Pasaules rallijkross atvadās no Rīgas
Septembra vidū Biķernieku trasē notika pasaules rallijkrosa čempionāta Latvijas posms — sacīkste, kuru nākamajā dienā pēc finiša karoga plīvošanas FIA komisāri atzina par visprofesionālāk aizvadīto posmu sezonā. Bet finiša karogs, iespējams, Rīgā plīvoja pēdējo reizi.
NĀKAMGAD KALENDĀRĀ TIKAI AR BRĪNUMA PALĪDZĪBU
Pasaules rallijkrosa čempionāts Rīgā norisinājās kopš 2016. gada, šogad ceturto reizi. Praktiski kopš debijas gada Latvijas rīkotājkomandas paveiktais tika dēvēts par labāko pasaulē, šo balvu saņemot gan oficiāli, gan čempionāta sabiedrības iekšējā emocionālajā vērtējumā. Taču tas, ka šī sacīkste ir labākā pasaulē, kā arī droši aprēķini, ka pasaules čempionāta vizītes Latvijai finansiāli nes ienākumus, pat neskatoties uz ievērojamo valsts līdzdalību posma finansēšanā, ir par maz, lai Biķerniekus noturētu kalendārā arī nākamajos gados. Šobrīd Rīgas posmam palikt kalendārā var palīdzēt tikai brīnums.
Šo situāciju veido neveiksmīga sakritība un, iespējams, kādas puses elastības trūkums. Vienkārši runājot, pasaules rallijkrosa čempionāta rīkotājs IMG, lai iekļautu posmu nākamā gada kalendārā, prasa pilnīgu pārliecību par sacīkstes labklājību un spēju notikt. Savukārt posma rīkotāji šādas garantijas nevar dot, jo bez valsts palīdzības posmu sarīkot ir neiespējami. Valsts, kā var noprast, nesaka tiešu nē, taču ir jūtams, ka naudas sportam nākamajā budžetā būs, maigi sakot, maz. Precīzu atbildi rīkotāji varētu saņemt tad, kad valsts budžeta veidošana tuvosies beigām — krietni par vēlu, lai ievērotu IMG termiņus. Rezultāts —nākamajā gadā pasaules rallijkrosa čempionāta posma Biķerniekos, šķiet, nebūs.
KO MĒS ZAUDĒJAM?
Ja neskaita finanses, kādu lomu spēlēja pasaules rallijkrosa čempionāta posms Latvijā?
Pirmajos gados WRX nonākšana Latvijā bija visa Latvijas autosporta brīvās Latvijas laika darbības kulminācija. Uz Latvijas zemes redzēt profesionālas pasaules autoražotāju komandas, kuras pilotē autosporta leģendas Peters Solbergs, Sebastjans Lēbs, Matiass Ekstrems un citi, vēl nesen bija neiedomājami. Turklāt šajā kompānijā bija sava loma arī latviešu pilotiem — Reinim Nitišam, Jānim Baumanim, satelītklasēs arī citiem.
Šogad mainījās pats čempionāts — lielie ražotāji to pameta, palikušie slēpjas aiz profesionālām, tomēr vairāk vai mazāk privātām komandām. Nav vairs arī īpaši skaļu uzvārdu — Hanseni, Bakerūds, Timerzjanovs, Dorans ir vairāk paša rallijkrosa iekšienē ražotas zvaigznes, kuru dalība šķiet pašsaprotama un ārpus čempionāta pārāko ažiotāžu neraisa. Sportiski čempionāts ir interesantāks, jo nav viena izteikta līdera, un pirms pēdējā posma, kas norisināsies novembra pirmajā pusē Dienvidāfrikā, uz čempiona titulu reāli pretendē trīs piloti (Timijs un Kevins Hanseni, Andreass Bakerūds). Zvaigžņu spožuma ziņā — kritums.
Jautājums, vai Rīgas posma zaudējums, redzot čempionāta zvaigžņu plejādes izsīkumu, ir tik traģisks Latvijas autosportam?
Protams, visas klasiskās frāzes un nepieciešamības ir spēkā: šāds posms ir prestižs valstij, tās autosportam, atbildīgajai federācijai un valsts iestādēm. Šāds posms ir iespēja klātienē redzēt vislabākos sportistus un komandas, kādas šobrīd ir pasaulē. Šāds posms ir mērķis katram jaunajam un daudzsološajam autosportistam. Šāds posms ir neizsakāma iespēja tiesnešu, rīkotāju un dienestu izaugsmei un profesionalitātes kaldināšanai. Tas viss, neapšaubāmi, ir taisnība.
Un tomēr Latvijas autosports nesabruks, ja šādas sacīkstes nebūs diemžēl vai par laimi. Taču viens ir neatņemams — Latvija uz kādu laiku paliks starptautisko ekspertu un lēmēju apziņā kā zeme, kurā rīko vislabāko autosportu, pie kāda vien valsts tiek: labākais pasaules rallijkross, labākais Eiropas autokross, lielisks Eiropas rallijs. Un šo ar laiku mēs varam zaudēt, jo par Latviju aizmirsīs, ja ātri neradīsies iespējas sevi vēlreiz pierādīt.
KAS NOTIKA PĒDĒJĀ SACĪKSTĒ?
Rīgas WRX posms ieies vēsturē ar divām notikumu jomām: kopējā cīņa un svarīgs posms cīņā par šā gada čempiontitulu, kā arī Latvijas sportistu ne sevišķi spožo sniegumu, turklāt vēl konfliktu savā starpā. Ja par pirmo daļu bija skaidrs — cīņas būs, tad otrs emociju atzars izraisīja pamatīgu vētru līdzjutējos un rallijkrosa pazinējos.
Cīņa par uzvaru Latvijā izvērtās par Pelnrušķītes stāstu Timija Hansena izpildījumā. Zviedrs pirmajā sacensību dienā, pirmajās divās kvalifikācijās piedzīvoja tik bālu un neveiksmju mocītu sniegumu, ka kvalifikācijas fāzes vidū atradās 14. pozīcijā. Ņemot vērā, ka uz pusfināliem, kas seko pēc kvalifikācijas, tiek tikai 12 labākie, bija sajūta, ka esam sensācijas priekšvakarā. Turklāt svētdienai solīja lietu, kas diez vai iepriecināja Hansenu — zūd tehnikas pārsvara priekšrocības, un viss kļūst neprognozējamāks. Tomēr Timijs uzdevumu izpildīja perfekti — svētdienas pielijušās kvalifikācijas sērijas tika uzvarētas, un rezultāts matemātisku sakritību dēļ tika uzlabots no 14. pozīcijas uz otro vietu. Uzvara pusfinālā un vēlāk arī finālā — perfekts sniegums un pasaules čempionāta līderpozīcija pirms pēdējā posma. Pārsvars trausls — viens punkts pār Bakerūdu, bet pēdējā posmā izspēlējamais maksimums būs 30 punktu. Attiecīgi, kurš labāks Āfrikā, tas čempions.
Bakerūds, gluži otrādi, šķita ļoti gatavs panākumiem Latvijā. Tiesa, svētdien pēcpusdienā braucieni kļuva nedaudz samocīti, bet pusfināla pirmie pagriezieni draudēja norvēģi pat atstāt aiz fināla robežas. Viņš gan izglābās, gūstot trešo vietu gan pusfinālā, gan finālā, taču kopvērtējuma līderpozīcija formāli tika zaudēta.
Īsāk sakot, drāmas pietika, laikapstākļi sportistiem mainīgi (skatītājiem briesmīgi), izrāde izdevās.
LATVIEŠU DRĀMA
Protams, vietējie līdzjutēji vēl bez sporta veida ierastās izrādes gaidīja veiksmīgu Latvijas sportistu Jāņa Baumaņa un Reiņa Nitiša sniegumu. Te nu gan neklājās viegli. Pirmajā dienā rezervēts sniegums, otrajā — abi pat pamanījās saplūkties savā starpā.
Sestdienas pirmajās divās kvalifikācijās ne viens, ne otrs it kā nepieļāva rupjas kļūdas, taču rezultāti bija tālu no cerētā. Nitišs sestdienas vakarā bija devītais, bet Baumanis bija 13. vietā — ārpus svarīgā Top12, riskējot svētdien netikt pusfinālā. Tiesa, Jānis tieši uz svētdienu cerēja visvairāk, jo solītais lietus tika uzskatīts par iespēju uzrādīt augstus rezultātus.
Reinis savu cīņu izglāba ar lielisku trešo kvalifikācijas braucienu svētdienas rītā, sasniedzot otro rezultātu. Pēc četriem braucieniem Nitišs bija sestais. Baumanis mocījās ilgāk: sestā vieta kā labākais rezultāts nedēļas nogalē, un veiksmīga sagadīšanās (konkurenta sods par pārkāpumu) ļāva gūt tik svarīgo 12. vietu kvalifikācijā.
Abi satikās kopīgā pusfinālā, kurā Reinis guva ceturto vietu, paliekot pirmais aiz svītras cīņā par finālu, bet Jānis finišēja sestais. Ar šo statistiku varētu noslēgt latviešu posma apskatu, ja vien pusfināla brauciens neuzspridzinātu Latvijas līdzjutēju emocijas. Lai kā negribētos aktualizēt veļas mazgāšanu Latvijas sportistu starpā, nepameta sajūta, ka Nitišs netika finālā Baumaņa nepiekāpīgās stratēģijas dēļ.
Nitišs pēc sarežģīta starta devās džokerī jau pirmajā aplī vienlaicīgi ar sekotāju Kristianu Sabo. Izbraukuši no džokera, viņi ātri noķēra ceturtajā vietā braucošo Baumani, kurš, pēc apļu rezultātiem spriežot, ar katru apli zaudēja iespēju nonākt finālā. Nitišs un Sabo jau bija pie Jāņa mašīnas pakaļējā bufera, un bija skaidrs, ka Baumanim tiešā cīņā nekas vairāk par sesto vietu braucienā nespīd, ja vien negadās kādi ārkārtēji notikumi. Neskatoties uz to, Jānis spītīgi turējās trasē līdz priekšpēdējam aplim, šajā laikā neļaujot Reinim veikt neklātienes cīņu ar Timuru Timerzjanovu, kurš arī džokerī devās vienā aplī ar Baumani. Izbraucis no džokera, Timerzjanovs bija turpat priekšā Nitišam, bet finišā starp abiem bija 1,3 sekunde. Jānis pēc sava džokera pusfinālā — sestais. Respektīvi, Nitišs iesprūda aiz Baumaņa, un tāpēc, iespējams, netika finālā.
Interesanti, ka šāds brauciena iznākums ne tikai atņēma vismaz vienam Latvijas sportistam vietu finālā, bet arī šādā veidā finālbraucienu nopelnīja Timerzjanovs, kurš formāli ir galvenais Baumaņa konkurents pasaules čempionātā cīņā par piekto vietu.
Lai kāda būtu abu Latvijas braucēju džokera stratēģiju motivācija (vienmēr var teikt, ka agrs džokeris ir risks iesprūst aiz lēnākiem braucējiem), brauciena iznākums trakus padarīja līdzjutējus. Svētdienas vakarā sociālie mediji un interneta ziņu portālu komentāru sadaļas uzsprāga kā nekad. Vairākums bruka virsū Baumanim un viņa stratēģijai, mazākums centās skaidrot, ka trasē draugu nav, bet vēl kāds pa vidu centās visus nomierināt, sakot, ka sacīkšu laikā valda liela spriedze un kam negadās.
SKAIDROJUMI UN PRIEKŠVĒSTURE
Arī iesaistītie kaujinieki pauda viedokļus par notikušo savu līdzjutēju priekšā. Nitišs plosījās dusmās un neizpratnē, uzskatot, ka stratēģija ar agru džokeri nebija nepareiza, bet Baumaņa neko nedodoša vilcināšanās doties džokerī un atbrīvot ceļu bija nodevība. Izlīda arī senāki pāridarījumi, Reinim apgalvojot, ka no Jāņa trasē šī nav pirmā neizprotamā epizode abu starpā.
Baumanis skaidroja, ka lietainajā trasē mašīnā redzamība bija kļuvusi minimāla, tikai pāris punkti priekšējā logā, kas ļāva vispār redzēt braukšanas virzienu. Šī nav atruna — redzamības problēmas lietū jaudīgajām un dārgajām mašīnām, kas interesanti, ir kopīga problēma. Tas gan allaž izraisa smīnu vietējos tautas klašu un krosa braucējos, kuru desmit un vairāk reižu lētākajām mašīnām šī problēma ir saknē novērsta. Bet tomēr.
Jānis tautieti aiz muguras pamanījis tikai pēdējā brīdī un devies džokerī pirmajā iespējamajā mirklī. Turklāt Baumanis pauda izbrīnu par Nitiša agrā džokera stratēģiju, piebilstot, ka tas ir risks iesprūst aiz lēnākajiem, kas šoreiz arī noticis — tāds ir sports.
Daudzi zinātāji zibeņus centās novadīt no braucējiem un komandu stratēģiem un spoteriem — komandu cilvēkiem, kuri rācijā diktē sportistiem situāciju trasē un kalkulē labākos brīžus džokeriem. Tika, protams, abām nometnēm: Nitiša spoteris jocīgs, jo izvēlējās bīstamu stratēģiju, bet Baumaņa spoteris negantnieks, nenovācot Jāni no Reiņa priekšas pie pirmās izdevības, lai gan Jānim agrāks vai vēlāks džokeris neko vairs nebūtu mainījis.
Jāņa spoteris ir tēvs Andris, kurš komentēja, ka viņa uzdevums spotera postenī ir nevis vērot Latvijas sportistu kopējo sniegumu, bet gan visu plānot par labu savam braucējam. Viņš Nitiša situāciju nav analizējis, bet gan centies kontrolēt Jāņa iespējas glābt braucienu un cīnīties par punktiem kopvērtējumā.
Jāņem vērā, ka abi latvieši nav un nekad nav bijuši komandas biedri vai startējuši vienotā sastāvā valsts izlasē vai nāciju kausā citos sporta veidos. Vēl vairāk, abu menedžējošās komandas aizvadījušas pietiekami sarežģītas savstarpējās cīņas gan par iespējamo valsts iekšienē iegūstamo finansējumu, gan statusu Latvijas autosporta virtuvē. Respektīvi, abi sportisti viens otru ir cienījuši, taču karstu jūtu abu starpā nav, bet fonā esošo komandu cilvēku attiecības ir vēl vēsākas. Neiedziļinoties niansēs, attiecību saspringumam ir objektīvi iemesli — spēles allaž ir spēlētas, un tajās bijušas gan uzvaras, gan zaudējumi.
IZNĀKUMS
Pirmā doma pēc Rīgā piedzīvotā — pasarg dies, ja bloķēšanas situācija bija vienkārši principiāla nevēlēšanās laist otro latvieti cīnīties par labāku rezultātu! Ne savās mājās, ne savu skatītāju un valsts priekšā, lai cik spēcīga vēlme būtu to darīt un lai cik situācija būtu izdevīga šādam risinājumam.
Ticamas ir abu Baumaņu versijas — pilotam par neredzēšanu, kas notiek apkārt, spoterim par neinteresēšanos par tiem pilotiem, kuri nav aktuāli Jānim cīņā par pasaules čempionāta kopvērtējuma punktiem (Nitišs ar aizvadītām trim sacīkstēm kopvērtējumā nav aktuāls).
Pie tā arī jāpaliek…
Iznākums — par Biķernieku rallijkrosa posmu pasaulē runā kā par kaut ko izcilu. Un par to runā Latvijā kā par vietu ar viskarstākajām cīņām.
