Artūrs Irbe bez hokeja
Tituliem bagātākais Latvijas hokeja vārtsargs Artūrs Irbe šoruden vārtus nesargās. Taču tas nenozīmē, ka pienācis viņa rimtais laiks.
– Sporta cienītāji netic, ka Artūrs Irbe var iztikt bez hokeja un atlikušās vasaras dienas laiski aizvada jūras krastā.
– Pirmoreiz visu vasaru esmu pie jūras. Atpūšos, paskrienu, patrenējos, kad gribu. Daru to savam priekam. Vairs nav dzenuļa, ka to baigi vajag. Hokejs? Domāju par to. Biju pat aizbraucis uz federācijas kongresu.
– Gatavojies sevi realizēt kādā komandā?
– Trenējos pašsajūtai – organisms prasa. Esmu redzējis, kas notiek ar sportistiem, ja viņi strauji pārtrauc aktīvo sportu.
– Un ko ieraudzīji?
– Reizēm pat neticas, ka pretī stāvošais cilvēks vēl pirms gada bijis augstas klases sportists. Vielmaiņa it kā tā pati, bioloģiskais pulkstenis strādā, organisms prasa ēst tikpat daudz kā agrāk. Un pretī nāk gaļas blāķis. Es to negribu.
– Tev tas nedraud. Skat, lievenī stāv velosipēdi.
– Ar bērniem braucām gar jūru, pa lauku ceļiem, kāpelējam klintīs, kraujākos krastos. Te ir arī interesanti akmeņu krāvumi.
– Uzvalkā laikam tevi reti iespējams sastapt.
– Tas nav mans iecienītākais apģērbs.
Visstiprākais un vismīļākā
– Daudzi bija pārsteigti, ka Oskara Kalpaka pieminekļa atklāšanā arī tu teici runu.
– Mani uzaicināja Ģirts Kristovskis, kuram liels nopelns šī notikuma realizēšanā. Tieši šajā sakarā bija iespēja ar Ģirtu labāk iepazīties, lai gan arī agrāk šo to par viņu zināju. Mūsu domas daudzos jautājumos ir līdzīgas.
– Dažs uzreiz gudri nosprieda, ka Irbe iet politikā.
– Biju politikā gan barikāžu laikā, gan tad, kad atteicos no spēlēšanas PSRS izlasē, gan pasaules hokeja čempionātā Sanktpēterburgā. Laiku pa laikam kāds mani apsveic ar ieiešanu politikā vai arī domā, ka aktīvi gatavojos šim solim. Nē, es daru to, kas man patīk, un to, ko vajadzētu izdarīt. Politikā, šā vārda vistiešākajā nozīmē, neesmu.
– Vai, būdams godīgs un taisnprātīgs vīrs, spēj iztēloties, ka kāda partija izmantotu tavu vārdu, lai kaut uz četriem gadiem nokļūtu Saeimas namā?
– Es neesmu nevienā partijā, un tā ir atbilde. Bet es gribu, lai dzimtajā zemē dzīve būtu sakārtota. Līdz trīsdesmit gadu vecumam uz lietām skatījos no viena redzes leņķa, tagad tās redzu nedaudz citādāk. Ar donkihotismu nedomāju nodarboties.
– Trīsdesmit gadu vecumā uz Latviju skatījies retāk nekā šovasar, kad laika ir vairāk.
– Cilvēkiem, kurus interesēja mana valsts, pasniedzu to greznāku nekā tā ir patiesībā. Tā mēdzam darīt. Tēvs ir vislielākais un stiprākais, māte – vismīļākā un vislabākā. Tāpat ir ar mājām.
Diemžēl visur pasaulē ir paziņu būšana, korupcija, skandāli. Izveidojas lielās impērijas, brūk, stirkšķ pa vīlēm, tad atkal mēģina atgūt iepriekšējo statusu. Visu virza konkrēti cilvēki. Viss atkarīgs, cik viņi ir godprātīgi.
– Ja šodien valsts mērogā varētu kaut ko ietekmēt, mainīt. Kas būtu galvenais darbs?
– Veidotu izglītības reformu. Viena paaudze pazuda, jo padomju laiki mainījās, Latvija kļuva brīva, tagad pazudīs vēl viena paaudze. Patlaban dominē ačgārns priekšstats – sak, man ir tiesības, bet nav pienākumu. Jau no bērna kājas jāizglīto cilvēki, kuru skolotāji saņem labu algu, kuru vecāki arī vēlāk paši būs izglītoti un bērnus pareizi audzinās. Atvases būs uzcītīgākas un gudrākas.
Redz, īri vispirms saveda kārtībā izglītības sistēmu. Ja jaunajiem cilvēkiem šeit nebūs, kur realizēt savas zināšanas un spējas, viņi aizbrauks prom. Bet šie izglītotie cilvēki arī tad vienmēr zinās, ko nozīmē mājas. Ja cilvēkam ir šaura piere un tuvs redzesloks, viņš meklē mājas tur, kur šajā brīdī vislabāk – visbiezākā sega un vispilnākā bļoda.
– Tava dēlam mācības skolā jau sākušās, citur pirmais zvans skanēs pēc nedēļas. Bet skolās trūkst vairāk nekā simts skolotāju!
– Esmu dzirdējis, ka, pateicoties pareizai nodokļu politikai, valsts budžets pildoties un veidojoties pat pārpalikums. Katrs manis teikto var iztulkot, kā vēlas. Ar lieko naudu var ļoti labi palīdzēt izglītības darbiniekiem. Viņi audzina mūsu bērnus nākotnei. Labu skolotāju netrūkst, ja vien būtu adekvāta samaksa. Tad pat būtu konkurss uz vakantajām vietām. Saprotu, ka tas ir sarežģīti. Bet vai tad mums svarīgākais ir skriet pēc tuva mērķa, kur pēc iespējas vairāk var sagrābt un pēc tam: aiz manis kaut vai plūdi, lai noskalo to Latviju Baltijas jūras pieķēzītajā krastā…
– Ir daudz gudru galvu, bet pamaz gudru darbu.
– Mums nav izveidojusies deputātu kultūra. Attīstītās zemēs deputāti ir uzņēmēji, augsta ranga valsts darbinieki paaudžu paaudzēs. Viņi zina, kā jārīkojas, jo bijuši šajā vidē, redzējuši, uzsūkuši to sevī. Labi vai slikti? Katrā ziņā labāk nekā pie mums. Mūsu cilvēki vēl mēģina to saprast, apgūt. Cilvēka daba ir ļoti vienkārša: vispirms grib sev. Lielās valstīs ir cilvēki, kuriem viss ir, un tikai tad viņi var kļūt par kongresmeņiem vai senatoriem, piemēram, Amerikā.
Īsais un garais miljons
– Tu labi zini naudas vērtību…
– Tas, kurš loterijā vinnē miljonu, nereti uzreiz to arī notriec, jo liekas, ka tas miljons būs mūžīgs. Sapnis pēkšņi piepildījies. Beigās izrādās, pat esi parādos. Ja pacietīgi pelni, rodas pavisam cita izpratne par naudas vērtību. Dāvanas ir jaukas, bet ne velti saka: dārgas dāvanas rada pretēju efektu.
– Kā tev pašam bija ar pirmā miljona pelnīšanu?
– Lai precīzi nosauktu gadu un dienu, man būtu jāņem rokā vecie līgumi un jāpēta, kurā brīdī tas būtu varējis notikt. Tas nebija svarīgi. Ja pašmērķis ir nauda, tad cita lieta. Man bija citādāk. Arī hokejā dāvanas dažam tā vienkārši iekrīt klēpī, taču tas ir īslaicīgs triumfs. Ja esi ieguldījis pamatīgu darbu, lai sasniegtu mērķi, izjūtas ir pavisam citas. Mans mērķis nebija nopelnīt miljonu, bet gan kļūt par labāko NHL. Tagad, objektīvi skatoties, domāju, kā es vispār tur nokļuvu, kā noturējos!
– Esi sevi kādreiz pieķēris pie domas, ka hokejā esi sasniedzis visu, ko gribēji?
– Noteikti ne. Gribēju pasaules čempionātā ar Latvijas izlasi izcīnīt medaļu, gribēju veiksmīgi startēt olimpiskajās spēlēs un izgriezt pogas grandiem, vinnēt Stenlija kausu.
Patīkamākais un foršākais ir ceļš uz mērķi. Ja vienā brīdī tas tiek nogriezts un nav iespējams pie mērķa nokļūt, tad ir viss. Tā ir mēraukla. Pat ja esi vinnējis, uzvaras brīdis ir sekundes. Ir prieki, vari svinēt. Ja es gūstu uzvaru, adrenalīns liek gaidīt nākamo panākumu, dzen uz priekšu.
– Vistuvāk tam biji Stenlija kausa finālā. Tas, ka to neieguvi, vēl kremt?
– Tā gan nav. Šobrīd uz to raugos citādāk. Brīnos, kā ar savu augumu, ar savu vēsturi (nāku no austrumu bloka valsts) nokļuvu NHL, kur biju īsākais vārtsargs visā līgā. Aizbraucu pāri okeānam bez valodas zināšanām, bez Ziemeļamerikas pieredzes, turklāt tajā laikā bija lieli aizspriedumi pret austrumeiropiešiem, īpaši – vārtsargiem. Cik ilgi ar čehu Dominiku Hašeku ķepurojāmies, kamēr izsitāmies, un ko tas prasīja! Mums nepārtraukti katru dienu vajadzēja sevi pierādīt.
Lepnais un spārdītais
– Daudzkārt esi morāli spārdīts, bet spītu tas vēl vairāk stiprinājis.
– Svešā vidē ar to bija jārēķinās. Vissmagāk bija divreiz. Soltleiksitijas olimpiādē, kur objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ Latvijas izlases galvenajam trenerim Kurtam Lindstrēmam par mani jau bija izveidots priekšstats. Man nemaz nebija jāparādās, bilde jau bija uzburta. Tas bija smagi dabūt ar celi pakrūtē.
– Spēj izskaidrot, kāpēc tā notika?
– Domāju, epopeja sākās krietni agrāk. Jau Pēterburgā pasaules čempionātā. Pat mani izteicieni nebija noteicošie. Bija cilvēki, kuri nevarēja pārdzīvot, ka toreiz negāju ar lielajiem bosiem svinēt mūsu uzvaru pār Krieviju. Bija atbraukuši mani draugi, un šajā neaizmirstamajā brīdī gribēju būt kopā ar saviem cilvēkiem. Vienmēr esmu apzinājies, ka esmu interesants, kamēr spēlēju, kamēr esmu panākumu smailē un slavas zenītā. Zināju, ka interese būs pavisam citādāka, kad viss lēnām noplaks un zudīs.
Soltleiksitijā attieksme mani šokēja. Vēlāk sapratu – jāturpina klusi rukāt, visam jānostājas savās vietās. Tas ir tikai laika jautājums. Pēc Stenlija kausa fināla bija skaidrs, ka Latvijai ir divi vienlīdz stipri vārtsargi – viens jaunāks, lētāks un ar ilgāku mūžu nākotnē, otrs ir pārbaudīts, kalpojis godam, dodot vairāk, nekā no viņa gaidīts. Nodzītos zirgus nošauj, vai ne? Labi, šis zirgs vēl nav nodzīts, bet nošausim tā vai tā… Tobrīd sapratu, ka nelabvēļus nokaušu nevis ar naidu, dusmām, vārdu kariem, bet atbruņošu viņus ar neizsakāmu mīlestību.
– Taviem oponentiem slikti nepalika?
– Viņiem bija grūti, jo nebija tam gatavi un nezināja, ko iesākt. Izlikos, ka nesaprotu, ko viņi dara.
– Irbe spēlē teātri… Grūti iedomāties!
– Tas nebija teātris, sauksim to par diplomātiju. Tā taču māca – mīli savu ienaidnieku.
Seko man…
– Piedod, bet varam apgalvot – Irbe vairs nespēlēs NHL. Kas notiks turpmāk?
– Man ir 10 gadu vecs dēls Atis, viņam vēl visa dzīve priekšā. Man bijusi raiba, krāsaina un bagāta sporta karjera. Pazīstot sevi, zinu, ka mierīgi varētu vēl divus gadus saņemties un spēlēt, ja veselība atļautu. Bet no tā cietējs būtu Atis. Es nebūtu klāt daudzos viņam svarīgos brīžos. To nevēlos. Savā laikā mana mamma pakārtoja darbus tā, lai varētu bērnus izaudzināt un pieskatīt, lai viss būtu kārtībā. Es vados pēc tāda paša principa. Šoreiz nav ko domāt par sevi. Darbošanās ik dienas ar Ati būs daudz lielāks ieguldījums, nekā pāris gadu vēl burzīties hokeja laukumā. Ja aizbrauktu uz NHL, tas būtu citādāk. Tad dēlam tas būtu saprotami.
– Neļaunosies, ja pavaicāšu, kad tad būs tavs ledus mačs, uz kuru saaicināsi kopā visus savus draugus…
– Par to sāku domāt, runāju ar draugiem. It kā jau skaisti, bet vai tiešām vajag svinēt savas bēres?
– Kāpēc uzreiz bēres? Pats lieliski zini, ka mačs sagādātu prieku tūkstošiem līdzjutēju.
– Visam savs laiks. Pie tā pašam jānonāk. Pašlaik to nevēlos darīt. Varbūt man ir plāns, kuru gribu realizēt citādāk un vēlāk. Kad būs mačs, gribētu, lai tajā piedalītos džeki, kas bija blakus, kad tikko sāku spēlēt – Mārtiņš Grundmanis un Ulvis Katlaps, gribētu, lai mačā spēlētu tie, ar kuriem aizvadīju pēdējos mačus izlasē – jaunais Kaspars Daugaviņš un citi. Uzaicinātu kādu veci no NHL, manus draugus, teiksim, Sanču (Sandis Ozoliņš), Kevinu Vīksu (viņš varētu būt pasaules izlases vārtos). Tā varam spēlēties ilgi. Esmu apmierināts, ka no aprites neesmu izkritis un laiku pa laikam kāds painteresējas, vai esmu pieejams labām idejām.
– Pa telefonu teici, ka kuru katru brīdi tevi var kāds izsaukt. Nodomāju, ka to varētu darīt vienīgi tava māte vai bērni.
– Ir situācijas, kuras man ir būtiskas. Patlaban esmu ļoti neatkarīgs. Gribu darīt to, kas man patīk, ar simtprocentīgu atdevi, bet tā, lai neciestu mans dēls.
– Mūsu federācija tev piedāvāja izlases menedžera un vārtsargu trenera amatu.
– Tas bija neilgi pirms pasaules čempionāta sākuma Maskavā, vēl arī pēc tam. Teikšu ar ironiju – Kirovs Lipmans nespēs man samaksāt, lai es pie viņa strādātu.
– Nupat federācijas valde samazināja pavasarī pieņemtos gandrīz visus bargos sodus, kas piemēroti tiem, kuri valsts čempionāta finālā izraisīja un iesaistījās kautiņā.
– Es arī klātienē to slaktiņu redzēju. Šķiet, ka federācija vainīgos grib tikai pabiedēt. Tagad, sak, visi aizmirsuši notikušo, nu sodus var atlaist. Bezjēdzība. Tā tiek dota zaļā gaisma visatļautībai laukumā. Pie mums mudina necienīt pretinieku, noteikumus, ētiku, necienīt spēli. Lēmēji, kas lemj par hokeju, acīmredzot ne ciena, ne saprot to. Rodas jautājums, kas ir noteicēji šajā sporta veidā – federācija vai klubs, kurš lūdz mazināt pieņemtos sodus un saņem pretimnākšanu? Šādi lēmumi atgrūž īstenos hokeja līdzjutējus, arī jaunos spēlētgribētājus.
– Joprojām turi roku uz hokeja pulsa.
– Nezināju, kas šosezon notiks. Biju cerējis, ka izdosies piedalīties vienā, 10, varbūt visas sezonas spēlēs jaunajā Rīgas komandā, kas startētu Krievijas čempionātā. Tam nopietni gatavojos. Ieceres komandai nerealizējās. Sapratu, ka vairs nav kam gatavoties.
Jau agrākajos gados džekiem teicu: ja es trenēšos, varat to darīt kopā ar mani, parādīšu, ko un kā es māku. Vārtsargiem bija interesanti. Vispirms piezvanīja Uģis Avotiņš, Tad Kristaps Stiģis, pieteicās Ervīns Muštukovs, Nauris Enkuzens, Edgars Eihvalds arī. Sporta zālē bija izcila personība – treneris Ivars Čākurs. Pasaules līmeņa vecis, kurš zina, kas fiziskajā sagatavotībā nepieciešams bērnam, kas jādod jaunam, kas – pieredzējušam sportistam. Kopā ar viņu varu džekiem parādīt un iemācīt, kas nepieciešams vārtsargiem. Varu parādīt, kā jāstrādā, lai varētu cīnīties NHL, kas ir daudzu sapnis. Viss atkarīgs no tā, cik augstu noliec savu latiņu.
Jāpiebilst, ka hokeja spēļu protokolos, visticamāk, drīz vien atkal redzēsim vārtsarga ailītei pretī ierakstītu vārdu A. Irbe. Pirmdien uz pirmo īsto hokeja treniņu devās Atis Irbe. Viņš grib būt tikai un vienīgi vārtsargs.
Māra JURŠEVICA
Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports
Vizītkarte
Artūrs Irbe
Hokejists
Dzimis 1967. gada 2. februārī Rīgā
Augums, svars 1,73 m, 85 kg
Pozīcija vārtsargs
Draftēts 1989. gadā Minesotas North Stars 10. kārtā
Sasniegumi labākais vārtsargs (1985. g. pasaules junioru čempionātā, 1990. g. pasaules čempionātā); Gada debitants (PSRS 1988. g.); divkārtējs pasaules čempions PSRS izlases sastāvā; PSRS vicečempions; IHL pirmajā Visu zvaigžņu komandā (1992. g.); Džeimsa Norisa balvas ieguvējs (1992. g., kopā ar Veidu Flahertiju); Tērnera kausa ieguvējs un IHL labākais vārtsargs; NHL vārtsargam visvairāk spēļu (1993.-1994. g. – 74), visvairāk spēles minūšu (4412), visvairāk neizšķirtu (16); piedalījies NHL Visu zvaigžņu spēlē (1994. un 1999. g.); Stenlija kausa izcīņas finālists Karolīnas Hurricanes rindās; Sanhosē Sharks vārtsargu rekordists ar visvairāk aizvadītajām spēlēm (183), ar visvairāk uzvarām (57); NHL Nedēļas spēlētājs (2000. g. 03. 04.)
Spēlējis Latvijas bērzā, RASMS, Rīgas Dinamo, Sanhosē Sharks, Kanzassitijas Blades, Dalasas Stars, Vankūveras Canucks, Karolīnas Hurricanes, Lovelas Lock Monsters, Džonstaunas Chiefs, Rīgā 2000, EC Salzburg, Rīgā 20, Nitras Plastika, PSRS junioru izlasē (1985. g. Eiropas junioru čempionātā), PSRS izlasē (1980., 1990. g. pasaules čempionātā), Latvijas izlasē (9 pasaules čempionātos un 2 olimpiskajās spēlēs)
Ģimene meita Anita (mācās vidusskolā ASV), dēls Atis (mācās pamatskolā Rīgā)
Iesaukas Arčs, Ārčijs
