Pārdomas ārzemēs, skats spogulī pašu mājās
Mēnesis līdz Ziemassvētkiem, bet Latvijas autosporta gads jau noslēdzies, beigušies gan Latvijas seriāli, gan aktuālie starptautiskie notikumi. Kā gājis?
Latvijas autosports pēdējos gados arvien redzamāks, šķiet, savu starptautisko aktivitāšu dēļ. Tas tāpēc, ka Latvijas braucēju ārpus valsts robežām netrūkst, savukārt vietējais sports dažādu apsvērumu dēļ neizraisa tik milzīgu ažiotāžu kā senajos zaļākas zāles laikos.
Starptautiskajos čempionātos mūsu varoņu sezona šogad bijusi filmu un grāmatu cienīga — katram bijuši gan kāpumi, gan kritumi, gan panākumi, gan sāpīgas neveiksmes, arī izšķiroši un smagi lēmumi.
BAUMANIS SAVĀ VIETĀ
Augstāko rezultātu Latvijas autosportam šogad sarūpējis Jānis Baumanis, iegūstot sesto vietu pasaules rallijkrosa čempionātā. Ļoti dīvaina pozīcija — it kā ļoti labi, jo sasniegts pasaules TOP-6, par ko tūkstošiem atlētu varētu tikai sapņot. No otras puses, pirmssezonas sajūtas brīžiem šķita nesam pat medaļas vēsmas. Šīs pretrunīgās noskaņas, šķiet, rada paša čempionāta izmaiņas un jaunā ēra. Šāgada sezona bija pirmā bez tā sauktajiem lielajiem autoražotājiem. Labi tas vai slikti, par to varētu daudz diskutēt.
Labi, jo rallijkrosam bija iespēja atelpoties un nonākt atpakaļ tuvāk tautai, kur toni nediktēja viena vai divu ražotāju supertehnika. Lai gan arī šogad tehniski līmenis saglabājās augsts, to gatavoja nosacītas privātkomandas un, ja arī atsevišķām vienībām bija izteikti ciešas saites ar kādu no pasaulē slaveniem ražotājiem, tad tas netika tik ļoti uzsvērts komandu nosaukumos.
Slikti, jo ražotāju aiziešana parādīja, ka tiem rallijkross nebija nekas tāds, par ko stāvēt un krist. Tika izmantots pasaules čempionāta izaugsmes brīdis savu mārketinga aktivitāšu stiprināšanai, bet, kad kopējā urrā! gaisotne noplaka un turpinājumā visu noteica tikai rezultātu tabulas, rallijkross tika atstāts. Un vēl viena tendence — aizgāja ražotāji, līdz ar to pazuda arī spožās zvaigznes, kuras vēl pērn cilpojām skatīties pasaules čempionāta posmos. Tas nodemonstrēja, ka Sebastjēnam Lēbam, Peteram Solbergam, Matiasam Ekstromam un vēl dažiem rallijkross bijis kaut kas starp izklaidi un darba pienākumiem. Ko tikai neizdarīsi par labu algu. Lēbs ātri vien atgriezās rallijā, Solbergs noslēdza profesionālo karjeru, savu junioru Oliveru — šā gada Latvijas rallija absolūto čempionu — nogādājot arvien tuvāk pasaules čempionātam… Rezultātā rallijkrosā līderu rindās lielā mērā palika tie paši pamatiedzīvotāji, kuri tur darbojās pirms slaveno vīru ierašanās. Hansenu ģimene, Bakerūds, Dorans, Timerzjanovs, Marklunds… Īstie rallijkrosa braucēji.
Viņu vidū arī Jānis Baumanis un atsevišķos posmos — Reinis Nitišs.
Baumanis aizvadīja savu ceturto pilno WRX sezonu, gūstot augstāko rezultātu karjerā — sesto vietu kopvērtējumā. Sasniegti arī pirmie divi posmu pjedestāli: Norvēģijā — trešais, Kanādā — otrais. Austriešu STARD komandā startējušais latvietis laboja praktiski visus galvenos savu rezultātu rekordus — labākā sezona kopvērtējuma ziņā, labākā sezonā posmu panākumu ziņā, pirmā sezonā, kurā visos posmos sasniegts vismaz pusfināls, labākā sezona izcīnīto punktu ziņā. Var teikt, ka Jānis sasniedza to, ko ļāva paša, komandas un tehnikas gatavība. Kopvērtējuma pozīcija ir pamatā atbilstoša čempionāta gaitai. Jā, varēja būt piektais, bet pēdējā posma neveiksme, izstājoties pusfinālā, lika pazaudēt pozīciju Timuram Timerzjanovam. Tie četri, kuri finišēja priekšā, — čempions Timijs Hansens, vicečempions Andreass Bakerūds, bronzas medaļnieks Kevins Hansens un ceturtajā vietā finišējušais Niklāss Gronholms — objektīvi bija no citas līgas.
Interesanti, ka gan Hanseni, gan Bakerūds šāgada čempionātā nonāca, pārdzīvojot smagas starpsezonas pārdomas par to, ko darīt tālāk. Team Hansen šķietami zaudēja Peugeot atbalstu, Bakerūdam bija faktiski jāuzbūvē sava komanda, lai tiktu uz starta.
Šī arī ir atbilde jautājumam, kāpēc Baumaņa rezultāts šķiet nedaudz saldskābs, par spīti visiem rekordiem. Vienubrīd, kad pasaules čempionāta dalībnieku sastāvs šķita nokomplektēts, bet nekādu Hansenu un Bakerūda tajā nebija, tas rādīja reālas izredzes uz medaļu. Līdzjutēji un tā brīža komandas jau uz papīra skaitīja, kurš kuram varētu finišēt priekšā, tika dalīts tituls un medaļas. Un tajā brīdī tiešām sanāca, ka Baumanis ir viens no medaļu pretendentiem.
Taču tad atnāca lielais trio un visus šos plānus nostūma no galda, savācot īstās medaļas. Tāpēc var rasties sajūta, ka Baumanis startēja vājāk, nekā sākotnēji varēja domāt. Nē, viņš startēja tieši tā, kā bija plānots, — viņš čempionātu noslēdza savā vietā.
REINIM NITIŠAM ĪPATNĒJA SEZONA
Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka Reinim Nitišam pilna sezona pasaules čempionātā nesanāks, tika gaidītas viņa viesizrādes atsevišķajos posmos. Startējis Abū Dabī, Zviedrijas un Latvijas posmos, bijušais pasaules čempionāta bronzas medaļnieks sarīkoja pamatīgu traci. Abū Dabī viņš uzlēca konkurentam uz jumta, sasitot arī savu mašīnu. Zviedrijā apmeta kūleni, bet vēlāk prata sarūpēt pjedestāla pozīciju, finālā gūstot trešo vietu (latviešiem kopumā šogad trīs pjedestāli). Latvijas sacīkstē palika sajūta, ka Nitišs varēja būt finālā un varbūt pat uz pjedestāla, taču… nesanāca.
Kopumā, no šova viedokļa, radās sajūta, ka Reinis pilnas sezonas režīmā būtu interesants kadrs šāgada čempionātā. Taču bizness ir bizness, vietu komandās ir tik, cik ir.
MĀRTIŅAM SESKAM PĀRDOMU SEZONA
Ar intrigu un cerībām tika gaidīta Mārtiņa Seska sezona pasaules rallija čempionāta junioru klasē. Pēc čempiontitula 2018. gada ERC Junior U-27 ieskaitē šķita, ka debija pasaules seriālā varētu būt daudzsološa. Taču sezona neizdevās, kā cerēts, bija neveiksmes un pa kādai kļūdai, rezultātā latvieša komanda pat nolēma nestartēt pēdējā posmā Lielbritānijā, lai laikus sāktu treniņu darbu nākamajam gadam. Pilotam gads izvērtās ļoti saraustīts, kaut vai tāpēc, ka bija jāstartē ar četriem dažādiem stūrmaņiem, kas rallija braucējam var atņemt pārliecību par to, kas ātrumposmos mašīnas salonā īsti tiek darīts un runāts. Lai cik labi katrs kā vērtība būtu bijuši stūrmaņi, ilgstošas sadarbības trūkums reti nes rezultātu, vismaz šādā pasaules līmenī.
Kā komentē pats Mārtiņš, dažkārt nepieciešams solis atpakaļ, lai vēlāk spertu divus soļus uz priekšu.
Notikumi, kurus Sesks pats uzskata par šāgada spilgtākajiem brīžiem, ir debija pie pilnpiedziņas R5 klases mašīnas stūres Eiropas čempionātā. Aizvadītas divas sacīkstes, no kurām vienā — savās mājās Liepājā — gūta trešā vieta absolūtajā ieskaitē, bet Itālijas posmā pjedestāls savā klasē.
ERVINAM GRENCIM VĒL VIENA MEDAĻA
Starptautiskajās cīņās vēl vienu Eiropas autokrosa čempionāta medaļu prestižajā SuperBuggy klasē ieguva Ervins Grencis — pēc trīs sudrabiem sekoja bronza. Ļoti smaga sezona, šķiet, arī psiholoģiski. Pirmais čempionāts kopš 2015. gada, kurā Ervins nesarūpē uzvaru nevienā posmā, lai gan pjedestāla pārējās pozīcijas tika izbaudītas. Pēc neveiksmīga sezonas sākuma neizdevās salauzt jau gadiem neuzvarēto vācieti Berndu Štūbi. Kādas atsevišķas uzvaras, ja Štūbe šogad uzvarēja astoņos no deviņiem posmiem?! Vācietim šis ir desmitais Eiropas čempiontituls un devītais pēc kārtas. Cik neveiksmīgā ērā SuperBuggy jāstartē Grencim, Jānim Bokam un… visiem pārējiem, kuri nav Štūbe.
Taču Ervina sezonas sliktākais brīdis bija dēlu Justa un Kristiāna Grenču atsaukšana no čempionāta. Justs pēc panākumiem JuniorBuggy daudzsološi debitēja SuperBuggy, braucot praktiski vienā ātrumā ar tēvu, kas ļāva pirmajos posmos viltīgi uzspēlēt ar konkurentiem stratēģijas spēlītes. Savukārt debiju autokrosā kopumā piedzīvoja jaunākais dēls Kristiāns, kurš ieņēma Justa vietu JuniorBuggy.
Komandas iekšienē kaut kas notika — kaut kas privāts, kur, šķiet, pārējiem savus degunus bāzt nav nepieciešams. Kas notika, kurš vainīgāks par otru vainīgo vai trešo, — nav svarīgi. Taču iznākums ir skumjš, jo potenciālais Ervina un Justa sapņu tandēms paliek nerealizēts. Justs gan par autosporta karjeras turpinājumu saka — laiks rādīs!
Citiem Latvijas braucējiem autokrosā un rallijkrosā ārvalstīs minimāli panākumi, lai gan tendences kā vienmēr labu rezultātu virzienā. Aizraujošu sezonu aizvadījis Roberts Vītols, kurš pēc Latvijas čempiona titula sasniegšanas Super 1600 klasē kļuva arī par Lielbritānijas rallijkrosa čempionāta bronzas medaļnieku Junior kategorijā. Šķiet, pirmā reize, kad latvietis kļūst par kādas Eiropas valsts nacionālā rallijkrosa čempionāta medaļnieku.
PAŠU MĀJĀS MILZT PROBLĒMAS
Bijušais Latvijas Automobiļu federācijas prezidents Dainars Dambergs pirms daudziem gadiem mēdza teikt — autosports ir valsts ekonomiskās situācijas spogulis. Autosports ir vairāk individuāls sporta veids un ar lielām izmaksām — atkarībā no indivīda izvēlētās autosporta disciplīnas un klases. Tātad — sports turīgām vai vismaz nodrošinātām personām. Tāpēc izteikti jūtama biznesa cilvēku reakcija. Kā teica Dambergs: “Ja valstī jūtama nedrošība biznesa vidē, uzņēmējs piebremzēs savus dārgos hobijus, arī darbošanos autosportā. Attiecīgi, ja jūtam, ka sportistu skaits mazinās, varam secināt, ka uzņēmējdarbībā situācija ir nemierīga.”
Ekonomisti nesteidz šo un nākamos gadus dēvēt par krīzes gadiem, tomēr par recesiju un atdzišanu tiek runāts. Komplektā ar izmaiņām ziedojumu sistēmā un vairākām citām līdzekļus mazinošām niansēm var just, ka sports bremzējas. Nav šobrīd tāda autosporta čempionāta, kura katru nākamo posmu visa Latvijas autosporta sabiedrība gaida ar atplestām mutēm — kāds būs turpinājums? Kā savulaik rallija slavenajā Vorobjova/Neikšānu/Egles ērā — tā laikam vēl ilgi nebūs. Čempionāti ir interesanti, tehnika progresē, bet to visu var raksturot ar frāzi parastais sports.
Kas ir sāpīgi — arvien vairāk stūrī tiek iedzīti sacensību rīkotāji, sevišķi tautas sporta disciplīnās. Sportistu skaits posmos lielākoties stāv uz vietas, savukārt rīkošanas izmaksas aug mežonīgā ātrumā. Pirmais sāpīgais punkts — medicīnas sastāva nodrošināšana sacensībās. Tā ne tikai dažu gadu laikā palikusi divreiz un pat vairākkārt dārgāka, bet pakalpojuma kā tāda sporta sacensībām Latvijā sāk trūkt. Šogad bijuši gadījumi, kad Rīgā notiekošām sacensībām mediķi bija jāorganizē no Igaunijas. Atsevišķās disciplīnās mežonīgi aug hronometrāžas dienestu maksas — lēciens dažu gadu laikā jau atkal praktiski dubultaugsts. Starp citu, šā iemesla dēļ nākamā gada Latvijas autokrosa čempionāts piedzīvos lielāko apvērsumu sacensību norisē brīvās Latvijas laikā, ieviešot izložu/braucienu/vietu/punktu sistēmu, ar kuru var iztikt bez brauciena laiku noteikšanas. Apsardzes izdevumi, smagās tehnikas īre trašu sagatavošanai un uzkopšanai, jebkuri citi dienesti ceļ cenas… Tas viss situācijā, kad ziedojumu saņemšana padarīta gandrīz nereāla. Sarīkot sacensības šobrīd var tikai drosmīgie vai optimisti. Turklāt krīzes gads, šķiet, būs 2020., jo šogad daļa sportistu un rīkotāju vēl turējušies uz iepriekšējās ziedojumu sistēmas uzkrātajiem taukiem.
Negribas čīkstēt, bet nākotne nešķiet pārāk rožaina.
