Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Bez izpletņa un čūskām

Kamēr komandas biedri, gatavojoties jaunajai sezonai, cementē fiziskās sagatavotības pamatus un atjauno tehnikas elementus Siguldas trases starta estakādē, mūsu labākā kamaniņu braucēja trīskārtējā olimpiete Maija Tīruma ik rītu ar īpašu vingrinājumu palīdzību stiprina savu plecu, kas kārtējo reizi atteicies pildīt savas funkcijas.

Pirms mēneša, sniedzoties pēc automašīnas drošības jostas, Maijas plecs pamanījās izlēkt no savas vietas. Mediķi gan teic, ka ar pareizu vingrinājumu palīdzību viss atkal būšot kārtībā, taču sportiste cieši nolēmusi pēc šīs sezonas beigām neuzticamo ķermeņa daļu operēt, lai pirmsolimpiskajā un pēc tam arī olimpiskajā sezonā negaidīti pārsteigumi vairs negadītos.
Septembra beigās Maija Tīruma cer atsākt pilnvērtīgu gatavošanos īsajai un saspringtajai kamaniņu ziemai.
— Tev šoziem būs jau trīspadsmitā sezona kamaniņās. Vai tā atšķirsies no citām?
— Kaut arī līdz olimpiskajiem startiem vēl šķietami tālu, man katra sezona liekas vienlīdz svarīga. Šobrīd kamaniņu braukšana ir mans darbs, mana profesija un visu cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas un vienādi cītīgi. Tiesa, ik pa brīdim gadās dažādas ķibeles, kas visu labi iecerēto patraucē. Tā pērn pirms sezonas ilgu laiku mocījos ar viegli paaugstinātu ķermeņa temperatūru, kurai pat ārsti īstu skaidrojumu nerada, šogad pievīla plecs. Taču esmu optimiste un ceru, ka viss būs kārtībā. Protams, ir satraukums, bet tas jau tāds azartisks satraukums par to, kā veiksies.
Šoziem Krievijas pilsētā Paramonovā notiks Eiropas čempionāts, kuram jāgatavojas ļoti nopietni. Jo vairāk tāpēc, ka Krievijas trase, kura daudzām favorītēm ļoti nepatīk, man neliekas problemātiska, kaut arī tā ir ļoti atšķirīga.
— Vai tev ir mīļas un ne tik mīļas trases?
— Tā dalīt nedrīkst, jo cīņai jānoskaņojas jebkurā trasē. Tiesa, ir trases, no kurām vari gaidīt mazāk pārsteigumu. Piemēram, vieglāk ir braukt Austrijas trasē Īglsā, kura ir mājīga un ērta, turklāt tur vienmēr pulcējas ļoti saprotoša publika.
Ar respektu izturos pret trasi Vistlerā, kur Vankūveras olimpisko spēļu treniņbraucienā gāja bojā gruzīnu sportists.
Šosezon mums līdzekļu taupības nolūkā gan izpaliks Pasaules kausa posms Vistlerā, tāpat posms Sanktmoricā, kur ir vienīgā augstas klases trase ar dabīgo ledu. Tas nedaudz sarežģīs punktu summu kopvērtējumā.
Tā gadījies, Šveicē neesmu startējusi, jo kamaniņbraucēji Sanktmoricā sacenšas reti. Varbūt arī labi, jo, kā stāsta Mārtiņš Rubenis, tā ir grūta trase un ar sešiem treniņbraucieniem būtu par maz, lai visu līdz galam izprastu.
— Toties pārējās trases iepazītas līdz sīkumam?
— Protams, ka šajos gados iepazītas visas trases, kur notiek galvenās sacensības, taču sezona no sezonas tomēr atšķiras. Lai gan nav veikti nekādi rekonstrukcijas darbi, citādāks ir ledus lējums, kas ietekmē virāžu leņķus, daudz kas atkarīgs arī no laikapstākļiem. Tās, protams, ir nianses, taču paiet laiciņš, līdz ar visu iepazīsties. Žēl, ka mēs materiālu apsvērumu dēļ nevaram pirms sezonas pabraukt visās galvenajās trasēs un izmantojam tikai oficiālos treniņu braucienus pirms sacensībām. Man gan nepatīk sūdzēties par to, ko nevaru ietekmēt.
— Tik daudzus gadus aizvadot lielajā sportā, reizēm nepiezogas domas par kādas sezonas izlaišanu, vismaz tās aizvadīšanu saudzējošā režīmā?
— Nē, ja es tā justos, tad droši vien beigtu sportot. Man katra sezona ir jauns piedzīvojums. To vienmēr gaidu ar cerībām — varbūt šogad veiksies labāk, jo esmu strādājusi pie daudz kā, kaut tikai nebūtu traumas…
Kamaniņu sports ir nepārtraukts process. Skaidrs, ka, pirmkārt, pašai jābūt formā, taču nemitīgi tiek atjaunots un uzlabots inventārs. Mums nav tā, ka ir vesels kamaniņu parks, ej un meklē sev labākās. Tiesa, ik pa brīdim mēs mainām kamanas, nereti tas gadās pēdējā brīdī, kā pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Lai cik pieredzējusi es arī būtu, tomēr ar kamanām jāsarod, jāpilnveido vissīkākās nianses. Tagad mans meistars Sandris Bērziņš gatavo jaunas kamanas, un sezonu sākšu ar divām kamanām. Testēšu un palikšu pie labākajām.
— Cik daudz tu pati iejaucies tehniskās lietās?
— Ne pārāk. Kaut ko māku pieskrūvēt vai, vēl labāk, noskrūvēt, taču pati nekādus uzlabojumus neveicu. Par saviem atzinumiem stāstu Sandrim, viņš labo, es savukārt izmēģinu un dalos izjūtās. Reizēm ar kamaniņām noņemamies līdz vēlai naktij. Slikti, ja tas notiek sacensību laikā.
Reizēm man vaicā, ko esmu redzējusi Itālijā, Austrijā vai kur citur, bet dažkārt jāatzīstas, ka par trasi, darbnīcu un viesnīcu nekur tālāk neesmu bijusi. Turklāt mums maču laikā ir tāds draudzīgs dāmu klubiņš, kurā ir braucējas no vairākām valstīm, un mēs brīvajos brīžos itin bieži pasēžam kopā, padzeram kafiju, parunājām par sadzīviskām lietām. Es varu saprasties angliski, vāciski, krieviski. Mums ir interesanti.
Kamanas ir tikai viena lieta, ne mazāk svarīgas ir slieces. Tur ir vesela ķīmija, jo ļoti daudz kas atkarīgs no izejmateriāla. Lējums no lējuma atšķiras, liekas, ka to ietekmē pat Mēness stāvoklis. Dažas slīd lieliski, ar citām vari ņemties, cik gribi — neiet un viss. Mums jau lielas izvēles nav — parasti ir vienas slieces, ar kurām arī braucu. Kad saņemu jaunas, iepriekšējo komplektu atdodu nākamajiem.
Līderēm vācietēm, arī citām komplektu ir daudz, katrai trasei un temperatūrai savas, spēj tik mainīt. Turklāt viņas visu laiku ņemas ar visādām ķīmiskām vielām (tas nav aizliegts, nedrīkst vienīgi sildīt slieces), kuras mums nav pieejamas.
Manas tagadējās slieces vislabāk slīd pie apmēram –3 grādiem, bet laiciņš jau vienmēr nav pēc pasūtījuma. Sporta veidā, kur cīnāmies par sekundes simtdaļām, tas ir ļoti būtiski. Lai arī kā, gan Rubenis, gan brāļi Šici olimpiskajās spēlēs ir pierādījuši, ka viss neslēpjas tikai slieču un kamanu bagātībā. Arī es esmu iekļuvusi pasaules trijniekā ar savu vienīgo slieču komplektu. Tā ir vesela kamanu, slieču un pašu ķīmija.
— Sports droši vien tev licis no daudz kā atteikties personiskajā dzīvē?
— Es tā nedomāju, jo daru to, kas man ļoti patīk, turklāt man par to, lai gan nedaudz, bet arī maksā. Sports man gan nav naudas pelnīšana, bet iemīļota nodarbošanās. Esmu pateicīga par šo iespēju.
Varbūt tad, ja man būtu cits raksturs, citas intereses, jau sen darītu ko citu, bet tagad gribu izmantot visu sev atvēlēto laiku un sportā sasniegt iespējami daudz. Zinu, ka daudzi to nesaprot un brīnās, ka nestaigāju pa ballītēm, visādiem izpriecu sarīkojumiem, bet man to nevajag.
— Un ģimeni?
— Man ir liela ģimene, trīs māsas, vecāki, māsīcas, māsu bērni. Protams, reizēm iedomājos par pašas ģimeni, bet ceru, ka vairs nav tie laiki, kad neprecēta meitene jau pēc divdesmit skaitījās vecmeita. Tas viss nekur nepazudīs — būs man vīrs, bērni, bet visam savs laiks. Šobrīd savas sporta gaitas redzu līdz olimpiskajām spēlēm Sočos, kuras notiks 2014. gadā. Tad man būs trīsdesmit gadi un sportam droši vien teikšu ardievas. Varēšu atsāk savas mācības biznesa koledžā un domāt par visu pārējo, kas pienākas sievietei.
— Jums Tīrumu ģimenē kamaniņu sports kļuvis par tādu kā firmas zīmi, jo savulaik ar to nodarbojās tava otra vecākā māsa Marta, tagad nopietni visaugstākajiem startiem gatavojas jaunākā māsa Elīza…
— Es sportot sāku māsas iespaidā, droši vien manam piemēram sekoja Elīza. Viņa vēl ir jauna (tikai 21 gadiņš), taču 12. vieta Pasaules kausa izcīņas posmā Siguldā rāda, ka viņai ir visas iespējas turpināt un varbūt arī pārspēt manus sasniegumus. Ceru, ka Sočos viņa noteikti startēs. Fotogrāfi mūs dažkārt pēc izskata jauc, bet pēc rakstura mēs esam visai atšķirīgas. Man liekas, ka Elīza ir daudz azartiskāka, iespējams, ne tik apdomīga kā es. Varbūt tas un nelielā pieredze viņai neļauj aizvadīt vairākus stabilus startus pēc kārtas. Bet ceru, ka tas ir laika jautājums. Cik varu, tik palīdzu. Līdz šim viņa vairāk trenējās ar junioriem, bet tagad biežāk būsim kopā. Mājās gan mēs par kamaniņām nerunājam, vismaz vasarā ne.
— Kādas ir tavas attiecības ar risku?
— Dažreiz jau arī riskēju, taču neesmu pārgalvīga. Varbūt reizēm vajadzētu visu likt uz vienas kārts, piemēram, vairāk noapaļot slieces, kas palielina ātrumu, bet tad pie mazākās kļūdas draud kritiens. Ir tāds slavens krievu braucējs Demčenko, kurš gandrīz vienmēr riskē. Viņš var būt gan pirmais, gan pēdējais. Varbūt kāda medaļa atsver citas neveiksmes?
— Tu jau arī krīti…
— Protams, ja neesi kritis, tu neesi nodarbojies ar kamaniņu sportu. Parasti tas beidzas ar kādu caurumu sporta tērpā, nobrāzumu, apskādētu inventāru, bet reizēm sekas ir jūtamākas un tad kāds posms jāizlaiž.
Cenšos šos kritienus nepārdzīvot, jo gandrīz vienmēr vainīga esmu pati. Tad mierīgi viss jāizpēta un jāizdara pareizie secinājumus, lai citreiz tas neatkārtotos. Katrā ziņā bailes nākamajā startā nejūtu.
— Nekad nebaidies?
— Nākamreiz esmu piesardzīgāka, jūtu bijību pret kādu trasi, dažu virāžu, bet bailes tās nav. Ja baidītos, tad nebūtu iespējams nodarboties ar šo sporta veidu.
Zinu, ka baidītos lēkt ar izpletni, man ir bail arī no čūskām, bet citādi esmu pietiekami drosmīga. Man patīk braukt ar savu Volvo, un reizēm, kad steidzos, uzspiežu nepajokam.
— Uz ko ceri šogad — pērn tu pasaules labāko topā biji trīspadsmitā?
— Kā katru sezonu — pakāpties augstāk. Vienmēr jau gribas cerēt, ka reiz visizšķirošākajās sacensībās izdosies ideāls brauciens.
Tam nepieciešamas ļoti labas kamanas, kurās es jūtos ērti un pārliecināti, pārbaudītas un ātras slidas. Jābūt labam garastāvoklim (ar to gan man parasti nav problēmu), cīņassparam. Un, protams, jābūt man vislabāk piemērotiem laikapstākļiem — vieglam saliņam, saulei. Pieliekam klāt veiksmi un to visu savienojam vienā veselumā. Kāpēc tas viss reiz nevarētu notikt arī ar mani?
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Maija TĪRUMA
Kamaniņu braucēja
Dzimusi: 1983. gada 28. novembrī
Izglītība: beigusi Siguldas Valsts ģimnāziju, Murjāņu sporta ģimnāziju, mācās Latvijas Biznesa koledžā
Sporta gaitas: trenējas kamaniņu sportā kopš 15 gadu vecuma
Treneris: pirmais treneris Aivars Kalniņš, pašreiz — Pēteris Cīmanis
Lielākie panākumi: piedalījusies trijās olimpiskajās spēlēs — Soltleiksitijā (2002. g.) — 18. vieta, Turīnā (2006. g.) — 17. vieta, Vankūverā (2010. g.) — 9. vieta, divas bronzas medaļas pasaules čempionātos stafetē (2008. un 2009. g.), Eiropas čempione stafetē (2008. g.), 7. vieta pasaules čempionātā (2008. g.), 7. vieta Eiropas čempionātā (2010. g.)
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs
Vaļasprieki: adīšana, kulinārija un aktīva atpūta