Galvenā trenera debija

Latvijas U-20 hokeja izlases jaunajam galvenajam
trenerim Andrejam Maticinam šodien sākas ugunskristības. Rīgā tiek atklāts
Sergejs Žoltoka piemiņas turnīrs, kurā piedalās arī Dānijas, Polijas un
Baltkrievijas junioru izlases.

Tikai trīsarpus mēneši
atlikuši līdz brīdim, kad Rīgā sāksies pasaules čempionāts 1. divīzijā šā
vecuma hokejistiem. Tieši tādēļ šonedēļ notiekošais starptautiskais turnīrs ir
lieliska pārbaude mūsu spēlētājiem ceļā uz gaidāmo čempionātu. Andrejs Maticins ikdienā kopā
ar Gintu Bisenieku trenē SK Rīga/LB. Darba gana, bet bijusi arī vēlme izmēģināt
spēkus augstākā kvalitātē. Vien žēl, ka vienlaikus to nevarēs izdarīt divi
Maticini. Andreja dēls Vadims, kurš mācās un trenējas Zviedrijā, vairs
neatbilst U-20 hokejistu vecumam. Pērn pārbaudīt viņa spēlētprasmi junioru
izlases treneriem nebija prātā.

Latiņa
pacelta ļoti augstu. Pērn Latvijas U-20 izlase pirmoreiz šā sporta veida
vēsturē debitēja pasaules elites grupā. Šogad komanda atgriezusies 1. divīzijā.

– Patlaban jau varam konkrēti runāt par visiem izlases
kandidātiem, vai komandas īstās aprises kļūs skaidrākas vien decembrī?

– Trīs dienas pirms Sergeja
Žoltoka piemiņas turnīra sākuma izlasei bija treniņnometne. Te ir gandrīz visi,
kuri būs kandidāti arī spēlēšanai pasaules čempionātā. Vien Kaspars Daugaviņš,
Artūrs Kuldaun Krišs Grundmanis izlasei pievienosies tikai pasaules čempionāta
priekšvakarā. Vienības kodolu veido Oļega Znaroka trenētie bijušās Rīga 20,
tagad LSPA/Rīga komandas spēlētāji. Divus puišus uzaicināju no Liepājas, vienu
– no Daugavpils, otrs kandidāts no Latgales puses patlaban ir apslimis. Varbūt
līdz šīsnedēļas turnīra sākumam jau būs ierindā.

– Kandidātu izvēle bija plaša?

– Atklāti sakot, izvēles nav.
Sauksim to par sakritību, taču U-20 izlasei atbilstošu spēlētāju ir ļoti maz.

– Varbūt iespējams aizsniegties līdz jauniešu izlases
hokejistiem, kas varētu papildināt jūsu trenētās komandas rindas.

– Nupat Ventspilī viņi
piedalījās starptautiskā turnīrā. Taču nedomāju, ka patlaban varam gaidīt
papildinājumu, jo ir ļoti sarežģīti iejusties divu gadu vecāko spēlētajā
hokejā.

– Vai ir iemesls runāt par jauniešu hokeja krīzi
Latvijā?

– Ar bērnu komandām braucu uz
turnīriem citās valstīt. Visur ir atlase, mēs ņemam pretī tos spēlētgribētājus,
kuri vienkārši ir. Latvijā nav tik daudz bērnu, lai būtu liela izvēles iespēja.
Daudzi no viņiem nekad nesasniegs virsotnes, nebūs tik meistarīgi, lai
pretendētu spēlēšanai stiprās komandās. Ja no katras jauniešu vienības pāris
cilvēku spētu kandidēt pieaugušo izlasē kaut vai treniņnometnes sākumstadijā,
būsim ļoti apmierināti ar savu darbu. Pirms šīs sezonas sākuma Latvijā 1992.
gadā dzimušo bija tikai 104 licenzētu hokejistu, skaitot kopā labus, sliktus,
ļoti sliktus spēlētājus.

– Latvijas U-20 izlase, kas iekaroja vietu pasaules
stiprāko grupā, bija zvaigžņu komanda?

– Tik skaļi negribētu teikt.
Esmu pārliecināts, ka mums darbs jācentrē perspektīvai. Nepieciešama valsts
mēroga konkrēta attīstības programma hokejā. Tagad vien ik pēc trim četriem
gadiem varbūt kāda vecuma komanda trāpīs desmitniekā. Šāda varbūtības teorija
ir ne tikai pie mums, arī citās mazajās valstīs. Ar Krievijas, Kanādas,
Zviedrijas, Somijas valstu treneriem runājam atšķirīgās hokeja valodās. Viņiem mūsu problēmas nav saprotamas.
Lielvalstu treneri pat žēlojas, ka viņiem esot niecīga atlases iespēja, ja
viena vecuma bērni lielpilsētās esot… tikai pustūkstoties. Tie ir
nesalīdzināmi lielumi.

– Pieminējāt vārdu programma.
Vai tiešām ledus sakustējies?

– Vienīgā attīstības
programma ir sporta kluba Rīga
komandām, kas saņem vērā ņemamu finansējumu no Rīgas domes.

– Bet galvaspilsētā vēl taču ir neskaitāmas bērnu
komandas…

– Tās tiek uzturētas,
lielākoties pateicoties vecāku finansējumam. Ja gada laikā salīdzinām pašmāju
vienības ar sāncenšiem, teiksim, no Baltkrievijas vai Krievijas, redzam, ka
ejam uz priekšu bruņurupuču soļiem.

– Programmas var sarakstīt simtiem, taču jārod iespēja
tās arī realizēt.

– Jebkurai programmai jābūt
konkrētai finansiālai piesaistei. Lai šai pašai junioru komandai noorganizētu
treniņnometni, tā jau ir vesela problēma. Mēs reizēm nodarbojamies ar to, ar ko
nevajadzētu nodarboties. Piemēram, trenerim jāklapato, lai būtu pietiekami
daudz nūju un vēl sazin kas. Diemžēl tāda ir dzīve, un esam pieraduši, lai arī
tas ir pretrunā ar mani pašu. Es daudzus gadus spēlēju Zviedrijā, runāju ar šīs
valsts kolēģiem. Viņiem hokeja dzīves ritmiskums ir pašsaprotams.

– Galvenais treneris Maicins varot izvēlēties sev
asistentus.

– Tas ir Aleksandrs Klinšovs,
kurš ļoti labi pazīst visus junioru izlases spēlētājus. Es palēnām iekļaujos
šajā kolektīvā. Regulāri eju uz Oļega Znaroka komandas treniņiem, vēroju, arī
mācos. Protams, šīsnedēļas turnīrā gribam uzvarēt, taču tas pat nav
galvenais.  Svarīgākais pēc iespējas
ātrāk novērst robus spēlē, īpaši aizsardzībā.

– Cik vārtsargu kandidē izlasē?

– Nauris
Enkuzens, Dainis Vasiļjevs un Artūrs Dzelzs. Katram līdz decembrim būs iespēja
sevi apliecināt.

– Pirms pārbaudes turnīra ar treniņnometni trīs dienu
garumā nav par maz?

– Tiklīdz mani apstiprināja
par komandas galveno treneri, sāku pierādīt, ka jābūt vismaz tādai
treniņnometnei, jo nav nopietni, ja spēlētājiem, no rīta ieslidojoties, jābrauc
uz mājām pusdienās katram savā pilsētas malā un pirms spēles katrs kā nu spēj
ar sabiedrisko transportu brauc atpakaļ uz turnīra mājvietu Volvo halli. Protams, es labprāt puišus
sapulcinātu uz nedēļu, jo katram trenerim, varbūt niansēs, taču ir atšķirīgs
skats uz šo spēli. Lai novitātes apgūtu, nepieciešams laiks.

– Vai varam teikt, ka līdz pasaules junioru
čempionātam vēl ir laika?

– Tikpat kā vairs nav.
Cerams, ka novembrī kopā trenēsimies trīs dienas un varēsim aizvadīt divas
pārbaudes spēles. Varbūt izdosies vienoties ar zviedriem, un mēs pacīnīsimies
viesos. Jācenšas mēroties spēkiem ar komandām, kas spēlē pavisam citādāku
hokeju. Un tad jau mēneša beigās noteikti vajag divu nedēļu treniņnometni pirms
čempionāta, kas sāksies 12. decembrī.

– Viena lieta
– ko vēlaties sasniegt, cita – vai varēsiet?

– Darbā paveikto vienmēr
izsaka rezultāts. Jau teicu, ka visradikālāk jāuzlabo aizsardzība. Ja spēļu
rezultāti būs 12:10 vai 15:13, es ātri vien nonākšu slimnīcā. Tādu hokeju tagad
nespēlē. Cita lieta, ja komandā ir uzbrucēji, kuri spēj gūt trīs četrus vārtus.
Centīsimies pilnībā izmantot visus mūsu rīcībā esošos resursus. Negrasos neko
lauzt no Oļega Znaroka komandā izveidotajiem uzbrukuma trijniekiem. Ja nu
vienīgi varbūt pamainīšu aizsargu pāru sastāvu. Viņiem ir iespēlētas
kombinācijas, taktiskās shēmas.

– Daļa no U-20 izlases ir jaunpienācēji un nav
izbaudījuši, ko nozīmē savu skatītāju klātbūtnē spēlēt Arēnā Rīga.

– Tāpēc arī labi, ka
šīsnedēļas turnīrs notiek Volvo hallē.
Puiši palēnām pieradīs pie sakaitētas atmosfēras. Mums nevis jāpierāda, bet
jāpārliecina, ka izlase nav klubs, kurā spēlē visu sezonu. Ja spēlētāji nesapratīs,
ka turnīrs un arī čempionāts ir īslaicīgs un lietā jāliek maksimāli spēki, tā
lielākoties būs mūsu vaina. Ja izdosies, jābūt labam rezultātam.

Māra JURŠEVICA