Āboli pie ābeles
Viesturs Saukāns
Mūsu autosporta vēsturē unikāls gadījums – par Latvijas sporta meistariem kļuvuši tēvs un abi viņa dēli. Ivaru, kā arī juniorus Juri un Andri Kuļikovskus arvien biežāk dēvē par leģendārajiem. Savs nopelns te seniora būvētajiem superzapiņiem un citiem auto.
Bijušais kartingists atgriežas
Deviņdesmito gadu otrajā pusē autokrosā ienāca Ivars Kuļikovskis, kopā ar pārinieku un komandas biedru Kārli Zvejnieku. Sākotnēji viņi startēja B līgas sacensībās, kurās visi dalībnieki brauca ar šķietami amizantajām ZAZ automašīnām. Nākamie gadi pierādīja, ka zapiņš, ja pie tā nedaudz piestrādā, ir izcils automobilis.
Ivars Kuļikovskis astoņdesmitajos gados darbojās Latvijas kartingā, kopā ar tēvu parādot gan labu braukšanas māku, gan izpratni par tehniku.
Kuļikovska starti krosā ZAZ klasē kļuva pārliecinoši, un konkurenti saprata, ka panākumu atslēga ir sportista un inženiera prasme pārvērst autobūves kļūdas. Ivars eksperimentēja, līdz mašīna kļuva neuzvarama. Automobilim parādījās gan stūrējoši aizmugurējie riteņi, gan secīgā pārnesumkārba, kā arī vesela sērija citu uzlabojumu.
Mistiskie auto
Drīz sacīkstēs tika iesaistīti dēli – vecākais Juris un Andris. Arī viņi karjeru sāka ZAZ kausa izcīņā, kur tobrīd konkurence bija gana spēcīga. Tēvs pa to laiku bija uzbūvējis vēl vienu mistisku sporta auto – Latvijas autokrosa čempionātam sagatavojis Matra Murena. 2001. gada čempionāta trešajā posmā Priekulē uz starta stājās automobilis, kurš bija ātrs, taču ar pamatīgām izturības problēmām. Veikto četru posmu laikā uzvaru gūt neizdevās, lai arī nebija šaubu, ka mašīna paredzēta uzvarām.
To pierādīja 2002. gada čempionāts, kad no pieciem posmiem pirmajos četros uzvarēja tieši Kuļikovskis, pēdējā sacīkstē, jau startējot jaunā Latvijas čempiona statusā, Ivars sasniedza tikai ceturto vietu. Tajā pašā gadā Kuļikovskis uzvarēja visos Baltijas čempionāta posmos, iegūstot arī pirmo starptautisko titulu.
Ivars neslēpa, ka panākumi gūti ar mašīnas palīdzību: „Šo automobili būvējot, uzsvaru liku uz starta iespējām. Uzskatu, ka galvenais krosā ir labs starts, tas nodrošina uzvaras iespējas. Pārējais ir meistarības jautājums, vai braucējs uzvaru prot nosargāt." Mašīna joprojām ir krosa apritē un pretendentē uz Latvijas čempionāta medaļām. Pērn tā nonāca Ivara ZAZ klases laiku cīņu biedra Raimonda Jerāna rīcībā, ar kuru viņš iekļuva 2006. gada favorītu pulkā.
Vairāk nekā četrus gadus kalpojis automobilis spēj cīnīties par uzvarām visos posmos. Raimonds, lai arī spēcīgs braucējs, sezonu gan beidza piektajā vietā, jo vairākās sacīkstēs pieļāva kļūdas. „Sakām Raimondam, lai brauc mierīgāk. Dažkārt viņš ir pārāk agresīvs. Saprotu, ka Latvijas čempionātā Open klase šobrīd ir spēcīga un ir grūti cīnīties, taču jābrauc ar apdomu."
Dēlu turpinātais
Ivars Kuļikovskis līdz ar gūtajiem panākumiem sāka apzināties, ka viņa idejas jaunā kvalitātē varētu realizēt dēlu starti. Cīnījies 2004. gada Ziemeļeiropas rallijkrosa čempionātā, viņš palīdzēja Latvijas čempionātā ienākt arī dēliem. 2003. gadā debitēja Juris, 2004. gadā – Andris. 2004. gada iznākums bija iespaidīgs – tēvs pēdējā sezonā sportista lomā kļuva par Ziemeļeiropas čempionu, bet dēls Andris pēdējā posmā šajā pašā Open klasē ieguva otro vietu – pirmā ģimenes dubultuzvara!
Jauna ēra sākās 2005. gadā, kad tēvs pilnībā meta braukšanu pie malas, ļaujot cīnīties abiem junioriem. Ivars koncentrējās uz darbnīcas attīstību, jo ievērojami bija jāpalielina tehniskās iespējas līdz ar Kuļikovska ideju pieprasījumu. Jau labu laiku ātrumkārbas un piekares dažādu Latvijas autosporta pārstāvju mašīnām tiek gatavotas tieši Baložos pie Kuļikovska. Arī Jāņa Boka Eiropas autokrosa čempionātam paredzētais bagijs atsevišķus mezglus saņems pēc Ivara iejaukšanās tajos.
Brāļi izrādījās perfekti tēva panākumu turpinātāji. Juris un Andris startēja ar tiem pašiem ZAZ automobiļiem, kuri pirmos panākumus palīdzēja izcīnīt tēvam un otram brāļu skolotājam un trenerim Zvejniekam. Protams, tehnika uzlabota, mazajiem auto ievietoti Suzuki motori, pilnveidota balstiekārta un amortizācija, pārliecinoši izstrādātas ātrumkārbas. Andris Kuļikovskis startēja 1600 klasē, Juris Kuļiovskis – Open kategorijā. Abi smagās cīņās ar konkurentiem kļuva par Latvijas čempioniem…
Bez tēva nekur!
Par savu tuvošanos autosportam un panākumiem stāsta Juris: „Protams, ar brāli varam pateikties tēvam par doto iespēju startēt un cīnīties. Viņš pats jau brauca, kad mēs vēl tikai trenējāmies, dzenājot zapiņus pa mūsu vietējo izmēģinājumu trasi. Kopā strādājot, esam guvuši neticamu pieredzi tehnikas uzbūvē, savas mašīnas gatavojam arī mēs, lai gan pagaidām nelienam iekšā sarežģītākajos mezglos."
2006. gads bija īpašs Kuļikovsku sporta vēsturē. Tēvs jau dažus gadus bija saņēmis galveno sportista novērtējumu autosportā – Latvijas sporta meistara nosaukumu. Pērn visus nosacījumus bija izpildījuši arī dēli, abi kļūstot par šī titula īpašniekiem. Trīs sporta meistari pie viena vakariņu galda!
Darbnīca
Kuļikovsku darbnīca, kurā tapušas gan ātrumkārbas, gan sporta automobiļi, ir interesanta. Lai arī idejas un metodes tehnikas sagatavošanā ir modernas un labākās Latvijā, varbūt pat Baltijā (uz Baložiem dodas arī sportisti no citām valstīm), dažs darba galds ir piedzīvojis gandrīz visu autobūves vēsturi. Darbnīcā pielāgots mūsdienu vajadzībām ir kāds iepriekšējā gadsimta divdesmito gadu vācu darbgalds. Turklāt ne tāpēc, ka būtu slinkums iegādāties ko jaunu, bet tāpēc, ka tā ir vērtība, uz kuru smalkajā ikdienas darbā var paļauties.
Ivars un dēli nav vienīgie šīs darbnīcas iemītnieki – kopā ar sportistiem ir pāris talantīgi un uzticami vīri, kurus Ivars sastapis darba gaitās.
Dūre un betons
Interesanti, ka Latvijas autosportā cienījamais Ivars Kuļikovskis savulaik bijis arī valsts autosporta sliktais zēns. Par to meistars īpaši nevēlas runāt un nelepojas, bet, ja atceras, tad komentē to ar kautrīgu smaidu.
Pirms dažiem gadiem VEF stadiona asfaltētajā ovālā notika autotreka sacensības – viens no neveiksmīgajiem mēģinājumiem treku dabūt tuvāk Rīgai. Sacīkstes bija interesantas, bet kaitīgas tehnikai, jo vienīgais veids, kā nodrošināt automobiļu noturēšanu trasē avāriju gadījumā bija dzelzsbetona plākšņu krāvumu novietošana treka malās. Katra kļūda, par vēlu vai par strauju nospiests bremžu pedālis, – un automobilis aiziet nebūtībā, izšķīstot pret betoniem. Uz šīm sacensībām ZAZ laikos ieradās Ivars un viņa komandas biedrs Kārlis Zvejnieks. Bija vēl daži autokrosa braucēji, kuriem likās vilinoši startēt gandrīz Rīgas centrā.
Sacensību finālā, kurā iekļuva gan Ivars un Kārlis, gan vēl viens krosa braucējs Oļegs Ružkovskis un viņa komandas biedrs Aleksandrs Kiriļenko, Ružkovskis ar visai asu manevru betonā ietrieca Zvejnieku. Dažus mirkļus vēlāk pie Oļega mašīnas pieskrēja Kuļikovskis un sākās viens no skarbākajiem kautiņiem Latvijas autosporta vēsturē. Lietā tika liktas gan kājas, gan rokas. Tikmēr stadiona laukums pildījās ar līdzjutējiem un ziņkārīgajiem. Pagāja ilgs laiks, līdz iestājās miers, lai arī sportistu izskaidrošanās dalībnieku parkā noritēja vēl ilgi.
Saprotams, lieta nepalika nepamanīta Latvijas Automobiļu federācijā, baumoja par Ivara iespējamo izslēgšanu no autosporta, sekoja spriedums: nosacīta diskvalifikācija uz gadu.
Interesanti, ka drīz pēc incidenta abi kaušļi un viņu komandas nodibināja lieliskas attiecības. Kuļikovskis un Ružkovskis bieži bija redzami runājamies trases malā. Iespējams tāpēc, ka gan vienam, gan otram interesēja tehnoloģiju progress – Ružkovska komanda Langa, kamēr darbojās krosā, izcēlās ar pamatīgām novitātēm. Par incidentu Ivars saka: „Toreiz līdz vājprātam nokaitināja konkurentu rīcība – šajā bīstamajā sportā tā nedrīkst darīt. Kad redzēju, ka Kārļa mašīna ielido apmalē, kļuvu nikns, aizvainots par tām naktīm, ko pavadījām darbnīcā, lai uz šo sacensību aizbrauktu. Turklāt tas bija bīstami sportista veselībai. Protams, nelepojos ar notikušo, taču tobrīd emocijas bija spēcīgākas."
Korektuma gēns
Trasē Ivars Kuļikovskis allaž bijis korekts braucējs. Autokross ir kontaktu sports, un gadās visādi, taču grūti atcerēties situāciju, kad konkurents tiktu sagriezts vai izsists. Nāk prātā vienīgi 2004. gada Ziemeļeiropas čempionāta pēdējais posms Igaunijā, kad Ivars ar sāncensi Rolandu Jaunzemu fināla pirmajos apļos trasi nesadalīja, un Rolands palika skatītājos, zaudējot ne tikai čempiontitulu, bet arī otro vietu kopvērtējumā, kas tika Andrim Kuļikovskim. Jaunzems nebija apmierināts ar situāciju, taču Kuļikovskim pārkāpums netika fiksēts.
Arī dēli trasēs nav izcēlušies ar divdomīgām avārijām. Tas ir audzināšanas nopelns, ģimene allaž atbalstījusi godīgu cīņu. Turklāt brāļu automobiļi ir mazi un viegli, kontaktos ar lielākām mašīnām tie zaudē, un pat neliels uzsitiens superzapiņu var aizlidināt tālu ārpus trajektorijas.
Šogad viss turpināsies. Jurim būs iespēja izcīnīt trešo Latvijas čempiona titulu pēc kārtas, Andrim jāatgūst pērn zaudētais pirmais numurs!
Ivars Kuļikovskis
Pēc panākumiem ZAZ kausā un dažām vizītēm nacionālā čempionāta posmos 2001. gadā pilnvērtīgi debitēja Latvijas autokrosa čempionātā
2000.
* LČ, 2000A: 18. vieta
2001.
* LČ, 2000A: 4. vieta
* LČ rallijkross, 2000A: 6. vieta (1 uzvara)
2002.
* LČ, 2000 Prototipi: 1. vieta (4 uzvaras)
* BČ, 2000A: 1. vieta (3 uzvaras)
2003.
* LČ, 2000 Open: 1. vieta (7 uzvaras)
* BČ, 2000 Open: 1. vieta (2 uzvaras)
2004.
* NEZ, Open: 1. vieta (2 uzvaras)
Uzvaras: LČ 11, LČ rallijkross 1, BČ 5, NEZ 2
Latvijas sporta meistars
Juris Kuļikovskis
Pēc startiem ZAZ kausā 2003. gadā debija Latvijas čempionātā autokrosā
2003.
* LČ, 1400 Junior: 14. vieta
* BČ, 1400 Junior: 13. vieta
2004.
* LČ, Open: 8. vieta
* NEZ, Open: 7. vieta
2005.
* LČ, Open: 1. vieta
* NEZ, Open: 4. vieta
2006.
* LČ, 2000 Super: 1. vieta (2 uzvaras)
Uzvaras: LČ 2, BČ 0, NEZ 0
Latvijas sporta meistars
Andris Kuļikovskis
Pēc startiem ZAZ kausā 2004. gadā debija Latvijas čempionātā autokrosā
2004.
* LČ, 1600 Junior: 18. vieta
* LČ, Open: 21. vieta
* NEZ, Open: 2. vieta
2005.
* LČ, 1600 Junior: 1. vieta (1 uzvara)
* NEZ, 1600 Junior: 6. vieta
2006.
* LČ, Open: 3. vieta (1 uzvara)
Uzvaras: LČ 2, NEZ 0
Latvijas sporta meistars
