Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Rozīnes un garoza

Patlaban labākais Baltijas valstu riteņbraucējs Toms Skujiņš ir viņa redzamākais audzēknis. Jānis Krišlauks, gandrīz pusgadsimtu strādājot tikai ar jauniešiem, sagatavojis arī simtiem citu čempionu, bet viņa trenera gaitās bijušas ne tikai saulainas dienas vien.

“Neapšaubāmi šobrīd Latvijā labākais jaunatnes treneris,” par Jāni Krišlauku saka Latvijas Riteņbraukšanas federācijas sacensību menedžeris Toms Markss un sāk skaitīt: “Šogad par Latvijas čempioniem grupas braucienā no viņa audzēkņiem kļuva: elitē — Toms Skujiņš, U-23 — Alekss Jānis Ražinskis, junioriem — Pauls Rubenis, jauniešiem — Toms Ustups, zēniem — Artūrs Nummurs, jaunietēm — Kitija Siltumēna (individuālajā braucienā). Arī Cerību kausā, kura izcīņa ilgst visu sezonu, viņam četri uzvarētāji — Kitija Siltumēna, Mārtiņš Maslovs, Artūrs Nummurs un Georgs Tjumins.”

Mēs tiekamies Jāņa Krišlauka darbavietā — Rīgas Riteņbraukšanas skolas Purvciema nodaļā, kas ērti izvietojusies Rīgas 80. vidusskolas pagrabstāvā. Sarunas sākuma temats tepat skraida pa pagalmu, čalo skolas gaiteņos, bet visizteiksmīgāk — sakņupis nīkst mobilajos telefonos. “Vāja vispārējā fiziskā sagatavotība un disciplīnas trūkums,” treneris raksturo kopējo situāciju. Kur tajā atrast riteņbraukšanas talantus? Turklāt, pirms sasniegts klasiskajai riteņbraukšanai atbilstošs vecums, bērnu un viņu vecāku prātos jau desmitkārt izmesti futbola, basketbola vai Rīgas mikrorajonos tik populāro Austrumu cīņu vilinājuma tīkli. Un ne bez brangiem lomiem.

Trenera darba garoza ir daudz biezāka par saldajām uzvaras rozīnēm. Riteņbraukšanā šo riecienu rokās laikam spēj noturēt tikai tie, kas paši caur dzīves un sporta sviedru sāļumu saldumu izjutuši.

— Vienmēr viss sākas ar garozu?

— Nezinu. Mana bērnība bija grūta. Tēvs agri aizgāja no dzīves un atstāja mammu ar četriem bērniem. Tā mēs klīdām no viena kolhoza uz otru. It kā kaut kur par velti ko dotu… Skolas vienmēr bija tālu no mājām. Līdz Laidzes pamatskolai, kurā sāku mācīties, bija kilometri divpadsmit. Ziemā, kad pa sniegu vairs nevarēju paiet, brālis ar māsu mani — pirmklasnieku — kādu gabalu vilka ragaviņās. Kā pirmdienās četros no rīta uz skolas internātu aizgājām, tā sestdienās to garo gabalu atnācām. Bijām nabagi, noplīsuši, cauriem zābakiem, slapjām kājām visu dienu, citreiz pat mēteļa nebija… Bet rūdījumu tas iedeva. Kad jau mācījos Pūņu astoņgadīgajā skolā, skolas pārziņa dēls trenējās Talsos riteņbraukšanā. Viņam jau bija īsts sporta ritenis Start ar ātrumu pārslēdzēju pie stūres, un viņš arī man deva pabraukt. Man tīri labi patika. Es daudz biju skrējis, katru vasaru gāju ganos un, kad 120 kolhoza govis jānovalda un gar kukurūzas laukiem jādzen mājās, maratons bija jānoskrien. (Smejas.)

— Tagad puikas rūdījumu var gūt vienīgi sportā…

— Laukos tomēr viņi aug izturīgāki un spēcīgāki. Vienmēr mājās kādos darbos jāpalīdz. Tāpēc arī Murjāņos vairāk puiku nokļūst no lauku rajoniem.

— Bet visi Latvijas čempioni šogad ir no Rīgas, Krišlauka audzēkņi!

— Pieredzi jau nevar ne pārdot, ne atņemt. Man taču jau ir kaut kas sakrājies… Par treneri sāku strādāt 1973. gada 17. septembrī, trešā kursa students būdams, uz pusslodzi Centrālajā riteņbraukšanas klubā. Un atvaļinājumā neesmu bijis.

Man vienmēr nācies strādāt. Tāpēc pats sportā nekādus lielos sasniegumus neguvu. Kā sākās vasara un riteņbraukšanas sezona, man vajadzēja pelnīt ziemai naudu. Studiju laikā nācās iztikt ar stipendiju, beidzu ar izcilību, par teicamām sekmēm man stipendija bija par desmitnieku lielāka — 46 rubļi. Varēju nopirkt baltmaizes kukuli, cukurūdeni un no rīta kādu biezpienšķīvīti klāt. No mājām es neko nevarēju dabūt.

— Darbavietu tavā CV nav pārāk daudz.

— Vislabāk bija Marsā (uz Brīvības un Ropažu ielas stūra, iepretim VEF kultūras pilij, red.), citas skolas nestāv blakus. Lai gan pa šķūnīšiem dzīvojāmies, tur nevajadzēja lauzīt galvu, kur, kas un par kādu naudu remontēs tavu treniņu nodrošināšanai lietoto mašīnu. Ja kādas ķibeles dēļ ar sportistiem paliki uz ceļa, tev atsūtīja pakaļ rezerves auto. Turpat netālu bija VEF peldbaseins, treka laukumā varēja futbolu spēlēt un citādi darboties.

Tā bija visiem zināma, vēsturiska riteņbraukšanas vieta. Kas gribēja trenēties, tas viegli atrada. Uz turieni arī Toms Skujiņš atnāca. Astoņdesmito gadu beigās jau bija gatavs projekts pusslēgtajam trekam, arodbiedrību nauda būvēšanai arī bija aizrunāta. Tūlīt sāks, sāks, bet… sākās juku laiki. Veco treka segumu vēl kaut cik atjaunoja, bet, kad dēlīši sapuva, treku nojauca, izveidoja regbija laukumu.

— Toms Skujiņš ir pats talantīgākais no taviem audzēkņiem?

— Toms ir viens no miljona. Tādi gadās reti. Bija jau gan arī agrāk daži līdzīgi. Jau pašā pirmajā plūsmā Riekstiņš Juris — starptautiskās klases sporta meistars — iekļuva PSRS izlasē komandu braucienā. Brāļi Iškovi, Roberts Vinovskis… gandrīz katrā gadu gājumā bija kāds, kas varēja labi pabraukt. Es jau nevienam uzreiz neteicu — tu būsi pasaules čempions! Nevienu tik tieši nevirzīju. Pirmajā vietā vienmēr liku skolu. Ja kādam bija jāizvēlas, ieteicu mācīties. Lai kļūtu par izcilu sportistu, daudz kam jāsakrīt kopā — gan dabas dāvanām, gan darba mīlestībai. Ar talantu vien nepietiek. Ja tam klāt neko nepieliek, talanti ātri pazūd.

Par Tomu mūsu mācību daļas vadītāja Dzintra uzreiz pateica: “Nu, Kriš, tev būs labs braucējs!” Viņa kā sacensību tiesnese sekoja mūsu jaunajiem braucējiem Biķernieku mačos, vēroja un labi izprata riteņbraukšanu: “Tam puisim galva strādā, viņš brauc taktiski pareizi.” Ne velti Toms mācījās 1. ģimnāzijā. Bija ne tikai gudrs, bet arī strādīgs, pieklājīgs. Man nekad viņam nebija jāaizrāda.

— Kā Tomu Skujiņu tu atradi?

— Viņu draugs Reinis, arī carnikavietis, kas pie manis trenējās, atveda.

— Kā tagad audzēkņus atrodi?

— Meklēju pats, skolās afišas izlīmēju, saku puikām, lai ar draugiem parunā. Dažus vecāki atved. Faktiski jau ņemu jebkuru, kas tik vēlas un kam ir vismaz astoņi gadi, kad, iemācoties noteikumus, trenera pavadībā jau drīkst braukt pa šoseju. Ja vien viņš regulāri trenēsies, būs disciplinēts, klausīs mani, kaut kas jau iznāks. Nebūs tukšais numurs. Varbūt nekļūs par Latvijas čempionu, bet kaut kur turpat tuvumā būs. Protams, ja neapniks. Nav jau tik viegli.

— Ko vēl bez riteņbraukšanas pie tevis iemācās?

— Ziemā daudz peldam. Ideālu stilu neiemācīšu, bet pareizus peldēšanas pamatus apgūstam, arī vieglatlētikas elementus izmantojam treniņos… Vēl citādi muskuļus stiprinām. Vieta jau te pie mūsu bāzes 80. vidusskolā laba. Tepat blakus Biķernieku mežs, rudeņos, kad citur jau tumšs, varam arī mototrasi braukšanai izmantot.

— Es vairāk par rakstura rūdīšanu domāju…

— To jau katrā treniņā rūda. Lai arī cenšamies sliktos laikapstākļos ārā nebraukt, gadās, ka 30 kilometrus no Rīgas uznāk tāda krusa, ka nezini, kur palikt! Reiz decembrī izbraucam ārā — foršs laiciņš, saulīte spīd, temperatūra ap nulli, braucam līdz mīnus sešiem… Nākam jau atpakaļ, pie Vangažiem sāk snigt. No sākuma mazliet, tad strauji — arvien vairāk un vairāk, tā, ka pat ceļa malas vairs nevar redzēt. Kur man tos divdesmit bērnus likt? Apkārt tikai mežs. Riskēju un braucām tālāk. Tiekam sētā, riteņiem spieķus neredz, vieni ledus diski!

— Pie tevis kopā trenējas iesācēji un čempioni. Bet katram taču savi uzdevumi!

— Protams. Bet iesācēji jau ir tikai daži, un vecākie arī iemācās jaunākajiem palīdzēt. Uz šosejas piesedz viņus no kreisās puses, lai mašīnas neaizskar, jo jaunie jau taisni uzreiz nobraukt nemāk. Pastumj, ja netiek līdzi. Ilgi jau viņus nemoku — pieci, desmit kilometri un mašīnā iekšā. Tā pamazām arvien vairāk un vairāk. Vispirms mācās iebraukt pilsētā, tad satiksme ir mazāka. Ārā izvedu mašīnā un uz riteņiem sēdinu, kur klusāks, uz Zaķumuižas šosejas vai Mālpils ceļa. Pielieku klāt kādu lielo, kam jātrenējas saudzējošākā režīmā. Pats ar pārējiem jau arī turpat tuvumā esmu, un telefoni ir visiem.

— Ir vispār Rīgas tuvumā kāda droša vieta, kur trenēties šosejas riteņbraukšanā?

— Visdrošākā vieta ir no Raganas līdz Turaidai. Tur arī vietējie autovadītāji pieraduši pie riteņbraucējiem. Pa to ceļu murjānieši bieži trenējas. Mēs pārsvarā braucam caur Juglas papīrfabriku un tālāk pa Lubānas šoseju. Ropažos ir aplis ar mazu satiksmi, kurā var kaut ko pamācīt.

— Mēs nevaram nepieminēt dramatisko negadījumu, kad, pavadot audzēkņu grupu pa Rīgas—Siguldas šoseju, tavā pēc visiem noteikumiem aprīkotajā trenera auto no aizmugures ietriecās daudztonnīga kravas mašīna.

— 2016. gada 26. oktobris man joprojām rādās murgos. Visvairāk cieta Dmitrijs, kas brauca aizvējā un kuru jau es gatavojos sēdināt mašīnā. Tas bija tik neparedzami. Skolēnu brīvlaiks, pirmdienas rīts, šoseja salīdzinoši tukša. Mierīgi ripinām, bākugunis uz jumta man mirgo… Mašīnu ietrieca mežā, labi vēl, ka nogāze tur nebija stāva. Tad mašīna veltos, aizdegtos, bet tajā iekšā vēl divi bērni. Tāpat jau durvis nevarēja dabūt vaļā, labi, ka elektriskais loga pacēlājs strādāja.

Tagad treniņos visu laiku, sekojot situācijai uz ceļa, domās jau modelēju variantus A, B un C. Nodrošinājies esmu ar spilgtākajām bākugunīm, kādas vien var dabūt, skaņas signāliem. Bet tie skati jau neizdzisīs nekad.

— Bet Dmitrijs Ivanovs atgriezies riteņbraukšanā. Šogad Latvijas pirmajā čempionātā riteņbraucējiem ar īpašām vajadzībām (paracycling) viņš izcīnīja sudraba medaļu.

— Jā, viņš nāk arī peldēt, vasarā kopā ar mums bija nometnē.

— Te Purvciema riteņbraukšanas bāzē tu esi viens pats? Arī mehāniķis?

— Reizēm Arkādijs (velomehāniķis Arkādijs Svece, kas pērn par mūža ieguldījumu saņēma Gada balvu sportā, red.) palīdz. Mēs esam draugi.

— Esot bijis laiks, kad pats bērnus treniņos pavadījis ar divriteni.

— Ļoti ilgi braucu līdzi. Līdz barikāžu laikam, bet tad ceļi bija daudz tukšāki. Soma ar remonta komplektu pār plecu un uz priekšu! Riteņi jau tad bija vienkārši, parastie startiņi. Tiem sunīši bieži bira nost, zobrats rumbā zaudē saķeri ar pašu riteni, un pedāļi griežas brīvgaitā. Tad čaļi vienkārši neveiksminieku stūma līdz bāzei atpakaļ. Viens pastumj, otrs pastumj… Citreiz attaisīja rumbu vaļā un ielika iekšā lodīti, lai iet pa tiešo kā treka ritenis. Bet tad visu laiku jāminas. Nupat bija mode ar tādiem pa ielām braukāt.

Kādu laiku man bija arī mocis, bet ar tiem vienmēr bija jāmokās. Reiz tādu ar visu blakusvāģi dabūju stumt kilometrus desmit no Vangažiem līdz Murjāņiem. Tad izdevās sapelnīt vecam Ford Granada. Pirmo valsts mašīnu man Oliņš Marsā iedeva — Toyota Corolla, tādu maziņu, neko tajā nevarēja iekraut.

Tā, ko tajā avārijā sasita, bija federācijas dāvināta skolas mašīna. Tagad valsts darbos plēšu nost savu personīgo. Ne remontam, ne riepām, ne apdrošināšanai skola naudu nepiešķir. Vasaras mēnešiem tikai benzīnu dod. Toties ielikta navigācijas sistēma, lai fiksētu, kur esmu braucis. Bet ar to benzīnu jau visiem treniņiem nemaz nepietiek, tik un tā pašam klāt jāpiepērk. Un vēl papīru kaudzes jāsaraksta. Te nav kā Marsā, kur domāja, kā trenerim palīdzēt. Ja sestdien vai svētdien, kad mums garie treniņi, ar mašīnu kas atgadās un tā 50 kilometrus no Rīgas ar visiem bērniem paliek uz ceļa, dari, ko gribi. Ja kādam zvani — man ir brīvdiena, netraucē!

Pusalga aiziet, lai uzturētu mašīnu. Tāpēc esmu priecīgs, ka tepat 80. vidusskolā tagad, kopš 1. septembra savās divās trenera darba brīvdienās varu arī pastrādāt par sporta skolotāju.

— Kāpēc tu visu laiku tikai ar bērniem un jauniešiem strādā?

— Ir gandarījums, ka atnāk tāds mazs vīriņš un tu viņu izaudzini par lielu, fiziski attīstītu cilvēku. Ka viņam galva strādā, ka viņš var iemācīties kaut ko. Bieži vien bijušos audzēkņus satieku, kas saka: “Paldies, trener! Jūs man tādu fizisko iedevāt, ka visai dzīvei noder.” Sākot trenēties, gan mani nereti nolād, jo viss liekas grūti. Pēc ilgāka laika jau to grūtumu sāk ar prieku atcerēties.

— Cik daudzi caur tavām rokām izgājuši?

— Oi, daudzi, neesmu tā skaitījis.

— Būs tūkstošos?

— Tā varētu būt.

— Darba stāžs kopš 1973. gada…

— Jā, 46 gadi. Tāds nepārtrauktais darba stāžs Latvijā riteņbraukšanā laikam nevienam citam trenerim nav. Zinu, ka Bartuševics ir vecāks par mani, bet viņam trenera darbā bija pārtraukums.

— Atklāsi, kādi ir tavi dzelžainie darba principi?

— Man galvenais ir disciplīna. Tās dēļ arī daudz tagad ciešu. Bērni ātri paliek pārgudri. Par katru vārdu, ko viņiem saki, jādomā. Citādi kāds apvainojas, pasūdzas vecākiem un rodas pārpratumi. Reiz, braucot iekšā pilsētā, puisis, kas bija grupas priekšgalā, četriem krustojumiem pēc kārtas pārnesās pāri pie sarkanās gaismas. Pārējie viņam automātiski seko, man, kas brauc ar mašīnu aizmugurē, jāapstājas, es nevaru viņu uzreiz panākt un bīstamo situāciju novērst. Grūti tādā brīdī savaldīties, kad visi bijām tikuši līdz bāzei, man paspruka: “Kas, tu mudaks esi?! Nesaproti, ka riskē arī ar pārējiem?” Man par šiem vārdiem rājienu izteica.

— Saka — tu esot spītīgs kurzemnieks…

— Kaut kāds raksturs jau ir. Bet es neteiktu, ka tā ir spītība, drīzāk — stingrība. Kaut gan —  pabeigt ar izcilību Fizkultūras institūtu un nostrādāt 46 gadus par treneri ar necilu atalgojumu, tur zināma spītība arī vajadzīga.

 

Jānis KRIŠLAUKS

Rīgas Riteņbraukšanas skolas Purvciema nodaļas treneris

Dzimis: 1952. gada 16. jūlijā Valdemārpilī

Izglītība: Talsu 1. vidusskola, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts (tagad — LSPA) ar izcilību

Sportā: kopš 15 gadu vecuma, pirmais treneris riteņbraukšanā — Konrāds Meņģis

Lielākie sasniegumi sportā: studentu spartakiādes čempions, sporta meistarkandidāts

Darba gaitas: kopš 1973. gada treneris sporta biedrībā Darba rezerves, pēc tam — Centrālajā riteņbraukšanas klubā, Rīgas 3. sporta skolā, sporta klubā Marss un Rīgas Riteņbraukšanas skolā

Ģimenes stāvoklis: precējies, divas meitas, divi mazdēli

Vaļasprieki: dabas baudīšana makšķerējot

 

RĪGAS RITEŅBRAUKŠANAS SKOLAS

Purvciema nodaļa

(Rīgas 80. vidusskolā, Andromedas gatvē 11)

aicina audzēkņus (2003.—2007. dz. g.)

Konsultācijas un uzņemšana

darbdienās no 15.30 līdz 16.00

brīvdienās no 9.30 līdz 10.00

tālr. 29589405

epasts: punas@inbox.lv

Dainis Caune
Dainis Caune