Latvijā un Zviedrijā — tieši tāpat un pavisam citādi
Populārais tautas autosporta veids folkreiss Latvijā šovasar svinēs 10 gadu jubileju. Nekad nav slēpts, ka šī disciplīna radusies, par piemēru ņemot Skandināvijā populāro folkrace vai norvēģu bilcross. Bijām apskatīt zviedru folkreisa versiju, cenšoties izprast atšķirības starp sporta veida dzimtenes un Latvijas tautas sporta kustību.
PRIEKŠVĒSTURE
Vispirms jāuzsver, ka zviedri folkreisu uzskata par savu ideju un produktu. Sporta veida oficiālajos pamatdokumentos tiek norādīts, ka šāda formāta sacīkstes pirmo reizi aizvadītas 1982. gadā Zviedrijā. Tajā pašā laikā folkreisu par savu ideju uzskata arī somi, piekrītot, ka izdomāt viņi izdomāja, bet pirmās folkreisa sacensības tik tiešām varētu būt notikušas Zviedrijā. Tik mīlīgs kašķis…
Tātad kas ir folkreiss? Tā ir autokrosam un rallijkrosam līdzīga disciplīna, kura ir īpaši populāra ziemeļvalstīs. Popularitāti nodrošina automašīnu pirkšanas aspekts. Noteikumos paredzēts, ka mašīnām ir konkrēta cena (Latvijā 950 eiro, Zviedrijā aptuveni 850 eiro). Dalībnieks savā auto var ieguldīt kaut miljonu, taču viņa mašīnu pēc sacensībām var nopirkt jebkurš par minēto naudas summu. Atteikties no darījuma nedrīkst, citādi seko soda sankcijas un diskvalifikācija. Jocīgi, taču tam ir pozitīvs efekts: apzinoties finansiālo risku, dalībnieki cenšas pēc iespējas samazināt ieguldījumus tehnikā. Tādā veidā tiek noņemts skarbais autosporta lāsts, ka uzvar tas, kuram ir vairāk naudas. Folkreisā uzvar meistarīgākais braucējs un gudrākais konstruktors, kurš prot ar minimāliem izdevumiem uzdarināt uzvarētspējīgu mašīnu. Jā, dažkārt braucēji gan Skandināvijā, gan Latvijā aizraujas ar ieguldījumiem, jo aizliegts tas nav, vienkārši jārēķinās, ka autiņu var nopirkt.
Tātad tas, ka autiņu varētu atpirkt, samazina uzvaras izmaksas, saglabā sporta veidu pēc iespējas pieejamu plašākām masām un padara sacensības sportiski neprognozējamas. Statistika: Latvijā kopš 2009. gada 112 sacensībās vismaz vienu uzvaru guvuši 42 braucēji. Uzvarētāji nav vieni un tie paši. Tas liecina, ka folkreisa būtība ir pareiza.
Folkreiss funkcionē kā Latvijā, tā Zviedrijā. Vienīgi skaitļi, ka Skandināvijā folkreisa braucēji ir aptuveni divas trešdaļas no visa attiecīgās valsts autosporta licencēto sportistu skaita (pēc aptuveni četrus gadus seniem datiem, Norvēģijā 4000 no 6000), liek domāt, ka Latvijā varētu būt labāk.
ZVIEDRIJA PRET LATVIJU
Kas veido atšķirību? Negribas atkal īdēt par ekonomikas atšķirībām, taču nāksies. Daudz diktē iespēja mašīnas atpirkt un darīt to masveidā.
Latvijā ziemā folkreisa sacensībās regulāri startē 20—35 braucēji, vasaras sezonā mēdz būt 35—60 braucēji atkarībā no trases, sacensību prestiža un ģeogrāfiskā izvietojuma. Vienā gadā kopā cīņā dodas ap 100 braucējiem (atgādinu norvēģu 4000!). Mašīnu pirkšana Latvijas sacensībās notiek kampaņveidīgi — pāris sacīkstēs klusums, tad aptuveni trīs četrus posmus pēc kārtas notiek mašīnu rotācija gan pašu braucēju kolektīva iekšienē, gan ārpus tā, mašīnas pērkot interesentiem, kuri tikai plāno sākt sporta gaitas. Pamatā folkreisa braucēju kodolam ir viena, maksimums divas mašīnas. Ir komandas, kurām automobiļu ir vairāk, tās tiek izīrētas. Attiecīgi tas, ka auto tiek nopirkts, braucējiem ir zināms pārdzīvojums, jo no dvēseles tiek atrauta tā viena vienīgā.
Zviedrijā sacensības notiek vismaz trijos līmeņos — vietējais (ciems, pilsēta, tuvākā apkārtne), reģions (lielāks valsts apgabals, novads) un nacionālais, kas ir lielais valsts folkreisa festivāls. Uz šo valsts pasākumu sapulcējas, kā dzirdēts pāris gadus senā stāstā, 900 dalībnieku. Valsts ranga Top100 automātiski nokļūst pamatsacensībās. Pārējie 800 aizvada laika kontroles braucienus, pēc kuriem pirmie 400 nonāk pamatsacensībās, bet pārējie 400 kļūst par skatītājiem. Jā, sacensības sākas otrdienā, beidzas ar finālu svētdienā! Tādi, lūk, mērogi.
Folkreiss Skandināvijā ir pielīdzināms piknikam, makšķerēšanai, boulingam, golfam, kāršu vakaram… Tur šādu autosportu var atļauties. Folkreisa braucēju kodolam mājās ir no trim līdz piecām sešām mašīnām. Dzirdēti stāsti par 10 un vairāk sporta auto. Pirkšana…
ŠOKĒJOŠĀ ATŠĶIRĪBA
Un šeit nonākam pie klātienes pieredzes, apmeklējot zviedru folkreisa sacīksti latviešiem gana pazīstamajā pilsētā Vesterosā. Devos uz sacīksti kopā ar Vecpils autotrases folkreisa un autokrosa sacensību galvenajiem rīkotājiem Kasparu un Sandi Džeriņiem, kuri paši ir aktīvi folkreisa sportisti. Pirms tās esam paveikuši mājasdarbu, izpētot gan gaidāmo cīņu, gan tās dalībnieku sastāvu (145 pieteikumi, reģionālais statuss). Esam Facebook uzrunājuši vairākus sportistus, jo Sandim parādījās doma atrast kādu auto īrei un pašam piedalīties Vesterosas cīņā. Tas neizdevās, jo, šķiet, vidējā zviedra iespēja nopelnīt dažus simtus eiro nav motivējoša uz sacīksti vest lieku piekabi ar sporta mašīnu, pieaicināt papildspēkus īres mašīnas apkopē. Viņiem vieglāk ir to nedarīt.
Izveidojās labs kontakts ar braucēju Jensu Asku, kurš daudz pastāstīja par specifiku, braukšanas un tehnikas gatavošanas niansēm un arī pirkšanu. Pirms cīņas zviedrs prognozēja, ka šajā sacīkstē varētu būt 40—50 pieteikumu pirkt auto. Mums tas likās neaptverami. Un tagad lasiet uzmanīgi, skaitļos kļūdu nebūs: pēc sacensībām ar 145 dalībniekiem tika saņemti 500 pirkšanas pieteikumi (ja uz vienu mašīnu ir vairāki pircēji, notiek pircēja izloze — tā tas ir gan Latvijā, gan aizjūrā)! Tātad vairāku simtu, pat tūkstošu eiro izdošana tautas sporta saietā ir nieks. Te arī atbilde, kāpēc Skandināvijā šī sporta braucēju ir tik mežonīgi daudz.
Turklāt zviedru mašīnas vizuāli ir briesmīgas — sasistas, slikti sagatavotas, neglītas. Spekulēšu, ka puse no tām Latvijā netiktu pie starta, paliekot tehniskajā komisijā. Taču sportiski mežonīgas, diez vai mūsu folkreisa līderi tā uzreiz tiktu Zviedrijā uz pjedestāla. Līdz ar to vēl viena atziņa — zviedriem nav svarīgi, kā tas izskatās. Zviedri ir pašpietiekami, folkreiss — viņiem tā ir izklaide, brīvdienas vai atvaļinājuma nedēļa.
Latvijas folkreisa cīņa šajos gados ir cīņa ar kompleksiem. Glauno autosporta veidu pārstāvji pa reizei piemin tādus vārdus kā šrots un lūžņi. Folkreisa kolektīvs par to pārdzīvo, cenšas uzpucēties, izskatīties pēc iespējas labāk, kas ar katru gadu arī arvien veiksmīgāk izdodas. Latvijā ir svarīgi, lai mašīnas ir daiļas, jo tām ir jāpiedalās sacensībās. Sacensību rīkotājiem šis pasākums ir jāpārdod skatītājiem un medijiem, lai vairotu dalībnieku un skatītāju skaitu, lai sacensības varētu sarīkot bez zaudējumiem. Zviedriem to nevajag, viņi ir pašpietiekami — rīkotājam ar 145 mašīnām un pirkšanas ažiotāžu (no pirkšanas procedūras kāds procentiņš atlec rīkotājam, abās jūras pusēs) pietiek atliektiem galiem.
GALA SECINĀJUMS
Latvijā zviedru tautas autosports ir izprasts pareizi — noteikumi pamatā tie paši, ideja un gaisotne tā pati. Viss ir pareizi, kļūdu mūsu pusē nav. Taču saprotamā rīcības brīvība, pašpietiekamība, vieglums, ar kādu folkreiss notiek Zviedrijā, pie mums nav iespējams iepriekš minēto atšķirību dēļ.
Braukšanas kultūras un mašīnu izskata ziņā Latvijas puse nevēlas zviedriem līdzināties un nekad nevēlēsies. Taču tas miers, tas vieglums…
