Tūkstošiem nianšu, lai stūrētu pareizi
Treneris autosportā
– visai mītisks tēls bez vispārzināma amata apraksta, tajā pašā laikā ar
neskaitāmām niansēm un viltībām prātā. Latvijā nav daudz speciālistu, kurus var
raksturot ar vārdiem autosporta treneris.
Turklāt sporta veidā brīvās Latvijas autosporta tradīcijas šo elementu
sportista karjerā bieži atstāja neievērotu.
Jāatgūst iekavētais
Latvijā autosports ir individuāls sporta veids, kurā katrs sportists
sacīkstēm gatavojas, kā ienāk prātā, tā, kā pašam liekas, varētu būt pareizi.
Informācija tiek saņemta no tā, ko pats redzi konkurentu cīņās, ko pasaka
esošie un bijušie braucēji. Latvijas autosportā lielā mērā tā bija tehnikas
cīņa – visi zināja, ka uzvarēs tas, kuram būs labāka ātrumkārba, pēc iespējas
labākā stendā noregulēts motors, pie labākiem speciālistiem izveidota mašīnas
piekare un citi tehnikas elementi. Cik ziemā uz ledus pats iemācījās, tik labi
arī brauca.
Sportistiem arī mēdz pārmest, ka viņi dažkārt īpaši nealkst trenēties –
katra iepriekšējā sacīkste ir treniņš nākamajai. Pēc teorijas tas ir pilnīgi
nepareizi, taču autosports, lai kādā līmenī sportists startētu, Latvijā ir
amatieru, tautas sports. Ar retiem izņēmumiem, jo šur un tur trenēšanas process
norisinās. Vēl kāda nianse: valstī pilnībā ir nomainījušās sportistu paaudzes
un dēlus skolo tēvi, kuriem sporta gaitas ir aiz muguras. Spilgtākās ģimenes –
Neikšāni, Caunes, Šimkus, Kārkliņi, Dambji, Štāli, Šlēgelmilhi… Šo sarakstu
varētu turpināt vēl ilgi. Lai gan tas ir trenera darbs, šajā gadījumā statuss
nav uztverams kā amats, profesija.
Tomēr pēdējos gados situācija mainās. Latviešiem parādās arvien
ambiciozāki mērķi, un ir skaidrs, ka pašmācības ceļā būs arvien grūtāk piekļūt
ne tikai starptautiskajai autosporta pasaulei, bet pat nacionālo čempionātu
līderpozīcijām. Arvien vairāk dzirdams un redzams, kā jaunie sportisti strādā
kopā ar pieredzējušajiem, bijušajiem sportistiem – beidzot svarīgā informācija
nonāk pie aktīvās autosporta paaudzes.
Treneris – nosacīts
jēdziens
Un tomēr iemesls, kāpēc Latvijas autosportisti līdz šim maz izmantojuši
treneru pakalpojumus, meklējams sporta specifikā. Džensonam Batonam pirmajā
formulā arī nav trenera – viņam ir viņa sacīkšu inženieris, galvenais
mehāniķis, stratēģu komanda, fiziskās sagatavošanas speciālists un citi
speciālisti. Nevienu no viņiem nevar nosaukt par treneri. Neapšaubāmi, kaut kad
kartinga laikos viņam tāds bija…
Laba šīs tēmas skaidrotāja ir Karlīne Štāla. Pirmkārt, viņa pavadījusi
daudzus gadus autosporta sākumskolā – kartingā -, kur viņai bija treneris.
Otrkārt, viņa no kartinga turpināja loģisko ceļu uz formulu tipa sacīkstēm,
startējot starptautiskā līmenī un gūstot panākumus. Šobrīd situācija viņai liek
autosportu baudīt skatītāju zonā, taču viņa sper pirmos soļus treneres lomā.
„Mans ilggadējais
treneris kartinga laikos bija Ēriks Gasparovičs, bet vēlāk daudzus padomus deva
padomju laiku formulu speciālists Indulis Rukuts," stāsta Karlīne. „Galvenās mācības vēl iegūtas kartingā –
trajektorijas trasēs, līkumu izbraukšana, bremzēšana, uzvedība startā,
apdzīšana un viss pārējais, ko kartingists dara trasē. Tas, ko autosportā
jāspēj iemācīt trenerim – prasme man kā sportistei paskaidrot mehāniķiem un
inženieriem, kā mašīna vai karts uzvedas trasē, vai tehnikai līkumos izslīd
priekšpuse vai – tieši otrādi – slīd aizmugure, un citas nianses. Jo
precīzāk es pratīšu paskaidrot savu problēmu, jo lielāka iespēja, ka tehniķi
zinās, kas jāregulē, kurā virzienā, cik daudz. Arī starptautiskajā autosportā
šī ideja nemainās – Beļģijas čempionātā man palīdzēja Kriss Dolbijs, kurš
izskaidroja trašu specifiku, analizēja manu braucienu datus un mašīnas
uzvedību. Izpētot šo informāciju, es varēju ziņot inženieriem, kas nav pareizi.
Šajā ziņā visuniversālākais bija Ēriks kartingā, jo viņš arī regulēja un
gatavoja tehniku. Savukārt fizisko sagatavotību man palīdzēja pilnveidot
Vitālijs Umbraško."
Štāla debitē kā
trenere
Karlīne stāsta, ka šobrīd Biķerniekos pati palīdz trenēties turīgiem
braucējiem no Krievijas. Līdz ar to viņa zina, kas jādara braukšanas trenerim,
lai apmācāmais varētu braukt ātri, taču nesasist mašīnu. „Strādājam salonautomašīnā, tāpēc man ir iespēja
sēdēt sportistam blakus, vērot un uzreiz izskaidrot viņa kļūdas. Viss sākas ar
trajektoriju rādīšanu, lai sportists spētu izprast ideālo līniju, pa kuru šī
trase ir izbraucama optimālā ātrumā. Tad mācāmies līkumu pārnesumus – kurā
ātrumā jāslēdz attiecīgajā brīdī, ar kādu pārnesumu visātrāk var izbraukt
konkrēto trases posmu. Tad, kad šie pamati ir iemācīti un apgūti, riņķojam pa
trasi un cenšamies kāpināt tempu. Sākumā zūd daudzas sekundes, tad dažas, tad
sāk zust desmitdaļas un kāda brīdī sportists ir sasniedzis tādu robežu, kurai
viņš tiks pāri, jau atklājot specifiskas nianses, pieslīpējot savu braukšanas
prasmi. Strādājam ar teoriju ārpus trases, skaidroju pagriezienus. Izvēlos savu
braukšanas domu pasniegt sportistam tā, kā man pašai tas tika stāstīts, tā kā
es šīs nianses pati vislabāk sapratu."
Rallija speciālists
strādā ar jaunajiem
Vēl viena spilgta personība (taču ne vienīgā) Latvijas autosporta jauno
talantu attīstīšanā ir Uldis Gauja. Pēdējos gados viņš strādājis ar vairākiem
sportistiem, veicinājis arī Jāņa Kārkliņa progresu, no kartinga pārsēžoties
salonautomašīnās, bet šobrīd uzsākts daudzsološs darbs ar pērno Ziemeļeiropas
kroskartu čempionu Ralfu Sirmaci. Ralfs kopš ziemas strauji tuvojas
salonautomašīnām un vietējai rallija pasaulei. Starp citu, vēl kāda nianse, ar
kuru var gadīties saskarties daudziem pusaudžu vecuma autosportistu tēviem,
kuri nav bijuši sportisti. Sirmacis vecākais sūrojas, ka pienāk brīdis, kad
jaunietis apzinās, ka savos nedaudzajos gados par sacīkstēm, mašīnu uzvedību un
braukšanas niansēm zina daudz vairāk nekā tēvs. Šajā brīdī sākas problēmas un neklausīšana.
Taču, noliekot sportistam blakus tādu speciālistu kā Uldis, censonis kļūst
kluss un paklausīgs (ja sportistam ir ambīcijas un vēlme kaut ko iemācīties).
Tajā pašā laikā Uldis Gauja nedaudz apmulsa pēc jautājuma: „Ko dara autosporta treneris?"
„Ir tūkstošiem
nianšu, ko es varu nodot gan tikko sākušam jaunam autosportistam, gan jau
gadiem ilgi trasēs esošam braucējam, taču īsas definīcijas nav. Ar bērniem
sākam kartinga skolu. Vienalga, kāds ir sportista (viņa vecāku) mērķis
autosportā – šoseja, rallijs, kross – kartingam ir jābūt, tas ir pamats.
Kartinga trasē iemācāmies pašus braukšanas principus, trajektorijas, kā tās
veidojas un kas tās nosaka. Un ļoti svarīgs ir psiholoģiskais jautājums. Šajā
ziņā varu teikt, ka gan bērnu, gan jauniešu, gan ļoti pieredzējušu braucēju
pulkā psiholoģija ir problēma. Iespējams, sportists ir talantīgs, prot ātri
izbraukt trasi vai ceļa posmu, taču viņš to nespēj sacensību režīmā, jo tad
viņam aizkrīt klapīte un viņš netiek
galā ne ar sevi, ne ar savu mašīnu. Tā nav tikai jaunu braucēju problēma!"
Pieredze labo
kļūdas pirms to pieļaušanas
Gauja ir speciālists rallija veida sacīkstēs, tāpēc viņš spēj strādāt ne
tikai ar pilotu, bet arī ar stūrmani. „Viena lieta ir
mežonīgā ātrumā nesties pa ceļu. Pavisam cita – to darīt pēc pareizi
izveidotas, izprastas un pareizi nolasītas stenogrammas. Vēl viena autosporta
problēma – sportisti ir gatavi gāzt,
taču pilots ar stūrmani netiek viens ar otru galā, viens otru nesaprot. Līdz ar
to pilots netic tam, ko stūrmanis viņam ir ziņojis, tāpēc instinktīvi šur un
tur atlaiž gāzi, ko ļoti labi var redzēt rezultātu sarakstā. Jau stenogrammu
rakstot, jāņem vērā daudzas nianses, bet sacensību laikā jāprot to arī pareizi
nolasīt."
Katrs nobraukts kilometrs sacensību režīmā ir skola, no kuras sportists
var izdarīt secinājumus. Rallijā mašīnas salonā atrodas divi dalībnieki –
pilots un stūrmanis. Uldis dažkārt ir sēdies blakus tam pašam Jānim Kārkliņam,
un abi ir aizvadījuši veiksmīgas un arī mazāk veiksmīgas sacīkstes. Vai var
mācīties arī sacensībās? „Protams, ir
neiespējami nodot informāciju par kļūdu iepriekšējā līkumā, jo tūlīt esam
nokļuvuši nākamajā, tāpēc sīku analīzi sacensību laikā veikt nevar. Taču kļūdu
var pamanīt, pirms tā izdarīta, tāpēc pieredzējis stūrmanis zinās, kad jāuzbļauj
par mašīnas piesēdināšanu,
trajektorijas maiņu vai citām lietām."
Jauni un veci
piemēri
Starp citu, viens no apbrīnas vērtiem jauna pilota un pieredzējuša
stūrmaņa sadarbības produktiem ir
pērnā gada Latvijas autorallija čempiontituls N3 klasē. Uzvaru guva Uldis Briedis un Monvīds Austrums, kas bija
pamatīgs šoks, jo Uldim tā bija pirmā sezona lielajā rallijā, bet iepriekšējā
pieredze arī nebija sevišķi milzīga, lai gan rallijsprinta un minirallija
trases tika izvagotas regulāri.
Vēl viens piemērs – Ģirts Krūzmanis, kurš pirms dažiem gadiem atvadījās
no autošosejas kā dalībnieks, taču vēlāk daudz paveica, savas komandas rindās
izaudzinot nu jau titulētus šosejas braucējus Egonu Lapiņu, Juri Sprūdi un
citus. Taču tie ir tikai piemēri, ir vairākas spēcīgas un pat leģendāras
personības, kas neliedz padomu jauniem sportistiem. Nāk prātā, piemēram, Hugo
Jurševskis, kurš padomju laikos Kandavas kartinga trasē iemācīja pareizi braukt
veselai padomju autosporta elitei.
Tas nozīmē, ka autosportā ir grūti definēt trenera funkcijas, tomēr
nevienam sportistam nav nākusi par ļaunu sadarbība ar cilvēku, kurš ar ķiveri
galvā ir veicis neskaitāmus tūkstošus kilometru.
Viesturs SAUKĀNS
FOTO
1. tr-slega
Izauga līdz
pasaulei. Haralds Šlēgelmilhs visu autosportista karjeras sākuma periodu cīnījās
ar tēva Vladislava metodēm, kurš bija gan treneris, gan menedžeris, gan
psihologs. Secinājums: šādā veidā var nokļūt pat līdz F-1 durvīm
Foto: no personīgā arhīva
2. tr-Neiksans-Utans
Ar pieredzējušu
blakussēdētāju. Kad Anda Neikšāna autorallija karjera sāka uzņemt nopietnus
apgriezienus, stūrmaņa krēslā sēdās pieredzējušais speciālists Edgars Utāns.
Ģimene viņam uzticējās, jo Edgars savulaik bija stūrmanis arī brāļu Anda un
Māra Neikšānu tēvam Pēterim
LMT Rallija
komandas foto
3. tr-Stala
Kurš no viņiem ir
treneris?! Formulu braucējiem – šajā gadījumā Karlīnei Štālai – boksu garāžā
speciālistu netrūkst. Tomēr tie, kurus sportiste sauc par treneriem, tobrīd
atrodas Latvijā un nodarbojas ar savām lietām
Foto: no personīgā arhīva
4. tr-Egle
Arī čempioni mācās. Savulaik uzvarējis
autokrosa čempionātā, Aivis Egle izcīnīja pirmos titulus ar Juri Vilmani – abi
rallija ienāca kā baltas lapas un kopīgi mācījās. Tomēr, arī jau titulēts
pilots būdams, Aivis atrada pieredzējušu stūrmani Normundu Aizkalnu, jo
braukšanā bija, ko uzlabot. Šogad Egle jau ar citu kolēģi ir neuzvarams!
Foto: Zigismunds Zālmanis, Niko
