Brīdis un iespēja, kas jāizmanto
Saruna ar Latvijas Volejbola federācijas (LVF) prezidentu Ati Sausnīti notiek tikai dažas stundas pēc tam, kad viņš laimīgs sagaidījis mūsu pludmales volejbolistus Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu no Maskavas, kur mūsu pāris kļuva par Grand Slam posma uzvarētājiem. „Šī uzvara tāpat kā olimpiskā bronza mazai valstij ir kolosāls panākums. Tāpat kā nesenais Eiropas sudrabs. Pats biju klāt Klāgenfurtē un redzēju visu kortos un apkārt tiem. To rāda TV, par to raksta avīzes un internets.”
„Bīčā puiši demonstrē lielisku piemēru, tas rosina volejbola popularitāti, mudina trenēties un tiekties uz virsotnēm,” turpina LVF prezidents. „Šis brīdis ir jāizmanto, jo puiši devuši impulsu visai volejbola attīstībai daudzās skolās. Tālākais jau jādara citā līmenī — sporta skolās.”
— Un tur izskatās, ka problēmu netrūkst, sākot ar Murjāņiem, Rīgas Volejbola skolu, Daugavpils Volejbola skolu…
— Diemžēl. Murjāņiem šobrīd vajadzīgs jauns statuss kā sporta koledžai. Tad ir perspektīva. Tomēr tik un tā tur jāiegulda lieli līdzekļi, lai sakārtotu visu infrastruktūru, sākot ar apkuri un beidzot ar sporta bāzēm. Tur šobrīd nav nekā, tāpēc arī nav audzēkņu. Vecāki negrib laist savus bērnus uz tik nolaistu skolu. Tāpēc arī nav atdeves no Murjāņiem un nav arī no lielajām volejbola skolām — RVS, DVS. Un nevar teikt, ka treneriem tur bada maize — algas ap 560 latiem, un daudziem vēl ir dažādi papildu darbi un arī samaksa. Vajadzētu tikai strādāt ar atdevi, nevis iemest bumbu laukumā un aiz stūra pīpēt. Šādā veidā motivāciju audzēkņiem ieaudzināt grūti. Nerunājot par tehnikas pamatiem — augšējā, apakšējā piespēle, serve… Ir acīm redzams, ka vajadzīgi prasmīgi treneri, un LSPA ar šo pienākumu galā netiek.
Kā pilnīgi pretēju piemēru gribu minēt Lāses un Tio kausu izcīņas. Tur no valsts naudas nav ne miņas, toties ir lieliska organizācija un tikpat lieliska jauno volejbolistu atsaucība. Lāses kausā 13 gadu laikā komandu skaits izaudzis no 80 līdz 500. Tam izgājuši cauri visi mūsu labākie — brāļi Šmēdiņi, Samoilovs, Medenis, Celitāns, Petrovs.
— Ko tur var izdarīt Volejbola federācija?
— Šobrīd gandrīz neko. Daļu naudas sporta skolām dod valsts un pašvaldība. Pašvaldība vairāk nodrošina to saimniecisko darbību, bet valsts — treneru darba samaksu. Kad mēs redzam un aizrādām, ka viss nav kārtībā, atbilde ir īsa: „Ne jūs dodat naudu, ne jūs mūs regulēsiet!” Es nedaudz vulgarizēju, taču tā tas ir. Reizēm ne tik daudz naudā, cik organizatoriskajā struktūrā ir vaina. Sports ir Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā, tas ir tikai dažu ierēdņu kompetencē. Bet sports ir vesela nozare. Cik skatītāju ir tribīnēs Dinamo hokeja spēļu laikā! Cik mūsējo aizbrauca uz Igauniju, kad Latvijas U-20 basketbolisti spēlēja finālā! Un kādu prieka devu viņi sagādāja! Tāpat kā, piemēram, Gundars Celitāns, kas tika atzīts par labāko Itālijas čempionātā! Mazai valstij panākumu nav daudz un jāprot ar tiem īpaši lepoties.
— Pēc sporta skolām seko nākamais līmenis. Schenker līgā arī šajā sezonā būs četri Latvijas un seši Igaunijas klubi?
— Jā. Lietuviešiem interese ir, bet viņi nav vēl gatavi. Derētu vēl kāds viens vai divi mūsu klubi. Speram soli augstskolu virzienā. Tur ir potenciāls arī sieviešu volejbolam. Jebkurā gadījumā Schenker līga ir lielisks Latvijas un Igaunijas projekts, un tā rezultāti jau vairakkārt ir uzsvērti. Spēlētājiem tas ir atspēriena punkts jauniem izaicinājumiem. Visi mūsu izlases volejbolisti izgājuši cauri Schenker līgas skolai. Igaunijā tāpat. Arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas sieviešu klubiem ir apvienotais čempionāts (kopā ar Baltkrieviju). Diemžēl abos turnīros mūsu klubi pie uzvarām netiek. Šobrīd mums vairāk par četriem kvalitatīviem klubiem nesanāk. Trūkst gan naudas, gan arī meistarīgu spēlētāju.
— Kā vērtē ik pa brīdim uzvirmojošās runas par kaut ko līdzīgu Dinamo projektam arī volejbolā?
— Esmu šo variantu pārrunājis ar pazīstamo treneri Genādiju Paršinu, kas strādā Kazahstānā un turienes klubs nespēlē Superlīgā. Protams, ja kāds atnāktu, noliktu miljonu un teiktu — spēlējiet! —, piedāvājums būtu apspriešanas vērts. Arī tad nebūtu vienkārši, jo jānokomplektē sastāvs, ir tāli pārlidojumi un dārgi ceļa izdevumi. Šobrīd paši tik dārgu projektu pacelt nevaram. Turklāt Rīgā nemaz nav, kur spēlēt, — olimpiskais centrs par mazu, Arēna — par lielu un dārgu. Un tad vēl visam klāt, kā teica Paršins, treniņiem atliek lidostas un lidmašīnas. Utopiskas idejas nav tik aktīvi jāapspriež. Galu galā par Dinamo, lai arī netieši, tāpat visi piemaksājam.
— Nav halles, toties valdība atsevišķi, Rīga atsevišķi plāno jaunus stadionus, kaut gan, sametot kauliņus kopā, noteikti iznāktu kvalitatīvāks risinājums.
— Šaubu nav. Taču šobrīd galīgi nav sadarbības starp valdību un pašvaldībām, kuras vada tie, kas Saeimā ir opozīcijā. Absurds.
— Vīriešu izlasei tikai nedaudz pietrūka, lai iekļūtu Eiropas čempionāta finālturnīrā…
— Pavisam maz, un tagad vairs nav vērts matus skaldīt par to, kur punktu pietrūka. Vienalga, Jelgavā bija lieliski volejbola svētki. Savācās dažādu sīkumu kopums. Turklāt mēs jau redzam tikai rezultātu, bet negribam saprast, kā tas top.
Valsts atbalsts nacionālajām izlasēm ir pārāk niecīgs. Un te runa nav tikai par volejbolu. Tāpēc arī tika izveidota Sporta spēļu asociācija, lai kopīgi meklētu risinājumus. Jo sportisti popularizē valsti, palīdz tūrismam un citām jomām, ieguldot savu veselību. Bet, lai būtu vairāk uzvaru, šajā nozarē, es speciāli uzsveru — nozarē, arī jāiegulda nauda. Spēlētāji patiešām ir fanātiķi, jo izlasē nāk un spēlē par baltu velti. Tā ir valsts, ne federācijas vai tās prezidenta izlase, un valstij ir jāuzņemas lielāka atbildība, nevis jāsamazina atvieglojumi ziedotājiem. Nav taču loģikas sistēmā, ja pie mums, piemēram, Latvijas Futbola federācija nodokļus samaksā vairāk, nekā saņem dotācijās no valsts.
— Reizēm gadās kā Medenim pasaules kvalifikācijā Francijā — tur saasinātais savainojums bija iemesls līguma laušanai ar klubu. Sezona bija galā.
— Jā tas ir spilgts piemērs, ar ko sportisti reizēm riskē.
— Galvenais treneris Raimonds Vilde uzreiz uzņēmās atbildību par rezultātu un atteicās no amata. Ko tālāk?
— Tas bija uz karstām emocijām. Skaidrs, ka varbūt arī treneri ne visās epizodēs pieņēma pareizos lēmumus. Mainīt treneri mainīšanas pēc nav jēgas. Ārzemnieku vai Borisu Kolčinu atļauties nevaram. Turklāt pagaidām darbs ar izlasi ir — maksimums — trīs mēneši gadā. Tāpēc optimāls variants ir amatu savienošana klubā. Ar Vildi esmu runājis, tagad viņu sūtīsim skatīties Eiropas čempionātu Polijā. Lai gūst pieredzi, arī spēļu vadīšanā. Mēs pārāk maz lepojamies ar savējiem. Bez Kolčina ārzemēs strādā — un dara to labi — Uģis Krastiņš, Guntis Atars, Normunds Veinbergs. Mums volejbolā ir lieliskas tradīcijas, kas jāceļ gaismā. Radiotehniķis, Aurora, olimpiskie un pasaules čempioni.
— Atjaunota arī sieviešu izlase…
— Mēs spērām šo soli, lai meitenēm būtu stimuls. Valsts izlase tomēr ir īpaša komanda un arī tās forma ir īpaša. Taču tas nav viena gada jautājums. Šobrīd treneriem jādarbojas ar spēlētājām, kas trenējas dažas reizes nedēļā. Šis nav modelis, pēc kā tiecamies, jo tā turpināsim visiem zaudēt ar 0:3.
— Ir izteikts viedoklis, ka lielo izlašu treneriem vairāk jātur roka uz jaunatnes komandu pulsa?
— Arī te mēģinām atrast optimālo variantu. Par izlašu galvenajiem treneriem apstiprināti Schenker līgas treneri. Labākajiem jātrenē labākie. Taču jaunatnes līmenī laba materiāla ir ļoti maz, tas labi raksturo treneru veikumu un darba kvalitāti. Kad labākie no viņiem nonāk jaunatnes izlasēs, treneriem dažu mēnešu laikā jāsaliek komanda un jācenšas labot brāķi. Biežāk neizdodas.
— Kā vērtē divu volejbola novirzienu bīča un klasikas sadarbību un mijiedarbību?
— Kā labu. Gandrīz visi bīčisti ir izgājuši un turpina iziet klasiskā volejbola skolu. Tieši tajā ir ielikti pamati arī mūsu olimpiskajai bronzai. Jā, bīčam ir priekšrocība, jo komandā ir divi, nevis divpadsmit. Mazai valstij jo īpaši tas ir svarīgi. Taču tik un tā viss sākas klasikā. Tāpēc rūpēsimies, lai abi novirzieni attīstās harmoniski. Bet ik pa brīdim kādam nākas nedaudz ciest.
— Piemēram, ja Jānis Šmēdiņš šopavasar būtu klasikā, mēs droši vien iekļūtu Eiropas finālturnīrā. Taču tad mums nebūtu divu uzvaru Grand Slam un Eiropas sudraba bīčā…
— Tieši tā. Mums to resursu nav daudz, tāpēc ar viņiem jāapietas jo īpaši saudzīgi. Domstarpību ir daudz kur, un arī mums no tām neizmukt, taču — lai viss notiktu volejbola labā. Abi novirzieni saglabājuši šā sporta veida galveno specifiku — bezkontakta komandu spēle, kurā spēlē ar rokām un kājām, bet uzvar ar galvu. To nevar sākt piecos vai sešos gados. Tikai apmēram vienpadsmit, kad daudzi sporta veidi labākos jau noslaukuši.
— Kādus sasniegumus gribētu redzēt šajos četros prezidenta gados?
— Varētu jau teikt, ka pietiktu pat ar to, kas sasniegts, jo bīča pāris šobrīd ir pasaules reitinga līderi. Viņu potenciāls ir teicams, un ceru, ka olimpiskajās spēlēs Rio būs divi mūsu dueti. Tāpat ceru, ka mūsu izlase tomēr iekļūs Eiropas čempionāta finālturnīrā. Priekšnoteikumi tam ir. Jāstrādā. Visiem un visos līmeņos — no prezidenta līdz bumbu padevējam.
Atis SAUSNĪTIS
Latvijas Volejbola federācijas prezidents, LSFP viceprezidents, LOK Izpildkomitejas loceklis, uzņēmējs
Dzimis: 1955. gada 17. martā Smiltenē
Izglītība: Smiltenes vidusskola, RPI (tagad RTU) Elektroenerģētikas fakultāte
Darba pieredze: 1984. g. ievēlēts par Valmieras rajona Patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāju, 1986. gadā ievēlēts par Latvijas Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētāja vietnieku, 1995. gadā ievēlēts par Saeimas deputātu, vadījis Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, no 1997. līdz 1998. gadam bijis ekonomikas ministrs, 1999. gadā ievēlēts par CS Turība padomes priekšsēdētāju, kopš 2000. gada Baltijas Lāses un Mini Pasāžas valdes priekšsēdētājs
Sportā:kopš 10 gadu vecuma, trenējies vieglatlētikā (daudzcīņā, lodes grūšanā, soļošanā), volejbolā, regbijā
Ģimenes stāvoklis:precējies, divu bērnu tēvs
Vaļasprieki:teniss, makšķerēšana, ceļošana
