Odi, mušas un siseņi
Pēdējos gados
Latvijas slēgto trašu autosportā ienākusi neredzēta un brīžiem dīvaina tehnika
– dažāda izmēra un jaudas bagiji, domāti gan jauniem, gan veciem. Mērķis – dot jaunajiem
iespēju saprast stūrēšanas un braukšanas pamatprincipus, bet tiem, kas jau
sasmēlušies dzīves gudrības, bez īpašām rūpēm startēt īstās autosporta
sacīkstēs. Jaunās bagiju un kartu klases tuvina autosportu tautai. Trīs pakāpes
Gluži netīšām Latvijas krosā un rallijkrosā izveidojusies
pamatīga bagiju tipa mašīnu hierarhija. Jau no sešu gadu vecuma var sākt
startus ar Beta bagijiem, no 12 gadiem var sēsties kroskartos, bet visiem
pārējiem, kuriem nav vēlēšanās aizrauties ar konstruktora un izgudrotāja
darbiem, bet tikai braukt, noderēs Semog
bagiji.Ar minēto tehniku braukšana notiek Latvijas krosa un
rallijkrosa trasēs. Piedalīšanās vidējā posmā – kroskartu sabiedrībā – dod
iespēju iesaistīties Latvijas kausa un NEZ
Ziemeļeiropas zonas rallijkrosa kausa izcīņā. Abas pārējās klases nav Latvijas
Automobiļu federācijas prioritāšu sarakstā, taču federācija nodrošinājusi
iespēju savos pasākumos aizvadīt legālas sacensības ar speciālistu kontrolētu
tehnisko aprīkojumu.
Beta bagiji
(bagijiņi)
Mazos Beta bagijus Latvijā sāka ieviest tikai šogad, kad tos
Čehijā noskatīja Eiropas autokrosa čempionāta bagiju D-3A klases dalībnieks
Guntis Kļaviņš un viņa domubiedri. Kompānija tālākas nākotnes vīzijā jau redzēja,
kā ar šīm mašīnītēm brauc latviešu puikas un meitenes, kā viņi izaug par
spēcīgiem autosportistiem. Sākotnēji tika atvesti pāris eksperimentāli modeļi,
bet ar laiku šo mašīnu kļuvis arvien vairāk. Beta bagiji, kuri ražoti Čehijā,
aprīkoti ar 160 kubikcentimetru Honda
motoriem, kurus izmanto zāles pļāvējos un tamlīdzīgā tehnikā. Riepas – visiem
vienādas, bagiji viens no otra atšķiras galvenokārt tikai vizuāli. Latvieši gan
meklē racionālākos ceļus, eksperimentējot, piemēram, ar karburatoriem,
cenšoties samazināt izmaksas. Trasē dodas sportisti vecumā no septiņiem gadiem.
Vecums šķiet mulsinošs, taču jāatceras, ka kartingā, kas ir analoģiskas
sacīkstes uz asfalta, tik jaunu braucēju starts ir klasika un sen ierasta
lieta. Vienkārši atšķiras specifika – precīza līnija uz asfalta vai mašīnas
kontrole uz seguma ar mazāku saķeri.
Līdz šim sacensībās uz starta stājušies astoņi, deviņi
dalībnieki. Šajā pulkā izveidojušies savi favorīti un savi šovmeņi, taču kopumā
cīņas ir sīvas un interesantas. Lielākoties sacensības notiek Latvijas
autokrosa trasēs, kur izveidoti saīsināti apļi tieši mazajiem bagijiem. Pāris
sezonas ar šādu tehniku un… apsveicam, jūsu bērns no mazām dienām apzinās,
cik svarīgi ir pareizi stūrēt, spiest gāzi, bremzēt un domāt līdzi, ko viņš
dara, kad apkārt ir citi tādi paši. Pavērojiet mūsdienu satiksmi un
sapratīsiet, ka daudziem šīs skolas ir pietrūcis.
Ar skatu uz
Ziemeļeiropu
Kroskartu kustība Latvijā aktīvi sākās 2006. gadā, bet pērn
Ziemeļeiropas zonas sapulcē tika nolemts jau šogad izveidot Ziemeļeiropas
seriālu – kausa izcīņu, kas noritēs paralēli NEZ rallijkrosa cīņām Latvijā, Lietuvā, Dānijā un Norvēģijā.
Latvijā šobrīd populārākā klase ir kroskartiem ar 125 kub.
cm motoriem. Jau pērn notika pilna sacensību sezona, izvirzījās līderi,
braucēju kļuva vairāk. Aktivitātes norisinās arī citās klasēs (250 un 650 kub. cm),
taču 125 kub. cm klase tiek īpaši izcelta kā jauniešu sporta attīstības
poligons.
Lai iegādātos kroskartu, protams, jārēķinās ar zināmu naudas
summu, taču uz kopējo autosporta izmaksu fona tās ir nelielas. Līdzšinējā
prakse liecina, ka par pieciem, sešiem tūkstošiem eiro var iegādāties labu, lai
arī lietotu tehniku. Ja pameklē, izdodas labu kartu atrast Norvēģijā, taču
šobrīd to ir vieglāk iegādāties Zviedrijā. Tehniski tie ir līdzīgi, jo
tehniskie noteikumi abās valstīs ir gandrīz vienādi. Tomēr latvieši nav tie,
kas ilgi spēj apjūsmot citu darinājumus – izgatavoti jau divi kroskarti arī
Latvijā, turklāt ļoti kvalitatīvi un augstā līmenī. Tas gan sadārdzina tehniku:
pašu būvēts karts maksā dārgāk. Tas tāpēc, ka gribas iegādāties un uzmontēt
jaunākās tehnoloģijas.
125 kub. cm klasē var startēt jaunieši no 12 gadu vecuma.
Augot kubatūrai, palielinās minimālā vecuma robeža.
Atšķirībā no Beta bagijiem, kas pārliecinoši ir bērnu sports
kaut pēc tehnikas fiziskajiem gabarītiem, kroskartiem nav nepieciešama īpaša
trases pielāgošana – šīs tehnikas braucēji labprāt startē krosa un, jo īpaši,
rallijkrosa trasēs, tajās pašās, kurās brauc salonautomobiļi. Līdz ar to
interesanti pavērot apļu laikus. Jaudas un karta svara attiecība ļauj
kroskartiem lidot pat ātrāk nekā salonautomobiļiem.
Pirmā lieta, kas jāizdara, iegādājoties kroskartu – jāpanāk
ērtība salonā. Jānoregulē sēdeklis, tam jābūt ērtam, atbilstošam braucēja
augumam. Ja nepieciešams, konstrukcija jāpārmetina, lai karts nesagādātu
diskomfortu, lai nekas nespiestu mugurā, lai nebūtu jāpaceļ dibens, lai līdz
galam izspiestu sajūgu, un tamlīdzīgi. Kad tas izdarīts, jāpārbauda tehnikas
svarīgākie mezgli – vai viss darbojas. Tad arī lielā debija – pirmie treniņi.
Vislabāk spēkus jau uzreiz izmēģināt slēgtā trasē, kurā ir pareizi veidoti
līkumi un reljefs. Tas dod jaunajam braucējam daudz lielāku skaidrību par šo
sporta veidu un tehniku. Dažkārt pirmais treniņš notiek uz lauka – tā var
iemācīt jaunietim kartu izkustināt no vietas, taču ne uzvarēt sacīkstēs.
Treniņš slēgtā trasē dos ļoti daudz. Vēl ir ļoti svarīgi, kurš māca jauno
sportistu braukt. Kroskarts ir ļoti specifisks braucamais, krietni atšķiras no
ielas mašīnas vadīšanas. Motociklu motori ir specifiski – braucot jāprot motoru
turēt augstos apgriezienos, tam visu laiku jādzied.
Dienvidnieku versija
Kroskartu izcelsme ir Ziemeļeiropa, taču ideja par šādiem
maziem bagijiem ne tuvu nav ziemeļnieku radīta. Tieši pretēji – Skandināvijā par
to nav īstas izpratnes, jo viņiem nav klasiskā autokrosa, tā vietā dominē
rallijkross. Tā kā rallijkrosā bagiji nebrauc, viņiem nav tādu klašu, kādās
startē, piemēram, Jānis Boks. Līdz ar to kroskarti ir paši par sevi, bez
iesaistes kādā braucēju attīstības ķēdē – ir tāda klase, ņem un brauc. Tikmēr
Centrāleiropā un arī Eiropas dienvidu daļā bagiji klasiskajā izpratnē ir
populāri. Līdz ar to arī junioru tehnika tiek gatavota kā pakāpiens pirms Boka
D-3A klases, startam autokrosā.
Tieši Boks un viņa komanda 2007. gada pavasarī pamanīja Semog bagijus kā Eiropas autokrosa
čempionāta posma satelītklases veidotājus Portugālē. Aizmugures piedziņas mazie
bagiji ar 600 kub. cm šosejas motociklu motoriem nodrošināja lielisku cīņu un
izrādi skatītājiem. Radās plāns – šādi bagiji jāievieš Latvijā un jāveido klase
tiem, kas nevēlas eksperimentēt ar pārnesumkārbām, motoru regulējumiem, riepu
izvēlēm un vienkārši ieguldīt autosportā vairāk naudas, nekā prasa sacīkšu
ikdienas izdevumi. Uzreiz piebilde – šajā klasē var startēt jaunieši no 16 gadu
vecuma, taču tā nav jāuztver kā jauniešu kategorija. Šis jau ir autosports
augstākajā pakāpē, jo apļu laiki, piemēram, Bauskas trasē ir par sekundi, divām
labāki nekā D-3A klases Eiropas čempionāta viduslīmeņa braucējiem. Šajā
gadījumā svarīga ir arī motora jaudas attiecība pret salīdzinoši minimālo
svaru. Bija iespēja šo tehniku izmēģināt – tas ir daudz nopietnāk par īres
kartingu! Tāpēc nevajadzētu uzskatīt šos izmēros un svarā šķietami jauneklīgos
bagijus par pirmo pakāpienu ceļā uz autosportu.
Pirmie Semog
klienti Latvijā ir bijušais kroskartu braucējs Ģirts Zīle, krosa un rallija
meistars Viesturs Tilgass, bijušais krosa čempions Kaspars Bloms un citi.
Atzinīgus vārdus par tehniku pauduši braucēju aprindās zināmie Andris Dambis,
Haralds Šagbazjans, Ivars Kuļikovskis, Jānis Aleksejevs, leģendārais Nikolajs
Tions un vairāki citi speciālisti.
Katram savs
Viņu interese ir saprotama – labs hobijs, kurš neprasa
pavadīt naktis garāžā vai pie virpas. Klases veidotāji Latvijā jau sākumā spēra
pārdomātu soli – sarūpēja tehniskos noteikumus, kuros atrunāti visi tie sīkumi,
kurus katram sevi cienošam speciālistam gribētos uzreiz pārbūvēt pēc sava
prāta. Vienīgais, ko šim no Dienvideiropas saņemtajam bagijam konstruktors
drīkst mainīt – izveidot amortizāciju pēc savas gaumes un patikas. Nekāda
līšana motorā un ātrumkārbā, nekādas vajadzības iedziļināties zobratu izmēros,
detaļu atvieglošanas iespējās, riepu tipa analizēšanā… Tas padara tehniku
visiem vienādu un uzvarētāju noskaidro sportiskā cīņa.
Zināmā mērā pirmās divas klases – Beta bagiji un kroskarti –
jau pirmajos mēnešos uz Latvijas zemes piedzīvoja apdraudējumu. Valsts ir
bagāta ar asiem un gudriem inženieriem, kuri katrā tehnikas sīkumā atrada
iespēju kaut ko uzlabot un mainīt. Bet nevajadzētu ļaut šiem speciālistiem
izpausties klasēs, kuras paredzētas kā monosērijas. Latvijā konstruktora prāts
un idejas netiek bremzētas – tam ir Latvijas čempionāts salonautomašīnām,
Baltijas čempionāts bagijiem un citi autosporta veidi. Katrs var atrast sev gan
braucamo, gan piepildīt vēlmi skrūvēt tehniku caurām naktīm.
