Sešu maratonu distancē

Šogad 27. septembrī septiņos no rīta Akropolē 37. reizi tika dots starts 246 km garajam skrējienam no Atēnām uz Spartu, distancei, kuru 490. gadā pirms mūsu ēras veica skrējējs Feidipīds, lai lūgtu spartiešu militāro palīdzību atēniešu aizsardzībai pret persiešiem. Feidipīds šo distanci veica 36 stundās, laikā, kāds arī šobrīd tiek atvēlēts spartatlona veikšanai. Pēc tam grieķu atlēts un karavīrs ar uzvaras vēsti noskrēja 40 kilometrus no Maratonas līdz Atēnām, finišā zaudējot dzīvību un radot pamatu idejai par mūsdienu maratonskrējieniem. Feidipīda gandrīz sešreiz garākajā distancē šogad startēja 377 dalībnieki no 49 valstīm, starp kuriem bija 64 daiļā dzimuma pārstāves, viņu vidū arī mūsu tautiete Sigita Vāce. Cīņu ar kilometriem un karstajiem laikapstākļiem šogad zaudēja 180 dalībnieki, bet Sigita ceļā pavadīja 34 stundas 54 minūtes un 30 sekundes, pie karaļa Leonīda statujas finišējot kā 24. ātrākā sieviete. Pavisam mērķi sasniedza 39 dāmas.

Žurnāls Sports ar Sigitu iepazīstināja 2015. gada decembra numurā pēc viņas uzvaras Hānjas 100 km ultramaratonā, tagad mēģināsim noskaidrot, kā BlueOrange Bank juriste kļuva par pirmo Latvijas dāmu, kurai bija pa spēkam pieveikt šo vēsturisko distanci.

“BET SPARTATLONU — NĒ…”

Tie bija Sigitas vārdi, ar kuriem beidzās mūsu saruna 2015. gada nogalē. Tagad viņa nevar atcerēties, kad tieši radusies vēlme noskriet šo vienu no pasaulē prestižākajiem ultramaratoniem jeb ultrām. Šoruden Grieķijā, tīrot telefonu no nevajadzīgiem fotoattēliem, atradusi iemūžinātu lapiņu, uz kuras bijis rakstīts: “Spartatlons.” Tad atcerējusies, ka 2017. gadā bijusi Kopenhāgenā skriet pusmaratonu un, staigājot pa pilsētu, uzgājusi vēlēšanos koku, kurā katrs varējis iekarināt lapiņu ar savu vēlmi. Sanāk, ka pirms diviem gadiem prātā tas jau bijis.

Kļūt par vienu no 400 spartatlona dalībniekiem var divos veidos — finišējot un organizatoru noteiktajos laika limitos veicot attiecīgu kilometru skaitu dažādās oficiālās ultra garo distanču sacensībās (piemēram, 100 km, 12 stundu, 24 stundu un tamlīdzīgos skrējienos) un tad cerot uz loteriju. Savukārt pie automātiskas dalības var tikt, ja noteiktos kritērijus izpilda par 25% labāk. Piemēram, sievietēm, lai kvalificētos loterijai, 12 stundās jānoskrien 110 km, bet, lai tiktu pie automātiskas dalības nākamā gada spartatlonā — 137,5 km. Savukārt, ja esi kvalificējies divus gadus pēc kārtas, bet pirmā izloze nav bijusi veiksmīga, tad uz nākamā gada spartatlonu ir papildu izloze. Iespējams, ka nākamais Atēnās atkal būs latviešu gads, jo šogad daudzi mūsu skrējēji palika aiz svītras.

Kopš Sigita skrien garās distances, viņa regulāri divas reizes gadā pamanījusies izpildīt spartatlona kvalifikāciju, nedomājot par dalību. Un tad laikam smadzenēs kaut kas saslēdzās — gadu no gada kvalificēties, bet neko nedarīt?! Pērnā gada spartatlonam Sigita bija kvalificējusies ar Belfāstas 24 stundu un Neiespējamā skrējiena 100 km distanci, bet nepaveicies loterijā. Tā laikam tam vajadzēja notikt, jo pagājušajā gadā vajadzējis remontēt dzīvokli un nebūtu pieticis laika pienācīgi sagatavoties. Līdz ar to likumsakarīgi, ka šogad bija divas izlozes un vārti uz startu atvērās. Februārī bija pieteikšanās, un marta sākumā jau tika publicēts dalībnieku saraksts.

GATAVOŠANĀS

Sākās pusgadu ilga mērķtiecīga gatavošanās. Vingrošana reizi nedēļā, peldēšana baseinā līdz jūnijam vienu reizi nedēļā. Skriešanas treniņus kombinējuši paši bez trenera. Matīss (ultramaratonists Matīss Vecvagaris) sastādījis treniņplānu pēc saviem aprēķiniem — īsais 7 km, vidējais ap 19 km, garais 28—30 km. Tajā iekļauta arī dalība garo distanču sacensībās — visas taku skrējienu seriāla Stirnu buks garās distances, izņemot pēdējo posmu, kas notika pēc spartatlona (tajā Sigita bija brīvprātīgās statusā un karināja kaklā medaļas finišētājiem), 12 h skrējiens ap Māras dīķi aprīlī, skrējiensoļojums Rīga—Valmiera 22. jūnijā un Cēsu ekotrails augusta sākumā. Vēl pieveikti divi garāki treniņskrējieni — 62 km ap Liepājas ezeru un 50 km pa Rīgu.

“Matīss bija salicis ekselī visus treniņus, vadīja iekšā VO2, svaru, atjaunošanos — vesela zinātne,” stāsta Sigita. “Viņš darbojās visu vasaru, man jāpieliek punktiņš noskrienot. Viņš pirka kameras, temperatūras mērītājus. Video tiešraidēs redzama temperatūra, pulss, tas saliekas kopā ar manu pulksteni, pulsu. Arī limfodrenāžas iekārtu kājām bija sarunājis ar atlaidēm. Pēdējo mēnesi es to regulāri pēc treniņiem lietoju. Ar tās palīdzību uzlabojas asinsrite un limfas plūsma, tiek aktivizēta vielmaiņa, mazinās muskuļu nogurums, muskuļi atslābinās, tiek novērsta tūska. Arī uz klasisko masāžu gāju reizi nedēļā. Tāpēc pēc finiša man vispār nekas nesāpēja.”

Septembrī, kad risinājās spartatlons, sanācis noskriet vairāk nekā 600 km, 300 km — treniņos. Pēc Matīsa plāna no gada sākuma līdz starta brīdim bija jānoskrien trīs tūkstoši. Tāpēc nācies Grieķijā vēl drusku paskriet, jo tie trīs tūkstoši bijuši psiholoģiski vajadzīgi, lai liktos, ka izdarīts viss, kas bijis iespējams.

Gatavošanās periodā bijuši divi kritiskie posmi. Maijā pārpūlēta pēdas saite, visticamāk apavu dēļ, jo laikus nav pamanīts, ka tiem noskrējiens pāriet pāri diviem tūkstošiem kilometru. Ar pretiekaisuma zālēm, ikru masāžu un divu nedēļu atpūtu no skriešanas viss savests kārtībā. Pēc tam saaukstēšanās pēc Cēsu ekotraila. Skrienot pa Rauni (Raunas pieteka) piecos no rīta un pēc tam slapjām kājām atlikušos 70 km, kaut kādas sekas palikušas, un atkal pazaudētas divas nedēļas. Bet Sigita uzskata, ka tas esot normāli — ja liek klāt slodzi, tad kaut kas lien laukā.

Sigita jau martā sapratusi, ka bez vingrošanas nevarēs, bet iet uz grupu nodarbībām nav vērts, vajag, lai treneris saprot, kas nepieciešams konkrēti viņai. Kolēģis ieteicis Gregoru Gorohovski — tas sanācis tieši pa ceļam no darba uz mājām. Gregoram bijis interesanti, jo ar skrējējiem vēl nebija strādājis. Pirmajā treniņā veikti testi un noteiktas zonas, kurās jāstrādā. Tā veiksmīgi aizvadītas 22 nodarbības vienu reizi nedēļā pa pusotrai stundai. Gregors devis vingrinājumus, kurus Sigita sākumā nav varējusi izpildīt. Pēc trim mēnešiem treneris licis izpildīt tos pašus vingrinājumus un bijis viegli. Viņš mācējis nemanot psiholoģiski iedot pārliecību, ka Sigita ir gatava prestižajam skrējienam.

DALĪBAS MAKSA

600 eiro pirmajā mirklī liekas augsta maksa, bet tajā iekļauta dalība, viesnīca divas dienas pirms starta, divas dienas pēc finiša, balle pie Spartas mēra, apbalvošanas ceremonija Atēnās, transports, trīsreizēja ēdināšana. Ja brauc tikai uz šo periodu, tad citu izdevumu nav. Vienīgi atbalstītājiem nepieciešams nomāt automašīnu.

ATBALSTĪTĀJI

Ja atbalstītāju nav, tad ir iespēja aizsūtīt paciņas uz maršruta 17 lielajiem punktiem. Bet ir grūti prognozēt, ko no pārtikas vai apģērba vajadzēs katrā vietā. Tāpēc liels pluss ir atbalstītāji, kuriem ir viss, kā arī liels viņu morālais atbalsts. Kad Matīss iegādājies kameru, Sigita lūgusi, lai tikai neliek skriet ar to uz galvas: “Kameras dēļ sapratu, ka vajadzēs otru atbalstītāju, jo Matīsam svarīgas būs translācijas feisbukā, un vajadzēs kādu, kas ar tām lietām nodarbojas. Arī pēc 2014. gada pieredzes zinu, ka, ja ņem mašīnu, tad vajag divus cilvēkus. Ar Sindiju (draudzene un treniņu biedrene Sindija Skangale) kopā sportojam, un viņa labi mani pazīst. Sindijai tas bija kaut kas pilnīgi jauns, tādēļ viņas treniņš spartatlonam bija jūnijā atbalstīt mani skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera. Bet viss izdevās lieliski. Grieķijā bija vesels stāsts, kā viņa ķeblīti ceļa malā atradusi. Sapratusi, ka vajag punktos man vietiņu iekārtot, lai, kad nāku, viss jau sagatavots.”

Pavisam distancē ir 75 punkti, finišs 76., no tiem 17 ir lielie, kuros drīkst saņemt atbalstu no malas. Citos atbalstītāji var tikai stāvēt malā un uzmundrināt, bet nedrīkst palīdzēt. Ne visi to strikti ievērojuši, bet par šādu pārkāpumu dod dzelteno kartīti, ja ir divas kartītes, tad var noņemt no trases.

Pēc 42 kilometriem Matīss paņēmis lādēt pulksteni, un tas atslēdzies. Bija mājās izmēģināts un arī ultratriatlonists Jānis Miezers apgalvojis, ka iespējams to lādēt, nepārtraucot skrējiena reģistrēšanu. Taču šoreiz viss nostājies uz nullēm… “Cik dusmīga es izskrēju no tā kontrolpunkta!” atceras Sigita. “Pulkstenis rāda indeksu, cik tu esi labā kvalitātē, un nu tas man parāda mīnuss 5 vai mīnuss 10, un tas man spiež uz smadzenēm pēc karstā pirmā maratona, kad jau tā viss slikti. Pēc 80. kilometra jau bija vienalga. No sākuma gribēju smuku skrējiena ierakstu — kopā visus 246 kilometrus, bet beigās jau pati spiedu uz nulli un slēdzu no jauna. Pēc finiša salīmēju kopā un man sanāca 243 km — gandrīz visi kilometri piefiksējušies.”

Palīdzējis arī vietējo atbalsts. Piektdien daudzviet bijuši izvesti ārā skolas bērni — salikti ēnā tuneļos un visiem skrējējiem dod pieci. Mazajos ciematos bērni lūguši autogrāfus. Bijuši dalībnieki, kas pārskrējuši ielas otrā pusē, lai tam nav jātērē laiks. Sigita izlēmusi, ka tās divas trīs minūtes neko negroza. Bērns tur ilgi stāvējis ar savu lapu un viņam jau savākti vārdi ar numuriem, tāpēc visiem rakstījusi autogrāfus.

Sigitas mamma (Saldus vidusskolas sporta skolotāja Irēna Vāce) ļoti jutusi līdzi meitai neklātienē, un ģimenei bijis savs čatiņš, ko Sigita tikai pēc finiša pārlasījusi. Vienā brīdī bijis teikums no mammas: “Es dedzinu sveces!” Viņa no stresa izgājusi nobraukt ar velosipēdu 12 km un uz rīta pusi sākusi dedzināt sveces. Visi radi kājās sacelti. Neklātienē ultrataka.lv feisbuka profilā sekot notikumiem spartatlonā un Matīsa tiešraidēm bijis iespējams katram interesentam.

KARSTUMS

“Es zināju, ka būs karsti, bet, ka būs tik karsti… Mēs tur ieradāmies jau deviņas dienas pirms starta un it kā bijām aklimatizējušies. Bet to, ka būs traki, sapratu pirmajos 200 metros — pēc starta, skrienot lejā no Akropoles, jau pēc 200 m biju slapja. Pirmie dalībnieki sāka pastaigāties jau pirmā maratona laikā. Padomāju, nez, kā viņi te nokļuva, jo kvalifikācijas prasības ir gana augstas, un kā viņi taisās tikt līdz galam,” atceras Sigita.

Sigita nebija gaidījusi, ka karstuma dēļ skrējiens tiešām būs no spaiņa līdz spainim. Bija cerējusi, ka 10 km robežās nevajadzēs stāties, jo tos varēs noskriet ar to, kas pašai līdzi. Tomēr stājusies katrā mazajā punktā, slapinājusies, likusi ledu zem cepures. Laistoties ar ūdeņiem, nobeigts telefons. Pašai interesanti, cik daudz laika varētu būt pavadīts šajos punktos.

MIEGA BADS, TRAKAIS KALNS UN POTĪTE

Naktī punktā pie 159. kilometra Sigita bija vēlējusies 10 minūtes pagulēt, jo jutusi, ka skrienot sākas līkumošana, mēģinājusi ar sevi runāt balsī un konstatējusi, ka vārdi veļas un valoda lēna, taču nav varējusi aizmigt. Viņa nesaprot, kā citi var uzlikt modinātāju uz 30 minūtēm un pagulēt. Tomēr horizontālais stāvoklis un pastaipīšanās palīdzējusi.

Distancē pēc šī punkta ir stāvs kāpums — 11 km serpentīna posms, kuram seko vairāk nekā kilometru gara akmeņaina taka. Pēc šī posma samocīta kājas priekšpuse. “Nu kaut kas tajā iešanā uz augšu manai kājai nepatika,” sūrojas Sigita. “Pēc kāpuma tikpat garš un akmeņains bija lejupceļš. Matīss teica, ka jāskrien, bet reāli tur tikai divus cilvēkus redzēju skrienam. Vēl iedomājos — mūsu pieredzējušais kalnu ultru skrējējs Andris Ronimoiss jau gan te uz nebēdu blieztu lejā. Nopriecājos, ka nav diena, jo nogruvumi norobežoti, un labi, ka tumsā neredz, kas tur par bezdibeņiem. Lejuptakā tādi akmeņi, kā tur vispār paskriet! Nezinu, vai Feidipīds tiešām tiem rāpās pāri.”

Tumsā bijis satraukums par marķējumu, bet atcerējusies, ka galvenā uzmanība jāpievērš krustojumiem, tur jāpiestāj un jāatrod bulta. Naktī bijis vēsāks, kalna virsotnē pat nosalusi.

EKIPĒJUMS UN PĀRTIKA

Skrējēji nedrīkst izmantot mūziku, austiņas, un apģērbs nedrīkst neko reklamēt, izņemot valsti un savu klubu. Sigita skrējusi ierastā apģērbā ar cepurīti, kurai aizmugurē sākumā kaitinošais aizsarglakatiņš, lai neapdegtu kakls un spranda, kā arī lietojusi plānās atvēsinošās piedurknes, lai neapdeg rokas. Tas no Matīsa pieredzes — viņš 2014. gadā skrējis kreklā ar lieliem izgriezumiem bez aizsargkrēma un pamatīgi apdedzis.

Noteikti jāmin speciāli spartatlonam veidotais manikīrs motivācijas stiprināšanai ar patriotiskiem motīviem. To pamanīja gan aptiekā, kurā gājusi meklēt kādu dabisko miega tableti naktij pirms starta, gan mediķi naktī, kad potīte sapampusi un gājusi meklēt palīdzību. Skaidrojusi, ka tā ir Latvijas kontūra un mūsu karoga krāsas, un saņēmusi komplimentus.

Mēnesi Sigita atturējusies no saldumiem, lai distancē no tiem būtu lielāks efekts. Pēdējās dienas pirms starta no ēdienkartes izslēgta gaļa, lai nav smaguma sajūtas, jo tā ilgi pārstrādājas. Ēdusi dārzeņus, rīsus, makaronus, iepriekšējā vakarā un pirms starta dzērusi biešu sulu.

Ar atbalstītājiem sarunāts, ka 17 lielajos atbalstītāju punktos Sigita ēdīs normālu ēdienu, ja tā var nosaukt roltonus, vēl makaronus, maizi ar sieru, marinētus gurķus, kaut ko no organizatoru galda. Līdzi vestē drošībai kāda želeja, batoniņš, atšķaidīts sporta dzēriens. Pirmajos 80 km pārsvarā turējusies uz sapresētu marmelādi un sporta dzērienu, bet vēlāk — uz parastu ēdienu.

APAVI

“Edgars Simanovičs (Ginesa rekorda īpašnieks 12 stundu skrējienā uz mehāniskā skrejceliņa, 8. vietas ieguvējs 2018. gada spartatlonā) teicis, ka vajag jaunas, protams, pārbaudīta modeļa kurpes, kas jau drusku ieskrietas,” skaidro Sigita. “Jūnijā pirms skrējiensoļojuma Rīga—Valmiera biju nopirkusi divus pārus un domāju ar kādu no tiem skriet arī spartatlonu. Pēc tam paskatījos kilometrāžu un… katram jau bija pa 600 km noskrieti. Izlēmu vienas — Asics Pulse — modeļa kurpes nopirkt jaunas, tās ieskrēju 3—4 treniņos. Tās nav vieglas, pabieza zole ar gēlu, bet kāja diezgan brīva. Otras man bija vieglās, prātoju, ka tad, kad kājas vairs nevarēšu pacelt, man kājas būs vieglāk kustināt uz priekšu ar vieglākiem apaviem. Bet es nebiju rēķinājusies, ka man kāja būs izpletusies, vieglais apavs bija pašaurs, un nebija tās sajūtas, ko biju gaidījusi. Tulznu gan nebija, jo pirms tam biju smērējusi prettulznu ziedi divas nedēļas no rīta un vakarā. Tā mitrina ādu, jo tulznas veidojas, kad kāja ir sausa un rodas berze.”

KO DARĪTU CITĀDĀK

Sigita atzīst, ka apavu maiņa, noskrienot no lielā kalna pie punkta ap 195. kilometru, bija kļūda. Ja kāja pieradusi un ieņēmusi savu formu, tad apavus nav vērts mainīt. Vēl mēģinātu pieradināt pēdas pie stāviem kāpumiem. Gribējies finišēt pēc 30 vai 31 stundas, minimālais plāns bijis noskriet vispār. Pirmā puse cerīgi rādījusi, ka varētu izdoties arī maksimālais plāns, bet kāja sākusi protestēt. “Droši vien konsultēšos ar Ronimoisu vai citiem skrējējiem, vai viņi tam pievērš uzmanību gatavošanās procesā, kā stiprina kāju. Rokām uzvilku atvēsinošās piedurknes, bet nepadomāju par plaukstām — tās ļoti apdega un uzpampa no apdeguma. Varbūt baltos cimdos jāskrien. Pretapdeguma krēmus smērēt nav jēgas, jo kā tiek pie ūdens spaiņa, tā krēms ir nost. Man rokas pampst arī kamēr neesmu rehidronu iedzērusi. Jau pēc 12 stundu sacensībām ap Māras dīķi bija sarakstiņš, ko vajadzēs spartatlonam, un pirmo reizi tur izmēģināju rehidronu.”

“KONTROLPŪĶI” — LAIKA KONTROLES PUNKTI

Pavisam trasē bija deviņi laika kontroles punkti, kuri jāsasniedz, nepārsniedzot noteiktu limitu. Pirmie divi ir visnopietnākie. To jau Matīss 2014. gadā bija izrēķinājis — maratons ne lēnāk par 4 stundām un 45 minūtēm, kas ir diezgan nopietni šādai distancei. 80 kilometri bija jāpieveic vismaz 9 stundās un 30 minūtēs. Pārējos Sigita pat nav iegaumējusi. Sapratusi, ka ir labi, ja vēlāk iekrāta 1,5—2 stundu rezerve. Gaidījusi, kad viņas atbalstītāji punktos neļaus aizkavēties, dzīs prom, bet šie ļāvuši sēdēt un atgūties.

PĒDĒJIE 23 KILOMETRI

Pēdējie divi posmi bijuši vistrakākie: “Matīss man nāca pretī pirms pēdējā 10 km punkta, un es raudāju, jo viss bija slikti jau priekšpēdējā 13 km posmā. Reljefs uz augšu, uz leju, platā četru joslu šoseja, un tu saproti, ka tikai ar ledu uz galvas vari skriet, bet tas ātri kūst. Tajā posmā pa vidu ir mazie punkti — tur man vajadzēja tikai ledu. Bija doma nomainīt cepurīti pret nadziņu, bet sapratu, ja man kāds atņems ledu no galvas, es tur vienkārši palikšu. Cepure man bija kā Lāčplēsim ausis.

Pulkstenis bija izlādējies, nezinu, cik atlicis, un es raudu. Ir zīme, ka līdz pēdējam punktam ir vēl viens kilometrs, bet tas vilkās bezgalīgi. Teicu Matīsam, lai nefilmē, viņš apsolīja, ka tikai pati to varēšu skatīties. Vēlāk skatoties atkal raudāju. Pēdējos 5 kilometros mani apsteidza igaunis Prīts. Viņš izskatījās reāli svaigs, bija izdomājis, ka grib finišēt pēc 34 stundām un 30 minūtēm un pie tāda tempa arī turējās. Bija gatavs kopā ar mani iet, bet es atteicos.” Sigita domā, ka nez vai gribētu ar kādu kopā skriet, sava cīņa jāizcīna, vieglāk ir, ja nav jāpielāgojas nevienam — gribi raudi, gribi lamājies.

Pēdējie 10 kilometri veduši uz leju. Kas gan ir 10 km jebkurā citā situācijā, bet tagad Sigita par katru kilometru priecājusies kā mazs bērns. 10 km posmā bija divi mazie punkti. Pēdējā mazajā punktā atplestām rokām pretī nākusi kāda organizatore, apkampjot visus skrējējus pēc kārtas. Un Sigitai atkal asaras pa gaisu. Matīss ar Sindiju pilsētā pievienojušies kādu pusotru kilometru pirms finiša ar karogu, lai Sigitu pienācīgi eskortētu līdz finišam.

FINIŠĀ

Finišā bijusi pamatīga burzma un Sigitai nav bijis ne jausmas, ka, lai finišētu, ir jāuzkāpj uz finiša paklāja. Pieklājīgi gaidījusi, kad iepriekšējais finišētājs uzrāpsies pie Leonīda kājām, tad vēl viens uzradies priekšā. Kāda sieviete Sigitu un vēl vienu apjukušu finišētāju paņēmusi aiz rokas un aizvilkusi tuvāk līdz pakāpienam ar paklāju.

Beidzot finišs ar olīvzaru vainagu un ūdens malku no Evrotas upes speciālā kausā! “Man pēc finiša ballīti gribējās, bet mediķi mani aizvilka prom uz savām teltīm — viņi ļoti par visiem uztraucās,” šķelmīgi smaida mūsu ultramaratoniste. “Teltī noguldīja uz kušetes, ielaida fizioloģisko šķīdumu, izmērīja temperatūru, apskatīja potīti, nomazgāja kājas.” Sindija bija finišam sagatavojusi šampanieti — nu tik laistīs, bet tur tik daudzi tie iesaistītie personāži. Pēc tam aiz stūra uz viesnīcu. “Ēst īsti negribējās un atdevu ēdināšanas talonus saviem atbalstītājiem. Naktī 2—3 reizes pamodos — mani jau brīdināja, ka pēc slodzes būs grūti aizmigt. Bet nebija tik traki — modos un gulēju tālāk. Brokastīs skatījos, kas man kārojas, un tie bija konservēti persiki. Svaigu augļu nebija, tikai standarts — olas, bekons, pārslas, jogurts, sieri, maizītes. Bet man kārojās tikai persiki, apēdu piecas pusītes,” atceras Sigita, lai gan bijusi sajūta, ka tas nav noticis ar viņu.

BALLĪTES

Nākamajā dienā pēc finiša tradicionālā pieņemšana pie Spartas mēra. Tur atkal doti makaroni, bet tad jau pamazām atgriezusies apetīte.

Pēc ballītes dalībnieki vesti atpakaļ uz Atēnām — visu garo ceļu, ko noskrējuši. Pirmdienas rītu bijusi iespēja pavadīt pie jūras, un Sigita domā, ka pelde sālsūdenī labi palīdzējusi potītei un kājām.

Vakarā notikusi apbalvošanas ceremonija jūras malā zem palmām. Uz apbalvošanu izsauktas visas valstis alfabēta secībā un finišētāji, piedalīties varēja arī nefinišējušie. “Mani izsauc, pasniedz medaļu, pēkšņi pienāk krievu tautības vīrietis un apkampj,” stāsta Sigita. “Tad es atcerējos, ka ap 30. kilometru redzu priekšā cilvēku kreklā ar uzrakstu: “Ko velcies kā gliemezis?” Saprotu, ka tas nav ne mūsu Vilnis (Vilnis Pleite), ne igaunis Prīts, ne lietuvietis Toms (Toms Prismants). Tātad man jau rēgojas?! Panāku viņu un prasu, kāpēc viņam uz krekla latviski rakstīts. Skrējējs sāk smieties un saka, ka 45 gadus Rīgā nodzīvojis, tagad astoņus — Maskavā, bet katru gadu brauc uz Rīgu skriet maratonu. Nu paldies dievam, ka nerēgojas! Pats nebija finišējis, bet gribējis mani apsveikt. Pēc apbalvošanas ballītes braucām uz viesnīcu kopā ar vāciešiem un čehiem. Visi autobusā draudzīgi čupojas, un es vienam vācietim sāku stāstīt, cik grūti tie pēdējie 10 km. Viņš jautā: “Tu finišēji? Tad aizveries! Spartatlons vai nu ir, vai nav. Tur nav ne grūti pēdējie kilometri, ne 30 vai 35 stundas.” Laikam viņam taisnība.

NĀKOTNES PLĀNI

Pēc finiša Sindija fiksējusi, ka Sigita “spartalonu nekad vairs”. Bet… paiet laiks, tiek apdomātas kļūdas, ko varētu uzlabot vai darīt citādāk, un tad jau liekoties, ka varētu vēlreiz.

Nedēļu pēc finiša Sigita atzina, ka pēc šādām distancēm ir pilnīgs fizisko un garīgo spēju izsīkums un ka viņai ir pārdomu periods. Šosezon triatlons palicis novārtā, velosipēds noputējis. Prioritātes — atgūt telefonu un savest kārtībā dēla veselību, kurš Sigitas prombūtnes laikā satraumējies pusaudžu aktīvās atpūtas izklaidēs. Pēc pāris nedēļām Sigita atzinās, ka nākamais lielais mērķis varētu būt saistīts ar triatlonu. Visticamāk nākšoties atgriezties arī Atēnās, jo pastāv iespēja, ka nākamgad startam spartatlonā varētu izlozēt Matīsu un tad būs jābrauc viņu atbalstīt.

VĒRTĪBAS UN ATZIŅAS

Neizbēgamas šādas grūtības skrējienos ir filozofiskas sarunas ar sevi un vērtību maiņa. “Tu šādā distancē sāc atšķirt lietas, par kurām nav vērts uztraukties, no tām, kuras ir patiešām svarīgas. Pulkstenis, kurš pēc 42 kilometriem izslēdzās lādējot, nobeigtais telefons, kaitinošais cepures lakatiņš — ar katru kilometru kaut kādas lietas kļūst pilnīgi vienaldzīgas. Īsi pirms starta zvana dēls, satraucos un prasu, kas viņam atgadījies. Bet viņš atbild: “Es tev gribēju novēlēt veiksmīgu startu.” Mīļi, tādām lietām ir nozīme! Atēnās apbalvošanas ceremonijā finišētāja medaļu ik pa brīdim paņēmu, parīvēju. Nekad mūžā ar nevienu medaļu tā neesmu čubinājusies, šī ir īpaša,” Sigita noslēdz sarunu.

Sigita VĀCE

Juriste, gargabalniece

Dzimusi: 1979. gada 24. maijā Rīgā

Izglītība: Saldus 1. vidusskola, Latvijas Policijas akadēmija, Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūts

Darba pieredze: juriste banku sektorā, no 2008. gada — Swedbank, kopš 2015. gada septembra — BlueOrange Bank

Sporta aktivitātes: garo distanču skriešana, triatlons, slēpošana

Vaļasprieki: aktīva atpūta, mūzika, teātris

Ģimenes stāvoklis: ir attiecības, dēls Rūdolfs

Lielākie sasniegumi sportā: 2019. gadā: 1. v. sievietēm 12 stundu skrējienā, 3. v. 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera, 2. v. Cēsu 80 km Eco Trail, 9. v. Latvijas čempionāta maratonā (Tet Rīgas maratonā), 11. v. Stirnu Buka kopvērtējumā Lūša distancē; 2018. gadā: 1. v. Iron100 triatlonā (Ironman distance 3,8 km — 190 km — 42,195 km), 7. v. Latvijas čempionāta maratonā (Lattelecom Rīgas maratonā), 2. v. 101 km Neiespējamā skrējienā

Personīgie rekordi: pusmaratonā — 1.37:31, maratonā — 3.25:45, 100 km Neiespējamais skrējiens — 09.58:35, 107 km skrējiensoļojums Rīga—Valmiera 10.34:25, 12 stundu skrējiens — 116,235 km, diennakts skrējiens (šosejā) — 203,379 km

SPARTATLONS

* 246 km garās trases rekords — 20.25:00 — Jannis Kurs (Grieķija), sasniegts 28 gadu vecumā 1984. gadā.

Dāmām — 24.48:18 — Patricja Bereznovska (Polija), sasniegts 42 gadu vecumā 2017. gadā.

* Spartatlonā finišējuši 12 latvieši. Vīriešiem ātrākais — Edgars Simanovičs — 25.37:45, rezultāts sasniegts 30 gadu vecumā 2018. gadā, sievietēm — Sigita Vāce — 34.54:30, rezultāts sasniegts 40 gadu vecumā 2019. gadā.

* No Baltijas valstu skrējējām spartatlonā vēl finišējusi igauniete Helēna Vennika, kura 2010. gadā 22 gadu vecumā kopā ar tēvu finišēja pēc 35.06.

* Lietuviešiem ir tikai viens finišētājs — Aleksandrs Sorokins, kurš 2017. gadā uzvarēja — 22.04:04.

* Šogad  otro reizi spartatlonā startēja arī Īrijā dzīvojošais latvietis Vilnis Pleite, kuram atšķirībā no veiksmīgā 2016. gada nācās izstāties 100 km pirms finiša.

* 2019. gadā dubultuzvaru guva Ungārijas ultragargabalnieki. Vīriešiem — 31 gadu vecais Tamāžs Bodis — 23.29:32, sievietēm — 48 gadus vecā Suzanna Marāža — 27.16:26.