Fizisks, ar smalkām sajūtām
Pilsēta, kurā piedzimst vējš… Šie Liepājas himnas vārdi ir nepārprotams signāls burātājiem, un viņi to sadzirdējuši. Četru gadu laikā Liepāja kļuvusi par vienu no pasaules sērfparadīzēm sacīkšu braucējiem. Iesildīšanās notika vindsērfinga Raceboard klasē, vispirms sarīkojot Eiropas, pēc tam pasaules čempionātu. Pērn par kontinenta tituliem Liepājā 90 burātāji cīnījās ar populārajiem un ātrajiem Formula Windsurfing vējdēļiem. Šajā augustā vēju pilsēta uzņem šīs klases pasaules čempionātu, kurā Latvijas komandas līderis būs Jānis Preiss.
Viņš vienmēr ir ātrā kustībā — uz ūdens, mašīnā —, visbiežāk starp Rīgu un Liepāju, Nīcu vai Pāvilostu. Pie Jāņa Preisa Jaunciema ostā Ķīšezerā var nākt mācīties sērfot, viņa veikalā Rīgā var iegādāties inventāru, viņš kārtējo reizi kļuvis par Baltijas kausa izcīņas līderi, viņš Liepājas vindsērfinga kluba Rietumkrasts prezidentam Jānim Jēkabsonam palīdz rīkot gaidāmo pasaules čempionātu… Kā visi, kas auguši un skolojušies Liepājā, arī Jānis Preiss joprojām sevi uzskata par liepājnieku.
— Kas tu esi vairāk — sportists, uzņēmējs, treneris?
— Man nācies sadalīties vairākos virzienos. Esmu sporta preču veikala Port Manana īpašnieks, vadītājs un ideju autors, to pašu var attiecināt uz Olimpisko rezervju burāšanas skolas Rīgas filiāli, Liepājā tādu vada mans kolēģis Jānis Jēkabsons. Vēl cītīgi trenējos, lai pasaules čempionātā sasniegtu cienīgu rezultātu. Paralēli Liepājas pusē Nīcā vecvecāku mājās nodarbojos ar ekoloģisko lauksaimniecību — 50 hektāros audzējam rudzus, miežus, auzas.
— Tad tu māki vadīt arī labības kombainu?
— Jā, man ir pašam savi kombaini, traktori…
— Tas taču nopietni traucē sērfot! Labības kulšana sakrīt ar vindsērfinga sezonas kulmināciju…
— Tas tiešām ir ļoti nopietni. Līdz pasaules čempionātam raža jānovāc. Izdevīgi, ka to var darīt tikai tad, kad spīd saule, ir sauss, labs laiks un parasti arī vējš ir mazs. Kad nāk melnie mākoņi un sāk šūpoties koku galotnes, varu doties trenēties.
—- Nu ja. Reklāmas radījušas maldinošu priekšstatu, ka vindsērfings risinās siltā laikā, saulainās pludmalēs. Īstais sērfings mūsu puslodē sākas tad, kad vējš, kas parasti nāk ar mākoņiem un vēsumu, visas meitenes no pludmales jau ir padzinis.
— Normāli cilvēki uzskata, ka šogad Latvijā vasaras nav, bet mums tā ir ideāla. Gandrīz katru dienu pūš vējš.
— Vindsērfings vispār ir tāds mazliet noslēpumains, savdabīgu indivīdu sports. To izbaudīt var tikai tie, kuri ar to nodarbojas. Vindsērfinga tāpat kā jebkuras citas burāšanas regates televīzija nevar parādīt kā, teiksim, futbola maču…
— Tā ir liela mūsu sporta veida problēma, bet tehnoloģiju attīstība to pamazām risina. Tagad jau katram braucējam var piekabināt mazu, ūdensdrošu videokameru. Pasaules čempionātā Liepājā centīsimies izveidot videosižetus, kurus pēc tam rādīt televīzijā.
— Mums ir vēl kāda priekšrocība. Piemēram, vieglatlētikā tu zini, ja līdz trīsdesmit gadu vecumam neesi 100 m noskrējis ātrāk par desmit sekundēm, tad nekad to arī neizdarīsi. Sērfingā pilnveidošanās iespēja ir bezgalīga. Vējš un ūdens nekad nav vienāds. Katram, arī tev un arī pasaules čempionam, pienāk brīdis, kad pūš tāds vējš, kuru viņš nespēj savaldīt. Bet šo latiņu katrs sev visu mūžu var censties celt uz augšu.
— Tikai nevajag to uztvert kā cīņu ar dabu. Tas ir bezjēdzīgi. Mēs varam tikai mācīties dabas doto vēju izmantot. Kas to prot gudrāk, tas arī uzvar. Tā nav cīņa ar dabu, tā ir spēle. Vējš ir dažāds — stabils, brāzmains, mainīgs, ūdens — vairāk vai mazāk sāļš, arī tam ir nozīme, viļņi atšķirīgi, tas viss kombinācijās ar straumēm, sauli, mākoņiem… Katrā akvatorijā šie procesi risinās atšķirīgi. Burāšana ir pieredzes sporta veids. Jaunietim te bieži vien ir grūti sacensties ar vīru gados. Burāšana ir vērošanas un domāšanas sports. Svarīgi ir iespējami ātrāk saprast, kas notiek, kā bura strādā, kā dēlis kustas, un piemēroties jaunajiem apstākļiem. Jāizmanto ļoti daudzas mazās maņas, kuru signālus nevar ne izmērīt, ne aprakstīt.
— Kā to var trenēt?
— Tikai burājot. Tas, kurš sešas septiņas stundas dienā trenējas, arī kaut ko sāk just. Viņam parādās jūtas!
— Vēl arī fiziskā sagatavotība nepieciešama!
—- Tā jākrāj ziemā. Vasarā jābūt gatavam gan mentāli, gan fiziski. Nedrīkst justies vājš.
— Burāšanā treniņu procesa plānošana ir īpatnēja. Nevar taču paredzēt, ka, piemēram, aizparīt pēcpusdienā slīpēšu pagriezienu tehniku spēcīgā vējā. Tā vēja aizparīt var nebūt vispār!
— Protams, visu diktē laikapstākļi. Jābūt elastīgam. Mūsu burāšanas skolā treniņi, protams, notiek noteiktās stundās. Bet atkarībā no vēja mēs izvēlamies, ko darīt. Ja tas ir stiprs, trenējamies slalomā, ja vājāks — kursa braukšanā, ja nav nemaz — papildināmies teorijā.
— Vindsērfingā tagad izmanto buras, kas ir lielākas nekā dažai labai olimpiskās klases jahtai…
— Formula Windsurfing atļautas līdz 12,5 kvadrātmetriem lielas buras. Vindsērfings tagad diezgan tālu aizgājis no klasiskās burāšanas. No sintētiskiem materiāliem veidotā bura ar karbona latām un karbona mastu vairāk ir aerodinamisks spārns. Viss ir superviegls, superelastīgs un superātrs. Ar šādu buru tu lido. Ja tu ar to cīnies, tad nebrauc ātri.
— Kāds ir Formula Windsurfing vējdēļa vidējais ātrums labā vējā?
— Pretvēja kursos 37—38 km/h, pavēja — mazliet virs 40 km/h. Vājā vējā, lai sāktu glisēt, vismaz 23—24 km/h jāsasniedz. Turklāt nevar teikt, ka, vējam pastiprinoties, ātrums palielinās tikpat strauji. Jo rodas dažādi blakus apstākļi — palielinās viļņi, pret tiem sitas korpuss —, fiziski braukt kļūst grūtāk.
-— Ar vārdu formula šajā klasē gan nav domāts tikai ātrums…
— Jā, formula attiecas uz inventāru, un tā ir 1+ 3 + 2. Sacensībām katrs braucējs drīkst pieteikt vienu dēli, trīs dažāda izmēra buras un divas spuras, lai varētu vienlīdz sekmīgi burāt gan stiprā, gan vājākā vējā, arī lai kompensētu sērfotāju svara atšķirības.
Konstrukcijas ideja ir iespējami mazākā vējā, sākot no 3,5 m/s, planēt virs ūdens. Tāpēc korpuss ir viegls, īss, toties ļoti plats.
Parasti izvēlas 12, 10 un 9 kvadrātmetru buras. Ja vēja ātrums pārsniedz 16—17 m/s, braucienus parasti atceļ. Tāpēc galvenokārt ar šo komplektu pietiek.
— Kāds ir tavs ātruma rekords?
— Ar ātruma mērīšanu es īpaši neaizraujos, tad uz rokas visu laiku vajadzīga GPS ierīce. Man svarīgi censties braukt ātrāk par konkurentiem. Reiz Ēģiptē, Dahābā, ar slaloma dēli pamērīju. Bija 64,8 km/h. Bet domāju, ka esmu braucis arī ātrāk par 70 km/h.
— Cik izmaksā Formula inventārs tādam braucējam kā tev?
— Katru gadu pāris tūkstoši jāliek klāt. Bāzes komplekta iegādei vajadzīgi vismaz pieci tūkstoši. Bet šo summu var reducēt. Ne vienmēr jaunākais ir tas labākais.
— Klasiskajam Raceboard vējdēlim kustību pret vēju nodrošina šverts un spura, Formulai ar šo funkciju tiek galā viena pati spura, kas, dēlim sākot glisēt, brīžiem laikam pat darbojas kā zemūdens spārns?
— Es pat teiktu, ka spura ir tas pats, kas bura, tikai ūdenī. Tās abas jāsalāgo. Ūdens ir simtiem reižu blīvāks par gaisu. Tāpēc bura ir tik liela, spura — tik maza, pa vidu ir dēlis, un braucējam šīs lietas jāsaliek kopā. Brauciena laikā 70 cm garā spura lokās 20—30 cm uz sāniem un ceļ uz augšu. Bet tā nedrīkst celt ne par daudz, ne par maz. Bet šie rādītāji mainās, mainoties ātrumam, viļņu augstumam vai burāšanas kursam. Tīri fizikāli to noformulēt nav iespējams. Svarīgas ir izjūtas un eksperimenti.
Šogad kopā ar savu skolas studiju biedru un sērfotāju Jāni Renci, burāšanas vecmeistaru Elmāru Smiltenieku un uzņēmēju Kārli Veidemani, kas arī aizraujas ar sērfošanu, ļoti nopietni mēģinām sākt ražot Formulas vējdēļu spuras. Esam daudz galvu lauzījuši, testējuši, ar RTU zinātnieku palīdzību eksperimentus un pētījumus veikuši. Brīžiem mūsu spuras jau iet labāk par atzītākajiem pasaules modeļiem, brīžiem atkal ne tik ļoti. Ceram, ka tūlīt, tūlīt šo riekstu pārkodīsim. Ļoti interesants, radošs darbs, kas man devis citu skatījumu uz buru, dēli un to, kā šī sistēma uzvedas ūdenī un vējā. Esam pat filmējuši spuras zem ūdens un pētījuši, kā tās lokās un ko tur dara.
Līdz šim bija tā — tu beidzot esi atradis īsto sacīkšu spuru, ar kuru tev iet labi. Bet, kad tā salūst, sākas bēdas. Tagad jau vismaz digitāli — datorā — mēs zinām, kas ir labi, kas ir slikti un ko mēs gribam sasniegt. Vai katru dienu, ja vien ir vējš, kopā ar Jāni testējam pa kādai jaunai spurai. Gandrīz katrā treniņā mēs ar kaut ko eksperimentējam. Starp citu, ļoti pārliecinoši vinnēju Baltijas kausa izcīņas iepriekšējo posmu, arī Jānim rezultāti šogad ir ļoti labi. Dodoties uz startu, mēs jau zinām, kā ir jābūt.
— Tu nemaz neesi lepns. Burā arī par vecmodīgo uzskatītajā Raceboard klasē, pat piedalījies pasaules čempionātā…
— Pavasarī es piedalījos pasaules čempionātā arī olimpiskajā RS:X klasē. Man patīk burāšana, es ar to nodarbojos jau 27 gadus. Ja vien ir iespēja — piedalos. Tās ir jaunas izjūtas, jauna informācija, ko es varu nodot arī saviem audzēkņiem. Arī ledusburāšana ir ļoti interesanta. Tā papildina kopējo izpratni. Man patīk jebkura burāšana.
— Vindsērfings nākamajās spēlēs Rio izslēgts no olimpiskās regates programmas…
— Žēl jau. Es gan nezinu, ko tur darīs un cik ilgi tur būs kaitbords. Olimpiskais ir citādāks nekā tas, ko mēs esam pieraduši redzēt un kas vairāk asociējas ar akrobātiku.
No otras puses, man kā skolas vadītājam tagad vieglāk norādīt ceļu vindsērfingā. Daudzi vecāki grib savas atvases redzēt kā olimpiešus. Tad man jāstāsta, ka, lai to sasniegtu, nepietiek ar cītīgu trenēšanos vien. Jāgādā ne tikai inventārs, gadā obligāti jābrauc uz piecām sešām lielām pasaules regatēm, vēl vismaz divas treniņnometnes siltākos ūdeņos ziemā, kur jābūt klāt trenerim ar laivu… Tam nepieciešamais budžets iznāk milzīgs. Bet ir otra iespēja — Formula Windsurfing, kurai tepat Baltijā ir ļoti spēcīga flote un kura kotējas gan Eiropā, gan pasaulē, un kurai izmaksas ir par vairākām kārtām zemākas. Visu laiku bija dilemma, uz ko jaunos cilvēkus mudināt. Tagad dilemmas vairs nav. Turklāt olimpisko sportu nevar bīdīt bez valsts atbalsta, un vindsērfingam tāda nopietna atbalsta nekad nav arī bijis.
Turklāt burāšanā olimpiskā klase vienmēr ir monotips — visiem vienāds dēlis, vienāda bura, spura un viss pārējais. Uzreiz ir skaidrs atlēta tips, kāds ar tādu vējdēli var veiksmīgi burāt. RS:X tas bija viegls, kalsns, garš sērfotājs, kas spēj pusstundu ar buru airēt mazā vējā un kam ir krampis to turēt lielā vējā. Slalomā, Formulā, arī klasiskajā Raceboard inventāru iespējams komplektēt atbilstoši savam augumam.
— Kā tu nonāci līdz burāšanai?
— Pēc avīzes sludinājuma Liepājā mamma mani aizveda uz Attekas salu. Tur bija burvīga burāšanas atmosfēra — jahtas, vējdēļi, motorlaivas… Kādu divpadsmit gadu vecumā pamēģināju arī vējdēli, bet vēl biju tam par mazu un kāpu atpakaļ laivā. Esmu burājis gan ar Optimist, gan Cadet, gan padomju Laser kopiju Luč. Tikai pēc tam bija Windglider, Lechner, Mistral un pārējie vējdēļi. Esmu izgājis visus vindsērfinga evolūcijas posmus. Interesantākais ir tas, ka šis process nav beidzies.
Jānis PREISS
Sērfotājs, uzņēmējs, treneris
Dzimis: 1976. gada 24. augustā Priekulē
Izglītība: Liepājas J. Raiņa 6. pamatskola, RTU tehnikums Liepājā, RTU (elektroapgādes inženieris)
Darba gaitas: strādājis par elektroinženieri, dispečeru dienestā, par pārdevēju, brendu menedžeri veikalā Burusports, tagad treneris, sava veikala Port Manana vadītājs
Sportā: kopš astoņu gadu vecuma, pirmais treneris Edvīns Smiltenieks
Lielākie sasniegumi sportā: Formula Windsurfing 14. vieta 2009. gada pasaules čempionātā, vairākkārtējs Baltijas kausa ieguvējs, Raceboard 9. vieta 2010. gada pasaules čempionātā, pasaules un Eiropas čempions ledus vindsērfingā, daudzkārtējs Latvijas čempions, arī slalomā
Ģimenes stāvoklis: precējis, ir divi bērni
Hobiji: slēpošana, snovošana, ceļošana
