Serģa artava

Pirms diviem gadu desmitiem jaunajam un ambiciozajam motosportistam Kristeram Serģim noticēja vienīgi Nelss šefs Andris Sihtors. Par to Kristers Andrim ir pateicīgs vēl šodien. Tagad ir Kristera kārta noticēt. Un savu misiju viņš pilda.

Lai gan biju paredzējis uzdot citu jautājumu, ar Kristeru Serģi sākām runāt par uzturu. Kaut kur lasīju, ka sākumā, tēlaini izsakoties, latviešu motobraucēji pārtikuši tikai no žāvētās desas.

— Vai patiesi tā bija?

— Sākumā vispār neviens neko nesaprata — kur sākums un kur beigas. Vienkārši gājām pēc izjūtām.

Mans tēvs mūsos ieguldīja nenovērtējami daudz — gan naudas, gan laika, bet te vienā dienā tev pasaka — sorry es nebraukšu. Kaut gan ar šo cilvēku esi rēķinājies. Zini, tas ir līdzīgi kā laulībā — tu apprecies un domā, ka dzīvosi kopā mūžīgi un laimīgi. Bet te pēkšņi tev pasaka — tu esi slikts, tu toreiz mani nosauci tā, ardievu!

Gāja laiks, bet neviens cits nespēja turēt to slodzi, kādu piedāvāju es. Tad Arča atgriezās, bet es uz viņu skatījos pilnīgi citādi. Tīri pragmatiski — izdari to darbu, ko man vajag. Viss. Es vairs neskatījos uz viņu kā uz draugu, bet gan kā uz komandas biedru. Līdz ar to mēs atrunājām vadlīnijas — es neko vairāk neprasu tev un tu neprasi man.

— Bet klausies, kā ir vieglāk. Braukt tā, kā jūs to darījāt — lietišķi — vai čomoties?

— Es pat nezinu. Iespējams, ja mēs būtu iztikuši bez šķiršanās, domāju, vēl šobaltdien būtu kā viens vesels. Es to tā būtu veidojis. Atkal — tas ir tāpat, kā apprecēties otrreiz ar to pašu sievu un cerēt, ka viņa tevi mīlēs. Tev ir jābūt gatavam, ka viņa aizies arī otrreiz. Tāpēc man arī šķiet, ka lietišķais ceļš ir vieglāks.

Es zinu divus džekus, kas joprojām biznesā ir kopā. Tā ir ideālā versija un milzu retums. Pārējie agri vai vēlu pašķīst.

— Sports un bizness attiecību ziņā ir kaut kas līdzīgs?

— Godīgi sakot, visu mūžu esmu centies pielāgoties otram cilvēkam. Braucējs ir tas, kurš griež gāzi, bet manā gadījuma biju viss — braucējs, menedžeris, mehāniķis. Mums, protams, nebija tā, kā būtu jābūt — kā tagad ir Paulam Jonasam. Viņam ir cilvēki, kas atbild par motociklu, lidmašīnas biļetēm, es menedžēju, un Paulam ir jādara savs darbs — jābrauc. Man viss bija jādara pašam, un tas ļoti nogurdināja. Patiesībā, tas man lika arī pieņemt lēmumu pamest motosportu.

— Cik gadu tu šobrīd nebrauc? Sešus?

— 2008. gadā bija mana pēdējā sezona. Ja man būtu tikai jābrauc, es noteikti pāris sezonu vēl brauktu. Ik pa laikam kāds piedāvā braukt, un tad es viņiem atbildu — veči, es paņemu savus zābakus, jūs manu moci aizvedat uz trasi, visu izdarāt, es tikai atbraucu, uzkāpju, nobraucu. Es gribu justies tā, kā jutās mani līdzbraucēji.

— Bet?

— Nav neviena tāda līdzbraucēja, kas to varētu izdarīt. (Smejas.)

— Bet tu esi apsvēris domu vēl uzkāpt uz moča?

— Nē, nē, nē! Man tūliņ būs 42 gadi.

— Tad tu gribi teikt, ka mēs vairs nekad neredzēsim Kristeru Serģi uz motocikla sacensībās?

— O, nē. Profesionālā ziņā — never ever. Varbūt es saskrūvēšu to moci, kurš man stāv mājās, ar kuru mēs 2000. gadā uzvarējām Cēsīs. Šo motociklu es paturēju kā relikviju.

Ja dari, tad dari par visiem 100 procentiem. Prieka pēc es eju uzspēlēt hokeju, uzkāpju uz slēpēm vai uzsitu futeni ar čomiem.

— Tu esi bijušais sportists? Kā tu skaties uz šo statusu?

— Es šādos terminos neiedziļinos. Bija laiks, kad sportoju, un tas pagāja. Viss. Sportot beidzu un tagad dzīvoju citu dzīvi. Es pat par to neesmu domājis.

— Vai tad sportista statuss nav uz visu mūžu?

— Es nezinu. Tik filosofiski šim jautājumam neesmu piegājis.

— Bet sportists — tā ir profesija. Pareizi?

— Kaut kādu dzīves posmu jā. Lai gan kopējās sadarbības beigu posmā ar Arti trenējāmies kā profesionāļi, es tomēr tā nejutos. Jo profesionālis par to, ko dara, saņem naudu un viņa labā strādā vesela komanda. Piemēram, Dinamo hokejisti ir profesionāļi. Mums algu maksāja divus gadus.

— Nelss?

— Nē, Nelss nemaksāja neko. Nelss tikai nodrošināja iespēju braukt.

— Kurš tad maksāja?

— Sporta pārvalde caur Motosporta federāciju maksāja simbolisku summu.

— Saki, kāpēc tev vispār bija svarīgi kļūt par čempionu?

— Tāpēc, ka es gribēju uzvarēt visus. Tāpēc, ka  manstēvs brauca blakusvāģos. Sākumā tēvs brauca solo klasēs, bet pēc ceļa traumas uzbūvēja blaķeni, lai aizsargātu celi.

— Labo celi?

— Jā. Es visu bērnību pavadīju līdzās tēvam — mačos. Un visapkārt bija vienas blaķenes. Man nebija neviena, kas pamāca braukt solo klasē, toties tēvs zināja visu par blakusvāģiem. Tēvs man varēja pateikt priekšā visu, kamēr citiem šī informācija bija jāizrok pašiem. Citi varbūt brauca visu mūžu un nenonāca pie atziņām, kuras zināja viņš. To visu tēvs man varēja pateikt vienā teikumā — nedari tā, dari šitā, jo tā ir pareizi. Bet cits varbūt peras visu mūžu un domā, ka tā ir pareizi. Kas 16 gados tu esi bez sava tēva? Tu neesi nekas.

— Un tomēr, kāpēc tu gribēji kļūt par čempionu?

— Tāpēc, ka tāds ir mans raksturs. Kāda jēga piedalīties? Es nekad neesmu sapratis tos sportistus, kas sevi sacensībās neatdod pilnībā. Kāpēc tu to dari? Tu tērē laiku, tērē vecāku naudu, sponsoru naudu, bet tad, kad tev sacensībās ir jācīnās, tu neesi tam gatavs. Katram ir savs mērķis. Citam paliek grūti, un viņš apstājās. Kā es vienmēr esmu teicis — sports, tā ir cīņa ar sevi.

— Tā ir arī stāja, gluži kā epizode tavā grāmatā, kur pēc pirmā čempiona titula iegūšanas tu žurnālistiem atsaki interviju pie citas firmas brenda, sakot — mēs runāsim tikai tad, ja fonā būs Nelss.

— Tieši tā, jo viņi bija tie, kas man noticēja. Viņi man palīdzēja tad, kad es biju nekas, tad, kad nevienam neinteresēja Serģis. Kad bijām topā, citi sponsori arī vēlējās pareklamēties uz mūsu formām. Es teicu — OK, nav nekādu problēmu, bet Nelss vienmēr paliks šeit, vienmēr. Ja jums tas ir pieņemami, mēs varam sastrādāties.

— Bet saki, kad Artis aizgāja pirmo reizi, tev neienāca prātā doma, ka līdz titulam vari arī netikt?

— Protams, es sēdēju mājās, garāžā un raudāju. Sēdēju un domāju — viss ir beidzies, Artis ir aizgājis. Ko darīt? Pēc tam apspriedos ar tēvu, sapratām, ka ņemt un audzināt kādu no nulles nav jēgas, paies pārāk ilgs laiks. Tāpēc kā līdzbraucēju izvēlējos Veno, kurš strādāja Nelss. Ar Veno nekas apmierinošs nesanāca, tāpēc paņēmu Normundu Bērziņu.

— To, kurš starpsezonā nebija pietiekami trenējies?

— (Nopūšas un pasmaida.) Viņš gan teica, ka trenējās, bet sezonā divreiz izkrita no kulbas.

— Bet tu arī esot griezis gāzes rokturi līdz galam.

— Līdz galam? Nez vai. Es tobrīd nebiju pirmais. Ja kāds brauc ātrāk par tevi, tad tas nozīmē to, ka tu vari pabraukt ātrāk, jo kāds jau to dara.

Un kā jau es teicu iepriekš — mans mērķis bija kļūt par čempionu, tāpēc vajadzēja atrast vieglāko un ātrāko ceļu, lai ieceri sasniegtu. Kad Artis atgriezās, sarunas laikā es viņam pateicu — ja man būtu kaut viena iespēja braukt ar kādu citu, diez vai es tevi būtu uzrunājis. Rasmanis bija īsākais ceļš uz manu mērķi.

— Rasmanim piemita kaut kādas unikālas īpašības, ja reiz viņš spēja tev turēt līdzi?

— Neviens nav unikāls. Artis nebija sevišķi fiziski spēcīgs. Katrā ziņā ne tāds, kāds ir Stupelis. Artis bija tehnisks. Mēs kopā saaugām, un es uzskatu, ka mēs izveidojāmies par tandēmu. Es neuzskatu, ka biju labākais braucējs. Mēs gluži vienkārši bijām gudrāki. Pirmajā gadā, kad ieguvām čempiona titulu, neviens necerēja, ka uzvarēsim — arī mēs paši. Es domāju, ka Vilemsens ir labāks braucējs nekā es, bet viņš bija traks, un mēs to izmantojām. Viņš apgāzās, mēs finišējam. Viņam nojūk mocis, mēs finišējam.

— Kad intervēju Arti, viņš teica, ka tavu grāmatu nav lasījis un nelasīs.

— Nu, lai nelasa. (Smejas.)

—Bet saki, ja Artis uzrakstītu grāmatu par jums — tu lasītu?

— Nezinu. Ja būtu laiks, tad lasītu. Man tagad mājās stāv grāmata par Aivaru Brīzi, kurai neesmu pieķēries.

— Saki, kāpēc tev pašam bija svarīgi uzrakstīt grāmatu?

— Man tas nebija svarīgi. Tā bija Armanda Pučes iniciatīva. Viņš brauca, gaidīja, kad es pabeigšu treniņu, un tad mēs runājām. Patiesībā grāmata no manas puses tapa haotiski un ātri.

— Man savukārt šķita, ka grāmata ir mārketings.

— Kāds mārketings? Tolaik neviens neko tādu nezināja, bet, runājot par manām un Nelss attiecībām, jāsaka — es joprojām jūtos kā parādnieks Andra Sihtora priekšā. Esmu pateicīgs liktenim, ka man izdevās satikt tādu cilvēku, kurš palīdzēja realizēt manus sapņus.

Tolaik mārketings manā izpratnē bija cepurītes, krekli un karogi. Es uzzīmēju kreklu, parādīju Andrim, un viņš teica — labi, taisiet. Viņš man uzticējās. Un tas bija lieliski. Mūsdienās, ja sponsors iedod sportistam naudu, tad nereti sāk mācīt dzīvot. Tā ir problēma daudziem sportistiem. Sponsors vairs neredz sportista vajadzības. Viņš redz tikai savus savtīgos nolūkus. Un bieži vien sportists no tā ciešs.

— Nelssdaudziem atmiņā ir iespiedies uz mūžu.

— Tieši tā. Mēs garantējām labu rezultātu un atpazīstamību Nelss brendam. Tolaik neviens tādu vārdu kā brends nezināja. Pasaule ir mainījusies.

Bet, runājot par rezultātu, tieši tā bija atslēga mūsu atpazīstamībai, nevis reklāma. Un tas ir tas, ko es pirms pieciem gadiem teicu Paula Jonasa tēvam Kasparam — izdari to, kas tev patīk, un būs rezultāts. Tad arī cilvēkiem patiks. Šorīt man zvanīja un teica, ka Pauls Jonass esot otrais populārākais sportists uzreiz aiz Porziņģa. Es nekad kā menedžeris Paulam neesmu teicis — ej un reklamē sevi, drīzāk ej un noskrien krosu. Protams, ar cilvēkiem ir jākomunicē, bet neuzstādi to par pašmērķi. Mums nav mērķa Paulu padarīt par populārāko, mēs gribam, lai viņš būtu labākais.

— Labi, ka sākām runāt par Jonasu. Kā tu kļuvi par viņa menedžeri?

— Notika KTM motociklu testi, un Pauls ar tēvu bija atbraucis notestēt jauno 85 kubikcentimetru mocīti. Es zināju, ka Pauls brauc komandā, kurai ir savi plāni. Šķiet, togad Pauls savā klasē pasaulē palika ceturtajā vietā. Pie manis pienāca viņa tēvs un teica — ar Suzuki vinnēt nevar, vajag KTM, jo citu variantu nav.

Toreiz es Paulu redzēju pirmo reizi. Uzreiz varēja just, ka viņš zina, ko dara, turklāt puika pieregulēja arī amortizatorus, kas nozīmē to, ka viņš kaut ko saprot arī no tehnikas. Īsu brīdi pirms Paula brauca viens cits puika. Viņš nobrauca malā un teica — zini, tas mocis raustās. Pēc pusstundas atnāk Pauls un saka — tēti, šis mocis iet daudz labāk nekā mūsu suzuks.

Apmeklējot motokrosu Ķegumā, mani pārņēma skumjas, lai gan viss bija krāšņi un skaisti, bet uz pjedestāla nekāpa neviens latvietis. Tolaik visi cerēja, ka kāds no mūsējiem iebrauks vismaz desmitniekā. Es nekad neesmu priecājies par otro vietu. Nekad. Otrā vieta ir pirmais zaudētājs, un es nesaprotu, kā var priecāties par desmito vietu. Labi, šogad Paula otrā vieta ir teju kā pirmā, jo viņa lēciens attīstībā ir milzīgs. Nu, lūk, un Paula tēva vīzija sakrita ar manējo, tāpēc arī sākās mūsu sadarbība.

— Paula Jonasa piecu gadu līgums ar KTM ir tavs veikums?

— Tas bija mans redzējums stabilitātei. Mēs Latvijā paši varam izdarīt visu, bet vienu gan nevaram — proti, uztaisīt labus motociklus. Un mums nav tādu finanšu resursu, lai Latvijā uzbūvētu labu MXGP komandu.

Kad Pauls jau bija vinnējis pasauli 85 kubikcentimetru klasē un nobraucis nākamo sezonu 125 klasē kā privāts braucējs no mana kluba, Kasparam teicu — Paulam ir jāiet profesionālā motokrosa komandā. Kaspars atbildēja — komanda mums prasa noteiktu summu, bet tādas naudas mums nav. Es viņam atbildēju — atceļam to, ka naudas nav. Principiāli — tu piekrīti? Un es uzņēmos naudas sagādi. Nākamajā sezonā Pauls kļuva par Pasaules un Eiropas jauniešu čempionu 125 kubikcentimetru klasē.

— Bet tas, ko tu tagad dari Paula Jonasa labā, taču tev nav naudas jautājums?

— Man daudzi to ir prasījuši — kāpēc es to daru? Uz ko atbildu — tāpēc, ka es gribu palīdzēt, jo man daudzi ir palīdzējuši.

— Kad, tavuprāt, Pauls kļūs par čempionu MX2 klasē?

— Viņš būs. (Pasmaida.) Protams, ka viņš būs, tikai viņam vēl daudz un smagi jāstrādā. Tas ir laika jautājums.

— Un kad mums būs viena spēcīga latviešu blakusvāģu ekipāža?

— Tik drīz nebūs. Bet ceru, ka ar savu — nebūs, kādam iedzenu spītu, lai pierādītu Serģim, ka būs.

— Vēl, runājot par blaķenēm, man šķiet jocīgi un skarbi, ka kantētājam nav nekādas teikšanas. Visu nosaka braucējs.

— Tas tāpēc, ka braucējs izdara lielāko daļu darba. Mēs jau par to runājām. Tas ir līdzīgi kā hokejā — ja vārtsargs slikti stāv, viņu nomaina pret citu.

— Pagājušajā gadā pārņēmi arī Ķeguma Zelta zirga grožus. Saki, kā ir būt saimniekam trasē, kurā pats reiz esi piedzīvojis ļoti aizkustinošus mirkļus.

— Es laikam neesmu sentimentāls. Es to tā neuztveru, bet darba ir daudz un viegli nav. Kad pārņēmu trasi, iesākumā jutos, kā nonācis tuksnesī bez kompasa — kur es esmu un kur ir jāiet.

— FIM mājaslapā pētīju kalendāru un blakusvāģiem Ķeguma posmu 2016. gadā neatradu. Kāpēc tā?

— Es finansiāli nevaru pavilkt. Būs MXGP posms solo motokrosā. Nav jau tā, ka blaķenes nenotiks mūžīgi. Šobrīd svarīgi ir iegūt finansiālu stabilitāti. Šogad blaķenes brauks Stelpē.

— Vēl divi jautājumi. Grāmatā esi teicis, ka cilvēkiem nespēj piedot. Vai tas ir mainījies?

— Es varu piedot, bet es nevaru aizmirst. Bet, ja mani piemāna skarbi, tad diez vai es piedošu. Pirmo reizi mēs cilvēkiem uzticamies. Ja savukārt viņš tevi apmāna, viņš ir nelietis. Bet, ja tu viņam ļauj sevi apmānīt arī otro reizi, tad tu esi muļķis. Un es negribu būt muļķis. (Smejas.)

— Pēdējais jautājums. Ko tu dzīvē būtisku esi sapratis?

— Sportā vai vispārīgi.

— Vienalga.

— (Domā.) Ja tu dari to, kas tev patīk, un dari no sirds, tad būs tāds iznākums, kādu tu vēlies. Vienalga kā, bet kārtis saliksies par labu tev. Agrāk es ļoti cītīgi nospraudu mērķus un visus esmu sasniedzis. Tagad man svarīgākā ir ģimene un mani bērni. Tā es šobrīd dzīvoju, un tā ir mana prioritāte. Tādēļ arī atsaku daudziem notikumiem, lai netērētu laiku tam, kas man nav tik svarīgi.

Godīgi sakot, šodien būs trešā reize šā gada laikā, kad uzspēlēšu hokeju. Man zvana džeki un prasa — kad tu būsi? Es atbildu — kad būšu gatavs (un man būs laiks), es piezvanīšu. Es negribu braukt spēlēt hokeju deviņos vakarā, jo tad gribu būt mājās, pie ģimenes.

Kristers SERĢIS

Uzņēmējs, pasaules eksčempions motokrosā

Dzimis: 1974. gada 14. janvārī Cēsīs

Augums, svars: 190 cm,100 kg

Lielākie sasniegumi sportā: 1997., 1998., 2000., 2001. un 2002. gada pasaules čempions motokrosā blakusvāģiem (kopā ar Arti Rasmani)

Sportā: kopš 15 gadu vecuma

Intereses: sports, atpūta ar ģimeni

Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita un dēls