Šūmahera vienaudzis Sesks
Rallija ekipāža Mārtiņš Sesks un stūrmanis Renārs Francis sasniegusi visus sezonas uzstādītos mērķus: izcīnīts Eiropas čempiona tituls junioriem vecumā līdz 27 gadiem, ERC3klases tituls un trešo reizi pēc kārtas — Latvijas čempionāta tituls.
Intervijā Liepājas rallija dibinātāja mazdēls Mārtiņš Sesks stāsta ne tikai par nākotnes plāniem un to, kam paredzēti balvā saņemtie 100 000 eiro par uzvaru Eiropas junioru čempionātā, bet arī — kas notiek jaunā pilota galvā, avarējot ar ātrumu 140 km/h un metot kūleņus; dalās pieredzē ar braukšanu OpelMotorsportrūpnīcas komandā un pienesumu no LMTAutosporta akadēmijas, piemin treniņu un sacensību partnerus, kuri šobrīd cīnās par labākajām vietām Formula 3, Sesku ģimenes rallija DNS kodu, runā par Latvijas trakākajiem tramplīniem trasēs un atklāj citas interesantas autosporta štelles.
Liekas dīvaini ralliju salīdzināt ar formulas sacensībām, bet Mārtiņš Sesks tikpat neaizsniedzami triumfēja ERC Junior U27 sacensībās, cik leģendārā Mihaēla Šūmahera dēls Miks šīs sezonas Formula 3 čempionātā. Abi puiši ir dzimuši 1999. gadā un nāk no ģimenēm ar bagātām autosporta tradīcijām. Respektablais rallija komentētājs Julians Porters jau paguvis paziņot, ka Sesks nākotnē kļūst par pasaules čempionu visprestižākajā — WRC— klasē. Tajā pašā laikā Mārtiņam uz papēžiem min vēl viena titulēta ģimene — par Mārtiņu pāris gadus jaunākais WRCpasaules čempiona Petera Solberga dēls Olivers, kurš jau labu laiciņu vago Latvijas ceļus. Jā, tradīcijas ir autosportā izteikts spēks, un spiediens uz Mārtiņa pleciem gulsies milzīgs, par ko uzcītīgais latvietis jau pārliecinājies oktobrī Eiropas čempionāta noslēdzošajā posmā Liepājā. Un kāpēc gan nepasapņot — formulā nākotnē atkal Šūmahers, WRC— varbūt Sesks…
— Šosezon izcīnīti trīs dažādi čempionu tituli, bet no eiforijas tevī nav ne kripatiņas. Kā tu tagad jūties — pēc tikko aizvadītā Liepājas rallija, atzīmējot sezonas noslēgumu?
— Sīka eiforija bija pēc iepriekšējā posma Polijā — mirklī, kad uzzināju, ka esmu kļuvis par Eiropas čempionu —, taču pats rallijs bija neizdevies, jo piedzīvoju divas avārijas. Tādēļ īstas eiforijas nebija un nav arī tagad, jo Liepājas rallijs negaidīti izvērtās psiholoģiski smags lielās publicitātes dēļ, kā arī vajadzēja atgūties pēc iepriekš piedzīvotās neveiksmes. Ir jāpaliek uz zemes un jāturpina strādāt, — Eiropas junioru tituls neko nenozīmē.
— Kas tieši padarīja Liepājas ralliju psiholoģiski smagu — kā tas izpaudās?
— Liepājas rallijā mūsu Opel Motorsportservisa parka teltī atradās 30 mediju akreditētās personas ar kamerām un mikrofoniem. Trīs dienas pavadot tādās negaidītas uzmanības krustugunīs, enerģija tiek izsūkta, un ar katru brīdi samazinās laiks, ko varu veltīt, lai koncentrētos braukšanai. Viss bija saplānots pa minūtei: cik daudz laika varu veltīt trenerim, komandas biedriem un inženieriem, medijiem un sev. Grafiks sacensību laikā neizbēgami ir saspringts, bet…
— Tas nozīmē, ka mediju uzmanība nozaga vairāk laika, nekā plānots, un pārējām lietām palika mazāk, padarot visu vēl saspringtāku. Nevienam jau atteikt negribas, vai ne?
— Pateicoties manai sabiedrisko attiecību menedžerei, mēs daudz ko atteicām, taču pat vācu Opel Motorsportpārstāvji sacīja, ka nebija ko tādu gaidījuši — nebija gatavi, ka 19 gadus vecam puisim varētu tikt pievērsta tāda uzmanība.
— Lielāka interese bija no Latvijas vai no ārzemju medijiem?
— Šis ir Eurosportpasākums, tādēļ viņiem ir priekšroka. Bija daudz Latvijas mediju pārstāvju, jo cita iespēja viņiem nav bijusi — tuvākais Eiropas čempionāta posms notika Polijā, bet tālākais — Azoru salās, kas ir 2000 km iekšā okeānā… Tādēļ Liepājas rallijs bija tas brīdis, kad visi latvieši varēja redzēt, ko mēs darām.
— Kā tu to fiziski izjuti pie stūres?
— Tas ir sarežģīti, jo ir atvēlēts īss laiks, lai atcerētos to, ko daru. Tas atstāja iespaidu uz pārliecību un sīkām niansēm, kādēļ neizdevās pilnvērtīgi pacīnīties par uzvaru posmā.
— Reinim Nitišam līdzīgi kā tev ir jāsaskaras ar milzīgu mediju uzmanību. Par viņa Ahilleja papēdi kļuva koncentrēšanās spējas, tādēļ viņš sāka apmeklēt specifiskus treniņus pie Diānas Stupeles. Vai arī tev ir kādi specifiski treneri?
— Man ir daudz sporta speciālistu, kurus es apmeklēju, tostarp vairāki sporta psihologi. Sevi ir nemitīgi jāpilnveido, jo nekad jau nav pilnība — vienmēr ir jātiecas uz ko labāku.
— Vai tev ir arī fiziskās sagatavotības treneris?
— Protams, viņš vada manu treniņprogrammu, jo bez labas fiziskās sagatavotības nevienā sporta veidā nevar iztikt.
— Kā tas var būt — tavs stūrmanis ir acīmredzami vecāks par 27 gadiem, bet jūs abi startējat U27 čempionātā?
— Rallijā junioru čempionātā vērtē tikai pilotus — būtībā tas ir braucēju čempionāts. Renārs neskaitās junioru čempions, bet viņš ir uzvarētājs starp stūrmaņiem atsevišķā ieskaitē. Kopā mēs uzvarējām Eiropas čempionātu priekšpiedziņas ieskaitē (ERC3).
— Kā trasē aizritēja šīs trīs dienas Liepājas rallijā? Piektdien risinājās kvalifikācijas braucieni, bet sestdien un svētdien — galvenie notikumi, sacenšoties ātrumposmos.
— Kvalifikācijas braucienos jutu sevī lielu enerģiju un biju gatavs cīnīties par visaugstākajām vietām, ko parādīja kvalifikācijas rezultāti. Rallija sacensības iesākām labi, bet, lai gan startēju mājas ceļos, trūka pārliecības — lietas nenostājās tā, lai es pilnvērtīgi varētu sajust sevi un automašīnu, lai veidotu rezultātu. Rallija otrajā dienā bija jānoskaņojas startam — tas izdevās, jo dienu sākām ar uzvaru ātrumposmā. Taču tad sākās likstas ar ātrumkārbu. Tehniski braukšanu tas neiespaidoja, taču, pārslēdzot pārnesumus, no ātrumkārbas nāca interesantas skaņas, kas psiholoģiski pārliecību nevairoja. Savukārt rallija beigu daļā guvu prieku no braukšanas un rezultāti atkal pakāpās.
— Kurš no ātrumposmiem palicis prātā vislabāk?
— Pēdējais — divpadsmitais. Tas ir visgarākais un noslēdzas ar leģendāro Vecpils ātrumposmu. Šī ātrumposma beigas ir īpašas, un izbaudīju katru metru gan trasē, gan pie Opel Adamrallija automašīnas stūres un Opel Motosportkomandā. Protams, tobrīd vairs netika domāts par rezultātu, bet gan par pēdējo startu tik īpašā vietā un cilvēku lokā.
— Ar ko Vecpils ātrumposms ir leģendārs?
— Liels ātrums, sarežģītas līkumu sasaistes, Stroķacs tramplīns un neticami laba saķere. Neesmu braucis nevienā citā ātrumposmā, kurš būtu tik ātrs un plūstošs. Ir daudzu sarežģītu līkumu konstrukcija, ceļš ir Latvijai netipiski paugurains — ar lielām amplitūdām reljefā un ļoti, ļoti īpašu segumu —, trase vienmēr ir cieta, betonveidīga, un saķere ir netipiska grants ceļam. Tādēļ iespējams nenormāli vēlu bremzēt un ļoti strauji paātrināties. Karstākos vasaras rallijos uz šī ceļa bremzēšanas sektoros veidojas melnas svītras no riepu gumijas, kas ir interesanti.
— Vai tev bija mērķis pacīnīties arī par Liepājas Speciālās Ekonomiskās Zonas balvu, kas pienācās tālākā lēciena autoram pāri Stroķacs tramplīnam? Ar 35 metrus tālu lēcienu pie klasi jaudīgāka spēkrata stūres balvu izcīnīja rallija uzvarētājs Nikolajs Grazjins.
— Nē. Nav reāli salīdzināt mūsu R2priekšpiedziņas tehnikas paātrinājumu ar pilnpiedziņas R5automašīnām. Pirms tramplīna bija 200 metri, kur ieskrieties pēc veikta 90 grādu leņķa līkuma — ar priekšpiedziņas auto, lai aizlēktu konkurētspējīgā attālumā, tik ātri ieskrieties nevar.
— No Stroķacs tramplīna virsotnes izskatījās, ka tāpat mēģināji uzlēkt un tālu aizlidoji.
— Protams. Mūsu tehnika ir izturīga un spēcīga, un tādās situācijās ne brīdi netiek apsvērta gāzes pedāļa atlaišana… Viens no plusiem, startējot rūpnīcas komandā, — par tehnikas saudzēšanu — vai auto izturēs tramplīnu vai tehniski smagāku ātrumposmu? — nav jālauza galva, jo vienmēr varu būt drošs, ka mans sacīkšu auto ir simtprocentīgi gatavs visam.
— Kā īsti ir — ātrāk ir pārlēkt vai pārbraukt pāri tramplīnam?
— Tas atkarīgs no tā, kas ir pirms tramplīna un kas seko pēc tramplīna. Ja pirms tramplīna ir gara taisne un pēc tramplīna ir gara taisne, ātrāk būs maksimāli ātri tam pārlēkt — jebkura piebremzēšana teorētiski nozīmē zaudēt laiku. Stroķacs tramplīna gadījumā risinājums ir viens — gāzi grīdā.
— Vai tas ir vislabākais tramplīns Latvijas rallija trasēs?
— Šis nebija vistrakākais variants — ja Stroķacs tramplīnam lēktu pāri pretējā virzienā, skati trasē pavērtos daudz iespaidīgāki. Talsu rallijā šogad bija tramplīns, uz kura varēja uzlēkt augstāk. Ir bilde, kurā Grazjins redzams, atrāvies no zemes piecu metru augstumā. Bija diezgan bailīgi doties pāri tādam tramplīnam, bet interesanti gan.
— Tu medijos esi izteicies, ka Polijas rallijs tev bija emocionāli graujošs, jo piedzīvoji divas avārijas divās dienās, turklāt pēdējo no kļūdām norakstīji uz savu sirdsapziņu. Kāda ir tava recepte, lai tiktu pāri šādām neveiksmēm?
— Tikai laiks un darbs spēj dziedēt tādas rētas. Ar laiku lietas aizmirstas. Svarīgākais man bija finišēt nākamajā rallijā, jo tādā veidā var pacelt pārliecību — jau pēc Liepājas rallija pirmās dienas jutos priecīgs, veiksmīgi atgriežoties servisparkā, kas man neizdevās Polijā.
— Pēc dramatiskā Eiropas čempionāta posma Polijā jau biji nobraucis 50 km māju virzienā, kad tev piezvanīja, lai atgriezies, jo atklājās, ka arī ar iznīcinātu auto tuvojies čempiona titulam. Vai tiešām atgriezies?
— Jā, kopā ar komandu atgriezos servisparkā, un monitorā sekojām konkurentu navigācijas datiem trasē, tā dzīvojot līdzi rezultātiem. Bija diezgan grūti nosēdēt — daudz, daudz vieglāk ir sēdēt sporta automobilī un pašam visu izdarīt. Sekundes pirms finiša, kamēr katrs finišē, vilkās ārkārtīgi gausi… Tiešām grūti.
— …līdz sagaidīji ziņu, ka esi kļuvis par Eiropas U-27 čempionu!
— Tas brīdis bija nereāls, jo likās — kā es varu kļūt par čempionu pēc tik neveiksmīgām sacensībām? Tiesa, iegūtais tituls atgrieza motivāciju un dzīvesprieku — pēc pēdējās avārijas biju stipri saguris.
— Avarēt — tas ir aizraujošs piedzīvojums tikai kaskadieriem un skatītājiem. Ko tieši tu pārdzīvoji un pārmeti sev?
— Pirmā avārija, ko piedzīvoju Polijā, — viegls kūlenis —, tas neko nenozīmēja, tā dažkārt gadās — sanāca muļķīga situācija. Lielā ātrumā bija jāiebrauc birzītē, kur paveras ass līkums. Iepriekšējās mašīnas, kas trasē bija startējušas pirms manis, ceļa specifikas dēļ bija izveidojušas dziļas rises. Ņemot plašu trajektoriju līkumā, auto sasvērās uz diviem riteņiem, tad slīdēja uz sāna un lēni apvēlās uz jumta. Pēc tam aizbraucām uz finišu un varējām turpināt sacensības, taču, tā kā bija zaudēts daudz laika, mehāniķi nolēma pilnvērtīgi salabot auto, lai sacensību pēdējā dienā varu cīnīties par uzvarām ātrumposmos un tādā veidā savākt punktus, būdams ātrākais trasē.
— Kas darās jauna autosportista prātā, kad viņš apstājas distancē, karājoties salonā ar kājām virs galvas?
— Šī bija pirmā reize, kad avarējot auto palika uz jumta ar riteņiem gaisā. Sajūta ir sirreāla — tu karājies drošības jostās. Vispirms jāatvieno sarunu iekārta no sevis, jāatsprādzējas un jātiek laukā no auto. Durvis manā pusē bija nobloķējušās, tādēļ nācās rāpties un locīties laukā pa stūrmaņa durvīm.
— Cik ilgu laiku vajag, lai tiktu laukā no auto tādā situācijā?
— Tās ir sekundes…
— Vai tas ir atstrādāts?
— Nē. Pirmajā brīdī, kad ar kājām gaisā atkabini sešu punktu drošības jostu, seko kritiens…
— Jautri. Nākamajā dienā plāns jau sāka izdoties, bet avarēji atkārtoti, kas rallijā bieži negadās. Kā tas notika?
— Pirmo reizi dzīvē man bija uzdevums būt pirmajam, kā jau minēju, — tikai ar atsevišķām uzvarām ātrumposmos iegūt punktus. Tā bija psiholoģiskā slodze, ko neizturēju. Dienas rīts gan iesākās ar labiem rezultātiem — vienā no ātrumposmiem 2. vietas rezultātu izdevās apsteigt pat par 10, citā — par 5 sekundēm. Mēs gāzes pedāli neatlaidām un turpinājām dzīties pakaļ rezultātam. Tad sekoja vēl viena neveiksmīga vieta, kur ar dabas un reljefa palīdzībunavigācijā nenokontrolēju līkuma ieeju un izslīdēju ārpus trases — līkuma izejā bija liepu aleja un mēs ar ātrumu 140 km/h ielidojām liepu alejā. Sekoja sitiens pēc sitiena, virpuļojot pa liepu aleju no vienas ceļa puses uz otru un atsitoties pret vienu, otru, trešo koku.. Jau, pirms paņēmām pirmo koku, sapratu, ka nebūs labi — nevis tāpēc, ka baidītos no sāpēm vai ka sasitīšu sacīkšu auto, bet no domas — vai tiešām es avarēšu jau otro reizi? Pēc tam, izkāpjot no sasistā auto, negribēju runāt pat ar sevi..kur nu vēl ar kādu citu.
— Vai iepriekš bija gadījies tamlīdzīgi avarēt?
— Veci autosportisti ir teikuši — reizi gadā ir jākrīt: tas ir normāli un piedodams. Pērn Liepājā pēc avārijas pirmo reizi bija tā, ka nesapratu, kā un kur esam piezemējušies, jo auto griezās un kūleņoja, un vienā mirklī tu redzi tikai debesis, tad — tikai zemi..
— Cik kūleņu karjerā pavisam esi apmetis?
— Trīs reizes esmu avarējis, apmetot kūleni. Esmu priecīgs, ka ar mani bieži tā nenotiek — tas apliecina to, ka ar treneri un stūrmani esam labi sagatavojušies sacensībām. Polija parādīja, ka mājasdarbu nebijām līdz galam izdarījuši.
— Nedomājot par avārijām, kurš no Eiropas čempionāta posmiem paliks atmiņā visspilgtāk?
— Eiropas čempionāta posmi katrā valstī ir tik atšķirīgi, ka nav iespējams citu ar citu salīdzināt. Visspilgtāk atmiņā paliks Čehijas rallijs, kurš bija tehniski vissarežģītākais. Tas ir asfalta rallijs, taču notiek daudz līkumu nogriešanu, trases malu aizķeršanu, tādēļ sausā laikā uz ceļa tiek izmests daudz smilšu, bet lija lietus un asfalts bija dubļos. Mums — junioru klasē — bija atļauts braukt tikai ar sausam laikam paredzētiem slikiem— tas bija liels pārbaudījums, jo 80 procenti brauciena aizritēja bez kvalitatīvas saķeres — auto nemitīgi slīdēja, bet šauros, paugurainos meža ceļos, kur ikdienā ir sarežģīti izmainīties diviem pretī braucošiem automobiļiem, mums bija jātraucas ar ātrumu 160 km stundā. Viens no grūtākajiem rallijiem.
— Pieļauju, ka, braucot ar tādu ātrumu, nav laika skatīties apkārt, bet kurš bija visainaviskākais rallijs?
— Atmiņā īpaši palicis Portugāles Azoru salu, kas atrodas tālu okeānā, rallijs. Šī vieta ir interesanta ar to, ka šeit plūst karstās gaisa un ūdens straumes — tā ir tropiska sala ar mitru klimatu, tāpēc apkārt paveras šķietami bezgalīgas zaļas teritorijas, ko rotā ziedoši koki. Salas vidū ir trīs vulkāna krāteri, skaists ezers. Veicām ātrumposmu, kurā braucām gar vulkāna krāteri, iekšā krāterī, gar okeānu… Iespaidīgs bija arī klinšainais Kanāriju salu rallijs, kur ir ļoti, ļoti labs asfalts, kas atgādina autošosejas trasi, braukšana pa serpentīniem un okeāns.
— Tu esi startējis kartingu sacensībās, kas noteikti noder braukšanai pa asfaltbetona segumu. Vai tas bija tavas karjeras sākums?
— Kartingā es startēju vairākas sezonas, bet sāku ar bagiju. Pirmo reizi sēdos pie auto stūres tēva klēpī, kad vēl runāt nemācēju — ir tādi foto. Piecu gadu vecumā pa sētu vizinājos ar sporta bagiju.
— Pastāsti, lūdzu, kā sākās un attīstījās tava sportista karjera!
— Pirmo sacensību datumu atceros joprojām — 2007. gada 18. novembris, kad startēju Ogrē bērnu sacensībās ar bagijiem speciāli izveidotā trasē. Ieguvu 2. vietu.
— Iznāk, ka sāki startēt astoņu gadu vecumā.
— Jā. Un pirmajā sezonā izcīnīju Latvijas čempiona titulu bērnu ieskaitē bagijiem. Tolaik tās bija populāras sacensības, startēja līdz 20 dalībniekiem.
— Ievērojama konkurence.
— Sacensības tiešām bija grandiozas.
Kad man palika 9 vai 10 gadi, ar īstu auto vēl nevarēju startēt, bet bagijkrosā vai autokrosā sevi nesaredzēju, tādēļ pievērsos kartingam. Tas bija pirmais profesionālais solis — nokļuvu profesionālā komandā pie profesionāla trenera Revita Gaujas Rubcova. Pirmās divas sezonas augām ar komandu Latvijas un Baltijas čempionātā. Kad man palika 13 gadi, pāris sezonu laikā bijām nokļuvuši līdz Eiropas čempionātam kartingā, divas sezonas startēju arī Beļģijas un Beniluksa valstu kartinga čempionātos.
— Kādi bija tavi lielākie sasniegumi Eiropas kartinga čempionātā?
— Tur gāja diezgan grūti — kā jau sacenšoties ar privātu komandu pret rūpnīcu komandām, kuras brauca pa priekšu. Startējot aptuveni 70 dalībniekiem manā klasē, es cīnījos par 15.—20. vietu. Tagad ir interesanti pavērot, kā tā laika konkurenti cīnās par uzvarām rallijsprinta, autošosejas un pat Formula 3čempionātā, piemēram, igauņi Jūri Vips un Ralfs Arons.
— Jā, viņi šosezon katrs izcīnījuši pa četrām uzvarām un daudzas reizes kāpuši uz goda pjedestāla. Taču, neskatoties uz to, tavs vienaudzis Miks Šūmahers punktu izteiksmē pārliecinoši triumfēja Formula 3seriālā. Vai ir nācies sacensties ar viņu?
— Nē, viņš startēja citā kartinga čempionātā, taču treniņos esmu braucis kopā ar Maksu Verstapenu (viens no labākajiem Formula 1 pilotiem).
— Labs līmenis. Vai 14 gadu vecumā liktenis tālāk veda uz ralliju?
— Tas bija tēva pirksts — viņš apvaicājās, vai gribu pabraukt ar auto? Jā, protams, — tāda bija mana atbilde (smejas). Pamēģināju divus rallija auto un sapratu, ka man patīk. Kopīgi atradām pirmo rallija treneri — Andri Kārkliņu — un nopirkām rallijam Honda Civic. PSRS čempions Kārkliņš man iemācīja rallija braukšanas pamatprincipus un izskaidroja, kādam ir jābūt ātram braucējam. Sapratu, ka tas ir tas, ko gribu darīt. Pēc tam jau spērām nākamo soli — nākamajā līmenī. Atradām rallijam sagatavotu tehniku, un sāku treniņus pie profesionāla trenera Ulda Brieža, kurš joprojām ir kopā ar mani. Tā sākās kāpnītes uz profesionālo autosportu — pēc pirmās sezonas rallijā, kas bija 2015. gadā, izvirzījām mērķi pēc trīs gadiem startēt Eiropas čempionātā. Plānu izdevās īstenot.
— Tu esi viens no LMT Autosporta akadēmijasproduktiem. Ko tev ir devusi LMT akadēmija?
— LMT Autosporta akadēmija— tā ir kā tāda jauna autobraucēju ligzda, kurā mēs dažādos veidos tiekam sagatavoti un iepazīstināti ar to, kas mūs sagaida nākotnē. Šis ir jau ceturtais gads, kopš esmu daļa no LMT Autosporta akadēmijas.Šī programma mani ievirzīja lielajā autosportā, jo karjeras sākumā biju tāds pats jauns puisis kā citi, kuri grib sākt braukt. Šobrīd LMT Autosporta akadēmija mani ir aizstūmusi uz Eiropas čempionātu.
— Vai LMT Autosporta akadēmijāapgūstat arī tādas prasmes, kuras treneris ikdienā nemāca?
— Jā, LMT Autosporta akadēmijassabiedrisko attiecību speciālisti man iemācīja, kā sniegt intervijas televīzijā, kā sarunāties ar žurnālistiem, kā uzvesties konkrētos pasākumos, palīdzēja atrast veidus, kā uzrunāt potenciālos sponsorus.
— Vai braucējiem LMT Autosporta akadēmijānotiek kādi koptreniņi?
— Nē, tā nav skola, bet individuāla jauno braucēju attīstības programma, kas palīdz jauniem braucējiem atrast iespējas, kā virzīties karjerā tālāk, palīdzot attīstīties tajās pozīcijās, kurās nepieciešams.
— Varbūt esi jau sasniedzis līmeni, kad vari sākt dot atpakaļ?
— Tas viss notiek pēc apmaiņas principa. No vienas puses, LMT Autosporta akadēmijamani ir aizvedusi līdz Eiropas čempionātam, no otras — ņemu LMT vārdu līdzi Eiropas līmenī. Protams, ir jādod atpakaļ, bet vēl ir daudzas lietas, ko man pašam apgūt, un citas, kur nepieciešama profesionāļu palīdzība.
— 2017. gadā startēji ar Peugeot 208, šogad — ar Opel Adam. Vai, pārsēžoties no vienas markas rallija auto citā tādas pašas sporta klases ražotāja rallija auto, maz ir jūtama kāda atšķirība?
— Tas ir grūtāk, nekā pāriet no vienas klases ielas auto uz citu tādas pašas klases automobili, jo, nomainot auto, neviens tev neprasa rezultātu, cik ātri vari aizbraukt no viena Rīgas gala uz otru. Rallijā, iekāpjot citā spēkratā, maksimāli ātri ir jāapgūst viss, lai tu būtu ātrākais. Man bija dots ļoti īss laiks, lai saprastu Opel Adam rallija auto potenciālu un novērtētu, cik ātri varu ar to pabraukt — pirms sezonas pirmajām sacensībām man bija doti 80 km, lai es par 100 procentiem pierastu pie auto — tas nav nekas, jo sacensībās sporta distance ir vairāk nekā 200 kilometru.
— Triumfējot Eiropas čempionātā junioriem, balvā no organizatoriem saņēmi 100 000 eiro tālākai izaugsmei rallijā. Kas tagad ir jādara, lai šos līdzekļus iegūtu savā rīcībā?
— Čempionāta organizatoru ideja ir dot uzvarētājam pirmo kapitālu, lai startētu nākamajā klasē U-28 čempionātā. Viņi ir sagatavojuši konceptuālu platformu, lai varētu to darīt, — piemēram, atraduši, komandu un auto, ar kuru nākamajā sezonā startēt, tā īstenojot attīstības programmu un mani kā U-27 čempionāta uzvarētāju ievelkot nākamajā līmenī.
— Tas nozīmē, ka tev neizbēgami ir jāpāriet uz U-28 čempionātu…
— Vismaz man ir jāiztērē 100 000 eiro, startējot U-28 čempionātā (smejas).
— Tātad nākamgad redzēsim tevi pie cita auto stūres?
— Izskatās, ka dažās sacensībās — jā! Vēl nav bijusi plānošana. Ar šo atbalstu — balvas budžetu — varu nobraukt atsevišķās sacensībās ar jaudīgāku auto, ko organizatori man ir sagatavojuši, bet, lai nobrauktu visu sezonu, ir nepieciešams savākt līdzekļus.
— Vai būs jāsēžas pie jaudīgāka auto stūres?
— Vispirms tas nozīmē, ka no priekšpiedziņas auto es pārsēžos 4×4 pilnpiedziņas auto, no 1,6 litru atmosfēras spiediena motora pāreju uz 1,6 litru turbo dzinēju jeb 180 ZS jaudu nomaina vairāk nekā 300 ZS, tas nozīmē, ka paātrinājums, tāpat kā auto citas tehniskās īpašības, ir divas reizes lielāks.
— Johaidī! Vai esi tam gatavs?
— Grūti pateikt, jo ar U-28 tipa tehniku līdz šim esmu nobraucis tikai dažus desmitus kilometru. No tēva karjeras vēl ir saglabājies Subaru Impreza 4×4 sacensību auto, ar kuru es regulāri izbraucu, lai pamācītos braukt ar pilnpiedziņas auto. Tā ka tas man nebūs nekas pilnīgi jauns.
— Zinot, ka tavs vectēvs pilsētas piena kombināta sastāvā 1965. gadā organizēja pirmo Liepājas ralliju un tavs tēvs var lepoties ar garu rallija braucēja karjeru, laikam jau citas izvēles tev nemaz nebija, kā iet viņu pēdās?
— Jā, mans tēvs pārmantoja no vectēva gan rallija organizēšanas, gan braukšanas tradīciju turpināšanu. Tagad ir pienākusi mana kārta… Man liekas, tas mums vienkārši ir ģimenes DNS kodā ierakstīts, ka jābrauc.
— Tad jau uz braukšanu ne brīdi neesi bijis skubināms?
— Mana braucēja karjera sākās dabiski. Nekad nav bijusi doma, ka negribētu braukt. Braukšana — tas likās normāli: visu bērnību devos tēvam līdzi uz sacensībām un man arī gribējās startēt.
— Kuldīgas novada domes priekšsēdētājas Ingas Bērziņas dēls Kristaps Bērziņš ir Latvijas čempions maratonā, Liepājas domes priekšsēdētāja Ulda Seska dēls — Latvijas čempions rallijā. Tā ir kāda likumsakarība? Abi mēri no Kurzemes!
— Pēdējā laikā no Kurzemes, īpaši no Liepājas, nāk daudz talantīgu sportistu — Kristaps Porziņģis, Pauls Jonass, Anastasija Sevastova. Nezinu, kāda tam ir likumsakarība, bet kaut kas šeit ir!
— Daudziem ir priekšstats — politiķi, viņi jau neko nedara…
— Kā dēls varu paraksturot: kad tēvs bija politikas karjeras visaktīvākajā gaitā, viņš mani agri no rīta aizveda uz skolu, jo tas bija pa ceļam uz darbu, bet vakarā viņu satiku pulksten deviņos. Viņa darbs nekad neapstājas — tas rit 24 stundas diennaktī un pienākumu ir vairāk nekā dienā stundu. Daudzi skolas uzvedumi, pirmie septembri un citi tamlīdzīgi pasākumi aizritēja bez tēva klātbūtnes, jo viņš vienkārši nevarēja visur paspēt būt klāt, bet tajā pašā laikā viņš kā tēvs man iedeva maksimumu, ko, manuprāt, vecāki vispār var bērnam iedot.
— Tavs tēvs ir harismātiska personība, zinot, kādus pienākumus viņam jau daudzu gadu garumā uzticējuši liepājnieki. Kas ir tā treknākā ceļamaize, ko viņš tev ir iedevis?
— Tēvs man ir iemācījis, kādam jābūt cilvēkam — kurš prot strādāt un darīt visu, lai izdzīvotu. Viņš ir izpildījis tēva pienākumus labāk, nekā var domāt un izdarīt.
— Vai esi nodarbojies arī ar citiem sporta veidiem?
— Kā jau īsts bērns un jaunietis, pamēģināju hokeju, futbolu, basketbolu, florbolu — visus sporta veidus, kurus var pamēģināt.
— Spēlēji arī kādā čempionātā?
— Augstākais — basketbolu Kurzemes jauniešu čempionātā. Visam, ko esmu darījis, esmu nopietni pievērsies. Man nepatīk kaut ko darīt nenopietni, jo, ja kas ir darāms, tas ir jāizdara par visiem 100 procentiem.
— Leģendārais rallija komentētājs Julians Porters šosezon publiski izteicās: “Mārtiņš Sesks — kas viņš par puisi! Desmit gadu laikā viņš kļūs par pasaules čempionu WRC!” Stāstīji, ka, pašam to dzirdot, nevarēji tovakar aizmigt, bet vai rallijs ir tik sarežģīts sporta veids, ka nepieciešama vesela dekāde, lai ar tādu pieredzes bagāžu kļūtu par pasaules čempionu?
— Noteikti. Ceļš līdz šādai virsotnei ir ārkārtīgi garš, tas virzās uz augšu pa mazām, pakāpeniskām trepītēm. Tas, ka esmu Eiropas junioru čempions, nenozīmē, ka nākamajā sezonā man kāds tagad ir gatavs piedāvāt vietu WRC rūpnīcas komandā. Pasaules čempionātā ir 12 posmi, katrs norisinās citā valstī — katrā posmā ir sava specifika. Lai sacenstos ar citiem braucējiem, kuri tur startē 5. un 6. reizi, ir uzkrājuši pieredzi par katra konkrētā rallija specifiku, — nav iespējams uzreiz ar viņiem konkurēt. Tāpēc ir jāpaiet sezonām un gadiem, lai mēs, aizbraucot uz jebkurām sacensībām, spētu būt ātrākie. Eiropas čempionātā veiksmīgi sanāca tā, ka mēs visi tur bijām jauni braucēji — kopvērtējuma TOP6piloti visi bija Eiropas U-27 čempionāta debitanti. Tas padarīja čempionātu interesantu. Ja būtu kāds talantīgs braucējs, kurš startētu otro sezonu, ar viņu būtu grūti konkurēt, jo viņš būtu apguvis konkrētā posma specifiku.
— Skaidrs — šī atbilde ieskicē, kādēļ rallijā ir noteikti tik augsti vecuma griesti junioru vecumam — līdz 27 un 28 gadiem. Iznāk, ka karaliskajās Formula 1 (F-1) meistarsacīkstēs par čempionu kļūt ir krietni vieglāk.
— 18 vai 19 gadu vecumā neviens vēl nav kļuvis par F-1čempionu.
— Bet tavs kartinga treniņa biedrs Verstapens 18 gadu vecumā ir uzvarējis F-1 posmā, lai gan jaunākie F-1 čempioni ir piecus gadus vecāki par viņu.
— Pasaules rallija čempionātā ir atsevišķi gados jaunāki braucēji, kuriem ir 24 vai 25 gadi, bet viņi, lai gan ir tuvu tam, vēl nav uzvarējuši nevienā no posmiem. Jaunākais pasaules čempions WRCir Kolins Makrejs, kuram pasaules čempiona titulu izdevās izcīnīt 27 gadu vecumā. Tātad tikai aptuveni šajā vecumā var kļūt par pasaules čempionu.
— 19 gadi — tas laikam ir liels vecums tikai mākslas vingrošanā…
— Rallijā tas ir agrīns vecums — lielākā daļa Eiropas rallija pilotu šajā vecumā tikai sāk braukt, jo vadītāja apliecību var iegūt no 18 gadu vecuma, tādēļ starptautiskās rallija sacensībās var startēt tikai tad, ja esi pilngadīgs, kad ir iegūta B kategorijas auto vadītāja apliecība. Latvija ir īpaša zeme rallijam, jo pie mums ar dažādām atļaujām var startēt no 14 gadu vecuma, tādēļ Latvijā trenējas un startē tādi braucēji kā Olivers Solbergs vai Kalli Rovanperu, kurš tagad ir tuvu līguma noslēgšanai ar kādu no WRC rūpnīcas komandām. Tādēļ pirms šīs sezonas mums bija grūti pārliecināt Opel Motorsportkomandu. Viņiem tā sākumā bija mīkla — viņam tikko ir palikuši tikai 18 gadi, kā viņš var būt gatavs kaut kur startēt?
— Vai tu esi domājis, cik tev vēl ilgs ceļš ejams līdz šādām virsotnēm?
— Jā, protams. Tas ir dzīves maratons, aicinājums un darbs.
— Tiesa, tas laikam nav tik grūti kā profesionālajos komandu sporta veidos, kad bieži vien jātrenējas divreiz dienā un gada lielākā daļa jāpavada projām no mājām.
— Nav jau tā, ka mēs tikai aizlidojam uz sacensībām. Eiropas čempionātā ir seši posmi. Katram posmam gatavošanās sākas pusotru nedēļu pirms sacensībām, pats rallijs aizņem vismaz vienu nedēļu — tātad viens rallijs aizņem trīs nedēļas un Eiropas čempionāts — kopumā pusgadu. Tāpat vēl startējām gan nacionālajos čempionātos, gan pasaules čempionāta posmā Vācijā. Tas paņem daudz laika, ir daudz pārlidojumu — nav vienkārši.
— Paraksturo tikko pieminētā Solberga jaunākā braukšanas iemaņas? Viņam tikko palika 17 gadi. Vai ir jūtams tas, ka viņa tēvs ir pasaules čempions WRCun divkārtējs pasaules čempions rallijkrosā?
— Viņš ir ātrs braucējs, kurš strauji progresē, bet viņam ir jāstrādā pie spējas koncentrēt ātrumu visu sacensību garumā, īpaši garajos ātrumposmos. Līdzīgi bija arī man viņa vecumā. Solbergam apkārt ir vislabākie speciālisti, kuri viņam palīdz, un var just, ka viņš uz mērķi iegūt pasaules čempiona titulu strādā ar pilnu atdevi.
— Vai tava nākotnes profesija ir rallija pilots?
— Tā var teikt jau kopš šī gada — braukšanu autorūpnīcas komandā var uzskatīt par darbu.
— Vai tu saņem par to algu?
— Nē, šajā līmenī par braukšanu vēl nemaksā, bet autosportists tiek nodrošināts ar pilnu tehnisko nodrošinājumu un atbalstu. Es esmu priecīgs, ka viņi man noticēja pirms šīs sezonas.
— Tātad pusgadu tev ne par ko nebija jādomā — tikai jāgāž?
— Mēs pie komandas gājām kopā ar saviem sponsoriem un savu finansiālo pienesumu Opel Motorsportkomandai. Sezonas gaitā — visa uzmanība tikai un vienīgi braukšanai.
— Cik lielā mērā automobiļa tehniskā sagatavošana ir tavā ziņā?
— Iebraucot servisa parkā, automobiļa sagatavošana vairs nav mans jautājums — tā ir visas komandas atbildība. Piemēram, Liepājas rallijā, kad sākās problēmas ar ātrumkārbu, mehāniķi to nomainīja 17 minūšu laikā, parastā komandā tas prasa stundu. Vienīgais, kas ir jāzina brīžos, kad atrodamies pārbraucienā starp ātrumposmiem, — kā rīkoties, ja pārbrauciena laikā kas atgadās ar auto.
— Ko iesaki citiem jaunajiem autosportistiem?
— Nebaidīties. Ja tevi nelaiž iekšā pa durvīm, iekāp pa logu. Neviens pie tevis neies un neko nepiedāvās. Ja tu nejautāsi, tev neatbildēs.
— Kādu secinājumu var izdarīt par aizvadīto sezonu?
— Visa šī sezona ir bijusi kā tāda dzīvošana sapnī, kad piepildās viss, par ko iepriekšējos gados tiek domāts un uz ko tiek strādāts. Varēju izdzīvot to, kam biju gatavojies jau no karjeras sākuma.
Sapņi piepildās tikai pašiem trakākajiem sapņotājiem. Gāzi grīdā!
Mārtiņš Sesks
Autosportists, students
Dzimis: 1999. gadā 18. septembrī Rīgā
Augums, svars: 184 cm, 70 kg
Izglītība: Liepājas Katoļu pamatskola, Liepājas Valsts 1. ģimnāzija, studē Rīgas Biznesa augstskolā
Pirmais treneris: Andris Kārkliņš
Ikdienā pārvietojas ar: Opel Astra+(1.6 turbo, 200 ZS)
Lielākie sasniegumi: ERC Junior U-27, ERC3klases čempionu tituli, trīskārtējs Latvijas čempions
Citi sporta veidi: teniss un peldēšana
Filma: Netflixoriģinālseriāls Narcos
