50 kamanu gados
Šo datumu viņš atceras joprojām — 1968. gada 18. janvāris. Saņēmis ripu, Valdis metās uzbrukumā, bet dūšīgais Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcas komandas aizsargs viņu tomēr panāca, gāza pret ledu un ar visu savu gandrīz simtkilogramīgo sparu trieca apmalē. Paātrinājumam bremžu nebija, potītes kauli lūza šķēpelēs… Var uzskatīt, ka ar šo dramatisko brīdi sākās viņa karjera kamaniņu sportā, kuras dēļ Valdis Ķuzis saņem Gada Balvu sportā par mūža ieguldījumu.
Pavasarī ticis vaļā no kruķiem, Valdis saprata, ka vismaz kādu laiku savā Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) hokeja komandā spēlētājs nebūs. Tajos laikos jaunam puisim pēc obligātā dienesta armijā sākt apgūt kādu citu sporta veidu nebija gandrīz nekādu iespēju. Ja 22 gadu vecumā tu nebiji vismaz kādas sporta biedrības izlasē, tad par sportu tā klasiskajā izpratnē — ar regulāriem treniņiem, sacensībām, aizraujošām cīņām un dramatiskām uzvarām — varēji tikai sapņot. Ja vien kādu iespēju sev neradīji pats. Latvieši šajā ziņā izcēlās. No normālās pasaules norobežotajā padomijā viņi pirmie sāka attīstīt, piemēram, tādus eksotiskus sporta veidus kā ūdensslēpošana un skijorings. Tas bija kā enerģisks dumpis pret pelēko ikdienu, kurā tautas sports tika nonivelēts līdz kolektīvai rīta vingrošanai un militārā kompleksa GDA (gatavs darbam un aizsardzībai) normu kārtošanai.
Cīrulīšu liesma
Traumētajam hokejistam paveicās. Tieši tobrīd kāda jauna ideja bija ne tikai palaista tautās, bet tai arī jau piešķilta entuziasma liesma. Kamaniņu sports! Tajā pa virāžām, kas stāvas kā siena, nesās pat ar simt kilometriem stundā! PSRS šāda sporta veida nav, bet tajā izcīna olimpiskās medaļas… Ir iespēja. Vispirms sportot, kā pašiem gribas, radīt ko oriģinālu. Un brīvdienās uz Cēsīm, uz priežu mežu Gaujas senlejā pie Cīrulīšiem, dodas simtos skaitāmi ļaudis rakt, cirst, zāģēt, tēst, stutēt, naglot, turpat teltīs pārlaist naktis un strīdēties par to, kādai īsti jābūt kamaniņu trasei, kuru neviens no viņiem iepriekš dabā nav redzējis, bet kas nu tiek būvēta.
Izlasījuši avīzē aicinājumu doties uz Cīrulīšiem radīt kamaniņu sportu, Mežaparka zēni Valdis Ķuzis, Juris Egle un Imants Reinbergs garas apspriedes nerīkoja, kāpa uz močiem un laida piedalīties. “Īstie vīri jau bija priekšā, Mālusun vēl kādu virāžu uztaisījuši, tobrīd stutēja baļķus Entuziastā, un mēs tikām sagaidīti atplestām rokām,” atceras Valdis Ķuzis. Parādi komandējis Māris Ozols, Valdis Tiliks, Ojārs Rībens, Ivars Brants, Rolands Upatnieks… Kas visus vairs var atcerēties? Jā, arī Juris Roze — inženieris, ar kuru Valdis kā prasmīgs atslēdznieks nesen bija iepazinies, iesākot strādāt Autoelektroiekārtu rūpnīcā. Puiši, kam funktieris galvās un rokas izaugušas pareizajās vietās, puslegālajā meža būvē iekļāvās ar reizi. Valdis darba nevairījās, četrpadsmit gadu vecumā zaudējot tēvu, viņam nepilnos sešpadsmit gados nācās sākt strādāt par atslēdznieka mācekli VEF un izglītību turpināt vakarskolā. Vēl dienaskārtību veidoja regulāri treniņi hokejā un spēles republikas jaunatnes turnīros.
Tautas sporta olimpieši
Brīvdienās vīri un arī viņu sievas būvēja trasi, pa nedēļas vidu vakaros meistaroja kamanas. Katrs, kā nu prata, jo neviens Latvijā īstas sacīkšu kamanas redzējis nebija. Vienīgo priekšstatu sniedza kāds austrumvācu žurnāla fotoattēls, kurā pilnā augumā pie savām kamanām bija redzams pasaules čempions austrietis Fastmantels. Tika noteikts, cik milimetru garš varētu būt čempiona deguns, un pēc tā aprēķināti kamanu izmēri.
Populārs bijis modelis RŪJA, kura nosaukums radies, savienojot tā autoru, vēlāko bobsleja būves ģēniju — Rolanda Upatnieka un Jāņa Akolova iniciāļus. Ar RŪJU konkurējuši Ulda Bergmaņa, Jura Rozes un Viktora Kalniņa darinājumi. Savukārt Ķuzis savām pirmajām kamanām pierīkojis skrituļus un to vadīšanas iemaņas centies apgūt kādā klusākā Mežaparka ieliņā virvē aiz motocikla. Ar vienām un tām pašām kamanām startējuši gan vieninieku, gan divnieku konkurencē. Pirmajās sacīkstēs Cīrulīšu trasē Valdis Ķuzis divniekā piedalījies kopā ar Juri Egli. “Mači notika katru sestdienu un svētdienu,” atceras Ķuzis. “Gaļas kombināta kauss, Lāpasmači, Vārpasmači…” Paradoksāli, bet tagad tik elitārais kamaniņu sports toreiz bija īstens tautas sports, kurā dalībnieki bija mērāmi simtos.
Latvijas pirmajā izlasē Valdis Ķuzis un Rolands Upatnieks iekļuva kā vieninieku čempioni. Abus vienās kamanās sasēdināja izlases pirmais treneris Valdis Tiliks, kurš pats arī vēl piedalījās sacensībās. Otro divnieku veidoja jaunie puikiņas Dainis Bremze un Aigars Kriķis. Tolaik gan tā nespecializējās. Lai tiktu izlasē, vispirms bija jābūt pietiekami spēcīgam vieninieku sacensībās. Tā, savstarpēji konkurējot, šis latviešu kvartets izauga līdz PSRS 1976. gada olimpiskajai izlasei, kurā iekļuva arī Vera Zozuļa. Starp citu, pirmo reizi mākslīgā ledus trasi mūsējie ieraudzīja tikai 1975. gada ziemā Austrumvācijas Oberhofā, kur 40 dienu(!) treniņnometnē nemitīgā savstarpējā četru divnieku cīņā bija jānoskaidro, kuri divi labākie tiks uz pirmsolimpisko nedēļu Īglsas trasē. Tika Bremze/Kriķis un Upatnieks/Ķuzis.
No tandēma līdz vindsērfingam
Inženieri un bijušo pasaules ātrumrekordistu ūdensmotosportā Rolandu Upatnieku nemitīgi dīdīja izgudrotāja gars. Viņam arvien vajadzēja būvēt kaut ko jaunu, kaut ko citādāku, un Valdis Ķuzis šajā ziņā bija lielisks partneris. Turklāt ar zelta rokām. Gaisa pretestības samazināšana ir būtisks uzdevums visos ātrumsporta veidos. Ļoti iespējams, ka tieši viņi pirmie pasaulē sāka būvēt kamanas ar aptecētājiem. “Sākumā tie atgādināja vanniņas, ko sējām zem sēdekļiem,” atceras Valdis. Bet pēc tam savam divniekam abi uzbūvēja 3,2 metrus garu aptecētāju, kas gandrīz vai atgādināja bobsleja kamanu virsbūvi. Upatnieks pat noorganizēja tā testēšanu aerodinamiskajā caurulē Maskavā. Mērījumi liecināja, ka trasē šādam cigāram rezultātu vajadzētu uzlabot par… astoņām sekundēm! Vienīgā nelaime — zināmā ātrumā tas pats gaiss šo konstrukciju sāka celt nost no ledus, kamanas padarot gandrīz nevadāmas. Turklāt Starptautiskā Kamaniņu sporta federācija (FIL) drīz ierobežoja aptecētāju garumu un aizliedza arī Upatnieka/Ķuža oriģinālo braukšanas stilu, kādā viņi startēja Insbrukas spēlēs — guļot viens virs otra. Turpmāk divnieku kamanās sportistiem bija jāatrodas vienam aiz otra.
Arī treniņu metodikā tika meklētas novatoriskas metodes. Lai izkoptu sadarbību un līdzsvara izjūtu, Ķuzis ar Upatnieku smailīšu divniekā cītīgi airējās pa Ķīšezeru vai riņķoja uz tandēma divriteņa pa Marsa velotreku. 1976. gadā Tiliks, atklājis, ka Tallinā sāk ražot vēl gluži nepazīstama sporta veida — vindsērfinga — inventāru, nosprieda, ka treniņi ar tādu būtu lietderīgi arī kamaniņu braucējiem, un izlasei iegādājās vairākus vējdēļus. Šī ideja gan aizrāva tikai divus no viņiem — Juri Egli, kas kļuva par pirmo sporta meistaru Latvijā burāšanā ar vējdēli, un Valdi Ķuzi, kuram arī piedalīšanās Latvijā pirmajā vindsērfinga regatē nepalika pēdējā. Galu galā sērfinga kustības iedvesmotājs Māris Dāle, gluži pamatoti saukts par Prezidentu, arī bija Mežaparka puika. Un tā visi ar dēļiem padusēs viņi tur Ķīšezera maliņā satikās.
Pieskāriens zeltam
Pēc devītās vietas 1976. gada olimpiskajās spēlēs Insbrukā abi, izlasē būdami vecākie vīri, savai sportistu karjerai lika punktu. Ķuzi (30) uzaicināja strādāt par PSRS izlases mehāniķi, Upatnieks (44) kļuva par Vārpasun vēlāk arī Latvijas izlases kamaniņu braucēju treneri. Valdis ledus trasēs gan vēl parādījās, jo uzlabojumus kamanās mēdza testēt pats uz savas ādas treniņbraucienu laikā. Šī sevis uzturēšana kondīcijā Ķuzim ļāva piedzīvot vēl divas starptautiskas sacensības. Pirms 1979. gada Eiropas čempionāta Oberhofā Valerija Jakušina pārinieks lauza kāju, un viņa vietā divnieka kamanās sēdās mehāniķis. Abi kopā finišēja piektie, tūlīt aiz Bremzes/Kriķa, bet nedēļu vēlāk pasaules čempionātā Kēnigszē — devītie.
Visaugstākajā zenītā Valdis Tiliks savus audzēkņus uznesa 1980. gada spēlēs Leikplesidā. Būdams PSRS izlases treneris, viņš Rīgā (aptuveni tur, kur tagad atrodas Elektrum olimpiskais centrs) ne tikai uzbūvēja Leikplesidas trasei analogu mākslīgā ledus starta estakādi ar pirmajām divām virāžām (1979. gadā!), bet arī izstrādāja īpašu kamanu modeli, kuru nākamajai olimpiskajai čempionei Verai Zozuļai un bronzas laureātei Ingrīdai Amantovai būvēja Valdis Ķuzis. “Atsaucības pilns cilvēks,” Ķuzi raksturo Amantova. “Viņi abi ar Tiliku ļoti labi izprata sportistus, mūsu niansētākās izjūtas trasē. Vienmēr ar mums konsultējās, neko nedarīja pa tukšo.”
Projekts, kas izdodas
Sabrūkot PSRS, Valdis Ķuzis kļuva par Latvijas pirmās kamaniņu braucēju izlases mehāniķi, bet Edvīns Guršpons — par tās galveno treneri. Savs karogs bija, sportisti un kamanas arī, nebija vienīgi naudas, par ko atjaunotās valsts komandu vest pasaulē, lai tā varētu piedalīties Eiropas un pasaules čempionātos, Pasaules kausa izcīņās. Radās ideja pelnīt naudu, darot to, ko šie abi vīri vislabāk prata. Būvēt kamanas, ko pārdot citiem, lai virs ūdens noturētu Latvijas kamaniņu sportu. Jaunajam uzņēmumam, kam tūlīt būs trīsdesmit gadu, tika dots internacionāls nosaukums Fiberglass, tādējādi norādot uz materiālu (stiklplastu), ar kuru tiek strādāts.
Abu dibinātā firma darbību sāka leģendārajā Carnikavas Tulpju ielā 23, kur septiņdesmito gadu beigās, pašiem sportistiem (arī Edvīnam Guršponam) piedaloties, tika uzbūvēta sporta biedrības Vārpakamaniņu darbnīca, kurā pirmsbobsleja ēras laikā savas idejas realizēja arī Rolands Upatnieks. Piemēram, Inčukalna MRS galdniecībā, kas atradās turpat, tika izgatavoti koka profili unikālās Murjāņu trases virāžām.
Projekts izdevās. Latvijas kamaniņnieki sagatavojās gan Albērvilas, gan Lillehammeres olimpiskajām spēlēm, kurās kaunā nepalika. Un projekts varēja arī turpināties. Abiem izdevās izstrādāt tik veiksmīgu triju izmēru junioru kamanu modeli, ka vācieši (kamaniņu sporta tēvi un dievi!) latviešiem pasūtīja… 140 kamanas uzreiz!
Fiberglassēra
Būvējot kamanas ar dažādiem parametriem, lai tās būtu piemērotas atšķirīgu vecuma grupu sportistiem un kurās, piemēram, startē gandrīz visi pasaules junioru čempionāta dalībnieki, regulāra kļuva sadarbība ar Starptautisko Kamaniņu sporta federāciju (FIL). Nebija nekāds brīnums, ka šīs tūkstošgades sākumā Valdi Ķuzi ievēlēja FIL Tehniskajā komisijā un 2006. gadā Turīnā viņš pildīja FIL tehniskā delegāta pienākumus. Tās Ķuža karjerā bija septītās olimpiskās spēles. Pirmajās (1976. g.) viņš bija dalībnieks, nākamajās trijās (1980., 1984., 1988. g.) — PSRS izlases mehāniķis, pēc tam divās (1992. un 1994. g.) — Latvijas izlases mehāniķis. Gluži loģiski veidojās arī Valda Ķuža tiesneša karjera, un, kad 2003. gadā Siguldā pirmo reizi notika pasaules čempionāts, viņš šajā pasākumā bija galvenais arbitrs. Tādus pašus pienākumus Ķuzis veicis arī vairākos Pasaules kausa izcīņas posmos.
Ieviesuši ražošanā arī dažādu izmēru jauniešu kamanas, Fiberglass pirmie pasaulē sāka būvēt sporta kamanas bērniem (9—11 gadus veciem). Turklātdarīja to ar tādu jaudu, ka tagad palikuši vienīgie sērijveida kamanu būvētāji pasaulē, kuru produkcija tiek eksportēta uz vairāk nekā 20 valstīm.
Fiberglass gan tā sen jau vairs nav pamatprodukcija. “Pieprasījums ir stabils, bet bez iespējām augt. 100—150 kamanas — tas ir maksimums, ko sporta pasaule gadā pieprasa. Ar to mēs varam izdzīvot divus mēnešus,” skaidro Edvīns Guršpons. “Tāpēc strādājam pēc individuāliem pasūtījumiem ar metālu, koku, mēbeles ražojam. Taisām autobusu pieturu nojumes, pārģērbšanās kabīnes pludmalēs, metāla kāpnes, dažādas arhitektūras formas. Pat mājas būvējam.” Arī Tulpju iela 23 sen jau atstāta, uzņēmumam pārceļoties uz plašākām telpām netālajā Jomas ielā.
“Visi runā tikai par to, ko Valdis izdarījis, bet ne par to, kāds cilvēks viņš ir,” norāda Edvīns Guršpons, tūlīt metoties šo robu aizpildīt. “Galu galā vairāk nekā 30 gadus es Valdi pazīstu. Man paveicies ar tādu draugu un kompanjonu. Uz viņu dzelžaini var paļauties. Nekad neatteiks ne padomu, ne palīdzību. Taisnīgs un godīgs. Tas izsaka visu. Valdim piemīt dabas dots viedums.”
Valdis ĶUZIS
Olimpietis, sporta kamanu būves speciālists, Fiberglasslīdzīpašnieks
Dzimis: 1945. gada 14. aprīlī Rīgā
Izglītība:mācījies Rīgas 24. vakarskolā
Sportā: no 12 gadu vecuma trenējies vieglatlētikā, pēc tam hokejā (trenerisEdgars Klāvs), no 23 gadu vecuma — kamaniņu sportā
Lielākie sasniegumi: 9. v. 1976. gada olimpiskajās spēlēs kamaniņu divniekos kopā ar Rolandu Upatnieku, 9. v. divniekos (kopā ar Valeriju Jakušinu) 1979. g. PČ, 5. v. 1979. g. EČ, bijis Latvijas un PSRS čempions (ar Rolandu Upatnieku)
Darba gaitas: atslēdznieks VEF un Autoelektroaparātu būves rūpnīcā, PSRS (1976.—1989. g.) un Latvijas (1989.—1994. g.) kamaniņu sporta izlašu mehāniķis, līdzīpašnieks un kamanu būves speciālists uzņēmumā Fiberglass
Sabiedriskie pienākumi: FIL Tehniskās komisijas loceklis (2002.—2006. g.), FIL tehniskais delegāts Turīnas olimpiskajās spēlēs (2006. g.), galvenais tiesnesis 2003. gada pasaules čempionātā un daudzos PK izcīņas posmos Siguldā
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita, mazmeita un mazdēls
Vaļasprieks: makšķerēšana
