue Olympique, 1911, 55. lpp.).

 

MĀKSLA, SABIEDRĪBA, SPORTS

1906. gada maijā teātrī Comedie FrancaiseStarptautiskā Olimpiskā komiteja organizēja sanāksmi ar mērķi atjaunot mūsdienu olimpiāžu spožumu, piešķirot tām kādreizējo māksliniecisko un literāro košumu. Diezgan daudz rakstnieku, mākslinieku, tēlnieku un mūziķu atsaucās komitejas aicinājumam, un likās, ka sabiedrības viedoklis ir labvēlīgs šim projektam un tā labprāt redzētu to piepildītu. Vienprātīgi tika nolemts, ka turpmāk olimpiskās spēles bez tiem sporta veidiem, kuri veido šo spēļu pamatu, ietvers arī citus sacensību veidus un tiks apbalvoti labākie darbi, kurus radījuši atlētu iedvesmotie rakstnieki, mūziķi un mākslinieki literatūrā, tēlniecībā, glezniecībā un arhitektūrā.

Šī ievirze nebeidzās ar konferenci vien. Galu galā olimpiskās spēles ir retas un svinīgas reizes, kad iespējams apvienot mākslu un sporta veidus. Kāpēc gan neieviest šo auglīgās sadarbības pieredzi ikdienā, privātā sektora rīkotos brīvdienu pasākumos?

Tas ir zīmīgs secinājums par zudušo apgaismību, kas paliek apslēpta, un spēkiem, kas netiek likti lietā. Apkopota skaistuma izpratne mums nav vairs pieejama. Būs vajadzīga apņēmība un laiks, lai to atjaunotu.

(Mākslas, Literatūra un Sports, Revue pour les Francais, 1906, 211.—215. lpp.)

 

Izvilkumi no atklāšanas runas mākslas, sabiedrisko zinātņu un sporta konsultatīvās padomes sanāksmē.Pjērs de Kubertēns teātra Comedie Francais foajē Parīzē, 1906. gada 23. maijā:

Džentlmeņi, mēs esam sapulcējušies šajā unikālajā vietā, lai atzīmētu kādu svinīgu gadījumu. Atkal ir radusies vajadzība apvienot likumīgā laulībā tos, kuri tika šķirti: Prātu un Miesu. Es riskētu sagrozīt patiesību, ja teiktu, ka šodien abiem ir spēcīga tieksme atkal uzsākt kārtīgu laulības dzīvi. Nav jāšaubās, ka abu savienība bija ilga un auglīga, bet atšķirībā, ko veicināja dažādi apstākļi, tie pilnīgi aizmirsa viens otru: prombūtne dara aizmāršīgus. Tagad Olimps, abu kopīgās mājas, jau ir pagātnē; tās ir atjaunotas citā formā — praktiskākas un modernākas, taču noskaņa tur ir tāda pati kā agrāk. Tātad abi atkal varēs ievākties savā mājoklī, un mums pirms tam jāsagatavo māja, lai viņi varētu tur atgriezties. Tāpēc šai konsultatīvajai padomei tika izteikts aicinājums izpētīt, „kādā pakāpē un kādā formā Mākslas un Sabiedriskās zinātnes varētu piedalīties svinībās, mūsdienu Olimpiādēs savienojoties ar Sportu, gūstot labumu abiem un darot abus dižākus”. Labums būtu divējāds: no vienas puses — organizējot atjaunotajās Olimpiskajās spēlēs mākslu un humanitāro zinātņu stabilu sadarbību ar sportu, no otras — rūpējoties par šo sadarbību ikdienā, par parastu un šaurāka apjoma sadarbošanos vietēja rakstura sporta pasākumos. Nav šaubu, džentlmeņi, ka mums izdosies; nav šaubu arī par to, ka vajadzēs daudz laika un pacietības…

 

SPORTS UN MĀKSLA

Vai sports virza mākslu? Tas jāuzlūko kā mākslas iedvesmotājs, kas dod tai iespēju izpausties. Tas rada skaistumu — jo tas rada arī atlētu, kurš ir kā dzīva skulptūra.

Senatnē mākslu bieži iedvesmoja atlēts, viņa nevainojamais augums, bet parasti atpūtas stāvoklī. Mūsdienu mākslinieku interpretācija ir gluži citāda, un viņi spēj radīt ļoti skaistus darbus gan tēlniecībā, gan tēlotājmākslā, lai tos izmantotu sporta celtnēs un parkos, sporta zāļu dekorēšanai, pieminekļiem, laukumos un pasākumos — harmonijas panākšanai.

(Sports un inteliģence. Revue Mondiale, 15.11.1922.)

No 18.janvāra žurnāls Sports atkal pārdošanā! Jautājiet žurnālu preses tirdzniecības vietās!