Esam zirgā. Jāturas!
Kopš 23. februāra Latvija ir mazākā valsts, kuras bobslejisti ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnījuši medaļas. To paveica Oskara Melbārža četrinieks, kas ieņēma otro vietu un ieguva Latvijai pirmās olimpiskās medaļas bobslejā, kopš startējam zem sava karoga. Tas bija zināmā mērā pat simboliski, jo tieši šajā trasē Oskars pirms gada guva savu pirmo uzvaru Pasaules kausa izcīņas posmos. Soču sacensību pēdējā diena mums bija īpaši emocionāla un priecīga, pielikdama punktu Latvijas sportistiem līdz šim medaļām bagātākajām ziemas olimpiskajām spēlēm.
Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents Jānis Kols var būt gandarīts un lepns. Labi padarīts darbs. Četru gadu laikā no pilota iesācēja tikt līdz olimpiskajai medaļai, kā to paveica Oskars Melbārdis, bobsleja vēsturē nav nekas jauns (piemērs — Zintis Ekmanis!), taču tik un tā tas ir apbrīnojams progress. Līdz zeltam mēs bijām daudz tuvāk nekā trešās vietas ieguvēja amerikāņa Stīvena Holkomba ekipāža līdz mums, tāpēc nākamajās minūtēs pēc Aleksandra Zubkova četrinieka finiša gan jau daudziem dvēseli plosīja emociju kokteilis — liels prieks par sudraba medaļām, bet reizē arī apziņa, ka varēja taču būt arī zelts! Tikai 0,09 sekundes…
„Pirmās sajūtas sportistiem droši vien bija vienas, treneriem — citas un mums, tā sauktajiem funkcionāriem, vēl citas. Vispirms tas tomēr bija milzīgs gandarījums par to, ko puiši un treneri paveica. Tikai deviņas sekundes simtdaļas, manuprāt, ir reālā atstarpe, kas pašreiz ir starp mūsu labāko četrinieku un līderi, olimpisko čempionu Aleksandru Zubkovu,” intervijā Sportam saka Jānis Kols. „Īpašas veiksmes gadījumā mēs droši vien būtu uzvarējuši, taču tikai deviņas sekundes simtdaļas aiz čempiona! Tas ir izcili!”
— Pēc pirmā brauciena Oskara Melbārža četrinieks bija piektais, toties pēc otrā — jau otrais un vairs tikai 0,04 sekundes aiz Zubkova. Bija uztraukums, ka tik Oskars nepārdeg no Zubkova tuvuma?
— Tas daudziem bija pozitīvs pārsteigums, jo Oskars pirmo reizi parādīja tik izcilu stabilitāti. Tā bija jau divniekos un pēc tam turpinājās arī četriniekos. Drīzāk Zubkovs šajā saspringtajā situācijā pieļāva kādas kļūdas, kas atstarpi no 0,17 sekundēm pēc trešā brauciena samazināja līdz 0,09 sekundēm, taču ne Oskars.
— Trešais brauciens kļuva par izšķirošo. Vai jums pēc tā jau bija sajūta, ka atņemt medaļu mums vairs neviens nevar un ka tikai paši mēs to varam vēl zaudēt?
— Nē, nebija tādas sajūtas. Man pēc trešā brauciena bija déjàvujeb es to jau kaut kur esmu redzējis sajūta. Tā bija pirms gada šajā pašā trasē Sočos — pēc trim braucieniem Zubkovs bija tās pašas 0,17 sekundes priekšā, bet beigās Melbārdis apsteidza viņu par 0,03 sekundēm. Bija sajūta, ka vēsture tūdaļ atkārtosies. Diemžēl neatkārtojās.
— Zubkovs pirms gada ārdījās par to, ka latvieši esot sagatavojuši trasi speciāli Melbārdim. Pēc šāda apgalvojuma par viņu pasmējās arī paša tautieši no bobsleja aprindām. Tagad trases jeb ledus kvalitāte ļoti atšķīrās no pagājušā gada trases kvalitātes?
— Trases sagatavotība ļoti atšķīrās — tagad tā bija daudz labāka. Pagājušajā gadā varbūt biju vienīgais, kas teica, ka tik nekvalitatīvs ledus ir gatavots apzināti.
— Kāda tam bija jēga?
— Slikta ledus kvalitāte liek pilotiem izvēlēties citas braukšanas trajektorijas, citas slieces un liek domāt, ka tā arī būs, ka līdzīgai situācijai jāgatavojas arī pēc gada olimpiskajās spēlēs. Tā bija austrumnieciska viltība — sākumā izlikties par muļķi, lai beigās izrādītos gudrāks par citiem. Kad vajadzētu, tad uzlietu izcilu ledu, pa kādu, protams, vietējie būtu daudz braukuši treniņos, bet kas liktu konkurentiem braukt jau pa citām trajektorijām, meklēt citas slieces utt. Tas izsit no līdzsvara, liek nervozēt. Tika darīts tā, lai atšķirība ar to ledu, pa kādu jābrauc olimpiskajās spēlēs, būtu pēc iespējas lielāka un konkurentiem nāktos apgūt trasi praktiski no jauna.
— Toties tagad sanāca tā, ka Oskara Melbārža uzvara šeit pērn Pasaules kausa posmā viņam un visai ekipāžai deva tikai papildu pārliecību…
— Noteikti. Ienākt bobsleja elitē ar jaunu ekipāžu četru sezonu laikā… Tas ir kaut kas! Atceros, kā pirms trim sezonām, kad Oskars Melbārdis tikai pa īstam sāka braukt kā pilots, Pasaules kausa posmā Sanktmoricā šveicietis Hefti trūkās augšā, kad uzzināja, ka ir labots viņa starta ieskrējiena rekords: „Kurš, kurš to izdarīja?!” Interesanta bija viņa sejas izteiksme, kad uzzināja, kurš to izdarījis… Arī Zubkovs toreiz izteicās, ka tā jau nevar, ka jebkurš stūmējs te tagad kļūs par pilotu, ka bobslejā piloti — tā ir sava kasta, tā ir bobsleja elite, bet te viens…
Daudz ko tajā laikā runāja, taču Oskars un pārējie puiši to visu izturēja, neietekmējās no apzināta vai neapzināta psiholoģiskā spiediena. Sanktmoricā, kad Melbārža kamanu vienai sliecei temperatūra bija mazliet par augstu, mūsu četrinieku diskvalificēja. Brauciena rezultāts toreiz bija fantastisks, mūsējiem bija kādu divu sekundes desmitdaļu pārsvars pār otro vietu, savukārt temperatūras norma tika pārkāpta par kādu desmitdaļu grāda, un visi labi saprata, ka ne jau slieces temperatūra sekmēja šādu rezultātu. Tas bija šoks. Tas bija jūtams tribīnēs un starp konkurentiem. Daudziem likās, ka ir plus divas desmitdaļas, bet tad ieraudzīja, ka tomēr — mīnus divas desmitdaļas no labākā rezultāta… Kopš tā laika skatītāji un konkurenti viņu zina un augstu vērtē. Respektē. Tagad vieta elitē ir iekarota un tā jānotur. Ja esi zirgā, tad turies.
— Četros gados līdz elitei — to iepriekš no mūsējiem, šķiet, tikai Zintis Ekmanis bija spējis…
— Situācijas ir stipri līdzīgas. Toreiz arī nebija, kas brauc, Zintim piedāvāja sēsties bobam pie stūres, viņš apsēdās un — aizbrauca. Pēc Vankūveras ziemas olimpiskajām spēlēm nebija, kas stūrē bobu, piedāvāja pamēģināt Oskaram, un viņš arī aizbrauca. Liela sakritība. Daudzi sākumā grib būt tieši piloti un tikai piloti, bet reti kuram sanāk. Katram nav dots. Nobraukt lejā pa trasi varbūt arī var katrs, bet ātri un labi nobraukt… Tur jābūt arī ķērienam. Ar auto taču arī braukt var praktiski visi, bet braukt ātrāk par citiem sacensībās ne katrs var. Kāpēc Mihaēls Šūmahers bija pārāks Pirmajā formulā? Viņš nebrauc to līkumu, kurā atrodas, viņš domās jau bija divus trīs līkumus tālāk trasē.
— Divos braucienos no četriem Melbārdis Zubkovu pārspēja, bet laikam vēl tomēr pietrūka pieredzes, lai būtu ātrāks četru braucienu summā… Vai varbūt pietrūka kādu citu komponentu, kurus no malas nemaz nevar saskatīt? Piemēram, izskatījās, ka dažiem konkurentiem — īpaši Zubkova un Kasjanova ekipāžai — pat pēc nelielām kļūdām kamanas trases lejas daļā gāja ātrāk nekā mūsējiem un citiem. Savas trases efekts?
— Noteikti nedaudz pietrūka pieredzes. Ļoti reti notiek tā, ka viens pilots uzvar visos četros braucienos. Bet divas uzvaras pār čempionu četros braucienos! Skaidrs, ka deviņas sekundes simtdaļas līdz Zubkova četriniekam palika ne tikai uz konkurenta milzīgās pieredzes rēķina. Ja pilnīgi viss būtu noticis pēc godīgas cīņas principiem, tad mums būtu olimpiskie čempioni. Varbūt tas ir pārāk skaļi teikts, bet tā ir. Pēc fiziskās sagatavotības parametriem, pēc pašatdeves, pēc kamanu tehniskās gatavības mūsu četrinieks bija labākais. Visu izšķīra tāda nepavisam ne sīka nianse — to var teikt lielā mērā arī par skeletonu — kā slieces. Īpaši sacepies bija Kanādas izlases galvenais treneris, jo krievu, amerikāņu un šveiciešu ekipāžu slieces pēc pārbaudes ar smilšpapīru bija kā spogulis. Viņš to nosauca par klaju nekaunību. Tā nemēdz būt! Skaidrs, ka slieces bija kaut kā īpaši apstrādātas.
— Runāja, ka kanādieši pēc pirmajiem diviem braucieniem esot gribējuši pat iesniegt protestu…
— Jā, tā bija. Tad viņi pakonsultējās ar citiem domubiedriem un nolēma nerīkoties — būs grūti pierādīt, turklāt šī diezin vai bija īstā reize, jo parasti pret mājiniekiem tiesneši nevēršas. Krupis jānorij. Mūsu speciālisti savukārt norādīja, ka, iespējams, veikta plazmas apstrāde, jo palikušas tās pēdas. Gājām skatīties, kādas tās pēdas izskatās. Mūsu aktivitātes izraisīja sakāpinātu pretreakciju, īpaši jau no Krievijas izlases trenera kanādieša Pjēra Lidēra puses.
Viņš pieskrēja pie Zinta Ekmaņa, rāva kameru ārā, tad demonstratīvi rādīja, ka spers pa mūsu boba slieci, tad pieskrēja mūsu bobam no aizmugures kaut ko fotografēt un tamlīdzīgi. Tā rīkojas cilvēks, kurš jūtas vainīgs vai zina, ka ne viss ir godīgi. Lidērs ir profesionāls algotnis, un viņu var saprast — viņa maizes devēja ir Krievijas Bobsleja un skeletona federācija un viņam ir jāaizstāv tās intereses. Tāpat kā citam algotnim — Jānim Miņinam —, kurš bija nostājies tā, lai pēc iespējas mazāk ko redzam, kad gājām papētīt Zubkova kamanas. Kurš saimnieks maksā, tam arī jākalpo. No profesionālā viedokļa to visu var saprast, vienīgi no cilvēciskā viedokļa to ne vienmēr izdodas sagremot.
— Slieces visiem ir no viena metāla gabala, tomēr tās ir atšķirīgas. Tikai uz slieču apstrādes rēķina?
— Ne tikai. Metāla gabalu sagriež, un izlozes kārtībā katram tiek savs, taču ir atšķirība. Maizes kukulī, ja to sagriež šķēlēs, arī visas šķēles ir tikai šķietami vienādas, taču kukuļa galā tās var garšot nedaudz citādāk nekā vidū, vienā vietā garoziņa ir kraukšķīgāka nekā citā. Tāpat ir arī ar metāla kukuli. Galvenais, ka atšķiras metodes, ar kādām katrs savus gabalus apstrādā. Mums tas ir pilnīgi nearts lauciņš. Tur mums ir ļoti liels potenciāls nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm. Latvijā metālapstrāde ir augstā līmenī, un nevajag nemaz tik ļoti daudz naudas, lai šos mūsu gaišos prātus izmantotu bobsleja lauciņā. Esmu pārliecināts, ka ir iespējas atrast tehnoloģijas, kā kompensēt arī vairāk nekā deviņas sekundes simtdaļas. Federācijā jau esam par šo tematu runājuši, esam arī sprieduši par cilvēkiem, kas varētu veikt izpēti un šo procesu vadīt. Tuvākajā laikā viņi tiks uzrunāti.
Kamanu ziņā mums pašreiz ir labs nodrošinājums, sportisti un treneri — bez Sanda Prūša nevar nepieminēt Jāni Ozolu un Olafu Kļaviņu — mums ir ļoti augsta līmeņa profesionāļi, teicams medicīniskais nodrošinājums, iztrūkstošais posms ir tikai slieču apstrāde. Tikai strādāšanas vaina! Ja valdība turēs solījumu attiecībā uz sportistu prēmijām un sporta sistēmas atbalstu, tad varam cerīgi skatīties nākotnē. Cepuri nost visiem mūsu privātajiem atbalstītājiem un sponsoriem! Ja privātās kompānijas 2008. gadā, kad viss krīzes dēļ sāka jukt un brukt, kad sportam radikāli nogrieza finansējumu, nebūtu palīdzējušas… Nebūtu mums tagad olimpisko vicečempionu bobslejā un skeletonā. Būtu mums pašreizējais Francijas, Austrijas un Itālijas līmenis.
— Vai taisnība, ka sacensību otrās dienas rītā vēl nebija īsti skaidrs, kuras slieces likt?
— Arī tagad diezin vai kāds apstiprinoši atbildētu, ja pajautāju, vai tā bija pareiza izvēle… Varbūt tomēr vajadzēja likt citas lieces, lai nodzēstu tās deviņas sekundes simtdaļas? Neviens neatbildēs. Ja būtu liela atpalikšana, tad varētu teikt, ka kļūdījāmies, bet runāt tagad par to, kā būtu bijis labāk, — tas ir lieki. Slieču izvēle tomēr kaut nedaudz ir arī laimes spēle. Trasē bija vietas, kurās vieniem ātrums dziest, bet citiem pieaug, un otrādi. Grūti pateikt, vai to ietekmēja slieču izvēle vai pareizāka braukšanas trajektorija, vai vēl kādas citas nianses.
— Par niansēm runājot, vēl jau tika runāts — šķiet, ka skeletona sacensību laikā — par trases saldēšanu un nesaldēšanu jeb par ledus temperatūras maiņu. Cik tas atbilst patiesībai?
— Tās ir fantāzijas! Tik īsā laika posmā, kāds ir starp konkurentu startiem, ledus temperatūru nevar būtiski izmainīt. Varbūt var mēģināt ietekmēt ledu uz nākamo vai aiznākamo braucienu, izskaitļojot, kad kurš varētu braukt, taču arī tad nav nekādas garantijas.
— Lielu ažiotāžu izraisīja Latvijas TV ievietotie kadri par to, ka tā sauktajā starptautiskajā bildē pilnībā netika parādīts neviens skeletonista Aleksandra Tretjakova starts, kurā viņš četras reizes pēc kārtas sasniedza — līdz pat sekundes simtdaļai — vienādu rezultātu…
— Cilvēkiem ļoti patīk sazvērestību teorijas, īpaši tādos gadījumos, kad liekas — zaudēt taču nemaz nevarēja. Gribas rast jebkuru ieganstu zaudējuma attaisnojumam. Augsne sazvērestības teorijām ir, un tās gūst lielu atsaucību — jā, bet tur bija tas un tas… Neviens pat nemēģina iedziļināties, vai reālajā dzīvē tas ir iespējams. Krievijas skeletonistu un bobslejistu panākumu pamats pirmām kārtām bija savas trases efekts, kas šajos sporta veidos vairāk vai mazāk izpaužas visās olimpiskajās spēlēs. Tiek ieguldīts milzīgs darbs un milzīgi līdzekļi — Krievijas gadījumā īpaši milzīgi — un darīts viss, lai mājiniekiem būtu priekšrocības. Kaut vai, piemēram, starta un nobrauciena treniņu skaita ziņā.
— No brāļiem Dukuriem tika gaidīti panākumi, un Martins sudraba medaļu arī ieguva, savukārt Lelde Priedulēna laikam sagādāja patīkamu pārsteigumu?
— Brāļi Dukuri ir tas gadījums, kad milzīgā atbildība, kas katru dienu viņiem tika krauta uz pleciem, kad visas tās runas, ka te jau nu noteikti jābūt zelta medaļai, un burtiski dienu skaitīšana līdz brīdim, kad tam jānotiek, radīja lieku un lielu papildu spriedzi. Ar Leldi bija otrādi — viņa ielēca pēdējā vagonā, no viņas neviens neko negaidīja un viņai vienkārši tika teikts pacensties izdarīt labāko, ko viņa pašreiz vari izdarīt, un būs labi. Lelde izdarīja! Varam rēķināties, ka pēc kāda laika mums būs augstas klases skeletoniste. Līdzīgi varu teikt par Oskaru Ķibermani, lai gan viņa ekipāža izcīnīja tikai 14. vietu. Aiz viņiem palika Francijas, Itālijas un Austrijas pirmās ekipāžas. Savās pirmajās olimpiskajās spēlēs mazais Osis bija absolūti jaunākais pilots. Mūsu komandā bija tikai trīs pieredzējuši bobslejisti, bet pārējie — vēl puikas bobslejā uz pārējo komandu fona.
— Perspektīva mums patiešām ir laba, vēl taču ir Uģa Žaļima ekipāža, atkal nāks daudz puišu uz testiem un gribēs kļūt par bobslejistiem, un būs vērtīgi atradumi, bet vai jūs nebaidāties, ka mums varētu nocelt izlases galveno treneri Sandi Prūsi?
— Vienmēr, īpaši pēc tik labi padarīta darba un pēc tāda rezultāta, šāda iespēja pastāv, un sāpīgi jau tas būtu. Katrs grib tiekties vēl augstāk, un treneri nav izņēmums. Mierīgāku mani Sanda Prūša sakarā dara tas, ka mums pašiem ir iespējas sasniegt vēl vairāk, ir labs finansiālais atbalsts, ir pozitīva sabiedrības attieksme. Kur ir vēl labāk kā mājās, turklāt, ja izaugsmei šeit ir radīti visi apstākļi? Izaudzināsi tu, piemēram, kādus Korejas vai citas valsts pilotus, bet kurš tevi tur pēc gadiem atcerēsies, savukārt savā zemē paveiktais paliks uz visiem laikiem, tas būs kā akmenī iecirsts.
— Oskars Melbārdis uzreiz pēc atgriešanās lidostā esot divdomīgi izteicies, ka vēl īsti nezinot, kas būs pēc četriem gadiem…
— Ko gan var prasīt no fiziski un morāli noguruša puiša nakts vidū par viņa plāniem pēc četriem gadiem… Ja uzreiz pēc apsveikumiem seko šāds jautājums, tad skaidrs, ka Oskars vēl nezina, ko un kā viņš darīs. Pietiek tikai pateikt — nezinu vai vēl domāšu, — un skaļš virsraksts uzreiz gatavs — Melbārdis varot nemaz nestartēt pēc četriem gadiem… Skaidrs, ka viņš turpinās, viņam tikai tagad īstā garša ir parādījusies, viņš vēl ļoti daudz bobslejā var paveikt.
— Bobslejā mums perspektīva rādās ļoti laba, bet skeletonā… Aiz brāļiem Dukuriem vispār nav neviena.
— Tas ir sāpīgs jautājums. Par to varbūt vajadzētu vispirms ar Daini Dukuru runāt. Jā, mums pašreiz ir spilgts slavas stāsts, bet katrs stāsts reiz beidzas. Negribētos, lai visu vajadzētu sākt gandrīz no nulles, negribētos, lai skeletons ar Dukuru ģimeni pie mums būtu ienācis un ar Dukuru ģimeni arī aizgājis. Atkal tiks sacerētas sazvērestības teorijas, kāpēc tā notika, un nevarēs pateikt, kas tika darīts, lai tā nenotiktu. Jācer, ka Dainim tagad būs iespēja skeletona lauciņu attīstīt plašāk, jo pēc olimpiskajām spēlēm gribētāju pamēģināt un trenēties netrūks. Pašreiz aktuāla ir Bobsleja un skeletona akadēmijas izveidošana, un tā ir jāīsteno. Tā pieredze un zināšanas, kas ir Dainim, ir nenovērtējams kapitāls. Brāļi vēl var braukt un braukt, taču ir pēdējais laiks sākt domāt par viņu pēctečiem skeletonā. Atcerēsimies, cik laika pagāja, kamēr Dukuri kļuva par tiem, kas viņi ir, atcerēsimies, kā Tretjakovs ar visu savu jau toreiz lielisko startu mētājās pa olimpisko trasi Turīnā.
— Bobsleja un skeletona akadēmija likumsakarīgi veidosies Siguldas trasē, kam — tas jau vairs nav noslēpums — paredzēta rekonstrukcija. Ko tā nozīmēs Siguldas trasei?
— Neesmu tik detalizēti pētījis projektu, lai izstāstītu, kas mainīsies, taču tā nebūs tāda rekonstrukcija, pēc kuras Siguldas trasē varēs rīkot starptautiskas sacensības bobsleja četriniekiem. Tam būtu nepieciešama radikāla trases pārbūve. Trase tiks rekonstruēta, lai atbilstu starptautiskajiem drošības standartiem un mazinātu tiešu saules iedarbību uz ledu. Dainis Dukurs ilgus gadus bija trases direktors, viņš to loloja un pilnveidoja, tā viņam bija kā bērns, bet bobslejs — kas arī saprotams — šajā trasē bija kā sāpju bērns, jo bobsleja kamanas tomēr stipri sabojā ledu. Pēc tam kamaniņu braucējiem un skeletonistiem trenēties pa tādu ledu… Diezgan traki. Savukārt Bobsleja un skeletona akadēmija dotu iespēju sportistiem ātrāk sākt apgūt braukšanas iemaņas un ātrāk piedalīties Eiropas čempionātos, iegūt starptautisku sacensību pieredzi. Tā dotu plašākas iespējas eksperimentiem ar jaunu tehniku, tai skaitā ar Latvijā izgatavotām skeletona un bobsleja kamanām un to sliecēm.
Jānis KOLS
Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents
Dzimis: 1959. gada 20. februārī Alūksnē
Izglītība:Alūksnes 1. vidusskola, Rīgas Politehniskais institūts
Sportā:sācis trenēties ātrslidošanā, turpinājis vieglatlētikā. Divu Latvijas skolēnu spartakiāžu čempions daudzcīņā. Pirmās Latvijas izlases dalībnieks GDA daudzcīņā
Darba gaitas:Rīgas Mehanizētās kolonnas galvenā inženiera vietnieks (līdz 1989.), apvienības LATESA Vācijas filiāles vadītājs (līdz 1992.), būvkompānijas LEC valdes priekšsēdētājs (līdz 2007.), LEC padomes priekšsēdētājs (līdz 2010.)
Ģimenes stāvoklis:precējies, triju bērnu tēvs
Vaļasprieki:fiziskas aktivitātes brīvā dabā, izņemot medības
Autori: Anatolijs Kreipāns
