Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Taisām labāk nekā slīpējam

Bez pērn izbaudītā medaļu spožuma, toties ar stabili labām pozīcijām Eiropas rangu tabulā teju visās vecumu kategorijās un dažām labām iestrādēm tuvākajai nākotnei — tāda bijusi basketbola vasara, kuras laikā starptautiskajā arēnā cīnījās desmit(!) Latvijas izlases.

RUPJMAIZEI PIETIKA

„Sportiskie rezultāti ir labi. Pat ļoti labi, ja vērtējam kategorijā vieta pret ieguldītajiem līdzekļiem,” Latvijas Basketbola savienības (LBS) ģenerālsekretārs Edgars Šneps netur sveci zem pūra. Tiesa, tūlīt arī piebilst, ka pēc otrā (un, iespējams, galvenā) jauniešu komandu kvalitātes kritērija — labi sagatavotu spēlētāju pienesuma pieaugušo valstsvienībām — īsto bilanci varēs savilkt tikai pēc dažiem gadiem. Tad redzēs, kurš no jaunajiem un talantīgajiem būs izaudzis par īstu meistaru, kurš — iestidzis mūžam perspektīvo kategorijā, bet kurš – vispār zudis lielajam basketbolam. Aritmētika vienkārša: jo vairāk būs pirmo, jo lielākas izredzes, ka abām galvenajām valstsvienībām izdosies sekmīgi tikt galā ar grūto paaudžu maiņas procesu.
„Pieejamo līdzekļu ziņā mēs esam vienā līmenī ar Igauniju vai Rumāniju un apmēram trīsreiz trūcīgāki par lietuviešiem. Tomēr kvalitatīvam sagatavošanās darbam bija nodrošināts viss nepieciešamais — treniņnometnes, medicīniskais nodrošinājums, treneru atalgojums, iespēja aizvadīt pārbaudes spēles,” LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps norāda, ka budžeta konsolidācijas procesi bijuši sāpīgi, tomēr nav paralizējuši darbu.
Septiņu jaunatnes basketbola izlašu darbs kopā izmaksājis Ls 197 000 (kopējā tāmē nebija iekļauta U-15 izlase, kura uz Eiropas Jaunatnes olimpiādi tika uzaicināta pēdējā brīdī). No tiem Ls 42 000 LBS saņēma no valsts. Pārējo finansējumu nodrošinājuši sponsori, izmantoti arī citu LBS programmu līdzekļi.

DĀMAS: RŪGTĀS UZVARAS

Basketbols var pārsteigt ne tikai ar spēļu sižetiem un rezultātiem vien. Arī ar šķietami neloģiskām emocijām. Piemēram, šovasar sieviešu valstsvienības astotā vieta Eiropas čempionātā atstāja visai sāju pēcgaršu, savukārt vīriešu komandas 22. pozīcija analoģiskā turnīrā tika uzņemta teju vai ar ovācijām. Bail iedomāties, kas būtu noticis, ja vīriem būtu izdevies izcīnīt kaut vienu uzvaru…
Tiesa, paradoksālajai reakcijai bija sava dzelžaina loģika. Lai arī dāmas pēc neizteiksmīgi aizvadītajām pārbaudes spēlēm uz savu čempionātu tika pavadītas bez īpašām ilūzijām, komandas sastāvs — pieredzējušās Gunta Baško, Ieva Kubliņa, Liene Jansone, Kristīne Kārkliņa, kā arī Elīna Babkina un Sabīne Niedola — ar uzlecošo zvaigžņu potenciālu runas par kvalificēšanos Londonas olimpiskajām spēlēm padarīja gana reālistiskas. Cerības vēl vairāk nostiprināja trīs uzvaras pirmajās četrās spēlēs, tāpēc pieci sekojošie zaudējumi nāca kā auksta ūdens šalts. Turklāt vēl komplektā ar sajūtu, ka pretinieces nebija nemaz daudz pārākas (tā varēja teikt ja nu vienīgi par Krievijas izlasi, kam latvietes zaudēja ceturtdaļfinālā), cik mūsējās pašas svarīgākajā brīdī ne tuvu nenospēlēja par visiem simts. Tas īpaši attiecās uz maču Lodzā, kur Horvātijas izlasei pārsteidzoši viegli tika atdota biļete uz olimpisko kvalifikācijas turnīru.
Pēcāk no pusvārdiem izšķīlās versija, ka pašā svarīgākajā brīdī treneris Georgis Dikeoulaks pazaudējis realitātes izjūtu un kontroli pār komandas pulsu, bet saskaņu pazaudējušai Latvijas valstsvienībai uzreiz ārā izlīduši visi tehniski taktiski psiholoģiskie defekti. Patiešām — pēdējās spēles bija kā arguments visiem, kuriem nepatīk ārzemju speciālisti Latvijas basketbolā. Treneris Džordžs laukuma malā nekonstruktīvi ārdījās un komentāros atļāvās būt iepriekš nedzirdēti dzēlīgs, bet spēlētājām acis apdzisa aizvien straujāk.
Taču, pirms mest akmeni Dikeoulaka virzienā, ir vērts pieminēt divas lietas. Pirmkārt, pirms diviem gadiem ārzemnieks pie valstsvienības stūres ieņēma viena latvieša atbrīvotu un citu neiekārotu vietu. Otrkārt, par vairākiem Dikeoulaka gājieniem (Elīnas Babkinas konsekvento virzīšanu līderes pozīcijā, aizsardzības taktikas izvēli, sastāva rotācijas principiem) latviešu treneri paslepus vai atklāti smīnēja, taču Eiropas čempionāta uzvarētajās spēlēs tie nostrādāja, aizvedot komandu tik tālu, cik, ļoti iespējams, nebūtu izdevies tikt kāda cita trenera vadībā.
Šķiršanās no Dikeoulaka gan iznāca smieklīga — treneris, kura līgums ar LBS bija beidzies, pirmais pasteidzās paziņot, ka atkāpjoties no amata… Viņa pagaidām vārdā nenosauktajam pēctecim nāksies turpināt sarežģīto paaudžu maiņas procesu, norietošās zvaigznes lūkojot aizstāt ar Eiropas U-20 čempionātu medaļu ieguvējām, kuru lielākajai daļai pāreja uz pieaugušo basketbolu iznāk ļoti ērkšķaina.

VĪRI: SALDIE ZAUDĒJUMI

Tikmēr vīriešu valstsvienība paaudžu maiņas procesā tikusi divus soļus tālāk, par tradicionāli dārgo pieredzes skolu samaksājot relatīvi lētu cenu. Proti, ārkārtīgi spēcīgā sabiedrība, kādu izloze latviešiem sagādāja Šauļu grupā, pat mūsu teorētiski vislabākajam sastāvam solīja to pašu likteni, kāds jau bija piedzīvots četros Eiropas čempionātos pēc kārtas — proti, izstāšanos pēc pirmās kārtas. Atšķirība tik tā, ka visas gvardes sapulcēšana būtu uzturējusi ilūzijas, kuras — visticamāk — tiktu sagrautas ar lielu troksni un mielēm. Savukārt visu laiku jaunākais valstsvienības sastāvs (vidējais vecums 22,9 gadi) uz Šauļiem tika pavadīts ar klusu vēlējumu — neizgāzties —, un šo programmu puiši izpildīja ar uzviju — četros mačos no pieciem (ar Franciju, Itāliju, Izraēlu un Vāciju — kas par vārdiem!) izredzes uzvarēt tika saglabātas līdz pašai galotnei.
Izrādījās, ka daži Latvijā tikai šauram interesentu lokam zināmi spēlētāji starptautiskajā līmenī izskatās gluži pieklājīgi. Savukārt latviešu tradicionālā neatbilstība klasiskajiem standartiem — viens savam postenim par īsu, cits par tievu, vēl kāds par vāju utt. — spēj sagādāt problēmas ne tikai pašiem, bet arī pretiniekiem. Plus pievilcīgais spēles stils ar uzsvaru uzbrukumā. Plus simpātiskais cīņasspars. Plus neiepīšanās dzeltenās preses uzmanītos skandālos. Plus jaunībai neatņemamā sajūta, ka nākamreiz noteikti būs labāk…
Vai būs un kā būs — par šo tematu var izvērsties varen plaši, kaut gan patiesībā būtību var pateikt īsi: vēlreiz pretiniekus paķert uz pārsteiguma efektu neizdosies, nākamreiz cerībām tiks prasīts stiprs meistarības segums. Labā ziņa ir tā, ka faktiski visiem Latvijas 2011 dalībniekiem karjeras potenciāli labākie gadi vēl priekšā. Piesardzīgā ziņa, ka sportā vispār — un basketbolā jo īpaši — optimistiskās prognozes reti piepildās visā krāšņumā.
Vērtējot pēc visstingrākajiem Eiropas zvaigžņu kritērijiem, gandrīz visiem mūsu jaunajiem talantiem var atrast pa nopietnam defektam — vienam pietrūkst fizisko dotumu, otram īsta vīra rakstura, trešajam — stabili ieliktu spēles pamatu. Lai tos pielāpītu, jāsakrīt daudziem faktoriem — izaugsmei, labvēlīgai videi klubā, prātīgiem treneriem un, protams, paša gatavībai rauties melnās miesās. Redzēs, kā būs…

U-19: DIAGNOZE SISTĒMAS TRŪKUMIEM

Kas praksē notiek ar latviešu talantu attīstīšanu, to šovasar uzskatāmi varēja vērot pasaules U-19 čempionāta laikā tepat Valmierā un Rīgā. Pērn Eiropas junioru čempionātā izcīnītā bronza, komandas līdera Dāvja Bertāna iekļūšana NBA draftā, Kaspara Vecvagara un Edmunda Dukuļa rūdīšanās labu klubu sistēmās Lietuvā un Itālijā savienojumā ar šīs paaudzes spēlētāju labo reputāciju no Latvijas izlases mudināja gaidīt medaļas. Diemžēl iznāca vilšanās — ne tik daudz par 10. vietu (nav, nudien nav slikti pasaules mērogos!), cik par komandas neorganizēto spēli un zvaigžņu blāvumu uz spilgtāko vienaudžu fona.
Kopējā atziņa bija skaudra — ikviena talanta izaugsmei ļoti svarīgo gadu pārejas vecumā lielākā daļa latviešu pavadījuši nepietiekami produktīvi. Trīs vārdā nosauktie līderi katrs par sevi bija labi, taču, nejūtot partneru atbalstu, sāka aizrauties ar individuālu spēli. Dažus nobremzēja veselības problēmas, citi, iespējams, jau sasnieguši dabas atvēlētos meistarības griestus. Bet sliktākais, ka Latvija nebija piedāvājusi jauno progresu veicinošu sistēmu tiem, kuru potenciāls vēl ne tuvu nav iztērēts. Barona vēlmei kļūt par jauno talantu kalvi bija ļoti amatierisks izpildījums (ne savas zāles, ne stabila treneru sastāva), VEF Rīga praksē domā par šodienu (lielkomanda) un parītdienu (VEF Kadeti), izlaižot rītdienu, BK Ventspils trīs sezonas maldījās dažādu koncepciju un treneru meklējumu džungļos Savukārt, lai turētu līdzi pasaules modei, ar spīdēšanu LBL-2 līmenī 19 gadu vecumā ir par maz.
Turklāt īsais kopābūšanas laiks Latvijas U-19 izlasi atstāja bez trumpja, kas dažkārt ļauj pielāpīt robus individuālajā sagatavošanā, — komandas saskaņas un dažādām taktiskajām viltībām. Brazīlieši, poļi, argentīnieši un pat krievi izskatījās organizētāki. Bīstams signāls. Un ne vienīgais.

U-20: AR LABIEM CENTRIEM NEPIETIEK

„Atpaliekam individuālajā meistarībā un atlētismā, diemžēl atpaliekam arī individuālajā taktikas izpratnē. Pat komandas, kas tabulā palika aiz mums, bieži vien spēlē pareizāk,” Latvijas U-20 izlases galvenā trenera Agra Galvanovska kritisko skatu nespēja mīkstināt pat Eiropas čempionātā Bilbao sasniegtā 8. vieta — viens no Latvijas labākajiem rezultātiem šajā vecuma grupā. Komanda spēja uzvarēt divās pašās svarīgākajās spēlēs, un daudz netrūka līdz trešajam panākumam – ceturtdaļfinālā pret mājinieci un nākamo čempioni Spāniju. Taču iznākums 70:77 bija vairāk nekā likumsakarīgs, ja ņem vērā, ka pretinieku pieteikumā ņirbēja Spānijas superlīgas ACB klubu nosaukumi, kamēr puse latviešu nebija ostījuši pat LBL-1 pulveri.
Tas attiecas arī uz 18 gadus veco Artūru Brici, kurš pēdējos mačos izvirzījās par vienu no komandas līderiem un izpelnījās pat uzaicinājumu uz dažiem valstsvienības treniņiem. „Basketbolista gēni jūtami — var izaugt labs spēlētājs,” Agris Galvanovskis šķita patīkami pārsteigts par iepriekš jauniešu izlasēs nespēlējušā Anetes Muižnieces-Brices dēla talantu, ko agrāk nomākušas gan objektīvas augšanas grūtības, gan dažādi disciplīnas pārkāpumi. Jācer, ka šovasar sajustais lielā basketbola aromāts palīdzēs tikt galā ar tīņa gadu vieglprātību un trīs valstsvienībā pavadītās dienas tiks uztvertas kā atstrādājams avanss, nevis jau sasniegtas meistarības sertifikāts. Tas pats attiecas arī uz diviem līderiem — Mārtiņu Meieru un Mareku Mejeri —, kuri pēcāk valstsvienības sastāvā piedalījās arī pieaugušo čempionātā. Talanti ir, taču tie vēl rūpīgi jāattīsta.
U-20 izlase šogad bija Latvijai netradicionāla, jo tās galveno triecienspēku veidoja virsdivmetrinieki, toties trūka stabilu saspēles vadītāju un snaiperu. Interesanti, ka līdzīga struktūra bija arī U-20 meiteņu komandai, no kuras pēc inerces tika gaidīti panākumi (pērn un aizpērn jaunās latvietes Eiropas U-20 čempionātos izcīnīja bronzas medaļas). Šoreiz nācās vilties — 12. vieta.
„Palīgos uzaicināju divus bijušos valstsvienības vadītājus — Ainaru Zvirgzdiņu un Aivaru Vīnbergu. Diemžēl viņu zināšanas nevarējām īsti izmantot, jo meitenes vienkārši nebija gatavas izspēlēt modernās un sarežģītās taktiskās shēmas,” U-20 izlases galvenā trenere Daiga Jansone atzina, ka neveiksme bijusi likumsakarīga.
Tās saknes stiepjas dziļumā. 1991. gadā dzimušo meiteņu komanda pirms četriem gadiem izcīnīja 7. vietu kadetu čempionātā, pirms diviem gadiem bija septītā starp Eiropas juniorēm. Kopš tā laika sešas jaunkundzes devušās studēt uz ASV, mājās pārvedot atziņu, ka pat basketbola dzimtenē ne visās skolās un augstskolās treniņdarbs atbilst augstākajiem standartiem. Krietnu daļu no izlases darbam atvēlētā laika treneriem nācies veltīt amerikāniešu sportiskās formas uzlabošanai, taču visu iekavēto atgūt neizdevās. Savukārt potenciālā līdere Sabīne Niedola pēc starta pieaugušo čempionātā U-20 komandai pievienojās ar pamatīgu fiziskā un morālā noguruma kravu ceļasomā un nebija gatava spožas solistes lomai, tāpat kā Elīna Babkina 2009. gadā.
„Viena laba ziņa ir: Dita Rozenberga vismaz uz gadu atlikusi braucienu uz ASV,” trenere Jansone ir gandarīta, ka viena audzēkne, redzot partneru raibo pieredzi, tuvāko nākotni saista ar Latviju. Līdz šim LSBL komandas tikpat kā nav uzskatītas par nopietnu alternatīvu profesionālās meistarības izaugsmei. Varbūt šosezon augstskolu vienības vai bez Eirolīgas un ārzemniecēm palikusī TTT Rīga komanda praksē pierādīs šādas skepses aplamību? Strādā gandrīz visi Latvijas labākie meiteņu treneri — kam vēl, ja ne viņiem, gādāt par aizvien jauniem kadriem valstsvienībai?

U-16 UN U-18: PUSSOLI NO MĒRĶA

Ideālā Latvijā būtu jauki, ja spēlētājs līdz junioru izlases līmenim varētu vienlīdz labi attīstīties Rīgā un Gulbenē, Ventspilī un Bauskā. Praksē sporta skolu iespējas un treneru prasmes atšķiras diezgan būtiski. Lai starpību nivelētu, Latvijas Basketbola savienība algo fiziskās sagatavotības treneri Viktoru Lāci, pie kura izlašu kandidāti var papildus trenēties visas sezonas garumā. Turklāt iespēju robežās tiek atbalstīts jaunatnes izlašu bāzes komandu starts Latvijas līgās.
Pērnsezon tādu pieredzi ieguva abas U-16 izlases, kuru treneri Mudīte Zandere un Nikolajs Mazurs katrā izdevīgā brīdī atsaucās uz šādas prakses pozitīvo ietekmi. Tieši kopā spēlējot, izveidotā komandas „ķīmija” un pilnveidotais taktikas arsenāls, kā arī cīņās ar gados vecākiem konkurentiem norūdītā meistarība un raksturs U-16 izlases puišiem Eiropas čempionātā palīdzēja tikt līdz 6. vietai, pa ceļam apspēlējot pat kadetu turnīros iepriekš neuzveikto Lietuvas komandu. Varēja būt vēl labāk, taču ceturtdaļfinālā ar mājiniekiem — Čehijas kadetiem — galotnē latviešiem pietrūka aukstasinības un, iespējams, arī raksturu stingrības, lai nosargātu visu spēli turēto dažu punktu pārsvaru. Tā puikām gar degunu aizgāja nākamgad Lietuvā paredzētais pasaules U-17 čempionāts.
Pašos svarīgākajos mačos zaudējumus diemžēl piedzīvoja arī puišu U-18 komanda, kā arī meiteņu U-16 un U-18 izlases.
Junioriem snieguma nestabilitāte maksāja vietu Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā. No nākotnes perspektīvu viedokļa ir vērts iegaumēt tādus vārdus kā Jānis Bērziņš, Ojārs Siliņš un Oskars Reinfelds, taču Eiropas U-18 čempionāts Vroclavā parādīja, ka gan viņiem, gan visiem pārējiem vēl jāapgūst prasme ne tikai labi spēlēt, bet arī izšķirt spēles likteni izšķirošajos brīžos, kad meistarība deg stresa ugunīs.
Latvijas juniores un kadetes pēc īslaicīgām vizītēm Eiropas elitē atgriezušās Eiropas čempionāta B līgā, kur labākās komandas sagatavotības ziņā nebūt neatpaliek no A līgas vidusmēra. Bet ceļazīmes uz elites grupu ir tikai divas, un to liktenis izšķiras vienā spēlē pusfinālā. U-18 komandai tajā pretī nāca turnīra absolūti labākā komanda Horvātija, U-16 izlasei — vairāku pārsteigumu autore Anglija. Abos gadījumos latvietēm barjera izrādījās par augstu. Varbūt arī tāpēc, ka mūsu komandās pusi sastāva veidoja gadu jaunākas basketbolistes, kuras attiecīgajā vecuma grupā varēs spēlēt arī nākamgad. Tādi (tādas) esam – talantu kvantitātē katru gadu nevaram skrieties ar Eiropu, bet kvalitātei vajadzīgs rūdījums. Par pieredzes skolu diemžēl jāmaksā ar zaudējumiem.

U-15: AR SKATU NĀKOTNĒ

Nākamās jauniešu sezonas skices bija saskatāmas ne tikai mūsu komandu jaunajos sastāvos vien. Puišu U-15 izlases starts Eiropas jaunatnes olimpiādē Turcijas pilsētā Trabzonā deva pirmo rūdījumu 2012. gada kadetu izlases kodolam. Rezultāti bija interesanti — trijās zaudētajās spēlēs sapratuši, ko spēj pretinieki un ko varam paši, latvieši uzvarēja pēdējās divās spēlēs, astoņu komandu konkurencē izcīnot 5. vietu.
„Dotības ir, taču vēl daudz jāstrādā — gan slīpējot individuālo tehniku, gan apgūstot prasmi pārredzēt laukumu, pieņemt pareizus lēmumus gan uzbrukumā, gan aizsardzībā,” treneris Mārtiņš Zībarts uzskaitīja darāmo, kas patiesībā atkārtojas gadu no gada.
Viņnedēļ startējušais Swedbank Latvijas Jaunatnes basketbola līgas 20. čempionāts nodrošina gana stabilu pamatu, lai basketbols nezaudētu pozīcijas masveidības ziņā, un mūsu treneri ir pietiekami profesionāli, lai pamanītu un aprūpētu talantu asnus līdz lielā basketbola priekšnamam. Kā tikt tālāk — tas jau būs cits stāsts.
Guntis KEISELS, basket.lv

LATVIJAS BASKETBOLA IZLASES EIROPAS UN PASAULES ČEMPIONĀTOS
EČ vīrieši, 22. vieta, Ainars Bagatskis
EČ sievietes, 8. vieta, Georgis Dikeoulaks
EČ U-20, vīrieši, 8. vieta, Agris Galvanovskis
EČ U-20, sievietes, 12. vieta, Daiga Jansone
PČ U-19, vīrieši, 10. vieta, Ziedonis Jansons
EČ U-18, vīrieši, 10. vieta, Pēteris Ozoliņš
EČ U-18 (B), sievietes, 3. vieta (19.), Ainārs Čukste,
EČ U-16, vīrieši, 6. vieta, Nikolajs Mazurs
EČ U-16 (B) sievietes, 3. vieta (19.), Mudīte Zandere
EJO U-15, vīrieši, 5. vieta, Mārtiņš Zībarts