Mačs, kurā visi ir otrajā vietā

Sestdien sporta kompleksā 333 pie Rīgas LAF folkreisa Ziemas kausa izcīņas pēdējā mačā tiks noskaidrots sešu posmu seriāla uzvarētājs. Lai gan vadībā atrodas Jānis Nikels, uz uzvaru pirms pēdējās sacīkstes pretendē septiņi dalībnieki. Ziemas kausa izcīņā nav izteikta līdera, katrs pretendents piedzīvojis neveiksmes un kritienus.

DĪVAINIE CIPARI

Statistikas cienītāji sapratīs, ka pēc pieciem posmiem būt kopvērtējuma līderpozīcijā ar sacīkstēs sasniegtu vienu uzvaru, divām piektajām, vienu septīto un vienu 16. vietu ir apbrīnojama veiksme. Tāda ir Jāņa Nikela — neapšaubāmi ātra braucēja — statistika. Taču Jāņa ziemas sezonu postījušas gan tehnikas neveiksmes, gan arī pa kādai pilotēšanas kļūdai. Bet Ziemas kausā, par kuru katrā posmā cīnās vidēji 30 dalībnieku, kļūdas netiek piedotas.
Arī sekotāji — Agris Bahmanis, Dāvis Tobiass, Rihards Dainis, Ritvars Kārkliņš, Lauris Vidžis un Eliss Dukaļskis — nav veikuši perfektu sezonu. Folkreisa sacīkstēs izšķirošajā braucienā A finālā startē 10 vai 12 dalībnieki atkarībā no posma formāta. Piecu aizvadīto posmu laikā vairs nav neviena, kurš būtu piedalījies visos A finālos…
Šādi rezultāti apliecina, pirmkārt, lielo konkurenci, otrkārt, ka folkreiss tik tiešām ir iespēja katram, jo nav labāko un pārējo. Līdz ar to kārtējo reizi pierādīts, ka šāda tautas sporta izveide bijusi prātīga un noderīga Latvijas autosportam.

DAŽĀDAS TRASES, VISĀS SLĪD!

Sacīkstes aizvadītas gandrīz visos Latvijas reģionos. Viss sākās ar maču Raunā, kam turpinājums sekoja Bauskā, Brenguļos, Vecpilī, Rīgā un šosestdien Rīgas tuvumā. Trases — visdažādākās. Rauna un Vecpils ir jaunās paaudzes ziemas trases, tapušas ar ievērojamu entuziasmu tieši folkreisa ēras iespaidā. Bauskas Mūsa un Valmieras Brenguļi ir gadiem ilgi slavenas Latvijas autokrosa čempionāta trases, kuras salīdzinoši reti izmantotas krosa sacīkstēm ziemā.
Savukārt Rīgas Biķernieku rallijkrosa trase un sporta komplekss 333 ir autosporta publikā populāras vietas, kurās iespējams izveidot ļoti dažādas trašu konfigurācijas. Visiem posmiem, šķiet, arī sestdienas sacīkstei, ir kas kopīgs — ledus ir visur! Jācer, ka šis autosportā allaž sarežģītais segums sniegs ievērojamu skolu sportistiem vasaras sezonai.

IZCILI JUNIORI

Īpaši priecē jauno sportistu sniegums šāgada Ziemas kausa izcīņā. Folkreisā juniori ir vecumā līdz 21 gadam. No septiņiem junioriem pieci ir kopvērtējuma top 9 pozīcijās seriālā, kurā kopumā startējuši 52 sportisti! Junioru konkurencē pirms pēdējā posma vadībā atrodas Dāvis Tobiass, kuram seko Eliss Dukaļskis, Rihards Dainis, Renārs Ēķis, Sandis Džeriņš, kā arī tie, kas līdz šim aizvadījuši vienu sacīksti — Artis Voicišs un Ivo Gabrāns. Lieliska jaunā maiņa!
Autosporta aprindās pirms kāda laika kļuva zināms, ka pavasarī tiks prezentēta sistēma, kā veicināt Latvijas autosporta jauno talantu izaugsmi un — izcilākajā gadījumā — nokļūšanu pasaules autorallija čempionātā ar praktiski apmaksātu ceļazīmi. Sākotnēji bija paredzēts, ka šajā programmā tiks vērtēti Latvijas rallija, rallijsprinta, standartauto sacensību, autokrosa un rallijkrosa, kā arī šosejas tipa sacensību juniori, kurus attiecīgā brīdī iesaistītu jaunatnes attīstības programmas aktivitātēs. Folkreiss šajā sporta veidu sarakstā nebija iekļauts. Tomēr, ņemot vērā, cik spēcīgi un pozitīvi ambiciozi ir folkreisa juniori, nav iespējams ar viņiem nerēķināties. Turklāt jauniešu attīstības programmas vecuma limits ir 23 gadi, līdz ar to minētajiem junioriem piepulcēsies vēl pāris sportisti.

UZZIEDĒJUSI KOMANDU CĪŅA

2010. gadā — folkreisa pirmajā pilnajā sezonā — par komandu kausu gan ziemas, gan vasaras sezonā cīnījās divas vienības: Raunas Bruģakmens un Folkreisa Fabrika. Pirmie — Mārtiņš Lapsa, Artūrs Vecgailis un Armands Zariņš — uzvarēja Ziemas kausa komandu vērtējumā, otrie — Jānis Nikels, Mareks un Rihards Daiņi — bija labākie Vasaras kausa izcīņā. Tikai vasaras sezonas nogalē abām komandām pievienojās siguldiešu Kavita V vienība.
Tomēr šis gads sākās ar jaunu komandu birumu. Folkreisa Fabrika, šķiet, šoziem uzvarēs par spīti tās sastāva tehnikas problēmām. Tomēr lielisku cīņu demonstrē Štīm Rally Team vienība (Agris Bahmanis, Ermīns Vācietis, Raimonds Bergmanis). Viņi sezonas vidusdaļā uzsāka lielisku pakaļdzīšanos līderiem un pirms pēdējā posma tomēr saglabā cerības uz uzvaru kopvērtējumā.
Par trešo vietu spēkojas vairākas komandas. Lielāko sezonas daļu trešajā vietā turas Autocross.lv folkreisa komanda (Renārs Ēķis, Viesturs Saukāns, Ritvars Bendziks). Kopumā autokaujās piedalās septiņas komandas, iespējams, ziemas sezonas nogalē parādīsies arī astotā.

KŪLEŅA ANATOMIJA

Tā kā man, raksta autoram, nervi neizturēja un kopš ziemas sezonas pirmā posma ir iespēja stāties uz folkreisa sacensību starta, vistiešākajā veidā ir izbaudītas autosporta nianses un situācijas. Priekiem par labiem rezultātiem (pirmajā posmā Raunā gūta ceturtā vieta) sekojušas arī vilšanās, pilnīga bezspēcība Vecpils posmā, neizprotot trasi, vai izlidošana no trases apli pirms finiša, atrodoties B fināla līderpozīcijā. Grāmatas cienīgas dažas sacīkstes! Ziemas kausa izcīņas priekšpēdējā posmā Biķerniekos apgūts vēl viens elements — kūlenis jeb autosporta aprindās tā dēvētais vāks. Aizvainojoši, ka tas notika paša pirmā brauciena pirmajos simts metros. Mammu, miers! Viss kārtībā!

KĀ TAS IZSKATĪJĀS NO IEKŠPUSES

Pirmkārt, jāņem vērā, ka izpildītais elements bija ļoti maigs un autosporta mērogiem minimāls — kas bija uz riteņiem, nonāca uz jumta. Kopumā tas ir sīkums.
Izdevās labs starts, no septiņiem dalībniekiem ceturto starta pozīciju pārvērtu par trešo vietu, tuvojoties pirmajam pagriezienam. Taču tad sajutu spēcīgu sitienu pa mašīnas aizmugurējo labo spārnu. Pats sitiens būtu sīkums — gāzi grīdā, un tas ļautu iztaisnot mašīnas virzību un turpināt braucienu.
Taču konkurents pēc sitiena turpināja manu auto stumt, un pat ar pilnu gāzi un otro pārnesumu pietrūka jaudas un saķeres, lai aizmuktu no sagriešanas. Rezultātā auto purngals sāka rāpties līkuma iekšmalas kupenā — labais sāns sāka celties gaisā. Tā kā uz diviem riteņiem bija gadījies braukt arī iepriekš, neapjuku, joprojām gāze grīdā, stūre izgriezta pareizajā virzienā…
Bet tad mašīnas apakša sasniedza kupenas augstāko punktu. Metiens, un horizonts sāk šķiebties. Kādu gabalu šļūciens uz sāniem, bet turpinājumā arī pilnīga tumsas iestāšanās — priekšējo stiklu aizsedz leģendārās Biķernieku starta taisnes segums. Skaidrs, esmu ar kājām gaisā.
Senā interese par autosportu iemācījusi — dari, ko darīdams, piesprādzējies, cik kārtīgi iespējams. Pirms startiem kāds spaida stūri, kāds atkal citus rituālus. Manējais — drošības siksnu pievilkšana līdz maksimumam, gandrīz līdz elpas trūkumam. Liekas, šis elements bija viens no noteicošajiem, ka ne sacensību dienā, ne nākamajās diennaktīs nekas neliecināja, ka savu gana ievērojamo svaru biju uzticējis vienīgi siksnām, atrodoties ar kājām gaisā.

LAIDIET ĀRĀ!

Pirmās domas pēc tam, kad auto apstājās ar riteņiem gaisā?! Pirmkārt, nav labi tas, ka motors turpina darboties — izslēdzu visu veidu elektrības padevi, un mašīna apklusa. Otrkārt, jāvācas prom, jo drīz nākamajā aplī dosies tie, kuri pēc pirmā līkuma neapgāzās, tātad visi pārējie. Atsprādzējos, nedaudz ar galvu atsitoties pret jumtu (tobrīd — grīdu). Pa kreisās puses durvīm ārā tikt nevarēju, jo mašīna gulēja nedaudz ieslīpi un durvju stūris atdurās pret zemi. Meklēju ceļu uz izeju pa labās puses durvīm — izdevās, tiku ārā.
Vēl viena mācība, ko noteikti ievēroju — lai cik autosportā maznozīmīgas šķiet labās puses durvis, tās nedrīkst aizlīmēt, aizslēgt, aizsiet vai tamlīdzīgi padarīt neatveramas! Ja notiktu degvielas noplūde vai kas tamlīdzīgs, tā būtu pēdējā iespēja tikt ārā. Šajā gadījumā pat priekšējā stikla izsišana neko nedotu, jo logs bija pret zemi.
Izkāpjot no auto, par spīti šķietami racionālām darbībām bija neliels apjukums, kur iet, ko darīt. Ieņēmu drošu vietu trases malā. Taču tad sapratu, ka mašīna guļ praktiski braukšanas trajektorijā, turklāt nedaudz aiz pagrieziena (aklā zona), un tādā veidā situācija bija nedaudz bīstama tiem, kas tai tuvojās. Uzrāpies savā nu jau iecienītākajā Latvijas kupenā, rādīju braucošajiem, pa kuru pusi labāk apbraukt notikuma vietu. Viss beidzās laimīgi.
Turpinājums bija dalībnieku parkā — izrādījās, ka pārspiests radiators, kas arī bija gandrīz vienīgais vērtīgais zaudējums. Neticami bija tas, kā augstākie spēki sagādāja citu radiatoru, taču tas tika iemontēts mašīnā un automobilis izturēja gan manu, gan otra auto braucēja Ritvara Bendzika sacīksti līdz galam! Perfekta tehnikas izturība un labs komandas darbs.
Kopumā process nav tik biedējošs, kā no malas izskatās. Taču nemēģiniet par to pārliecināties!
Pēc notikušā izraksts no apsveikumu plūsmas:
„Apsveicu ar pirmo! Laipni lūgts lielo puiku pasaulē!”
„Tagad arī tu varēsi piedalīties vīru sarunās par vāku mešanu!”
„Apsveicu ar nevainības zaudēšanu, tagad esi īsts vecis!”
„Nu, kā ir ar kājām gaisā?”
„Kas tev notika ar gravitāciju?”

Viesturs SAUKĀNS