Sporta skolas ierindniece
Viņa izaudzinājusi paralimpiešus, kas Latvijai atveduši
medaļas gan no Atēnu, gan Pekinas spēlēm un labojuši pasaules rekordus. Viņa
māca Jelgavas jaunajiem vieglatlētiem mērķtiecību un gaida labas ziņas no
Eiropas jaunatnes olimpiādes Tamperē.
Kad ierodos vecā, sabrukušā Jelgavas stadionā ar
nodrupušām tribīnēm un nelietojamiem skrejceliņiem, kas izlikti ar laika zoba
sašķiebtiem gumijas kvadrātiem, Jelgavas sporta skolas trenere Maija Ukstiņa
uzrauga paralimpisko spēļu dalībnieces savas audzēknes Ingrīdas Priedes
darbu ar lodi. Priecīgajam rokasspiedienam seko izbrīns: „Ko tad braucāt pie manis – esmu vienkārša ierindas trenere!"
Lielie bērni
Vai tad, kad savējiem jādod norādījumi paralimpiskajās
spēlēs un citos starptautiskos mačos, vai arī tad Ukstiņai liekas, ka viņa ir
ierindas trenere? „Jā, nejūtos īpaša," smaidot aši attrauc Maija. „Tie ir mani audzēkņi, un man nav laika justies kaut kādai svarīgai personai,
jo visa uzmanība tiek pievērsta viņiem."
Kopš 1997. gada Maija Ukstiņa trenē ne tikai Jelgavas
sporta skolas jaunos vieglatlētus, bet arī grupu, kas izveidota bērniem un
jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Viņas audzēkņi pasaules un Eiropas mačos bieži
vien iekļūst pirmajā sešniekā. Ingrīda Priede izcīnījusi vairākas zelta medaļas
starptautiskajās sacensībās invalīdiem, bet 2002. gadā viņa kļuva par pasaules
čempioni diska mešanā, sasniedzot pasaules rekordu.
Ingrīda Priede, Ivita Strode, Aivars Sidorovs, Maija
Emulova-Kirica un Edgars Bergs, kurš Pekinas paralimpiskajās spēlēs izcīnīja
sudraba medaļu lodes grūšanā un 5. vietu diska mešanā, – visi viņi ir
Maijas Ukstiņas „bērni", kuriem smaidošā trenerīte palīdzējusi tikt pie
daudzām medaļām.
Pēc rakstura izdzīvotāji
Vai ar sportistiem invalīdiem ir jāstrādā citādi? „Viņiem ir lielāka atbildības izjūta, viņi ir mērķtiecīgāki, pēc rakstura –
izdzīvotāji," savus īpašos jauniešus raksturo Maija Ukstiņa. „Ingrīda Pekinā zaudēja cīņu par bronzas medaļu. Viņa nerunāja trīs dienas
un arī raudāja. Kāpēc zaudēja? Tajā mirklī nenovērtēja apstākļus. Es biju 30
metru attālumā, mēģināju dot norādījumus ar žestiem, bet situācijā, kad aiz
muguras auro miljons ķīniešu, mani žesti nesasniedza Ingrīdu. Varbūt nebija
lemts? Tajā pašā laikā Edgars Bergs izdarīja vairāk, nekā es cerēju, izcīnot
sudraba medaļu lodes grūšanā un piekto vietu diska mešanā. Lodē viņš tikai
sestajā mēģinājumā izrāvās, un rezultāts bija vienkārši satriecošs! Tajā mirklī
tiešām vairāk neko nevarēja gribēt."
Jelgavas sporta skolas sportisti ar īpašām vajadzībām
līdz pat 35 gadu vecumam skaitās jaunieši. Ingrīdai Priedei ir cerebrālā trieka
kopš dzimšanas, ko viņas kustībās nemaz nevar pamanīt. Trenējoties kopš
divpadsmit gadu vecuma, jau 15 gadus pie Maijas Ukstiņas, Ingrīda stingri
apgalvo, ka nekad nemainītu treneri. „Trenere
ir forša, izpalīdzīga, saprotoša, sarāj tad, kad to tiešām vajag," Ukstiņu
raksturo Ingrīda Priede. „Viss ir sasniegts kopīgiem spēkiem, trenere ar savu
gribasspēku mani piespiež strādāt, un es ar savu gribasspēku strādāju. Ir bijuši
arī brīži, kad viss jau līdz kaklam un neizdodas, – tad gan man ir dusmas un es
speru visu pa gaisu. Bet trenere nomierina un saka: „Dari tālāk!" Un viss! Gadās, ka sacensībās neizdodas, kā iecerēts, un es
sāku bimbot, bet trenere mierina: „Viss ir
pagājis, sākam strādāt nākamajām sacensībām." Maija Ukstiņa piebilst, ka
pagātni jāprot nolikt malā, jo nākotnē ir jauni starti un seko darbs.
„Katram no mums gribas tikai labo, bet, ja tev visu laiku
pilina uz galvas, ka tu esi slikta, tad beigu beigās jākļūst sliktam, jo sākas
mazvērtības komplekss. To nedrīkst pieļaut!" turpina trenere. „Protams, es varu žēloties tāpat, kā daudzviet žēlojas Latvijas vieglatlētu
treneri. Ne mums ir stadions, ne halle un vecais stadions vairs pat pēc
stadiona neizskatās. Gaidām, kad pabeigs jauno, un strādājam ar cerību,
izmantojot to, kas pieejams. Vasarā, taupot līdzekļus, trenažieru zāle
nestrādā?! Cilājam hanteles mājās!"
Sportā caur agronomiju
Maija Ukstiņa sevi dēvē par kara bērnu. Pirmā interese
par sportu radusies, pateicoties Jelgavas 2. septiņgadīgās skolas sporta
skolotājam Rolandam Čuhalovam, kurš vēl tagad krietnā vecumā strādājot
bērnudārzā. „Viņš pats bija kolosāls vieglatlēts," atceras Ukstiņa.
„Pēc kara mācījos Jelgavas Valsts ģimnāzijā, un reiz, kad
9. klasē mums bija basketbola spēle ar Saulaines sovhoztehnikumu, bija
atbraucis viņu sporta skolotājs, vēlākais Rīgas Sporta pils direktors Jevgēņijs
Brants. Todien viņš mani uzrunāja: „Meitene, tu varētu nākt pie mums uz tehnikumu apgūt specialitāti un ļoti
labi sportot." Tā es devos mācīties uz Saulaini, kur tiku pie agronoma
izglītības. Tehnikumā spēlēju basketbolu, volejbolu un piedalījos
vieglatlētikas sacensībās – nebiju izcila, bet daudzpusīga meitene. Tur
pedagogi pamanīja, ka man patīk pamācīt citus. Sāku strādāt skolā un neklātienē
pabeidzu Fiziskās kultūras institūtu vieglatlētikas specialitātē. Mūsu kursa
audzinātājs bija Imants Liepiņš."
Draugs, asistents, treneris…
Sporta skolā Maija Ukstiņa strādā arī ar divām
vieglatlētu bērnu grupām. Krīzes laiks liek strādājošajiem pensionāriem izdarīt
smagu izvēli – Jelgavas sporta skolā ar vieglatlētiem strādā divi pensionāri un
viena skolotāja paralēli savam darbam skolā. „Ja mēs
pensionāri aizejam, tad mūsu sporta skolā vieglatlētikas vairs nav," ir pārliecināta
Maija Ukstiņa. „Paskatieties stadionos – vieglatlētus Latvijā lielākoties
trenē pensionāri! Šogad ir vēl viena bēda, vairs nav jelgavnieku vieglatlētiem
nometnes, jo vecāki nespēj savam bērnam par nometni samaksāt. Man vajadzētu
varbūt aiziet no darba, jo pensija tiek samazināta, bet nevaru atlūgumu
uzrakstīt – tas ir pret manu sirdsapziņu. Nevaru pamest tik labus audzēkņus,
tāpēc strādāšu, naudas ziņā būdama zaudētāja. Un mani bērni Latvijas Jaunatnes
olimpiādē izcīnīja labas vietas!"
Viens no labākajiem Maijas Ukstiņas audzēkņiem ir Ritvars
Dombrovskis. „Kad viņš kļuva par republikas čempionu, palaidu viņu uz
Murjāņiem. Ritvars ir Latvijas čempions divās disciplīnās – 2000 m šķēršļu
skrējienā un 1500 m skrējienā, tagad viņš piedalās Eiropas Jaunatnes olimpiādē
Tamperē."
„Ja neesmu iedomājies, ka pēc pieciem gadiem būšu Latvijas
čempions, tad tas arī nav sasniedzams," šādu domāšanu topošajos sportistos
cenšas veidot Ukstiņa. „Treniņā kaut tikai nedaudz pabumbulējot, rezultātu nebūs.
Trenējoties sportistam ir jābūt kā trenera kolēģim, kurš nāk un saka – man
tā nesanāk, man gribētos citādi, bet kā man vajadzētu darīt, lai man tas
sanāktu."
Ukstiņai ir savs viedoklis, kā būtu jāaudzina jaunie
treneri. Viņa uzskata, ka jaunajam pedagogam vajadzētu tāpat kā ārstam likt
pāris gadu pie trenera strādāt par asistentu un tikai pēc tam ļaut trenēt
patstāvīgi. „Akadēmija iedod zināšanas, bet neiemāca, kā tās izmantot.
Es pati savos jaunības gados aplauzos, saskaroties ar to, ka grāmatās
izlasītais dzīvē tomēr strādā citādi. Esmu bijusi Maskavā treneru kursos, – tā
teorija man daudz mācīta, bet īstenībā, tikai izmantojot savu pieredzi,
iemācās, kā vajag trenēt."
Sava siena kaudze
Maija Ukstiņa pieradusi pie dzīvesveida, kas prasa
vakarus, brīvdienas, darbu bez atvaļinājuma. Tostarp piecus dēlus
izaudzinājusi. „Audzināju sporta zālē. Kad viņi bija mazi, braucām uz
nometnēm. Tādā līmenī, kā es gribētu, mani dēli nesporto, bet visi ir sportiski,
spēlē gan basketbolu, gan futbolu. Viņi ir vecumā no 34 līdz 45 gadiem, vairs
nav nekādi puisēni…" Tomēr kāpēc trenere saka – nevar atļauties atvaļinājumu?
Ukstiņa skaidro, ka vasarā vieglatlētiem ir sezona, bet septembrī jāskatās,
kādi nāk jaunie bērni. „Ja es mēnesi būšu atvaļinājumā, tas bērns var aiziet uz
citu sporta veidu." Vai trenerei nav vienalga, ka aiziet citur – kādi bērni ir,
tādus trenē? „Nē, absolūti nav! Es kā suns uz siena kaudzes sēžu uz
saviem audzēkņiem un viņus turu, jo zinu, ko es varu no viņiem panākt."
Vaļasprieki? Blakus sēdošā Ingrīda pasteidzas atbildēt
pirmā, norādot, ka trenere lasa grāmatas un ravē puķes. „Es varu lasīt dienu un nakti, kamēr acis aizkrīt," apstiprina Maija
Ukstiņa. Un, tā kā esmu agronome, man patīk strādāt savas mazās privātmājas
dārziņā. Man ir kolosāli mazbērni – divas peciņas, kurām ir trīs un trīsarpus
gadi, lielie – mazmeitai 17, mazdēlam 23 gadi. Vienu mazbērniņu es gaidu
septembrī. Turu plaukstas pret debesīm un gaidu, kad dieviņš vēl vienu cilvēciņu
tajās ieliks.
Es neielaižos tādā pesimismā un raudāšanā, ka grūtāki
laiki. Nē – es ne!" Tad trenere parāda uz zālīti aiz skrejceļa un saka: „Lūk, tur es tās negācijas nolieku, tādā attālumā, it kā tās mani neskartu. Biju
kara bērns un Jelgavā uz skolu esmu gājusi pa drupām, tātad man ir sliktie
laiki, ar kuriem salīdzināt, un pašlaik nemaz nav slikti. Man ir 68 gadi, bērnu
barā es jūtos kā 45 gadus veca. Kopā ar viņiem vēl uzspēlēju volejbolu un
basketbolu. Tomēr pienāks brīdis, kad būs jāaiziet. Ja šodien atnāktu divi
jauni cilvēki un teiktu, ka vēlas strādāt par vieglatlētikas treneriem, tad
viss – atdotu bērnus un ļautu strādāt. Savējiem esmu apsolījusi, ka vilkšu līdz
Londonai," cieti nosaka Maija Ukstiņa.
„Nē", to izdzirdējusi, iejaucas Ingrīda Priede. „Kad mēs gatavojāmies Pekinai, trenere teica: „Nu tad
līdz Pekinai, un viss!" Bet tagad jau runā par Londonu. Neticiet viņai – pēc
tam būs vēl nākamās olimpiskās spēles – ticiet man!"
Iveta DAINE
Maija
Ukstiņa
trenere
Dzimusi:
1941. gada 27. maijā
Izglītība: P.
Lejiņa Saulaines lauksaimniecības tehnikums (1960. g.), Latvijas Valsts fiziskās
kultūras institūts (1973. g.)
Darbavietas: Jelgavas
bērnu sporta skolas vieglatlētikas un invalīdu grupu trenere (kopš 1973. g.),
bijusi Izvaltas, Strenču, Ozolnieku un Jelgavas 3. vidusskolas fizkultūras
skolotāja
Sabiedriskie pienākumi: vieglatlētikas trenere
Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijā un Latvijas invalīdu sporta
un rehabilitācijas klubā Cerība.
Nometņu trenere Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu
sporta federācijā
Vaļasprieki: grāmatu lasīšana un darbs dārzā
Ģimenes stāvoklis: šķīrusies, pieci dēli
