Jeļena — Ievas māte

Gandrīz 20 gadus modernās pieccīņas pasaulē viņa bija pazīstama kā Jeļena Rubļevska, kopš 2004. gada — olimpiskā vicečempione. Tagad viņa stādās priekšā kā Jeļena Maļuka, lai gan ar milzīgu iekšējo eksplozivitāti apveltītās, bet ārēji mierīgās dāmas ģimenes stāvoklis nav mainījies ne par milimetru.

Olimpiskajās spēlēs Jeļena debitēja kopā ar moderno pieccīņu dāmām — 2000. gadā Sidnejā, kur finišēja astotā. Pēc tam, kļuvusi par māmiņu meitai Ievai Maļukai un ieguvusi LSPA maģistra grādu, mūsu četrkāršajās sudraba spēlēs Atēnās Jeļena Rubļevska kļuva par olimpisko vicečempioni. Vēl pēc četriem gadiem Pekinā viņa bija pilnībā gatava cīņai par visspožāko medaļu, bet absolūti fatāla tehniska kļūme Jeļenai neļāva pacelties augstāk par 23. vietu. Savās ceturtajās spēlēs 2012. gadā Londonā Rubļevska bija tikpat prasmīga kā pirmajās — vēlreiz astotā.

“Ja neslimotu dēls, simtprocentīgi kvalificētos arī Rio spēlēm,” zinot Jeļenas dzelžaino raksturu, šim apgalvojumam grūti neticēt. “Būtu pieckārtēja olimpiete, bet dēls mani piemānīja…” viegli pasmaida staltā māmiņa.

Mēs tiekamies dienā, kad Jeļenas meita Ieva Maļuka pasaules čempionātā kārtējo reizi labojusi Latvijas rekordu peldēšanā, arvien nopietnāk tuvojoties iespējai kvalificēties startam Tokijas olimpiskajās spēlēs. “Šīs spēles nav Ievas galvenais mērķis,” sajūsmu par sešpadsmitgadīgās meitas varēšanu atvēsina māte. “Ja viņa tiks uz Tokiju, priecāsimies. Bet galvenais ir pakāpeniska attīstība.” Jeļena Rubļevska, lai gan kļuvusi par Maļuku, kā vienmēr ir pragmatiska.

Jeļena MAĻUKA (RUBĻEVSKA)

Dzimusi 1976. gada 23. martā Rīgā.

STATUSS

Toreiz

Modernā pieccīņniece, olimpiskā vicečempione. Bet ir pilnīgi nepareizi mani saukt par profesionālu sportisti. Mēs ar sportu naudu nepelnījām, kā to dara, piemēram, basketbolisti, futbolisti vai tenisisti. Mums tik tikko pietika līdzekļu, lai trenētos. Bijām vistīrākie amatieri.

Tagad

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas fiziskās sagatavotības instruktore, NBS kaprāle. No darba brīvajā laikā palīdzu kā trenere Modernās pieccīņas bērnu un jaunatnes sporta skolā.

AUGUMS, SVARS

Toreiz

173 cm, 60 kg.

Tagad

173 cm, 63 kg.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz

Peldēšanā — 200 m brīvajā stilā — labāko rezultātu 2:21 sasniedzu Pekinā. Ieva tagad šo distanci var nopeldēt gandrīz par 20 sekundēm ātrāk.

Tagad

NBS čempionātā 100 m brīvajā stilā nopeldēju 1:10 un 50 m — 32 sekundēs. Es regulāru eju uz baseinu, bet ātrumam vairs nepievēršu uzmanību. Tagad peldu tikai savai veselībai. Labprāt skrienu krosus mežā. Pasniedzu paukošanas stundas mūsu sporta skolā. Vēl nesen piedalījos paukošanas sacensībās. Barselonā notiek pasaules mači, ir dabūjamas lētas biļetes, ir dažas neizmantotas atvaļinājuma dienas, braucu!

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz

Precējusies, 2004. gada vasarā Atēnu spēļu laikā meitai Ievai jau bija pusotrs gads.

Tagad

Ar Vadimu Maļuku esmu kopā kopš Sporta akadēmijas pirmā kursa. Mūsu kāzu piecpadsmitajā gadadienā pasniedzu vīram dāvanu. Viņš kopā ar meitu laiku pa laikam mani ķircināja: “Mūsu ģimenē visi ir Maļuki, tu vienīgā — Rubļevska…” Tad nu es beidzot nomainīju uzvārdu, pasniedzu vīram jauno pasi un ID karti un teicu: “Paskaties!” Viņš atrūca: “Kas tur ko skatīties — seja kā seja!” Bet, kad paskatījās un ieraudzīja, kāds man tagad uzvārds, bija priecīgs.

2014. gadā mums piedzima dēls Damirs, kas tagad jau trenējas vingrošanā un daiļlēkšanā.

INVENTĀRS UN SPORTA VEIDS

Toreiz

Vispirms es apguvu mazkalibra pistoli, bet Atēnās un arī iepriekš Sidnejā jau lietojām pneimatiskos ieročus. Modernā pieccīņa kļuvusi tik moderna, ka tajā mainījies viss, pat peldkostīmi. Sidnejā peldējām kostīmos, ko dēvējām par smagajiem, kaut gan tie bija konstruēti, lai peldēšanu atvieglotu. Viegli bija tikai pirmie 50 metri, pēc tam kostīms sāka uzsūkt ūdeni un palika arvien smagāks. Tad nāca peldkostīmi, kas it kā mazliet turēja virs ūdens, tos drīz aizliedza. Manās trešajās spēlēs Pekinā vairs nedrīkstēja peldēt garajos kostīmos, Londonā tiem bija jābūt vēl īsākiem.

Visi uzskatīja, ka esmu laba paukotāja, kaut gan es zināju sportistes, kuras noteikti paukoja labāk par mani. Vienīgā atšķirība, ka sacensībās man viņas diezgan bieži izdevās uzvarēt. Patika arī jāšana, ja vien izlozē gadījās labs zirgs, ar kuru strādājot varēju izmantot Isaka Novruzova mācīto tehniku. Viņš bija mans jāšanas treneris visos četros olimpiskajos ciklos. Šaušanā veicās labi, peldēšana bija mana vājākā disciplīna. Skriešanā gan Sidnejā, gan Atēnās biju starp piecām ātrākajām.

Kad mēs ar Denisu (Deniss Čerkovskis — četrkārtējs olimpietis, labākais rezultāts — 4. v. Atēnu spēlēs, red.) sākām, tas notika vienā gadā tikai ar dažu mēnešu starpību, mūsu treniņgrupā bija 40 jauniešu. NBS peldbaseins bija mūsu pamatbāze. Tajā mēs peldējām, augšā — paukojām, apakšā pagrabstāvā — šāvām, Biķerniekos — skrējām. Viss notika pamīšus, mēs bijām kolektīvs. Tad mainījās valdība, nāca jaunas direktīvas, baseinu uz nez cik gadiem aiztaisīja ciet rekonstrukcijai, un visi sportisti pazuda. Palikām tikai mēs ar Denisu.

Tagad

Manās pēdējās olimpiskajās spēlēs 2012. gada augustā Londonā šis sporta veids jau bija pārvērsts četrcīņā, šaušanu apvienojot ar iedzīšanas krosu un pirmo reizi izmantojot lāzerpistoles. Tad vēl šī sistēma bija ļoti nepilnīga. Viena ražotāja mērķa iekārtas ne vienmēr adekvāti reaģēja uz cita izgatavotāja pistoļu lāzerlādiņiem. Rezultātus varēja ietekmēt arī saule, lietus, pat Wi-Fi starojums. Tomēr es izcīnīju astoto vietu tāpat kā sievietēm pirmajās spēlēs Sidnejā.

Tagad mainīts arī paukošanas sacensību formāts, kas skatītājiem ir interesantāks. Aizsargtērpi palikuši vieglāki. Organizatoru sagādātie zirgi jāšanas sacensībām labāk un vienādāk sagatavoti. Tas gan atkarīgs arī no tradīcijām tajā valstī, kurā sacensības notiek. Piemēram, Londonas spēlēs bija jūtams, ka jāšanas sports Lielbritānijā ir cieņā un augsti attīstīts.

Pēc katrām olimpiskajām spēlēm tika mainīts sacensību formāts. Man tam bija ļoti grūti pielāgoties. Latvijā trūka sparingpartneru un nereti arī jauno tehnisko iespēju. Lai gūtu pieredzi, vajadzēja braukt uz regulārām treniņnometnēm un sacensībām ārzemēs, bet LOV tam visam naudas nepietika. Savukārt federācija nepalīdzēja ne ar kapeiku, jo uzskatīja, ja jau armijā saņemu algu, tad tā jātērē sportam.

MĒRĶI

Toreiz

Tikt arvien augstāk. Lai to darītu, vispirms vajadzēja iekļūt LOV A sastāvā. Katru gadu man vajadzēja slēgt līgumu, kurā bija paredzēts, kāda vieta attiecīgajās sacensībās jāizcīna. Tas bija primārais, lai būtu pamatlīdzekļi treniņiem un sacensībām.

Pēc Londonas spēlēm gribēju paņemt brīvāku sezonu, pēc 15 gadiem mazliet atpūsties. Turklāt pasaules čempionāts togad notika tālajā Taivanā, bet Rīgā, kā parasti, vasarā visi baseini slēgti. Nav pat īsti kur gatavoties… Priekš kam man dzīties pāri puspasaulei?! Nupat olimpiskajās spēlēs izcīnīju astoto vietu. Nu iedodiet man vienu gadu brīvāku! Lūdzos LOV vadībai. Man paskaidroja, ja citos sporta veidos tiks gūti labāki rezultāti, es, nepiedaloties pasaules čempionātā, vispār varu pazaudēt vietu jebkādā LOV sastāvā. Variantu nav. Braukāju pa visu Latviju, trenējoties ne sevišķi piemērotos baseinos, pirku biļeti un… pasaules čempionātā izcīnīju devīto vietu, bet stafetē kopā ar Denisu finišējām otrie.

Starp citu, individuālajās sacensībās Deniss nekvalificējās finālam un jutās tik satriekts, ka negribēja startēt arī stafetē, kas man sevišķi nemaz nebija vajadzīga, jo LOV prasības jau biju izpildījusi. Ar lielām pūlēm man izdevās viņu pierunāt un lauzt Denisa sakāvniecisko noskaņojumu. Mēs kļuvām par pasaules vicečempioniem.

Mans pēdējais pasaules čempionāts bija 2015. gadā Maskavā, kur kopā ar Pāvelu Švecovu izcīnījām sesto vietu. Bet jutu, ka federācijai vairs neesmu vajadzīga, un beidzu karjeru.

Tagad

Dzīvot ģimenei un rādīt paraugu bērniem.

CEĻŠ UZ MĒRĶI

Toreiz

Sportā augstākajam mērķim jāpakļauj visa dzīve. Jebkādos laikapstākļos — jāiet un jāstrādā. Jebkādā situācijā. Tolaik visu savu algu, tā nebija liela — 400 latu, atdevu auklītei. Man nebija citu variantu, jo vajadzēja braukt uz treniņnometnēm, lai gatavotos sacensībām.

Piedzīvoju ļoti dramatisku gadījumu. Atrados Kislovodskā — viduskalnu nometnē, kad man piezvanīja no Rīgas, paziņojot, ka Ieva, trenējoties uz batuta, ielidojusi sporta nama loga stiklos, gūtas grieztas brūces, viena pamatīga. Par laimi, ne kaklā, bet kājas augšstilbā. Biju gatava skriet, ķert biļeti, lidot mājās… Kolēģi drusku nomierināja, ka meitas veselības labā viss jau izdarīts. Tomēr viņa septiņu gadu vecumā atradās smagā situācijā bez mātes!

Es paliku nometnē un turpināju gatavoties savai sezonai. Nežēlīgi… Bet tāds ir lielais sports. Un arī Ieva parādīja raksturu — visu pacieta un, kad rētas sadzija, atgriezās un turpināja trenēties. Kad atbraucu mājās, ļoti augstos toņos runāju ar sporta nama vadību. Pēc mēneša zālei bija ielikti izturīgi pakešu logi, un tiem priekšā — kārtīgi aizsargrežģi. Bet kam bija jānotiek, lai tiktu ieviesta elementāra kārtība!

Tagad

Sportā pārbaudītais tiek lietots, cenšoties neatkārtot pieļautās kļūdas.

PRINCIPI

Toreiz un tagad

Mans princips nav mainījies: vienmēr jāpalīdz vājākajiem. Vienmēr.

Problēmu risināšanas metodes

Toreiz

Ko domāju, to teicu bez bremzēm, asus vārdus nežēloju.

Tagad

Esmu palikusi mierīgāka — gan kustībās, gan valodā. Tagad padomāju, ieturu pauzi, pirms runāju. Turklāt armijā ir reglaments. Lai vērstos pie augstākas amatpersonas, man vispirms jāprasa atļauja savam tiešajam priekšniekam. Agrāk savu viedokli varēju izteikt jebkuram un kad vien ienāca prātā.

Darbs armijā mani māca, un es labi mācos. Pajautājiet jebkuram LSPA pasniedzējam, es mācījos kopā ar visiem bez atlaidēm, tikai bakalaura kursu Sidnejas spēļu dēļ pabeidzu gadu vēlāk. Bet maģistrantūrā neko nekavēju, lai gan biju kļuvusi par jauno māmiņu. Atceros, lai otrajā kursā nokārtotu ieskaites orientēšanās sportā un tūrismā, bija jāpiedalās vairāku dienu nometnē brīvā dabā. Nākamajā dienā, odu sakosta, braucu uz Eiropas čempionātu, kurā izcīnīju piekto vietu. Varēju arī ieskriet trijniekā, bet, guļot teltī, biju apsaldējusi urīnpūsli.

LIELĀKĀ KĻŪDA

Toreiz

Kļūdas vairāk attiecas uz sagatavošanās periodu. Eiropas čempionāti modernajā pieccīņā vienmēr notiek ap Līgo svētku laiku, un tad, kā zināms, Latvijā parasti līst. Bet man taču plāns jāizpilda! Tajā ierakstīts, ka šodien Daugavas stadionā jānoskrien piecas reizes pa 400 metriem. Lai arī ārā cilvēks jūtas kā zem aukstas dušas, eju un skrienu, bet vakarā temperatūra virs 38 grādiem un nākamajā dienā jālido uz čempionātu. Ārstei Valdai Kuģei vienmēr vajadzēja ņemt līdzi pamatīgu paku ar antibiotikām. Tādēļ Eiropas čempionātos uz pjedestāla nekādi nevarēju tikt, vienmēr — devītā, desmitā… Savukārt pēc tam — pasaules čempionātos un Pasaules kausa izcīņas finālos gandrīz vienmēr bija labāki rezultāti.

Tagad

Pēc horoskopa esmu Auns. Ja sastādu plānu, tad no tā neatkāpjos ne pa labi, ne pa kreisi. Tāds debilisms sportā pamatīgi traucēja. Ievai ir vēl sliktāk — viņa arī ir Auns, bet piedevām dzimusi Kazas gadā! Viņai tiešā veidā neko nevar iestāstīt, tikai aplinkus, caur draugiem, lai informācija pamazām nosēžas… Manējais ir Pūķa gads, tas vismaz gudrāks par Aunu. Tagad šķiet, ka palieku arvien gudrāka. (Smejas.)

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz

Pekinas olimpiskajās spēlēs, kurās Latvijai varēju izcīnīt vēl vienu medaļu, bet pēc pirmās disciplīnas šaušanas pistoles gailis nenoturēja kontrolsvaru un manam rezultātam atņēma 200 punktus. Es varu sastādīt treniņplānus un tos precīzi izpildīt, bet es nevaru atbildēt par visa inventāra tehnisko pusi. Un sava ieroču meistara mums federācijā nekad nav bijis.

Kad šaušanas sacensības beidzu ar personisko rekordu, biju pārliecināta, ka stāvēšu uz pjedestāla, bet soda punkti šajā disciplīnā mani atbīdīja uz 32. vietu. Paukošanā es biju otra labākā un bez soda sankcijām kļūtu par sacensību līderi, bet… pacēlos tikai līdz 16. vietai. Tad vēl jāšanā, iesildoties zirgs mani nometa un ar pakavu uzlikās uz kājas tā, ka visi metās saukt medicīnisko palīdzību. Bija jautājums, vai es vispār spēšu sacensības turpināt un noskriet arī iedzīšanas krosu. Es noskrēju un finišēju 23. vietā. Bet vajadzēja būt medaļai, jo Pekinas spēlēm es biju sagatavojusies tik labi kā nevienām citām.

Man blakus ar tādas pašas markas pistoli šāva Tereščuka no Ukrainas. Veicot pārbaudi, manas pistoles mēlīte kontrolsvaru divas reizes nenoturēja, vienreiz noturēja, viņai — divas reizes noturēja, reizi nenoturēja, un ukrainiete izcīnīja bronzas medaļu. To gan tagad Tereščukai atņēma, jo atklājās, ka lietojusi dopingu. Pēc šīm sacensībām es raudāju ļoti ilgi. Gandrīz gadu nevarēju attapties.

Pieccīņā no sportista neatkarīgas neveiksmes reizēm sagādā zirgi. Sevišķi, ja sacensības notiek vietās, kur jāšanas sports nav populārs. Piemēram, Meksikā, kur zirgi vienkārši nespēja pārvarēt šķēršļus un vairāki sportisti guva nopietnas traumas. Tā ir dramatiska sajūta. Tu esi cītīgi trenējies konkūra laukumā, visās disciplīnās labā formā un gatavs cīnīties, bet tev ielozētais zirdziņš vienkārši neiet uz priekšu. Tu pati esi gatava pārlēkt tos nieka šķēršļus, bet viņš — nevar, jo drīzāk ir ponijs, nevis zirgs.

Tagad

Nezinu, vai to var dēvēt par neveiksmi, bet vēl neesmu atradusi pilnīgu pielietojumu savām zināšanām un pieredzei.

REŽĪMS

Toreiz

Gandrīz katru dienu tas bija citādāks. To noteica manu treneru darba grafiks. Viens treneris paziņo — astoņos tev jābūt Kleistos, otrs mani divpadsmitos grib redzēt Daugavas stadionā. Sagatavošanās periodā četri treniņi dienā, pirms tam vēl kārtīga rīta rosme. Tā nu skraidi pa visu Rīgu. Katram treniņam jāsagatavojas un pēc katra treniņa jāatgūstas. Skriešanā, peldēšanā vienkāršāk, bet, piemēram, jāšanā — jāizliek maršruts, zirgs jānotīra… Paukošanas stundas ņemt reizēm braucu pie Aleksandra Pļaskina uz Daugavpili.

Tagad

8.30 jābūt darbā. Ceļos pirms septiņiem, lai dēlu paspētu aizvest uz bērnudārzu. Mans darba laiks Aizsardzības akadēmijā beidzas piecos, bet jāņem vērā, ka armijā strādā 24 stundas diennaktī.

VAĻASPRIEKI

Toreiz

Vaļaspriekiem nebija laika.

Tagad

Paukošana. Tagad tas jau ir hobijs.