Kāpēc neatslēdza volejbola augstskolas durvis

Latvijas volejbola izlasēm maijs bija gada karstākais mēnesis, jo ritēja smagu eksāmenu laiks — Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles. Mūsu sieviešu izlase pēdējo reizi Eiropas finālturnīrā spēlēja 1997. gadā, bet vīrieši — 1995. gadā (tā bija arī vienīgā reize). Vistuvāk tam mūsējie bija pērn, kad izšķirošajā fāzē divu spēļu divkaujā zaudēja turkiem. Arī šis piegājiens izrādījās neveiksmīgs, un abas izlases četru komandu konkurencē savās grupās palika pēdējā vietā.

TIKAI AR DARBU

Vīriešu izlase gatavošanos Eiropas iekarošanai, kas šoreiz notika svešzemju laukumos — Polijā un Slovēnijā — sāka dažas dienas pēc Latvijas čempionāta finālsērijas. Retinātās rindās, jo no ārzemniekiem mājās trenējās tikai daži — Ansis Medenis, Aleksandrs Kudrjašovs. Nelielas izmaiņas bija notikušas treneru korpusā, kur Raimondam Vildem un Mārim Vāveram palīdzēja Guntis Atars, kas strādā Somijā. Uz vienu no pirmajiem treniņiem atnāca arī sezonu Turcijā aizvadījušais Gundars Celitāns, bet ar ieskavotu plecu, jo nupat Itālijā bija izdarīta operācija un atgriešanās laukumā varētu būt tikai septembrī. Lielas kolīzijas bija arī ap otru potenciālo līderi — diagonālo uzbrucēju Hermani Egleskalnu, kas šogad spēlēja Francijā. Jau pērn viņš bija vienojies ar Mārtiņu Pļaviņu, ka šajā vasarā izmēģinās spēkus pludmalē, un pirmā doma bija treniņus smiltīs sākt jau maijā, bet klasiskajā volejbolā paņemt pauzi līdz rudenim. Loģiski, ka tas satrauca izlases vadību, un divtik, kad kļuva zināmas Celitāna likstas. Nācās meklēt kompromisu starp abiem volejbola paveidiem, un jaunākais brālis vienubrīd bija gana nepiekāpīgs. Tomēr situācija atrisinājās. Lielā mērā tāpēc, ka Pļaviņam sezona tāpat bija jāsāk ar Aleksandru Soloveju, ar kuru pērn bija tikts līdz Durbanas Open finālam. Arī tāpēc, ka iespēja Mārtiņam kopā ar Hermani spēlēt Eiropas čempionātā būtu tuvu nullei, jo trūktu reitinga punktu, kas ar Soloveju jau būtu iekrāti gana solīdi. Marinēt Egleskalnu tikai bīča treniņos un nedot viņam iespēju palīdzēt Latvijas izlasei nebūtu prāta darbs. Tāpēc, par prieku visiem, jaudīgais uzbrucējs nonāca Vildes aptverē.

Gatavošanās posmā Latvijas izlasei bija sešas pārbaudes spēlēs — pa trijām Dānijā un Grieķijā. Tajās tika gūtas četras uzvaras — trīs Dānijā (3:2, 3:1, 3:0) un viena Grieķijā (3:2), un Pirejā arī tika divreiz zaudēts (1:3 un 1:3). Treneri šajās spēlēs deva iespēju sevi parādīt visiem kandidātiem, lai vieglāk būtu atsijāt lieko. Diagonālā uzbrucēja postenī visbiežāk spēlēja Medenis, tomēr, kad laukumā būs Egleskalns, Medenis tiks pārkvalificēts par otrā tempa uzbrucēju. Pēdējām pārbaudes spēlēm bija jānosauc 13. liekais. Šoreiz par to kļuva Reinis Pekmanis, kam robu noteikti iecirta pārāk ilgā rezervistu soliņa deldēšana Beļģijas čempionātā. Bez spēļu prakses ielēkt valsts izlasē ir gaužām grūti. Pēdējā brīdī potītes savainojuma dēļ no komandas izkrita Pēteris Aukmanis, un viņu aizstāja vēl pavisam zaļais Toms Švāns.

Šoreiz mūsējiem apakšgrupā bija bargi eksaminētāji — pasaules čempionāta saimnieki poļi, kam neveiksmīgs bija pēdējais Eiropas čempionāts, kā arī slovēņi un maķedonieši, kas pirmā posma turnīrā savās mājās cīņā par 1. vietu pārspēja Zviedrijas izlasi.

Otrā posma grupu uzvarētāji uzreiz saņēma biļeti uz finālturnīru. Sešu grupu otrās vietas ieguvēji play off spēlēs nākamā gada pavasarī noskaidros pēdējos trīs finālturnīra dalībniekus. Mūsu grupas otrās vietas ieguvēji tiksies ar otro komandu grupā, kurā spēlēja Somija, Portugāle, Austrija un Moldova, un šoreiz tie būs portugāļi. Vietu tajā jau ir nodrošinājušas Bulgārija, Itālija (čempionāta rīkotāji), Krievija, Serbija, Francija, Vācija un Beļģija.

Pie Polijas izlases stūres šajā turnīrā debitēja francūzis Stefans Antiga. Komandā gandrīz tikai vīri no Polijas līgas, kas ir viena no labākajām Eiropā. Slovēņu rindās ir vairāki spēlētāji ar Itālijas A-1 pieredzi (Klemens Čebuljs, Mitja Gasparini, Alens Škets, Miha Plots). Tine Urnauts un Dejans Vidičs spēlē Turcijā, Alens Pajenks — Polijā. Tātad arī ļoti spēcīgs pretinieks. Un arī maķedoniešus nevarēs ar cepurēm nomētāt. Var pat teikt, ka šī grupa ir spēcīgākā no visām sešām, tomēr arī Latvijas vīri loloja sapni iekļūt grupas divu labāko komandu skaitā.

NE TĀDĒĻ, LAI ATTAISNOTU

Sapnis izčākstēja jau pusceļā. Latvijas izlases sniegumu kvalifikācijas turnīrā visai būtiski ietekmēja divi atgadījumi. Precīzāk — viens negadījums un viens atgadījums. Vroclavā pirmajā mačā ar Slovēniju pēc saskares ar pretinieku uzbrukuma līderi Mitju Gasparīni potīti savainoja Aivars Petruševics un laukumā vairs neatgriezās. Pienācīgā līmenī Aivaru nespēja aizstāt neviens, jo pārējiem pietrūka jaudas uzbrukumā. No Polijas mūsējie atgriezās ar vienu uzvaru un četriem punktiem. Tikpat bija arī slovēņiem, tāpēc pirms Slovēnijas posma kaut teorētiskas izredzes pacīnīties par otro vietu grupā vēl bija. Taču trieciens tika saņemts jau turnīra pirmajā mačā, kad slovēņi no 0:2 spēja ar 3:2 pieveikt Poliju. Stiprāka komanda to būtu palaidusi gar ausīm, taču nopietnās cīņās maz rūdītajai Latvijas izlasei ķeblītis no kājapakšas bija izsists. Pirmajā setā pret Maķedoniju bija 8:3, taču tika piedzīvota neveiksme gan šajā setā, gan astoņos nākamajos, un Ļubļanas sabraukuma bilance ir pavisam bēdīga — trīsreiz 0:3. Komandas galvenajam trenerim ik pa brīdim tikai atlika noplātīt rokas, jo kontragumentu nebija. Kaut cik līmenī nospēlēja tikai daži — libero Ivanovs, pirmais temps Liepiņš, kurš izlasē tika iekļauts tikai tāpēc, ka vairākiem citiem bija traumas. Nevienmērīgu sniegumu rādīja Medenis, Koržeņevičs. Egleskalns ar katru nākamo spēli spēra soli atpakaļ un pēdējā mačā, kad uzbrukuma efektivitāte bija tuvu 20%, tika nomainīts ar Medeni. Katram individuāli un visiem kā komandai pietrūka šāda līmeņa spēļu pieredzes, ko vislabāk raksturoja pirmā spēle ar Poliju. 9 punktus pretinieki guva ar servi. „Lika kā ar kāju. Pie tā vajadzēja pierast un tikai uz spēles beigām mazliet sajūtām, kā ar tām tikt galā,” atzina viens no upurjēriem Ansis Medenis.

Daži kārtējo reizi jau prasa galvenā trenera Raimonda Vildes skalpu. Laikam aizmirst, ka Boriss Kolčins vai jebkurš cits speciālists būtu spiests strādāt ar to pašu materiālu. Pēdējos gados tikai Gundars Celitāns spēlējis augstākās proves volejbolu. Pārējie bijuši otrās un trešās šķiras ārzemju klubos. Varbūt arī tāpēc cienīgāko sniegumu rādīja puiši no Schenker līgas. Taču arī tajā jau kuro gadu finālčetriniekā iespraucas tikai viens Latvijas klubs. Eiropas kausos, kur arī var gūt starptautisku pieredzi, mūsējie jau sen vairs nespēlē (šogad gan mēģināšot Biolars/Jelgava). Tāpēc varam dzīvot ilūzijās, taču jābūt reālistiem. Ja kas kremt, tad tas ir zaudējums Maķedonijai, kas tomēr bija pārkožams rieksts arī ar visām mūsu sastāva problēmām.

Zīmīgi, ka Zviedrija, kas pirmajā posmā palika aiz Maķedonijas, kvalificējās trešā posma play off spēlēm…

EIROPAS ČEMPIONĀTA KVALIFIKĀCIJAS SPĒLES

Spēļu rezultāti: pret Poliju 0:3, 0:3, pret Slovēniju 2:3 un 0:3, pret Maķedoniju 3:1 un 0:3.

Punktus guva: Egleskalns 80, Medenis 56, Liepiņš 48, Koržeņevičs 38, Saušs 33, Petruševics 12, Petrovs 12, Vanags 12, Kudrjašovs 12, Caics 10.

Tabula

Polija 6; 16

Slovēnija 6; 11

Maķedonija 6; 5

Latvija 6; 4

PIE PATUKŠIEM APCIRKŅIEM

Uz pirmajām pārbaudes spēlēm Dānijā ar pagājušā gada 12. vietas ieguvējiem Eiropas čempionātā Latvijas izlase devās tikai 10 spēlētāju sastāvā. Armands Celitāns pielicis punktu spēlēšanai izlasē. Gundaram Celitānam nesen izdarīta operācija, tāpat kā Jānim Vāveram un Andrejam Zavorotnijam. Valters Ramma ārstē savainojumu, Lauris Iecelnieks Baltkrievijā cīnās, lai no kluba saņemtu to, kas pienākas par sezonā paveikto, Denisam Petrovam un Hermanim Egleskalnam turpinājās sezona Francijā, bet Reinim Pekmanim — Beļģijā. Daži izlasei noderīgi spēlētāji izvēlējušies bīčistu karjeru — Jānis Šmēdiņš, Jānis Pēda. Pārējie rezervju apcirkņi tukši, tāpēc izlases vadība jau lūkojas pēc latviešiem vai Latvijas volejbola audzēkņiem plašajā pasaulē. Vācijā spēlē Valters Lagzdiņš (kādreizējā Radiotehniķa spēlētāja Viestura Lagdziņa dēls), Itālijā — Dāvis Krūmiņš. Francijā šogad spēlēja Latvijā dzimušais Ukrainas pilsonis ar Igaunijas volejbola pilsonību Dmitro Pašickis, kas jau nedaudz patrenējās kopā ar izlasi un izteica gatavību tajā arī spēlēt. Nupat par ASV studentu čempionu kļuvis olimpiskā čempiona Alda Bērziņa dēls Dainis. Jūnijā Bērziņi būšot Latvijā, un tad būs iespēja pārliecināties, cik tuvu ābols kritis no ābeles. Kāds jau vēl atcerēsies Daugavpilī dzimušo Arturu Ūdri, kas jau ir iespēlēts Baltkrievijas izlasē. Žēl, ka šim sarakstam nevar pievienot bijušā Latvijas izlases spēlētāja Uģa Krastiņa dēlu Elvi, kas jau tēmē uz Somijas izlasi, kas šobrīd ir augstākā plauktā nekā Latvija. Nav vairs 1994. gads…

Lai vai kā — tiek meklēti mūsējie, nevis pustalanti ar citu ādas krāsu, kas ar mieru spēlēt jebkur, neskatoties uz karoga krāsu un augstumu mastā. Un vēl tālāk ir 1979. gads, kad uz Murjāņu sporta skolas bāzes veidotā Latvijas junioru izlase uzvarēja PSRS jaunatnes čempionātā, PSRS skolēnu spartakiādē, kad vairāki mūsējie bija PSRS izlasē. Murjāņieši vēlāk veidoja Radiotehniķa kodolu, un bija tie, kas Vildoga-VN sastāvā spīdēja Eiropas čempionu līgā un vienīgo reizi nodrošināja ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Šogad Latvijas jauniešu izlasē, kas tā arī nespēja kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram, bija tikai trīs murjāņieši. Ne tikai skolas kopmītnes, bet arī darba kvalitāte strauji gājusi lejup. Taču tas jau ir cits stāsts. Tāpat kā tas, ka Lāses kausa izcīņā skolu komandām kaut kā neredzēju spietojam Murjāņu trenerus. Gunārs Freidenfelds kādreiz braukāja pa visu Latviju, tagad reizi gadā visa Latvija sabrauc Skonto hallē. Kur vēl labākas selekcijas iespējas. Šaubos, vai kādā bloknotiņā iegūla, piemēram, Arvis Špuriņš no Vārkavas. Bet puisim tikai 16 gadu un augums jau gandrīz 1,95 m…

ZUDUŠO SPOZMI MEKLĒJOT

Volejbols uzskatāmi pierāda, ka likvidēt ir viena mirkļa darbs, bet atjaunot nākas gadiem. Latvijas dāmu izlase no mūsu sporta spēļu komandām bija pirmā, kas piedalījās trijos Eiropas čempionāta finālturnīros pēc kārtas — 1993., 1995. un 1997. gadā. Turklāt toreiz finālturnīrā spēlēja tikai 12 izlases. Uz Auroras pamatiem veidotā izlase, kurā netrūka spožu talantu — Vēsma Aistere, Žanete Ezerose-Strazdiņa, Inna Stroganova, Andra Apine, Sana Rožlapa-Catlakša, Ineta Savicka — bija ciets rieksts arī Eiropas līderēm, lai gan pjedestālam pietuvoties tā arī neizdevās. Te nesanāca sapulcināt visas labākās, te bija dīvainības treneru izvēlē, bet pēdējā piegājienā vadošajām spēlētājām labākās spēles jau bija aiz muguras, tomēr Zigismunda Grigoļunoviča, kas bija atgriezies pie komandas stūres, vadībā tika izcīnīta augstākā vieta — astotā. Pēc desmit gadiem Latvijas sieviešu izlases vispār nebija. Kad pirms pāris gadiem to atjaunoja, viss bija jāsāk no nulles. Diemžēl arī resursu tikpat kā nebija. Vienīgais spožais talants bija Olga Točko-Ativi, kas jaunajā modelī tā arī neuzspēlēja. Nākas iztikt ar gandrīz amatierēm, kas spēlē Latvijas komandās, pievienojot dažu labu ārzemnieci.

Arī 2015. gada Eiropas čempionāta kvalifikāciju mūsējās sāka ar pirmo kārtu — Zviedrijā pret mājiniecēm, norvēģietēm un gruzīnietēm. Pirms tam četru pārbaudes spēļu bilance pret Lietuvu brāļu Jāņa un Agra Leišu vadītajai komandai bija 1:3, kas vedināja uz bažām, ka šobrīd Baltijā esam pastarīšu lomā. Labi, ka Norvēģija un Gruzija nav Baltijā. Zaudējums 1:3 pret Zviedriju un uzvaras 3:1 pār Norvēģiju un 3:0 pār Gruziju Latvijai nodrošināja otro vietu grupā un ceļazīmi uz otro kārtu.

Latvijas izlasē turnīrā Halmstadē bija piecas Jelgava/LU spēlētājas (Sanda Ragozina, Jana Bērziņa, Ilze Liepiņlauska, Ance Auziņa, Kristīne Lece), pa vienai no Babīte (Zane Malaševska), MSĢ (Alise Lece) un RSU/MVS (Anete Briņķe), kā arī četras ārzemēs spēlējošās — Jana Jaudzema (Somijā), Anete Caica (Igaunijā), Lana Sorokina (Francijā) un Karīna Filipjonoka (Grieķijā).

Punktus guva: Auziņa 36, Jaudzema 28, Sorokina 24, Briņķe 21, Malaševska 18, A.Lece 12, Ragozina 9, Caica 9, Filipjonoka 9.

Kā izrādījās, otrajā kārtā mūsējās bija vienīgās no Baltijas jūras šī krasta. Kaimiņienēm lietuvietēm un igaunietēm latiņa bija par augstu. Tur pretī stājās Ukrainas, Šveices un Polijas izlases. Spēles notika Šveicē un Polijā. Polijas izlases spēks komentārus neprasa. Šveice noteikti nav Cīrihes Volero, bet nav arī Zeltaleja. Ukrainas izlases spēli varēja ietekmēt, bet neietekmēja maidaniskās pārmaiņas.

Tāpēc pārsteigumi nenotika. Mūsējās palika bez panākumiem un sešās spēlēs spēja uzvarēt tikai vienā setā (1:3 pret Šveici). Pirmajā posmā Šveicē nevarēja palīdzēt Jana Jaudzema, bet otrajā nācās iztikt arī bez Ances Auziņas, kas, protams, ietekmēja komandas kopējo jaudu, taču diez vai ietekmēja vietu turnīra tabulā. No gandrīz amatieriskas izlases neko vairāk gaidīt un prasīt nevarēja. Tomēr solis uz priekšu ir sperts. Kādi būs nākamie, atkarīgs gan no spēlētāju ambīcijām, gan no kārtības volejbola saimniecībā, sākot no jaunatnes līmeņa un beidzot ar Latvijas čempionātu. Pagaidām pārmaiņu vēji tajā nepūš.

EIROPAS ČEMPIONĀTA KVALIFIKĀCIJAS SPĒLES

Spēļu rezultāti: pret Poliju 0:3, 0:3, pret Ukrainu 0:3, 0:3 un pret Šveici 1:3, 0:3.

Punktus guva: Sorokina 40, Malaševska 39, Auziņa 32, Filipjonoka 32, Bindzāne 28, A. Lece 19, Ragozina 17, Caica 15, Briņķe 14, Bērziņa 1.

Polija 6; 17

Ukraina  6; 10

Šveice 6; 9

Latvija 6; 0