Mierīgs kā atombumba
Šogad Latvijas motosporta fani līksmo. Edgars Meņģelis kļuvis par Eiropas čempionu kvadriciklos, Kaspars Stupelis — par pasaules čempionu blakusvāģos, bet astoņpadsmitgadīgais Pauls Jonass — par vicečempionu MX2 klasē motokrosā. Pauls Latvijas motokrosa vēsturē veicis vairākus ierakstus — gan saviļņojot fanus ar ziņu par piecu gadu līgumu ar KTM rūpnīcu, gan kļūstot par pirmo latvieti, kurš spējis izcīnīt pasaules čempionāta sudraba medaļu MX2 konkurencē.
Oktobra beigās Jonass atgriežas Beļģijā, lai sāktu sagatavošanās darbus nākamajai MX2 sezonai. Mēs runājam par aizvadīto, un Pauls Jonass atzīst, ka braukt pa priekšu ir visgrūtāk. Tagad pats galvenais esot neaizmirst šo sajūtu un turēties spicē, saglabājot mieru.
— Latvijā esi gandrīz nedēļu. Ko šajā laikā esi paspējis izdarīt?
— Otrdien ielidoju Latvijā un pēc sagaidīšanas lidostā vēlu aizgāju gulēt. Trešdien no rīta braucu uz Rīgu pie savas ārstes Marutas Noveičukas. Ceturtdien devos uz Aizputes novada domi — uz pieņemšanu. Piektdien sekoja vēl viena pieņemšana Liepājā, kur apmeklēju arī futbola spēli. Sestdien bija klases vakars — tusiņš ar klasesbiedriem. Svētdien apciemoju omīti, bet šodien atkal uz Rīgu. Šorīt jau pabiju Overtime TV studijā, pēc tam apmeklēju ārstu. Tagad tiekos ar tevi, bet pēc tam braucu uz TV24, tad uz SWH pie Anatolija Kreipāna, bet vakarā viesošos Sporta studijā.
— Baigā slodze, ne?
— Ir, ir. Biju domājis, ka atbraukšu un atpūtīšos. Ja dzīvotu Rīgā, būtu cita lieta, bet man, no Kalvenes braucot uz Rīgu un atpakaļ, puse dienas paiet ceļā.
— Šo dienu laikā esi arī trenējies?
— Ceturtdien drusku pastrādāju, lai gan treneris ieteica atpūsties, jo pēdējos divus gadus praktiski neesmu atvilcis elpu. To vien darījis, kā močījis, močījis, mocījis. Tagad drusku atpūtīšos un gatavošos jaunajai sezonai, jo aizvadītās sezonas pēdējos posmos vispār vairs nekā nebija iekšā.
— Bet tu smaidi. Tātad gaidi treniņus…
— Nuja, protams! Man jau patīk, tāpēc es to daru.
— Iepriekšējo reizi mēs tikāmies pirms diviem gadiem. Kas tavā dzīvē mainījies?
— Es dzīvoju Beļģijā, esmu prom no ģimenes. Trenējos pie citiem treneriem. Dzīvoju kopā ar savu treniņu mehāniķi Gati Frindi. Man pašam par sevi ir jāatbild, jāgatavo, jāmazgā trauki un veļa, jātīra māja.
— Kas vēl ir mainījies?
— Vairāk nekas nav mainījies, ja neskaita to, ka esmu kļuvis par pasaules vicečempionu MX2 klasē. Bet tas ir tikai nosaukums, manu personību tas nemaina.
— Iedomīgāks neesi kļuvis?
— Pavisam noteikti ne. Tiesa, tagad man ir daudz vairāk fanu, daļa no viņiem varbūt domā, ka esmu kļuvis iedomīgs, ja neatbildu, bet tiešām — ikdienā tik daudz cilvēku mani uzrunā, ka ar visiem nevaru paspēt būt draudzīgs.
— Ir vēl kāda lieta, ko nepieminēji — esi iemācījies runāt ar medijiem.
— Jā, tagad man ar visiem ir jārunā pašam. Pirms tam vairāk runāja tētis. Ja man kaut ko vajadzēja, tētis visu organizēja, bet tagad, kad dzīvoju Beļģijā, visu organizēju pats. Protams, man palīdz treneris, dakteris un osteopāts. Visa mana komanda ir tik cieša, ka es viņiem varu zvanīt jebkurā brīdī.
— Tev ir arī psihologs?
— Nav, bet es pats sev cenšos tāds būt.
— Savā ziņā šo funkciju noteikti pildīja treneris Stefans Everts, kas bijis desmitkārtējs pasaules čempions?
— Jā, protams. Viņš izdarīja lielu darbu.
— Ko viņš tev ir iemācījis no garīgām lietām?
— To grūti formulēt vārdos, Stefans ir ļoti mainījis manu domāšanu. Viņš saka — vajag domāt to, ko vajag domāt, nevis to, ko gribas. Pašam sevi ir jānostāda uz pareizā ceļa. Ja tevi gaida kaut kas slikts, par to vienkārši nedomā! Ja ir kāda problēma, ne vienmēr to var atrisināt tagad, uzreiz. To var nolikt malā, un atrisinājums pats tevi atradīs.
— Kas mainījies tavā dzīvē ārpus sporta?
— Ne pārāk daudz esmu mācījies skolā, bet esmu kļuvis gudrāks, mācoties dzīves skolā. Ja man kāds prasa — tu skolā ej? Es atbildu — jā, eju dzīves skolā. Protams, izglītība ir nepieciešama, bet man šobrīd nav tādas iespējas — sēdēt skolā.
— Tu pieminēji ceļa traumu — kas notika?
— Pēc Ķeguma GP posma atgriezos Beļģijā, treniņā nokritu un nedaudz pastiepu saiti. Ievainojums bija jau gandrīz sadzijis, bet tikko Francijā, Nāciju motokrosā, atkal kritu un pastiepu. Tas nav nekas nopietns, bet celis jāsadziedē, lai var turpināt strādāt.
— Pavisam nesen piedzīvoji arī smagu kritienu Meksikā.
— Pašam nekas, bet viss organisms bija sagriezies, sasists. Pēc tā kritiena varēja manīt, ka atpūta man ir nepieciešama.
— Cik posmu pēc Meksikas tev vēl bija jānobrauc?
— Atlika Amerika un Nāciju motokross. Bet tās bija sliktākās sacensības šajā sezonā.
— Arī Meksikā?
— Nē! Meksikā pirmajā braucienā izcīnīju uzvaru. Pēc kritiena otrajā braucienā finišēju trīspadsmitais, jo zaudēju ļoti daudz laika, kamēr izvilku moci trasē.
— Vairākkārt noskatījos video ierakstu Youtube, bet bija grūti saprast, kas notika. Šķiet, tobrīd gāji pa spici.
— Nē, manuprāt, biju sestais, jo pirmo reizi nokritu jau starta līkumā. Mazam tramplīnam gāju pāri ar pilnu gāzi, uz uzmetiena centos iesēdināt moci, lai varētu uzlēkt, bet dziļās špūres man norāva kājas no moča. Pēc visa tā katapultējos. Tajā brīdī neko vairs nevarēja darīt.
— Krītot domā par to, kā nosēdīsies?
— Tur nav laika izdomāt. Jāmēģina piezemēties uz kājām. Skatījos atkārtojumā — vienubrīd atrados ar galvu pret zemi, tad ar vēderu, bet piezemējos uz kājām, uzmetu kūleni un…
— …un skrēji pēc moča.
— Jā, kā iestudējumā. (Smejas.) Meksikas posms vispār bija grūts. Sacensības notika 2000 metru virs jūras līmeņa, un arī motocikls negāja tā, kā gribētos.
— Kā tu pielāgojies dažādām laika zonām?
— Piemēram, uz Taizemi mēs lidojam piektdien no rīta. Aizbraucu uz trasi, izstaigāju, paēdu vakariņas un liekos gultā. Sestdien pieceļos, nobraucu kvalifikāciju un eju gulēt. Svētdien mostos, nobraucu sacensības un atkal gulēt. Bet pirmdien, agri no rīta lidoju mājās. Tādā tempā dzīvojot, nespēj aklimatizēties. Lai diena nejuktu ar nakti, palīdz miega zāles. Grūtāk bija pēc Amerikas, kur nodzīvoju nedēļu, un atgriežoties Eiropā, nespēju aklimatizēties, Nāciju krosā biju nekāds.
— Nekāds?
— Otrdienas rītā no Amerikas ielidoju Briselē un jau piektdien no rīta braucu uz Franciju. Manā rīcībā bija nepilnas trīs dienas, bet trūka spēka treniņiem. Aizbraucu pie fiziskās sagatavotības trenera un saku — es nevaru pamīt, nav iekšā. Viņš mani izmasēja, un šķita, ka piektdien jau jūtos labāk, bet sestdienas kvalifikācijas braucienā galva nedraudzējās ar ķermeni un trīs reizes nokritu, tostarp sasitu celi. Svētdien Kristers Serģis un tētis pateica, ka atņems man ķiveri un neļaus braukt, jo kritu arī brīvajos treniņos. Varēju krist vēl un sačakarēt visu karjeru.
— Atriezīsimies vēlreiz pie kritiena Meksikā. Kas tavā galvā tobrīd darījās?
— Es biju ļoti, ļoti dusmīgs. Tiešām! Visu nedēļas nogali man gāja labi. Bija reālas iespējas cīnīties par titulu, jo atrados iedzinējos ar četru punktu atstarpi. Jāatzīst, Meksikā psiholoģiski bija ļoti grūti. Nespēju aizmirst kritienu.
— Daži motokrosa entuziasti ir izteikušies, ka Jonass šogad steidzās.
— No malas varbūt tā izskatījās, bet nevienā brīdī nebraucu pāri savām spēju robežām. Līdz Meksikas posmam braucu uz 95 procentiem, droši un stabili. Bet pirms Meksikas posma man pateica — visu vai neko! Tad arī gājām uz visiem 100 procentiem. Protams, mani rezultāti uzlēca ļoti strauji, bet pēc tā darba, ko ieguldījām ziemā, tas bija normāli, jo trenējāmies, lai iekļūtu pirmajā piecniekā.
— KTM aizvadītajā sezonā tev bija uzstādījis latiņu, kas jāsasniedz?
— Nē. Šogad man bija jāmācās. KTM mērķēja uz TOP 8. Bet jau otrajā posmā biju otrais.
— Un ko šie?
— Šokā, pārsteigti un priecīgi.
— Komandas attieksme pret tevi sezonas laikā mainījās?
— Viņu attieksme mainījās tajā brīdī, kad no čempionāta izkrita Džefrijs Hērlings.
— Tad viņi tev teica — Paul, ir uzdevums?
— Nē, bet es kļuvu par komandas līderi, un viņi sāka strādāt tikai ar mani. Protams, viņi to darīja arī iepriekš, bet tad es nebiju komandas līderis. Un tas, ka visi strādā tikai tev — tā tik ir sajūta! To izbaudīju jau Ķeguma GP posmā.
— Lai gan KTM nepieprasīja zeltu, tomēr pieļauju, ka ar Stefanu strādājāt augstam rezultātam.
— Stefans brīžiem mani pat bremzēja. Kad braucām uz pirmo posmu, Stefans teica — ja pirmajā posmā abos braucienos finišēsi desmitais, posms būs izdevies. Principā man katrā braucienā vajadzēja savākt vismaz 32 punktus, lai cīnītos par TOP 3, bet, braucot uz Meksiku, Stefans teica — tagad mēs braucam, lai uzvarētu. Pēc Asenas posma — pirmdienā — pie mums viesojās Sporta studija. Mēs viņiem izrādījām darba telpas, bet pēc tam Stefans mani un manu mehāniķi Gati pasauca parunāt. Asenā nokritu, visi mani apdzina par apli, bet es aizcīnījos līdz 13. pozīcijai. Tajā braucienā es biju ātrākais trasē. Stefans teica — tu redzēji, ka vari pabraukt, un tā vajadzēja braukt visu sezonu, jo līdz tam visos posmos man pietrūka izturības pēdējām desmit minūtēm. Sarunu Stefans beidza, uzsitot dūri uz galda un uzsaucot — let’s fuck them all*!
— Pērn līguma noslēgšana ar Red Bull KTM komandu bija liels notikums. Pastāsti, kā to panāci?
— Ar rezultātiem. Nekā citādi. Ja es būtu no Beļģijas, Nīderlandes vai Vācijas, iekļūšana komandā būtu drusku vieglāka, bet, ja tu esi latvietis, tad tev ir jāparāda, ka tu vari! Viņiem vajag čempionus, viņus neinteresē otrie un trešie.
— Pirms parakstīji līgumu, arī sadarbojies ar KTM?
— Jā, pirms tam man bija tā dēvētais motocikla un detaļu budžets. Tagad esmu pilnībā nodrošināts — ar motocikliem, formām, ķiverēm un zābakiem. Par to man nav jādomā. Taču dzīvošana, komunikācija ar treneriem un ārstiem ir mana atbildība.
— Pie kā pagājušajā rudenī ar Stefanu sākāt strādāt vispirms?
— Kad sāku sadarbību ar Stefanu, viņš pieslēdza savu bijušo fiziskās sagatavotības treneri un dakteri. Proti, visa komanda, kas kādreiz strādāja ar viņu, tagad strādā ar mani.
Kad sākām treniņus ar motociklu, braucām trīs reizes nedēļā, turklāt tikai garos braucienus uz 90 procentiem.
— Kā to saprast — uz 90 procentiem?
— Tā, lai nebūtu kritienu un kļūdu. Ja brauc uz visiem 100, tad vienmēr pastāv iespēja kļūdīties. Man pašam šķita — ko es te daru? Es taču nebraucu! Ziemā aizbraucām uz treniņu, kurā piedalījās arī labi pasaules čempionāta braucēji. Es braucu uz saviem 90 procentiem un apdzinu vienu. Pie sevis nodomāju — tas jau lēni brauc. Apdzinu vēl vienu un tad sapratu — tie 90 procenti strādā.
— Nākamajā gadā Stefans vairs nebūs tavs treneris. Vai šā gada laikā viņš paspēja tev iemācīt visu, lai tu kļūtu par čempionu nākamgad?
— Nezinu, vai viņš man iemācīja visu, bet ļoti daudz gan.
— Labi, bet ko, tavuprāt, viņš vēl varēja iemācīt?
— Dažkārt šķita, ka esmu uzzinājis jau teju visu, bet tad ar vienu teikumu viņš manī radīja klikšķi, atkal izmainot domāšanu. Es nevaru nosaukt nevienu piemēru, bet atceros vairākas reizes, kad pēc sarunas ar Stefanu sapratu — lūk, tas ir kruta! Nav tā, ka viņš saka tikai pozitīvo. Stefans saka visu, ko domā.
— Stefans tagad strādās Suzuki komandas labā un esot gribējis tevi ņemt līdzi.
— Tāda lieta bija. Taču man vēl četrus gadus ir līgums ar KTM. Kad man vajadzēja palīdzību, tad KTM bija vienīgie, kas to sniedza. Kad esi topā, tad tevi grib visi.
— Tu jau zini, kas tevi trenēs nākamajā sezonā?
— Jā, pieckārtējais pasaules čempions Džoels Smets. Mēs jau mazliet parunājām, kad biju Amerikā. Viņš ievāca dažas ziņas par mani.
— Jau pieminēji, ka sezonas laikā nereti pietrūka spēka pēdējām desmit minūtēm. To es ievēroju arī Ķegumā.
— Tieši tā. Biju vadībā, bet pabeidzu otrais. Pirms Ķeguma posma Zviedrijā dabūju smadzeņu satricinājumu, savukārt pirms Zviedrijas posma divas nedēļas slimoju un ārstējos, dzerot antibiotikas. Pirms Latvijas GP treniņā knapi pabraukt varēju, špūres plūda kopā, tik tikko redzēju. Ne velti man pirms Ķeguma prasīja — vai rīt vispār varēšu braukt? Es gan atbildēju — to mēs redzēsim rīt, nav vērts ķert kreņķi.
Starp citu, pirms Latvijas GP atgadījās vēl viens piedzīvojums. Bija paredzēts, ka uz Rīgu izlidošu ceturtdien trijos pa dienu. Izlidošanas laiku atlika par stundu, tad uz vēl vienu stundu, līdz pulkstenis jau septiņi vakarā un uz tablo parādās uzraksts — reiss pārcelts uz rītdienu. Lidostas darbinieki apgalvoja, ka lidmašīna pacelsies — deviņos no rīta. Sešos piektdienas rītā mūs atved uz lidostu, kur pasaka, ka reiss būs divpadsmitos. Labi! Ja tā, tad tā. Es vēl pārjautāju, vai ir vismaz 90 procentu iespēja, ka izlidosim 12.00. Darbinieks deva vēl piecus procentus klāt. Šī stunda tuvojas, bet reisu pārceļ uz piecpadsmitiem. Protams, mājās visi stresā, ka nepaspēšu, es mierīgi sēžu lidostā un gaidu. Principā pirms Latvijas GP 24 stundas nodzīvoju Eindhovenas lidostā.
— Noprotu, ka arī pirms sacensībām esi tikpat mierīgs, kā tad, kad lidmašīna kavējās.
— Es cenšos būt mierīgs. Pirms sacensībām lieki ne ar vienu nerunāju. Nebraucu taču tur draugus meklēt. Tobrīd esmu darbā. Arī tie, kas strādā rūpnīcā, nestaigā apkārt, runājot ar visiem. Vienīgais, ar kuru runāju pirms starta, bija Stefans. Es pat īpaši negribu, lai tētis tobrīd ir manā tuvumā, jo viņš vienmēr ir uzvilcies vairāk nekā es.
— Tev tavs miers palīdz arī ikdienas dzīves situācijās?
— Nu bet kā var palīdzēt tas, ka esi uzvilcies?
— Runājot par mieru, saki, vai Stefana aiziešana tevi ietekmēja?
— Tas bija pārdomu brīdis. Stefans ar KTM bosu bija vienojies, ka par gaidāmajām pārmaiņām mani informēs pēc Ķeguma posma, bet pirms izlidošanas uz Latviju man tomēr piezvanīja KTM boss un atklāja kārtis.
— Teici — pārdomu brīdis. Tas nozīmē, ka sāki šaubīties par nākotni?
— Stefans teica, ka, ejot prom, sev līdzi ņem fiziskās sagatavotības treneri. Un es tobrīd teicu — ja tā, tad es eju uz Suzuki. Jo man gada laikā bija izveidojusies tik laba komanda, ka šķita, ja tās nebūs, atkal visu vajadzēs sākt no nulles.
— Kāpēc tev bija tik svarīgi viņu nezaudēt?
— Jo viņa esamība ir neatsverama.
— Esamība, kuru mēs neredzam?
— Jā, jo mēs kopā pavadām ļoti daudz laika. Kad es skrienu, Villijs Lindens, neskatoties uz saviem 67 gadiem, minas man līdzi ar riteni.
— Te laikam neatsverams ir arī cilvēciskais faktors.
— Villijs zina, kā uzmundrināt un ko pateikt. Būtībā Stefans un Villijs bija mani psihologi.
— Dzirdēts sakām, ka latviešu sportistiem ar fizisko sagatavotību viss esot kārtībā, bet to ne vienmēr varot teikt par galvām?
— Domāju, ka lielākajai daļai sportistu ar galvām ir problēmas. Arī man līdz kādam brīdim tā bija. Karjeras sākumā galvu vajag, bet ne tik daudz kā tad, kad nonāc pro līmenī. Tajā bez galvas nekur neaizbrauksi. Un maz ir tādu, kas tev palīdzēs sakārtot galvu. Tu, protams, vari iet pie psihologiem, bet viņi nezina, kā tas ir — būt profesionālam sportistam.
— Saki, par cik procentiem ir sakārtota tava galva?
— Šajā brīdī? Vēl var daudz kārtot. Līdz 100 procentiem tālu.
— Nu, cik tas ir? 80?
— Es teiktu — 75… Piemēram, pēc kritiena Meksikā sāku ārdīties un nokritu vēlreiz. Šosezon vairākkārt pietrūcis apziņas, ka jānomierinās. Pat neskatoties uz to, ka esmu mierīgs pēc dabas. Trasē sevi jāprot motivēt, tā jāpieveic pa aplītim vien, vai — kā saka Stefans — nav 30 minūšu brauciena, ir trīs reizes pa 10 minūtēm. Principā sacensībās ir jābrauc kā treniņā, it kā apkārt nebūtu skatītāju. Ir jāieslēdzas burbulī…
— …vai — kā saka Rastorgujevs — jābūt tunelī.
— Jā, jā. Jānokļūst savā laimes burbulī.
— Bet braukt pirmajam ir grūtāk, nekā braukt devītajam…
— Protams! Es nezinu, kāpēc, bet pirmo reizi mūžā, kad GP posmā izcēlu startu, pēc 10 minūtēm biju totāli tukšs. Taču sezonas beigās es jau noķēru to sajūtu, ka nevajag saspringt, braucot pa priekšu.
— Ar šo sajūtu ir jāaprod.
— Kad Ķegumā izcēlu startu, pirmajos apļos mana sirds dauzījās ar 200 sitieniem minūtē. Grūti bija elpot. Lielā mērā šo ekstāzes sajūtu pastiprināja skatītāji.
— Skatītājus redzi un dzirdi?
— Tādus skatītājus, kādi ir Latvijā, nevar neredzēt un nedzirdēt.
— Pasaulē tevi šobrīd pazīst?
— Beļģijā un Nīderlandē atpazīst biežāk. Beļģijā aizbraucu uz veikalu brālēnam pirkt BMX velosipēdu. Pārdevējs saka: „Es tevi kaut kur esmu redzējis… Pareizi, tu taču ar moci brauc, es tevi esmu televīzijā redzējis!”
— Un Latvijā tevi atpazīst?
— Es nezinu. Latvijā cilvēki ir kautrīgāki un vairāk iegrimuši sevī.
— Bet klasesbiedri — kā viņi tevi uztver?
— Iesākumā, kamēr vēl dzīvoju Kalvenē un mācījos pamatskolā, uz pirmo stundu negāju, jo trenējos no rīta, dažkārt pamuku arī no pēdējām stundām, lai brauktu uz treniņu. Tad šķita, ka visi mani uzskata par bastotāju. Mana klase piedalījās ZZ čempionātā. Lai ietu tālāk, viņiem vajadzēja uzfilmēt sižetu ar pazīstamu sportistu. Tad viņi atcerējās par mani. Es viņiem parādīju savu trasi, tētis izstāstīja visu pārējo, un tad, šķiet, viņi saprata, cik nopietni tas ir.
— Mēs jau runājām par sajūtu, kura nepieciešama, braucot pa priekšu, bet saki — šogad kādā brīdī tu izteikti vēlējies kļūt par čempionu?
— Nevienā brīdī šogad nebija tādas sajūtas, ka vajag vai ja nedabūšu titulu, tad viss velti.
— Tātad tu nepārdzīvo, ka nekļuvi par čempionu?
— Neteiksim, ka tā nebija. Protams, iekšēji jutu rūgtumu, jo čempions ir čempions. Ir tikai viena vieta, un tā ir pirmā.
— Tavuprāt, par čempionu izaug vai piedzimst?
— Izaug. Pavisam noteikti.
*izdrāz viņus visus — angļu val.
Pauls JONASS
Motobraucējs, Red Bull KTM
Dzimis: 1997. gada 13. janvārī
Izglītība: Kalvenes pamatskola, mācās Aizputes vidusskolas 12. klasē
Augums, svars: 177 cm, 73 kg
Sportā: kopš piecu gadu vecuma
Treneri: Kaspars Jonass, Normunds Jansons, Stefans Everts, tagad Džoels Smets
Lielākie sasniegumi: pasaules junioru čempions 85 (2011. g.) un 125 kubikcentimetru (2013. g.) klasē; Eiropas čempions 125 kubikcentimetru (2013. g.) klasē, pasaules vicečempions MX2 (2015 g.)
Vaļasprieki: riteņbraukšana, hokejs, basketbols, slēpošana
Autori: Ralfs Dravnieks
