Dakaras kovbojs

Motosportists un lauksaimnieks Jānis Vinters 2007. gadā uzvarēja divos Dakaras rallijreida posmos, pasaulē prestižākajās un vienlaikus arī grūtākajās šāda veida sacensībās pēc izdzīvotas īstas elles divu nedēļu garumā kopvērtējumā finišējot 6. vietā. Nekas tamlīdzīgs nevienam citam Latvijas sportistam nav bijis pa spēkam. Jānis atzīst — viņš ir laimīgs, ka pēc visiem piedzīvojumiem Dakarā palicis dzīvs, un gana veiksmīgi motosportā virza dēlu.

Vinters joprojām enerģiski attīsta savu saimniecību Līgo, apsaimniekojot vairāk nekā pusotru tūkstoti hektāru zemes dzimtajā Elejas pusē, joprojām pats ar panākumiem startē sacensībās. Tiesa, 47 gadus veco veterānu aizvien retāk var manīt trasē, jo ar 1. numuru startējošais komandas Jāņa Vintera Moto Team Riga līderis uzmanību koncentrē dēlu audzināšanai un izglītošanai motosportā.

Pērn Jānis saņēma Jelgavas novada pašvaldības apbalvojumu, izpelnoties pašvaldības Goda diplomu par novada attīstīšanu un tā vārda nešanu pasaulē. No 2004. gada līdz 2007. gadam Vinters četras reizes startējis Dakaras rallijreidā, iegūstot vērtīgu ceļamaizi.

DZIMIS

1971. gada 19. decembrī

STATUSS

Toreiz: Lauksaimnieks, motobraucējs

Tagad: Pilnas slodzes tēvs, lauksaimnieks, motobraucējs.

Augums un svars

Toreiz: 184 cm un 81 kg.

Tagad: 184 un 75 kg.

Parasti ar laiku kilogrami nāk klāt, bet man ir pretēji.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Testos man nebija izcilu rezultātu. Tie bija pieņemami, taču citu sportistu vidū nebiju augšgalā.

Tagad: Hmm… Vakar 12 reizes pievilkos pie stieņa.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Precējies, četru bērnu tēvs

Tagad: Precējies, sešu bērnu tēvs

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Gatavojoties Dakarai, no rītiem skrēju uz darbu, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā ar saimniecību — no pulksten astoņiem līdz deviņiem biju saimniecībā. Deviņos kursēju prom uz Rīgu, kur sporta klubā Atlantis aizvadīju fiziskās sagatavotības treniņu pie Ivara Čākura. Tas aizņēma laiku līdz pulksten trijiem. Pēcpusdienā pa ceļam no treniņiem saimniecībai sagādāju dažādas lietas, jo darbs palika otrajā plānā. Daudz palīdzēja brālis, aizvietojot mani. Uz motocikla trenējos katru otro dienu, ziemā — cik laikapstākļi atļāva, braukšanas treniņš divu stundu robežās, daudz laika vēl aizņēma ģērbšanās.

Motociklus, ar kuriem startējām Dakarā, saņēmām novembra izskaņā. Spēkrati vēl bija jāsagatavo. Tos iemēģinājām gar jūras krastu maršrutā Liepāja—Ventspils, jo tur bija nesasalušas smiltis. Dažas tantes mums skrēja pakaļ ar koku… Tiesa, mēs braucām gar ūdeni, kur jūra pati nolīdzina krastu, neārdījāmies. Šāds treniņš aizņēma visu dienu.

Sezonas gaitā gandrīz katra nedēļas nogale aizritēja sacensībās — vai nu enduro divu dienu vai dienas mačos, vai cross country divu stundu sacensībās.

Tagad: Laikā, ko veltīju fiziskās sagatavotības treniņiem, tagad ķīlēju motociklu astoņus gadus vecajam dēlam. Ar mazajiem motocikliem tā riktēšanās ir vislielākā. Teju pēc katra brauciena jāregulē. Puikam treniņi ir divas reizes nedēļā, brīvdienās — sacensības. Dēlu ievirzīju motosportā — tik agrā vecumā tāda tipa interese pati no sevis nerodas, taču nevar bērnu ar varu uzsēdināt uz motocikla — tas izraisīs tikai riebumu. Jācenšas ieinteresēt ar spēles elementu, ar treniņu biedriem. Nezinu, vai tagad āķis ir lūpā, — mūsdienās bērniem lielākā aizraušanās ir viedtālruņi un planšetes, kuros var spēlēt dažādas videospēles. Pats šogad sacensībās piedalījos tik maz kā vēl nekad. Startēju tikai mačos, kuros piedalījās dēls. Veterānu klasē 40+ Latvijas čempionāta motokrosa sacensībās ieguvu 2. vietu, Lietuvas čempionātā, kas sastāvēja no 7 posmiem, uzvarēju.

MĒRĶIS

Toreiz: Lielākajai daļai sportistu, kuri piedalās rallijreidā Parīze—Dakara, mērķis ir tikt līdz finišam. Tās neizbēgami ir mocības divu nedēļu garumā un sevis piebeigšana visādos veidos. Dakarā startē ļoti daudz piedzīvojumu meklētāju, kuri ir uzkāpuši Everestā, noskrējuši maratonu un grib ierakstīt savā sasniegumu grāmatā pieveiktas pasaulē grūtākās motoru sporta sacensības — aizbraukt līdz Dakarai. Man ar pirmo startu Dakarā bija viens mērķis — maksimāli labi nostartēt. Protams, gribēju uzvarēt kopvērtējumā, taču veselais saprāts teica priekšā, ka tas nav iespējams. Par to pārliecinājos rūpnīcas motociklu testos Lībijā, kuros braucu kopā ar slovāku un norvēģu sportistu. Testu mērķis bija uzlabot standarta rallija motociklu, kas ir paredzēts tiem braucējiem, kuri nestartē rūpnīcu komandās. Visi braucām ar visiem motocikliem, savstarpēji mainoties ar tiem — divi brauca ar standarta motociklu, viens — ar rūpnīcas spēkratu, bet neatkarīgi no sportista visu laiku pa priekšu aizbrauca tas, kuram bija rūpnīcas motocikls… Izjūtas, braucot ar rūpnīcas motociklu, ir pavisam citādākas — daudz labākas.

Tagad: Kaut cik uzturēt sevi formā. Un labākais veids, kā to darīt, — iet uz sporta zāli kopā ar dēlu. Kad viņš brauc ar motociklu, man nav laika braukt pašam — jādzīvo līdzi dēla darbībām, jādod padomi un — galvenais — jāseko līdzi motociklam. Brauc arī četrgadīgais dēls un meita Sāra, kurai 19 gadi. Kad visi esam kopīgā treniņā, manā pārziņā dažreiz ir četri motocikli. Tagad gūstu tādu adrenalīnu no bērnu startiem kā tad, kad pats braucu, tādēļ vairs pašam startēt neprasās. Esmu kļuvis prātīgāks — braucot mazāk riskēju. Izgāzt ar moci pa mežu — tā man ir kā relaksācija, kas palīdz no visa atslēgties, — kā citam gulēšana Turcijas pludmalē.

VĒRTĪBAS

Toreiz: Arī viena no vērtībām bija parādīt maksimāli labu rezultātu — ka neesmu tējkanna, bet varu turēt līdzi ātrākajiem braucējiem.

Tagad: Baiļu slieksnis vairs nav tik augsts. Dakarā tagad brauktu lēnāk un ar vēsāku prātu — tagad saprotu, ko šāds izaicinājums prasa. Bieži vien tā var noķert un apsteigt tos fiksos un ātri domājošos. Vērtības kļuvušas ģimeniskākas — vairs ne pašam plūkt laurus, bet dot ģimenei to, ko varu sniegt no uzkrātajām zināšanām, no gūtās pieredzes.

LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS

Toreiz: Dakarā pārāk daudz notika visa kā… Lielākais piedzīvojums bija pats pirmais starts Parīzes—Dakaras rallijreidā, kad tu nezini, kas tevi īsti sagaida, bet tev ir priekšstats no citu stāstītā. Un visi stāstīja ko nedaudz citu — katrs to pasākumu uztver savādāk, katram Dakarā interesē kas cits.

Rallijreida gaitā manam brālim nācās sēsties pie stūres Roberta Elbakjana kravas automobilim, jo visi mehāniķi, kuri drīkstēja to vadīt, bija tā noskrūvējušies ar Latvijas sportistu spēkratiem, ka varēja redzēt — viņi vairs nevar pabraukt, klanās pie stūres.

Nerunāsim par uzvarām 2007. gada Dakaras posmos, bet prātā spilgti iespiedies, ka pirmajā reizē vienam no posmiem starts bija precīzi pusnaktī. Pulkstenis rāda 00.00, un sākas sešas stundas (!) ilgs pārbrauciens, tikai pēc kura sekoja starts ātrumposmam pulksten septiņos no rīta — 1190 km garajam posmam… Tuksnesī vēsajās naktīs biju apaukstējies un lietoju medikamentus. Finišu sasniedzām 22.00. Tas bija visgarākais sacensību posms. Tagad, kad redzu, ka citās sacensībās organizatori ar pompu piesaka, ka sportistiem būs jāspēj nobraukt 700 km vairākās dienās, man nāk smiekli, jo mums dienā Dakarā bija tik daudz jānobrauc.

Tagad: Šogad — meitas Esmeraldas piedzimšana.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Tas, ka paliku dzīvs un nenositos. Tās bija daudzas reizes, kad biju tuvu tam. Apslimšana un ātras kājas — tā ir mazākā bēda, kas tur notika, ar to tikām galā, dzerot vietējās malārijas drapes. To, cik kūleņu apmetu tuksnesī, vairs nesaskaitīt — smiltīs mīksti krist. Novelies, piecel motociklu un brauc tālāk. Marokā divas dienas braucām tikai pa akmeņiem, vulkānu izvirdumā šķeltiem cietiem iežiem. Kādā brīdī motocikla amortizācija kļūst sliktāka un moci grūtāk savaldīt, ir izbraukta viļņaina špūre, kas nav labi pārskatāma. Tā 2005. gadā Mauritānijā piedzīvoju kritienu, motociklu sāka mētāt uz vienu pusi, uz otru pusi, un tu jau lido — piezemējos uz akmeņiem. Plecs un roka lupatās, sacensības bija beigušās. Savukārt Āfrikā suns izskrēja priekšā — nepaguvu ne aci pamirkšķināt, kad jau lidoju pāri stūrei. Citā reizē stepē uz cietā seguma trāpīju vilnīšos, kas beidzās ar kūleņošanu. Navigācija no motocikla tika noārdīta, apkārt mētājās stiklšķiedras lauskas.

Tagad: Piedzīvojot dēla panākumus, mani sasniegumi vairs neliekas tik iespaidīgi. Dēls pirms diviem gadiem kļuva par Latvijas čempionu mazākajā rūķu klasē, kurā startē ar 50 cm3 dzinējiem, piedalās aptuveni 30 puikas. Šogad viņš ieguva 3. vietu Latvijas junioru čempionātā un kāpa uz goda pjedestāla arī Lietuvas čempionāta kopvērtējumā. Cenšamies nepārspīlēt, lai neapnīk.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz un tagad: 2008. gadā paredzētā Parīzes—Dakaras rallijreida atcelšana — to daudzi uzskatīja par lielu neveiksmi, jo neko nevarējām ietekmēt.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Vispirms bija dusmas, tikai tad piegāju lietām ar vēsu prātu. Agrāk lietas uztvēru saasinātāk.

Tagad: Vairāk mēģinu sevi piebremzēt. Vairāk ieklausos padomos no malas — tieši strādājot ar dēlu motokrosā. Pilnīgi nepareizi ir ko mēģināt bērniem uzspiest. Esmu dzirdējis, ka citi vecāki bērniem pēc sliktiem startiem sadod pa mizu, jo bērnā ir ieguldīti līdzekļi un gribas rezultātu. Tas ir pilnīgi nepareizi.

INVENTĀRS

Toreiz: Enduro sacensību motocikli bija lielāki. Dakarā startēja ar lielākas litrāžas dzinējiem — 660 līdz 690 cm3 robežās, tiem bija primitīva elektronika.

Tagad: Sacensību motociklu motoru kvalitāte ir kļuvusi vēl labāka. Karburatorus nomainījušas iešprices, programmējamas aizdedzes sistēmas, precīzi iestatāmas pretbuksēšanas iekārtas, kas, piemēram, motokrosā palīdz izcelt startu. Jau kopš 2008. gada startē ar 450 cm3 dzinējiem, tādēļ arī motocikli kļuvuši mazāki, vieglāki, taču to veiktspēja kļuvusi lielāka. Tiesa, ar vienu šādu dzinēju diez vai nobrauktu Dakaras rallijreidu. Labākie veiktspējas rādītāji mūsdienās sasniedzami ar elektroniskiem paņēmieniem — tas, kura motocikls aprīkots ar labāku IT programmu, aizbrauks pa priekšu citam tāda paša zīmola motociklam. Tagad pēc katra brauciena no motocikla procesora paņem datus, ko datorā analizē. Savā ziņā liekas, ka tā ir utopija, pat negodīgi.

HOBIJI

Toreiz un tagad: Ja ir darbs un aizraušanās, kas aizņem visu brīvo laiku ārpus darba, tad tavs darbs ir hobijs, bet hobijs — kā otrs darbs. Pirmajā sezonā Dakarā pamatā startēju par saviem līdzekļiem ar mazāku sponsoru atbalstu, pēc tam — pat 90 procenti bija sponsoru līdzekļi. Tolaik biju klasisks lauksaimnieks, kurš audzēja kviešus, rapsi un līdz 2006. gadam cukurbietes. Zemnieku saimniecība bija 500 ha liela, man bija desmit darbinieku. 2010. gadā uzbūvēju biogāzes staciju — tās saražotais siltums bija jārealizē, uzcēlām siltumnīcas, kurās audzējam katru gadu ap 60 šķirņu hibrīdās gurķu sēklas firmai Bayer, kura tālāk tās izplata visā pasaulē profesionāļiem, tirgojot katru sēklu pa vienai. Uz lauka tiek audzēti kukurūzas graudi, pupas, zirņi, rapsis, kvieši, kā arī izejvielas biogāzes ražotnei — kukurūzas zaļmasa, enerģētiskās bietes. Kad biju klasiskais Zemgales zemnieks, ziemas bija brīvas un varēja pusi Āfrikas izbraukāt (smejas). Kopš ierīkotas siltumnīcas, cauru gadu ir darba pienākumi un brīvā laika daudz mazāk. Tagad mums ir 45 darbinieki, jāapstrādā aptuveni 1700 ha zemes, lai gan visu sāku no nulles 18 gadu vecumā, ģimenē neko neesam mantojuši. Tobrīd vairāk domāju, kā lai izvairās no krievu armijas — lai mani neaizsūta uz Arhangeļsku sniegu šķūrēt. Sanāca tā, ka Lielplatones ciema Tautas deputātu padome man mūžīgā lietošanā piešķīra 15 ha zemes — man nebija, kam to atstāt apsaimniekot, tādēļ bija arguments, lai mani neiesauktu armijā. Nebija pat domas, ka varētu kļūt miljonārs.