Sakausēts ar moci
Kļuvis par Eiropas vicečempionu, motokrosists Toms Macuks guva traumu, no kuras atguvās gadu, gandrīz pilnībā izlaižot pērno sezonu. Šogad ar uzvaru Latvijas kausa izcīņas pirmajā posmā Laumas trasē Liepājā Toms atgriezies, lai cīnītos. Arī MX 1 pasaules čempionāta posmos.
Viņa motokrosista talantu kaldinājuši divi ievērojami vīri — Andris Bārbalis un Vitālijs Bobkovs. Par rūdīšanos šādās smēdēs sāku sarunu ar Tomu Macuku.
— Trenējies pie Vitālija Bobkova. Kas tevi vēl skolojis?
— Līdz MX 85 klasei trenējos pie Andra Bārbaļa. Var teikt, ka mana bērnības smilšu kaste bija motokrosa trase. Atceros ilgstošos apļu treniņus pie Andra, kuros viņš mums trenēja motocikla izjūtu. Andra Bārbaļa filozofija un ticība ir — braucējs un motocikls ir viens vesels! To viņš mums centās iemācīt.
Šobrīd Andra Bārbaļa ieguldīto darbu novērtēju ar lielu pateicību, bet toreiz, reizēm treniņi likās monotoni, jo bija jābrauc aplīši, aplīši, aplīši… Stāvot kājās, sēdus, uz pakaļējā vai priekšējā rata, metot čūskas, stāvot uz viena kāpšļa, turklāt treniņi notika neatkarīgi no laika apstākļiem gan ziemā, gan vasarā.
Kļūstot vecākiem, treniņu apjoms auga. Trenējāmies pat līdz četrām stundām dienā, pirmās stundas vienmēr braucām aplīšus, pildot Andra uzdevumus. Neviens no Andra negribēja dzirdēt: "Lempis, ne puika!"
— Bet šiem treniņiem tomēr bija liela nozīme?
— Protams. Tie palīdzēja gūt motocikla izjūtu.
— Starp citu, par šo izjūtu saka, ka tikai retais ar to piedzimstot, pārējiem tā ir jāuztrenē. Kā bija ar tevi?
— Cilvēks piedzimstot prot tikai bļaut. Pārējais, ko protam, ir kāda iemācīts vai uztrenēts. Ar mani ir tā — lietas, kuras mani aizrauj, apgūstu ātri. Tāpēc arī motocikla izjūta man ir diezgan laba, turklāt mans braukšanas stils nav agresīvs. No malas izskatās, ka esmu mierīgs braucējs, cenšos netrakot un atrast ātrumu bez liekām papildus kustībām un nelietderīgas piepūles.
— Pie Bārbaļa tikai mocīti dīdījāt?
— Nē. Notika arī citas nodarbības. Piemēram, prāta vētras — ātrumā bija jāspēj atbildēt uz jautājumiem un noformulēt doma.
— Pagājušajā gadā intervējām Vitāliju Bobkovu. Viņš ir ciets vīrs. Kā tu ar viņu sastrādājies?
— Visi mani treneri ir ar mugurkaulu, manas autoritātes, es viņus cienu. Vitālijam motokross ir gan darbs, gan svētki — uz sacensībām viņš velk baltu kreklu! Tiekoties runājam ne tikai par motokrosu, bet arī par dzīvi. Mums sakrīt domas. Treniņos viņš saka — pamēģini to vai to. Es pamēģinu, un man sanāk. Viņš uzklausa arī manas idejas, apdomā tās un dažas stundas pēc treniņa atzvana, sakot — es sapratu tavu ideju, tas varētu izdoties, pamēģināsim!
— Cik sen trenējies pie Bobkova?
— Kopā sākām strādāt 2012. gadā. Vitālijam piemīt spēja aizraut un iedvesmot. Man ir sajūta, ka visu laiku esam mijiedarbībā un uz viena viļņa, tāpēc ir progress. Viņš spēj nolasīt līkumus un zina, kā uzlabot vidējo ātrumu trasē.
Līkumi motokrosā ir pats svarīgākais. Lēcienus labāk vai sliktāk var pārvarēt visi, arī nosēdināt motociklu, bet ātra līkumu izbraukšana ir meistarības jautājums. Lai gan līkumus braucu ātri, šogad saskatījos Džefrija Hērlinga braukšanas stilu un mēģināju ko līdzīgu. Bet man, kopējot aizgāja ciet, rezultātā vairs nevarēju izbraukt līkumus pat savā iepriekšējā ātrumā. Līdz ko atgriezos no treniņnometnes, zvanīju Vitālijam. Pēc pirmā apļa viņš saķēra galvu. Visu sākām no sākuma.
— Tas laikam ir bīstami — ietekmēties no citiem.
— Tā ir traka lieta. Katram ir savs stils, un ar citu kopēšanu ir jāuzmanās, jo tu lauz sevi, nevis attīsties. Bobkovs teica, ka arī pats savulaik bija saskatījies, mēģinājis, nekas neiznācis, bet pēc tam grūti bijis tikt atpakaļ savā stilā.
— Vai tas nozīmē, ka katram ir savs veids, kā izņemt līkumu?
— Globāli tehnika visiem ir vienāda, tu nāc līkumā, sabremzējies ātrāk un tad dod mazo gāzīti, tāpēc līkuma izejā tev jau ir lielāks ātrums nekā tiem, kuri tā nedara. Kad pirmo reizi piedalījos pasaules čempionātā MX1 klasē, braucu aiz Stīva Ramona, kurš pirms diviem gadiem bija kļuvis par pasaules čempionu. Kvalifikācijas aplī mēģināju braukt aiz viņa. Pirmajā līkumā gandrīz uzskrēju čempionam virsū, otrajā līkumā līdzīga situācija, bet pēc trešā līkuma Ramons jau pustaisnīti brauca man pa priekšu. Izskatījās, ka viņš pat īpaši nepiepūlējās. Tajā pašā laikā es bremzēju no visa spēka un tik tikko ievācos līkumā, kamēr viņš no līkuma izgāja ar inerci.
— Tātad obligāti nav sevi jālauž un jāmokās uz motocikla?
— Angliski ir termins flow — plūst. Trasē ir jāplūst. Visam ir jānotiek mierīgi, bet, lai to izdarītu, ir jābūt arī ārkārtīgi labiem amortizatoriem.
— Cik nozīmīga sacensībās ir motora jauda?
— Uzskatu, ka var sasniegt pieklājīgus rezultātus, braucot GP klasē arī ar standarta motoru, galvenais ir laba amortizācija. Pretējā gadījumā motocikls būs kā cieta kaučuka bumbiņa un brauks tā, kā pašam patīk.
Šogad vēl neesmu paspējis pilnībā atkost savus amortizatorus. Tādēļ kopā ar jauno komandu Gebben Van Venrooy Kawasaki Team mums šis darbs jāpaveic pēc iespējas ātrāk.
— Viņi uzmeklēja tevi vai tu viņus?
— Pagājušā gada oktobrī uzzināju, ka Gebben Van Venrooy Kawasaki Team komanda meklē braucēju. Pieteicos, jo sapratu, ka tā ir mana iespēja piedalīties MXGP, augt un attīstīties kā sportistam.
Sazvanījāmies, tad saņēmu uzaicinājumu no Emila Gebena piedalīties testos Nīderlandē, kur izdevās uzrādīt labu ātrumu.
Testu laikā trasē brauca arī talantīgs nīderlandietis van der Vlists. Viņš man brauca pa priekšu, un es viņu apdzinu. Komandas īpašnieki atnāca pie manis un jautāja: "Tu zini, ko tikko apdzini?" Paraustīju plecus un teicu, ka ne, jo uz braucēja krekla un motocikla nebija trafareta. Pēc nedēļas man piedāvāja parakstīt līgumu, ko ar prieku arī izdarīju.
— Ko tu šobrīd dari, lai būtu gatavs šo līgumu pildīt?
— Trenējos, braucu ar motociklu, riteni, skrienu, vingroju. Lai brauktu MXGP līmenī, ir mērķtiecīgi un sistemātiski jātrenējas. Man vidēji ir divi treniņi dienā. Ja tētis strādā, tad pēc treniņiem apkopju arī motociklu, uz 50% esmu arī mehāniķis. Citam laika šobrīd neatliek.
— Pastāsti par savu vicečempiona titulu Eiropas čempionātā.
— Tolaik jau trenējos pie Vitālija. Sezonas sākums nebija spīdošs. Pirmajā posmā finišēju devītais. Tomēr ar katru posmu rezultātus uzlaboju un pakāpos līdz līdera pozīcijām. Priekšpēdējā posma otrajā braucienā piedzīvoju kritienu un izstājos. Pēc trijām nedēļām pēdējā posma abus braucienus pārliecinoši vinnēju un… kopvērtējumā zaudēju pirmo vietu tikai ar viena punkta deficītu. Tai dienai bija gan uzvaras, gan zaudējuma garša.
— Savas karjeras laikā esi piedzīvojis dažus smagus kritienus. Kāda ir sajūta — tu krīti no moča un nezini, kā tas beigsies?
— Sajūta nav patīkama, turklāt liekas, ka viss ir palēnināts un ka kritiens ilgst mūžību. Vēl vienu smagu kritienu piedzīvoju treniņos 2012. gadā. Laikam biju pārāk atbrīvojies, kritu un guvu smadzeņu satricinājumu. Mājupceļu no Saldus neatceros, lai gan pa ceļam esot bijis arī Tukuma slimnīcā.
Pēc divām nedēļām bija paredzēts GP posms Ķegumā. Man teica, ka runāju lēnāk nekā iepriekš. Arī pats jutu, ka fokuss nebija simtprocentīgs, tomēr nolēmu startēt. Negribējās pievilt savus atbalstītājus. Kvalifikācijas braucienā lēcienā no kalna, kas bija kā lidojums no trīsstāvīgas mājas, kritu. Laikus nenoreaģēju un neatlaidu motociklu. Kritu ar galvu pa priekšu, un motocikls gāzās man virsū. Salauzu kaut ko kaklam, mugurai pirmo skriemeli, dažas ribas, viena riba skāra plaušas, arī žoklis bija lauzts.
Nākamajā dienā atmodos sazāļots reanimācijā. Man bija tik labi, ka nezināju, kur likties no laimes. Bet kopumā jau nepatīkami — brauc ar motociklu un… pamosties baltā palātā, apkarināts ar visādiem aparātiem, turklāt piesiets pie gultas.
— Bet, kur tobrīd bija tie, kas pateiktu — Tom, nekāp uz moča, nebūs labi?
— Ja esmu ko ieņēmis galvā, mani ir grūti atrunāt. Ja citi jaunieši kļūdas pieļauj ielās un sadzīvē, tad es savas dzīves lielākās kļūdas esmu pieļāvis motokrosa trasēs un no tām arī mācījies. Tagad man ir pilnīgi cita domāšana. Ja neesmu labi izgulējies, uz treniņu labāk nebraukt.
— Kā izvērtās tava 2014. gada sezona?
— Togad Eiropas čempionātā ieviesa jaunu klasi — 300, proti, 300 kubikcentimetru divtaktu motocikliem. Es startēju CEC.IS komandā. Tā bija Zviedrijas sponsoru atbalstīta Latvijas komanda. Tāpēc braucu gan Zviedrijas, gan Eiropas čempionātā, kas notika kopā ar pasaules čempionātu. Pirmajā posmā Bulgārijā finišēju trešais, otrajā posmā Spānijā arī biju trešais. Trešais posms norisinājās Anglijā. Mēs bijām trīs labi braucēji — itālis Bernandīni, anglis Lūiss Gregorijs un es. Pirmajā braucienā Lūiss gāja pa priekšu. Priekšpēdējā līkumā pirms finiša biju trešais. Nolēmu, ja pēdējā līkumā iziešu ātri pa iekšmalu, varēšu paiet garām Bernandīni. Iedevu pārāk lielu gāzi, motocikls izslīdēja un uzgūlās uz ceļgala. Spiediens norāva gan krusteniskās, gan sānu saites. Tādas sāpes vēl nekad nebiju jutis.
— Pēc šī kritiena rehabilitējies Valmierā pie Ivo Lakuča.
— Rehabilitāciju uzsāku jau dažas dienas pēc operācijas fizioterapeita uzraudzībā. Kopumā tā ilga 11 mēnešus. Septembrī sāku trenēt fizisko izturību jau ar slodzi līdz 70 procentiem. Bet novembrī devos uz Valmieru un sāku trenēties pie Ivo Lakuča uz visiem simts. 2015. gadā mana fiziskā sagatavotība jau bija ļoti laba, vienīgi uz moča nebiju sēdējis gadu.
— Pastāsti par treniņiem pie Ivo Lakuča. Ko tu darīji?
— Ne gluži to, ko darīja BMX braucēji. Viņiem bija pavisam citi uzdevumi. Viņiem četrdesmit sekunžu laikā ir jāeksplodē, savukārt man jātrenē izturība vairāk nekā pusstundai, un kardio treniņi man bija ilgāki.
— Ivo tevi motivēja arī psiholoģiski?
— Jā, noteikti, mēs esam daudz runājuši par vērtībām sportā, par to, kā pārvarēt ne tik veiksmīgus posmus, kā samierināties ar neveiksmēm. Viņš man iemācīja domāt kā sportistam.
— Kādi ir tavi šī gada mērķi un kur fani tevi varēs redzēt?
— Mani svarīgākie starti ir vēl pieci pasaules čempionāta posmi un Nīderlandes čempionāts. Mans mērķis ir startēt un cīnīties par augstāko rezultātu visos pasaules čempionāta posmos, kuros startēšu!
Domāju, ja vēl uzlabošu braukšanas tehniku, palielināšu vidējo ātrumu un kopā ar mehāniķiem sakārtosim motocikla amortizāciju, tad pasaules čempionāta posmos finišēt TOP15 ir pat reāli. Protams, es gribētu iebraukt pirmajā desmitniekā, domāju, ja turpināsies sistemātisks darbs, viss saliksies, tad nākamajā gadā to noteikti īstenošu.
Latvijā tāpat kā pagājušajā gadā pārstāvēšu komandu MX Ādaži un startēšu Latvijas čempionātā, izņemot pirmo posmu Aizputē, tas sakrīt ar Nīderlandes čempionātu. Cik varēšu, piedalīšos arī Latvijas Kausa izcīņas posmos.
Toms MACUKS
Motosportists, Gebben Van Venrooy Kawasaki Team MX1 solo braucējs
Dzimis: 1992. gada 30. novembrī Reinā (Vācijā)
Izglītība: Rīgas Tālmācības vidusskola
Augums, svars: 180 cm, 82 kg
Sportā: ar motokrosu nodarbojas kopš 4 gadu vecuma, pirmā LaMSF licence izsniegta 1996. gadā
Lielākie sasniegumi: 2. vieta Eiropas 2013. gada čempionātā EMX OPEN, trīs Latvijas čempiona tituli: 2010. g. — MX2, 2007. g. — MX 85, 2004. g. — MX 65, četras reizes uzvarējis Baltic Challenge Cup — MX1 klasē 2013. un 2012. g., MX2 klasē 2010. un 2009. g.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Vaļasprieki: distanču slēpošana, riteņbraukšana, BMX, skriešana, kartings
Autori: Ralfs Dravnieks
