Viens kurss dažādībai

Pirms nepilnām
trim nedēļām ārkārtas kongresā par Latvijas Zēģelētāju savienības prezidentu
tika ievēlēts uzņēmējs, divkārtējais olimpietis Ansis Dāle, kurš vēl pērn kļuva
par valsts čempionu klasē Formula Windsurfing. – Tātad tu zini,
kas jāmaina burāšanā? – Līdz šim 95
procenti burāšanā bijis masu sports un izlaide, sports – labi ja pieci
procenti. Gandrīz vai loģiski, ka pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas
olimpiskajā regatē nebijām pārstāvēti. Sportam burāšanas lauciņā jāatgūst
lielāka teritorija. Tam nepieciešams attiecīgs finansējums. Līdzekļus varam
iegūt no valsts budžeta, piesaistot privātos vai korporatīvos sponsorus, kā arī
izmantojot pašvaldību atbalstu. Jāapzina, kas īsti
ir mūsu biedri. Vai viss klubs ir tikai viena laipa un trīs laivas, vai arī tā
ir plašāka bāze, kurā varētu attīstīties vēl kaut kas cits, ne tikai
kreiserburāšana, kas pie mums ir tipisks hobija sports. – Loģiski būtu,
ka pēc sporta burāšanas cilvēks kāpj uz kādas lielākas jahtas, ar kuras
palīdzību viņš burāšanā var palikt visu mūžu. – Bet nekas neliedz
savam priekam sākt burāt, arī izlaižot šo aktīvā sporta periodu. Svarīgi ir
stiprināt kluba principu. Šajā ziņā visspēcīgākā ir Usma, Andrejosta
Rīgā vairāk darbojas tikai kā jahtu piestātne, vēl labs paraugs ir vindsērfinga
klubs 360 grādu, Priedaines jahtklubs Jūrmalā… Vēl daži klubi darbojas
pareizā virzienā. Tad blakus hobija burāšanai agrāk vai vēlāk sāks attīstīties
arī sports. Jau tagad
tālburātāji sūdzas, ka viņi sacensībām nevarot savākt pietiekami kvalitatīvas
komandas. Nav cilvēku, kas prot ar burām rīkoties. Ir tikai ļaudis, kas māk
vizināties. Arī to darīt ir labi. Šiem ļaudīm ir bērni, viņi arī grib burāt.
Varbūt pat vairāk nekā vecāki. Uz lielas jahtas mazam ķiparam īsti nav vietas,
ir jāpiedāvā citas iespējas.

Tāpēc sporta
burāšanā jābūt skaidrai klašu politikai. Pats sākums bērniem ir Optimist
klase, kurā tiek ielikti arī burāšanas taktikas pamati. Šī klase, protams,
Latvijā eksistē, dažos klubos pat ar normālu treniņprocesu. Kādā laivā jaunais
burātājs kāps tālāk, kad būs no Optimist kokpita izaudzis? Tas būs Cadet,
kas šovasar pie mums atdzimis, vai varbūt Laser līnijas jahtas? Jāsanāk
visām ieinteresētajām pusēm kopā un jāvienojas, kuru virzienu veicināt. Pasaulē
arvien populārākas kļūst dinamiskākas klases. Jāņem vērā arī tas, ar ko paši
jaunieši grib burāt. Latvijā populāri kļūst arī Top Cat katamarāni.
Galvenais neieciklēties pagātnē vai vienā noteiktā rāmī. Mums jāparāda virzība,
ceļš, pa kuru attīstīties.

– Jāmācās no
kaimiņiem – jaunā lietuviete Ģintare Volungevičūte pagājušajās spēlēs kļuva par
olimpisko vicečempioni Laser R klasē…

– Viņa augusi Žalgira
jahtklubā Kauņas jūrā. Esmu tur startējis PSRS čempionātā 1978. gadā. Biju
matrozis Normana Penkes Cadet ekipāžā. Tur jau tad bija spēcīgi
burātāji, Finn un 470 klasēs pat PSRS izlases kandidāti. Lai arī
pārmaiņu laikos jahtklubā tika izveidota firma, kas tirgoja sēnes un brūklenes,
šī bāze un tradīcijas netika aizlaistas postā. Pēc Barselonas spēlēm viņi gan
arī nogāja no olimpiskās skatuves, toties tagad atdzima olimpiskajā sudrabā.
Bijušie burātāji klubā izveidoja nelielu kreiserjahtu ražotni. Paši būvēja,
pelnīja naudu un arī turpināja burāt. Ģintare ir šīs firmas īpašnieka meita.

– Latvijā visiem
laikiem cauri savas tradīcijas sekmīgi iznesa vienīgi Usma…

– Jā. Bet šādai
vietai jābūt arī Rīgas tuvumā, kur potenciālo sportotgribētāju ir daudz vairāk.
Turklāt Rīgu ar tās ūdeņu bagātību var apskaust daudzas Eiropas pilsētas.

Atcerēsimies, ka
Ķīšezerā pretī nacionālajai sporta bāzei esošais līcis ir veidots mākslīgi, speciāli
burāšanai. To vēl pirms Pirmā pasaules kara izveidoja Rīgas jahtklubs, uzberot
ziemeļu molu, kurš joprojām ērti sargā no vēja līci, kurā gan tagad nav
nevienas jahtas.

– Ķīšezeram jau
tagad pat ar vējdēli vairs var piekļūt tikai divās šaurās vietās – no šī paša
līča bijušā dienvidu mola puses un no kluba 360 teritorijas…

– Tā ir vieta, kurā
daudzi sākuši burāt un ap kuru savulaik arī vindsērfings attīstījās, kur
noticis Eiropas čempionāts ledusburāšanā. Līdz 70. gadiem šajā līcī atradās
Republikas centrālais jahtklubs. Visām olimpiskajām klasēm tā joprojām ir
piemērota vieta. Jādomā, kā to atgūt burāšanai. Manuprāt, kompromiss ir
iespējams.

Patlaban ar
jaunatnes burāšanu švertjahtu klasēs Ķīšezerā nodarbojas tikai Lietišķo sporta
veidu centra nodaļā. Savukārt klubā 360 jauniešiem izveidota
vindsērfinga skola.

– Kur vēl
Latvijā ar jaunatni strādā?

– Ļoti nopietni
Priedaines jahtklubā, vēl Usmā… Iespējams, arī citur. Vēl pilnībā visu
burāšanas saimniecību neesmu apzinājis. Zinu, ka Liepājā klubs Rietumkrasts
sadarbībā ar pašvaldību sekmīgi attīsta jauniešu vindsērfingu. Starptautiskās
jauniešu klases Techno 293 ieviešana Latvijā ir aizbērusi bedri, kas
bija radusies aiz mūsu senioru mugurām.

– Vēl burāšanai
piemērota vieta galvaspilsētas tuvumā ir Rīgas HES ūdenskrātuve.

– Jā. Pats, pūšot
zināmiem vējiem, braucu tur trenēties. Bet, lai veidotu jahtklubu, kādam jānāk
ar šādu iniciatīvu.

– Pēc Londonas
spēlēm varbūt lietuvieši mūs apskaudīs?!

– Minimums būtu
vismaz viens dalībnieks. Ideāli – pārstāvniecība trijās klasēs – vindsērfingā,
Laser R un Laser vai kādā divnieka jahtā. Par personālijām es vēl
negribētu izteikties.

– Vai atkal tiks
mainīts olimpiskais vējdēlis?

– To starptautiskā
Burāšanas federācija (ISAF) izšķirs pēc divām nedēļām. Ar pašreizējo RS:X konkurē
jaunradīts Starboard Formula One Design vējdēlis bez šverta. Diemžēl 80
procenti braucienu lielajās regatēs notiek vējā, kura ātrums nepārsniedz 4 m/s
un kas šādai formulai nav piemēroti laika apstākļi.

– Arī burāšanā
aktuāls ir treneru deficīts…

– Ļoti aktuāls.
Visa pasaule iet uz priekšu, bet mēs pat rāpojam atpakaļ. Tā ir fundamentāla
problēma. Treneriem ir dažādas funkcijas. Vieni gādā, lai burāšanā ienāktu bērni,
jaunieši, bet, ejot pa piramīdu uz augšu, katrā posmā vajadzīgs cits
speciālists. Spices treneru mums nav. Šobrīd vienīgā iespēja – piesaistīt
ārzemju speciālistu.

Piemēram, ukraiņu
treneris Kovaļenko Austrālijai – burāšanas lielvalstij – šajā tūkstošgadē
nodrošinājis piecas vai pat sešas olimpiskās zelta medaļas.

– Tad mums
jāslēdz līgums ar kādreizējo rīdzinieku un Eiropas čempionu, tagad Austrālijas
pilsoni Edgaru Terjohinu!

– Var jau būt…
Tikai jārēķinās, ka tāda speciālista alga svārstās ap 500 dolāriem dienā! Bet
līdz tik kvalificētu treneru pakalpojumiem mums vēl ir jāaug.

– Mēs nemaz
nerunājam par kreiserburāšanas attīstību…

– Sporta burāšana
tai netraucē. Jo tā spēcīgāka, jo arī tālburātājiem radīsies jaunas iespējas.

Zēģelēšana nesastāv
tikai no no jahtām un burātājiem. Ir arī nepieciešami sacensību tiesneši,
apmērītāji… Mums kādreiz bija labas tradīcijas, daudzi Latvijas tiesneši
strādāja 1980. gada olimpiskajā regatē. Bet, piemēram, Latvijā lielākajām
vindsērfinga sacensībām Neilpryde Baltic Cup izcīņai mums jau nākas
galveno tiesnesi algot no ārzemēm. Šogad tas bija speciālists no Sicīlijas, kas
ar elegantu vieglumu tika galā ar visām problēmām itin sarežģītos
meteoroloģiskajos apstākļos, izslēdzot jebkādas intrigas.

Zēģelētāju savienībai
būs jāpalauza galva, kā veicināt savu kadru izaugsmi.

Ir arī
ledusburāšana, kuras entuziasti ar nepacietību gaida pirmās sala dienas, lai
sāktu sezonu uz visplānākā ledus. Burāšana ir daudzveidīga. Tajā katrs var
atrast sev vietu.

Dainis CAUNE

Joprojām aktīvs.
Vēl pērn Ansis Dāle kārtējo
reizi kļuva par Latvijas čempionu

Foto: Dainis Caune,
Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms,
Sports, Nikon