Izpratnes nonstopā

Kā Zintis Ekmanis 1980. gada decembrī iekāpa bobsleja kamanās, tā no tām ārā arī vairs nav izkāpis. Tikai tagad viņa bobā vietu daudz vairāk, trase bezgalīga un virāžas nereti grūti izprotamas. Turklāt šajās kamanās Zintis nav ne pilots, ne stūmējs, bet ir vilcējs. Jau ilgstoši Zintis Ekmanis enerģiski pilda Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidenta pienākumus.

Viņš ir no Latvijas bobsleja pirmā iesaukuma. 1984. gadā Sarajevas spēlēs Zintis Ekmanis kļuva par pirmo latvieti, kas kāpis uz olimpiskā goda pjedestāla, kopā ar krievu stūmēju Vladimiru Aleksandrovu izcīnot bronzas medaļu. Desmit gadus vēlāk Lillehammerē viņš pirmo reizi olimpiskajās spēlēs bobsleja kamanas Latvijas krāsās iestūrēja labāko desmitniekā. Zintis Ekmanis ir četrkāršs olimpietis, veicis aptuveni divtūkstoš braucienu. Viņš spēj ne tikai jaunajiem ierādīt pilotēšanas nianses, bet joprojām arī pats sekmīgi tikt līdz finišam.

Zintis EKMANIS

Dzimis 1958. gada 17. maijā Pabažos (Sējas novads).

STATUSS

Toreiz: Bobslejists, inženieris ekonomists, Rīgas Politehniskā institūta absolvents.

Tagad: Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents, uzņēmējs.

AUGUMS, SVARS

Toreiz: 184 cm, 88 kg.

Tagad: 184 cm, 95 kg.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: 100 m — 10,77 s, 30 m gaitā — 2,92 s, dziļais pietupiens ar 200 kg svaru stieni, tāllēkšanā no vietas — 3,40 m, trīssolī no vietas tālāk par 10 m.

Tagad: Pirms pusotra gada guļus no krūtīm uzspiedu 135 kg, jaunībā varēju tikai 125 kg. Ātrums pēc trīsdesmit gadu vecuma iet mazumā. Bobslejā tad ir māksla to kompensēt ar spēku.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Apprecējis sprinteri Dainu Bernovsku (100 m — 11,6), nupat sagaidījis pirmo meitu Elīnu.

Tagad: Joprojām precējies ar Dainu, Elīnas (28) un Elzas (19) tēvs.

INVENTĀRS

Toreiz: Man bija superbobs. Akolova un Upatnieka izgudrots, VEF uzbūvēts divnieks. Diemžēl gadu pēc Sarajevas spēlēm Starptautiskā federācija mainīja tehnisko reglamentāciju un šādas konstrukcijas bobsleja kamanas tika aizliegtas. Starp citu, autosporta Pirmā formula priekšējās piekares principu nospēra no mums.

Pamatideja bija maksimāli samazināt gaisa pretestību. Pirmā ekipāža — Ķipurs ar Šnepstu nosēdās kā kamanās un tika nomērīts, kāds ir minimums, cik vietas viņiem vajag, lai vispār kamanās varētu tikt iekšā. Platuma ziņā tā bija graujoša konsolidācija. Pārējais tika kompensēts ar spārniem.

Tiklīdz mēs ar šo bobu parādījāmies ārzemēs, jo savas trases, kur trenēties vēl nebija, austrumvācieši un vēl daži rietumnieki pēc dažiem mēnešiem jau bija uztaisījuši tādas pašas formas kamanas, kuras tūlīt arī varēja izmest ārā, jo… tās nebija stūrējamas! Tik šaurā korpusā tradicionālā stūres mehānisma spēka plecs bija par mazu. Viņiem nebija VEF inženiera Ivara Jansona, kurš mums izgudroja principiāli jaunu stūres mehānismu!

Ja vēl būtu tās zināšanas, kas ir tagad, mēs vinnētu visus vienos vārtos! Pietiktu pat ar tādu niansi vien — ja mēs pa nakti bobus turētu siltā garāžā. Mūsu kamanas stāvēja turpat starta vietā, no rīta nopurinām sniegu un vālējam! Bet vācieši ar slēgtu kravas auto atved deķos ievīstītus, kūpošus bobus… Ja mēs tā izdarītu, Hope, kas toreiz kļuva par olimpisko čempionu, dabūtu sekundi iekšā! Pēc gada viņš arī to sekundi dabūja, bet tad olimpiskās medaļas nedalīja.

Vēl viena nianse. Tikai pēc gada atklājām, kā pareizi kamanās izvietoties. Toreiz: sēdējām viens aiz otra, un fotogrāfijās redzams, kā stūmējs Aleksandrovs, man aiz muguras izbāzis galvu, lūr uz nākamo virāžu. Braucot ar simt kilometriem stundā, izbāz galvu pa mašīnas logu — kāda būs pretestība!? Tikai pēc tam mēs izdomājām, kā arī tik šaurā bobā stūmējam pilnībā novākt savu galvu.

Tagad: Es neteikšu, ka Latvijas izlasei ir labākais inventārs. Vienīgi četrinieki mums ir labi.

Konstruktoru un inženieru iespējas tagad ir maksimāli ierobežotas. Pat visas slidas tiek taisītas no vienā rūpnīcā lieta metāla. Par Sarajevas laikiem atgādina tikai spārni, jo visi cenšas uzlabot kamanu aerodinamiku. Vāciešu divnieki kļuva neuzvarami, bet viņu četrinieks pēc Turīnas vairs negāja. Tikai pēdējā brīdī pirms Vankūveras spēlēm viņi to saveda kārtībā un izcīnīja olimpisko sudrabu. Tagad visu izšķir ārkārtīgi sīki smalkumi. Cīņa notiek par sekundes simtdaļām ar vairāk nekāpustonnu smagu un četrus metrus garu mašīnu, kas bez amortizatoriem, pa ledu drebinoties, drāžas virāžās ātrāk nekā pie mums atļauts braukt pa gludāko šoseju ar automobili. Tajā lietā ir ļoti daudz sīkumu. Aizmugurējās ass piekare, priekšējās ass piekare, leņķi, asu sadalījums, asu nobīdes… Ko mēs te iedziļināsimies! Lasītājs nesapratīs.

MĒRĶI

Toreiz: Olimpiskā medaļa. Duraks jau vēl biju tajā laikā. Kādi vēl mērķi mums, sovjetu puikām, varēja būt?! Tikt aiz dzelzs priekškara, redzēt to aizliegto augli — Rietumu pasauli.

Tagad: Gūt gandarījumu pašam un sagādāt to arī citiem. Runa nav tikai par sportu. Būt piemēram, kā vajag strādāt, cik efektīvi tas jādara.

VĒRTĪBAS

Toreiz: Es jau tad rūpējos par ģimeni. Esmu tāds patriarhāls. Šī vērtība man iedzimta.

Tagad: Svarīgi pašam pāriet jaunā kvalitātē. Vienkāršoti sakot, palikt labākam. Garīgi pieaugt. Man kļūst arvien svarīgāk, lai uz visas pasaules beigtos cilvēku čakarēšana, manipulēšana ar masām. Lai mīlestība, es te nedomāju tās fizisko aspektu, izpaužas un dominē pāri visam. Vajadzīga mīlestība un gaisma, tad vērsies acis.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Valdīja princips — uzvar spēcīgākais, nežēlīgākais, viltīgākais. Es mācījos dzīvot konkurencē, turklāt iekšējā bija vēl lielāka nekā ārējā. Neatlaidība bija būtiska. Ja vēl palīdzēja intuīcija…

Tagad: Ar skaidrošanu, argumentiem un faktiem. Varbūt reizēm to daru pārāk emocionāli, bet tas pieder pie mana stila.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Mans bobsleja divnieks Kalgari olimpiskajām spēlēm. Ķipuram uztaisīja kamanas no divu milimetru caurulēm, man — no četru, jo divmilimetrinieces bija beigušās! Un neviens visā plašajā Padomju Savienībā tās tobrīd nevarēja atrast. Pie simt kilometriem stundā mans bobs apstājās, un cauri — viss! Bet Ķipuram gāja, jo caurules bija vieglākas, konstrukcija elastīgāka.

Tagad: Ko es par kļūdām un neveiksmēm ilgi sērošu! Esmu iemācījies tās ātri pārmest pār plecu un atpakaļ neskatīties. Arī ļaunu prātu ilgi neturu. Protams, secinājumus es izdaru.

LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS

Toreiz: Upatnieks bija izgudrojis jaunu bremzēšanas mehānismu. Tērauda trosīšu sistēma bija nospriegota ar savilcējiem. Man nu Īglsas trasē to vajadzēja pārbaudīt. Stūmējs Aleksandrovs pēc finiša kā cirta bremzi ledū, tā visas skrūvītes aizgāja pa gaisu. Bremzēšanas ceļš astoņdesmito gadu vidū Īglsā bija ļoti īss. Katram gadījumam tas beidzās ar valni, kurā vēl kamanas varēja mēģināt pagriezt kā virāžā un galīgi apstādināt. Mūsu ātrums bija tik liels, ka mēs lidojām valnim pāri kā tramplīnam. Bet tūlīt aiz tā — kalnu slēpošanas trase! Centos stūrēt šķērsām pāri… Par laimi, slida iegrima mīkstajā sniegā un drīz apstājāmies. Labi, ka bija novakars un pa kalnu lejup devās paši pēdējie slēpotāji.

Starp citu, esmu bijis izmēģinātājs daudziem jaunas konstrukcijas bobiem un daudz arī tādēļ esmu kritis.

Tagad: Mana dzīve joprojām rit bobslejā, un tur ir piedzīvojums piedzīvojuma galā. Ziema paiet lielāku un mazāku piedzīvojumu un pārdzīvojumu nonstopā.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Smags. Visu ziemu ar slapjām kājām. Celšanās reizēm pat piecos no rīta. Ja treniņš trasē bija septiņos, tad nedomājiet, ka tādēļ mums tika atcelta rīta rosme! Reizēm pieslējāmies pie koka un gulējām. Faktiski nometnēs jau bija vienkāršāk, cikos treneris liek, tikos kusties.

Visgrūtāk bija strādāt individuāli. Tu es profesionālis, tev pašam jāgatavojas visu gadu. Pirmā treniņa programmu esi izpildījis, trīs stundas godam nostrādājis, paēdis… Lai ātrāk atjaunotos, pirms otrā treniņa drusku jāpaguļ. Grūtākais ir mosties uz otro treniņu. Ķermenis pilns ar pienskābi, viss smags, kaut kas vēl sāp, tu esi tādā kā bezsamaņā, un kārdinātājs klāt — vari taču uz otro treniņu neiet… Neviens to neuzzinās! Bet tev jālauž sevi un jāceļas. Tas ir pats grūtākais — būt īstam profesionālim. Saprast, kāpēc tu trenējies, ko tev dos šī konkrētā nodarbība, ka tev tā vitāli nepieciešama. Izpratne par procesu treniņa efektivitāti paaugstina par 20 procentiem.

Tagad: Kad jārisina problēmas, zemapziņa reizēm strādā 24 stundas diennaktī. Lai to nodrošinātu, regulāri braucu ar riteni — Rīga velosipēdistiem kļuvusi draudzīga, peldu, mājās ir trenažieri, eju pirtī. Kad esmu normālā režīmā, piecas reizes nedēļā nododos fiziskām aktivitātēm.

HOBIJI

Toreiz: Literatūra, pašizglītošanās, mūzika.

Tagad: Pašizglītošanās, interese par lietu kārtību pasaulē un to, kas būs tālāk. Spēkus smeļos mūzikā.