Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Jaunas vēsmas jubilejas sezonā

Latvijas virslīgas čempionāts rokasbumbā šosezon ir īpašs gan ar to, ka tas ir 25. čempionāts kopš neatkarības atjaunošanas (pirmais Latvijas PSR čempionāts notika 1962. gadā), gan ar to, ka pirmo reizi šajā laikā vīriešu komandu turnīram ir ģenerālsponsors jeb čempionātam ir vārds —2015./1016. gada sezonā šis ir SYNOTtip virslīgas čempionāts vīriešiem. Ir iemesls cerēt, ka tas būs arī viens no spraigākajiem šajā ceturtdaļgadsimtā. Plus — pirmo reizi pēc ilgāka pārtraukuma trīs Latvijas komandas piedalās Baltijas handbola līgā, kas tikai cels spēlētāju meistarību un padarīs sezonu vēl interesantāku.

Latvijas SYNOTtip virslīgā šā raksta tapšanas laikā jau bija aizvadītas vairākas spēles. Nevienam nebija pārsteigums, ka savu nezaudēto spēļu sēriju pašmāju sacensībās ar četrām uzvarām četrās pirmajās spēlēs turpināja čempions Dobeles TENAX, taču jaunizveidotās ASK/LSPA komandas četras uzvaras četrās spēles bija pārsteigums kaut vai tāpēc, ka čempionāta atklāšanas spēlē tā ar 23:22 pārspēja vicečempionu Rīgas Celtnieku (šosezon — bez LSPA). Ieskatoties ASK/LSPA komandas sastāvā, var secināt, ka tās atrašanās starp līderēm nemaz nav tik liels pārsteigums un ka šī komanda jaunajā sezonā noteikti jāpieskaita pie pretendentēm uz medaļām. ASK/LSPA — šāds salikums Latvijas rokasbumbā nav nekas jauns, vēl 1999. gadā komanda ar šādu nosaukumu trenera Andra Gulbja vadībā ieguva titulu. Pašreizējo ASK/LSPA nevar pielīdzināt 16 gadus vecajam komandas variantam, taču jaunā veidojuma ideja ir apsveicama un vismaz uz papīra izskatās visnotaļ cerīga, lai pie tās nedaudz pakavētos.

IDEJAI VAJAG AUGSNI

Pirms 16 gadiem situācija, protams, bija pavisam cita. ASK komanda patiesībā bija Latvijas izlases bāzes komanda, tās vairāki labākie spēlētāji bija profesionāļi, kopumā tā bija pusprofesionāla komanda ar līdz šim augstvērtīgāko treniņdarbu, kopš beidza pastāvēt meistarkomanda Celtnieks un tās pārmantotāja Bauskas A & T.

Pašreiz nekā tamlīdzīga nav. Ir tikai iecere un pirmie iedīgļi izveidot pusprofesionālu komandu nākotnē. Pašreizējās ASK/LSPA komandas spēlētāji ir studenti, zemessardzes un armijas pārstāvji. LSPA studentiem nav mācību maksas, citiem ir iespēja mācīties Aizsardzības akadēmijā, iesaistīties zemessardzē. Galvenais uzsvars ir uz to, lai jaunie spēlētāji, pārcēlušies uz Rīgu pēc sporta skolu vai Murjāņu sporta ģimnāzijas beigšanas, var turpināt pilnveidoties handbolā un papildus iegūt profesiju.

Savā ziņā šāda komanda varētu kļūt par Latvijas junioru izlases bāzes komandu. Tas dotu lielāku iespēju nepazust tiem, kuri pēc skolas beigšanas nevar turpināt trenēties un spēlēt savās dzimtajās komandās — Ludzā, Dobelē, Vaiņodē vai arī tuvāk Rīgai. Pašreiz tā ir divu klubu kopēja komanda. Ir morāls atbalsts no Aizsardzības ministrijas, ir iecere iekļaut rokasbumbu fiziskās apmācības programmā. LSPA ir laba zinātniskā bāze, augstskola pašreiz algo pirmās komandas treneri Dmitriju Bražņikovu (armijas sistēmā pagaidām nav trenera štata vietas), bet ar otro komandu (spēlē 1. līgā) strādā Andris Ulāns.

Pašreiz notiek pieberzēšanās process un ceļa meklēšana, tiek veidota attīstības vīzija četriem olimpiskajiem cikliem. Lielākā problēma — finansiālās iespējas. Ja divi nabagi sanāk kopā, tad viens bagāts nekādi neiznāk… Bez finansiāla atbalsta agri vai vēlu nomirs vislabākā ideja. ASK/LSPA komandai ir izdevies piesaistīt vienu no labākajiem virslīgas spēlētājiem ludzānieti Austri Tuminski, no kā iegūst arī viņš pats, jo ir iespēja regulāri trenēties, ir pienākuši klāt junioru izlases spēlētāji un pamatsastāvs komandai ir spējīgs paspēkoties par medaļām. Cita lieta, ka spēlētājiem un treneriem vajadzīga ticība tam, ka process patiešām notiek. Kaut vai lēnām, bet — notiek.

ASKvar piedāvāt labu sporta bāzi ar baseinu plus apmācību un vēlāk darbu militārajā sfērā, ir iecere iesaistīt šajā procesā arī jaunsargus, lai zēni no 14 gadu vecuma Rīgā varētu organizēti trenēties (izņemot Celtnieku un ASK/LSPA, galvaspilsētā zēniem un pusaudžiem rokasbumbā nav, kur iesaistīties — citu komandu diemžēl vairs nav). Jau tagad virslīgas un 1. līgas komandās kopā trenējas aptuveni 30 puišu, bet to skaits būs krietni lielāks, ja uz Jaunsardzes bāzes izdosies atvērt vismaz pāris treniņgrupas Rīgā. Ar sporta un šajā gadījumā ar rokasbumbas palīdzību varētu kaut nedaudz pavilkt uz augšu arī jauniešu kopējo fizisko sagatavotību, kas vispārizglītojošajās skolās diemžēl ir arvien zemākā līmenī — armija spiesta regulāri pazemināt fiziskos normatīvus, lai vispār varētu nokomplektēt sastāvu… Kaut viens neliels caurums tādā veidā būtu aizlāpīts. Savukārt LSPA nāk ar savu studiju piedāvājumu. Uz papīra apvienošanās ideja izskatās ļoti cerīga. Bet… Projektam vajadzīgs finansējums. Pašreiz ir iespēja trenēties 4—5 reizes nedēļā, laiku paņem mācības un dienests, taču teorētiski treniņu skaitu varētu palielināt līdz 8 nedēļā. Jācer, ka tas ir tikai laika jautājums. ASK/LSPA komanda ir labi sākusi jauno sezonu, un tam arī jākļūst par plusu idejas īstenošanā. Šķiet, ka mums vispār trūkst kopējas vīzijas jauno handbolistu izaugsmei un viens šāds projekts varētu kļūt par balstu vēl neesošajā piramīdā. Jāliek galvas un pūles kopā ASK, LSPA un Latvijas handbola federācijai, jo šis nav tikai divu klubu interešu projekts.

BŪS KARSTS PAVASARIS

Pieci pretendenti uz medaļām — vēl arī Ogre/Miandum un Jūrmalas sports — nav nekas neparasts vai pilnībā jauns, patiesībā varētu pat būt seši pretendenti, taču bateriju pārlādēšanas laiks iestājies Ludzas Latgols rindās. No vēl nesenā čempionu sastāva ierindā palikuši tikai daži (Vitālijs Borisenko, Sergejs Tretjakovs, Agris Kušners, Kaspars Lisovskis, Edgars Rancāns, Jurijs Matvejenko, Aivars Strazds un Aleksandrs Gavrilovs no Krievijas) pieredzējušie spēlētāji, turklāt viņi visi (lielākā daļa!) uz visām spēlēm nemaz netiek darba dēļ. Kamēr jaunie puiši nobriedīs gan fiziski, gan meistarībā, tikmēr ludzāniešu līdzjutējiem jāapbruņojas ar pacietību. Talantīgu spēlētāju Ludzas komandā netrūkst, taču tie vēl ir ļoti jauni spēlētāji un viņiem vismaz 2—3 sezonas vajadzēs, lai kļūtu ne tikai par savas komandas, bet arī par virslīgas līderiem, lai Latgols atkal spēkotos par medaļām un titulu. Agri vai vēlu tā atkal būs.

Noteikti vājākas nav kļuvušas Ogre/Miandum, Jūrmalas sports un Celtnieks, kas iesaistījis sastāvā divus gados jaunus baltkrievu spēlētājus un kur šosezon vēl skaļāk vajadzētu sevi pieteikt dažiem talantīgiem pašmāju spēlētājiem no jauniešu izlases. Ja kāds domā, ka punktus dāvinās HK Vaiņode, tad tas arī šoreiz smagi kļūdīsies. Komanda, kurā spēlē tikai un vienīgi pašu sporta skolas audzēkņi, noteikti spēkosies ne tikai par vietu izslēgšanas spēļu turnīrā (regulārā triju apļu turnīra uzvarētāji uzreiz iekļūs pusfinālā, bet 2. līdz 7. vietas ieguvēji spēlēs 1/4 finālā), bet arī par augstāku vietu tajā nekā septītā.

Jau tagad var paredzēt, ka izslēgšanas spēlēs pavasarī ies karsti, jo jau 1/4 finālā ir neizbēgama divu medaļu pretendentu tikšanās. Izslēgšanas spēlēs nepiedalīsies MSĢ/LAT-98 komanda, kurai turnīrā ir cits mērķis.

MSĢ/LAT-98komanda ir 1998. gadā dzimušu un jaunāku spēlētāju izlase, šīs komandas spēlētāji drīkst spēlēt arī klubos, kuros izauguši, un šādas komandas iesaistīšana virslīgā sevi ir attaisnojusi — spēles ar lielajiem dod labāku un ātrāku rūdījumu. Starp šā vecuma handbolistiem ir daži patiešām talantīgi puiši, un viss būs atkarīgs gan no tā, kā ar viņiem strādās izlasē un klubos, gan no pašu mērķtiecības. Tieši pēdējās, manuprāt, mūsu jaunajiem spēlētājiem pietrūkst. Neviens no jaunajiem talantiem (arī starp 2—4 gadus vecākiem spēlētājiem) vēl nav acīmredzami pāraudzis virslīgas līmeni (kas pats par sevi arī diezin vai var priecēt), taču nemana arī lielu tieksmi meklēt iespējas doties dziļākos ūdeņos — proti, mēģināt tikt ārzemju klubos jeb to junioru komandās, lai nokļūtu pavisam citā treniņu režīmā un lai izaugsme kļūtu straujāka. Cita lieta, ka arī izdarīt to nav vienkārši, jo mūsu spēlētājus ārzemju klubu treneriem vai skautiem nav nemaz tik viegli pamanīt.

TRIO BALTIJĀ

Baltijas handbola līga šosezon ir jaunā veidolā — nav vairs it kā augstākās līgas un Izaicinājuma līgas, bet ir viena BHL ar 12 komandām, kas sadalītas divās grupās. Latviju pārstāv čempions Dobeles TENAX, vicečempions Rīgas Celtnieks un 2014. gada vicečempions Ogre/Miandum. Vēlme spēlēt šajā līgā ir tikai apsveicama (turklāt nākotnē BHL domā iesaistīties arī Jūrmalas sports). Tas nozīmē, ka triju komandu spēlētāji iegūs jaunu pieredzi, spēlēdami ar Lietuvas (Klaipēdas Dragunas, Kauņas Granitas), Igaunijas (HK Kehra/Horizon Pulp&Paper, Pilvas Serviti un Viljandi HC), Baltkrievijas (Brestas HC Meshkov, Minskas ASK un Minskas HC Vitjazj) un Somijas (Riihimaen Cocks) komandām. Tā ir arī pavisam cita interese spēlēt, bet gados jaunajiem spēlētājiem tā ir lieliska skola, jo nav jau mums tik daudz iespēju iepeldēt kaut vai ne ļoti dziļos starptautiskos ūdeņos (Eiropas kausu izcīņā sen vairs neviens Latvijas klubs nepiedalās, taču arī piedalīšanās tajos nozīmētu tikai pāris spēles, kamēr BHL ir 10 spēles apakšgrupās).

Lietuvas un Igaunijas spēcīgākās komandas piedalās labākajos sastāvos, Baltkrievijas čempions Brestas HK Meshkov spēlē ar otro komandu, bet vicečempions Minskas ASK ar daļēji otro komandu, savukārt HC Vitjazj rindās ir gan pieredzējuši, gan pavisam jauni spēlētāji. Baltkrievijas handbola līmenis ir pietiekami augsts, lai šādu komandu piedalīšanās būtu lietderīga mūsu klubiem. Savukārt jaunajiem handbolistiem bez dažām spēlēm sezonā sava vecuma Latvijas izlasē tā ir kaut neliela iespēja atrādīties starptautiskā līmenī un kaut neliela cerība tikt pamanītiem. Mums pašreiz ir 3—4 ārzemēs labi zināmi spēlētāji, lai mūsu jaunos talantus uzlūkotu kā nākamos spēlētājus no Latvijas. Vajag tikai vispirms pašiem to gribēt.

Autori: Anatolijs Kreipāns

Anatolijs Kreipāns
Anatolijs Kreipāns