Gods būt Šveices pulksteņa skrūvītei
Mihails Arhipovs pošas jau trešajām olimpiskajām spēlēm. Un atkal citā statusā! 2006. gadā Turīnā viņš bija bobsleja četrinieka pilots, 2010. gadā Vankūverā — četrinieka stūmējs, bet uz Sočiem Mihails dodas Latvijas skeletonistu komandas fiziskās sagatavotības trenera amatā.
Mihu (tā viņu sauc sportistu aprindās) pirmsolimpiskajā gaisotnē sastapt nav viegli — treniņi Siguldas trasē mijas ar fiziskajām nodarbībām Mālpils sporta kompleksa vieglatlētikas skrejceļā. Pēc kārtējā treniņa, domās kavējoties vēl pie veicamajiem uzdevumiem, Mihails Arhipovs labprāt izstāsta par savu interesanto ceļu ziemas sportā.
— Kādas atmiņas par pirmajām spēlēm Turīnā?
— Ja teikšu, ka atceros visu līdz sīkumiem, mānīšos. Uztraukums bija liels. Tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs ieguvu tikai sezonas vidū, kad ar saviem rezultātiem pārliecināju izlases treneri Jāni Skrastiņu, ka spēju pilotēt mūsu komandas otro četrinieku.
Olimpiskajās spēlēs biju jauns un zaļš bobsleja pilots — man bija tikai 21 gads. Ar atplestu muti vairāk skatījos apkārt, nekā mierīgi un pārdomāti koncentrējos startam. Biju par jaunu, lai pa īstam izprastu olimpisko spēļu nozīmi. Startam gatavojos atbildīgi, taču olimpisko spēļu pieredzes trūkums, neveiksmīgā starta izloze, lielais sniegs trasē radīja stresu, un tas lika sevi manīt. Turklāt uzlēca temperatūra, un saķēru angīnu. Kopā ar Intaru Dīcmani, Reini Rozīti un Māri Bogdanovu ieguvām 21. vietu, kaut gan cerējām būt vismaz piecas vietas augstāk.
Toties nu bija olimpiskā pieredze un apņēmība pēc četriem gadiem Vankūverā paveikt varoņdarbus.
—Kāpēc neizdevās?
— Grūti pateikt… Izlases jaunais treneris Sandis Prūsis nebija īsti pārliecināts par manu atbilstību pilota amatam. Iespējams, man traucēja emocijas, kas reizēm neļāva prātīgi un izsvērti novērtēt virāžu pēc virāžas un pārliecināti pilotēt kamanas.
Atgriezās Edgars Maskalāns, un treneris viņam uzticēja otrā pilota posteni. Pēdējais starts pie stūres man bija 2009. gadā, kad pasaules junioru čempionātā izcīnījām piekto vietu.
Tas, ka uz Vankūveru devos kā stūmējs, bija mazs mierinājums. Taču Kanādā darīju visu, kas bija manos spēkos, un kopā ar Edgaru Maskalānu, Pāvelu Tulubjevu, Raivi Broku izcīnījām 11. vietu.
— Pēc otrajām olimpiskajām spēlēm vēl cerēji atgriezties pilota krēslā?
— Vēsi domājot, ne, jo pēc sarunas ar treneri sapratu, ka mans turpmākais ceļš bobslejā būs stūmēja postenī. Biju spēcīgs, ātrs, ik pa brīdim laboju personiskos rekordus fiziskajos vingrinājumos. Taču problēmas ar gūžas locītavām, vēdera lejasdaļas muskuļiem pie lielām slodzēm lika sevi manīt un 2011. gadā praktiski pārtraucu aktīvā sportista gaitas. Vēl gan ik pa brīdim mēģināju trenēties, cerēju atgriezties, taču nebija lemts. Toties pabeidzu LSPA kā sporta skolotājs un bobsleja vecākais treneris.
— Pilots un stūmējs — atšķirīgi posteņi bobslejā…
— Tie ir divi dažādi sporta veidi, kur kopīgs tikai inventārs un tērpi. Stūmējam praktiski vajadzīgs spēks un ātrums. Tad jālec kamanās un jābrauc, neko daudz trasē izdarīt vairs nevar. Tālāk visu rīko pilots — stūrē, pieņem lēmumus, galu galā ir atbildīgs par tiem, kas sēž viņam aiz muguras. Tā ir cita filozofija.
— Vai pilota pieredze noderēja, bobu iestumjot?
— Neko īpaši — varēju vienīgi ar Maskalānu pēc finiša šo to pārrunāt. Ja stūmējs pārkvalificējas par pilotu, tad gan iepriekšējā pieredze noder. Man prieks par Oskaru Melbārdi, kas izgājis stūmēja skolu, ir fiziski spēcīgs un ātrs, pazīst trases, prot zibenīgi domāt. Fantastiski! Lai viņam un puišiem veicas!
—Kā sastapies ar brāļiem Dukuriem?
— Esam siguldieši, trenējamies vienā trasē, īpaši iepazīties nevajadzēja. Kad biju beidzis sportot, ar Dukuru ģimeni izlēmām, ka varētu viņus pakonsultēt. Vienmēr domāju, ka būšu treneris, taču negaidīju, ka tas būs tik ātri un tādā līmenī.
Sākām ar vienkāršāko — fiziskajiem vingrinājumiem. Bobslejistiem un skeletonistiem ir daudz kopīga. Pirmām kārtām spēks un ātrums. Pats stumšanas process atšķiras biomehāniski, jo skeletonā tas notiek visai salīkušā stāvoklī. Tur vairāk vajag ātrumu, mazāku spēku, tāpēc treniņu procesā lielāku vērību pievēršam vieglatlētikai.
— Ar ko brāļi atšķiras?
— Vispirms ar augumu — Tomass ir krietni garāks, viņam nepieciešama citāda tehnika ieskrienoties. Tomasam vairāk nepieciešama lokanība, jātrenē ķermeņa elastība. Tomasam dažkārt vajag vairāk smagatlētikas vingrinājumu, Martinam — vieglatlētikas. Man kā trenerim tas jājūt, tāpēc pēc kopīgiem iesildīšanās vingrinājumiem katram dodu savus uzdevumus.
Spēka un ātruma ziņā Tomass ir nedaudz pārāks, taču, ņemot vērā katra brāļa augumu, tā vairs nav, un Martins izrādās nedaudz zibenīgāks, kas skeletonā ir ļoti nozīmīgi.
— Vai abi fiziskajā ziņā vēl var progresēt?
— To viņi dara, šogad abiem ir personiskie rekordi gan daudzos fiziskajos vingrinājumos, gan trasē. Martina uzvaras ir izcilas, bet arī Tomasam šosezon bijis rekords goda pjedestālu skaita ziņā. Skaidrs, ka tāda līmeņa sportistiem strauji kāpumi fiziskajā sagatavotībā vairs nav iespējami, taču jācīnās par katru niansi, katra kustība jāizpilda maksimāli precīzi, ergonomiski. Šajā līmeni pat nepareizs pēdas pagrieziens kaut vai par centimetru var nest simtdaļas zaudējumu, kas skeletonā reizēm ir izšķiroši. Tomēr nedomāju, ka brāļi nevar pilnveidoties. Man ar viņiem viegli strādāt, jo mēs katru vingrinājumu apspriežam, balstāmies uz izjūtām. Tikai kopīgiem spēkiem varam atrast racionālākos ceļus.
— Tu trenē arī skeletonisti Leldi Priedulēnu, kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni…
— Leldei vēl augt un augt, viņa ir jauna. Kaut gan Lelde bijusi vieglatlēte, viņa var pielikt it visā. To Lelde arī dara, fiziskajā ziņā viņa ļoti progresējusi. Cita lieta, ka ar braukšanu ne vienmēr sokas tā, kā gribētos.
Domāju, ja Lelde tiks galā ar emocijām, nesasprings trasē, viņa droši būs pasaules pirmā desmita, varbūt pat augstāku vietu braucēja.
Mārtiņš tikai šogad tā pa īstam pievēršas fiziskajai sagatavotībai. Īsā laikā centāmies panākt maksimālu labumu, taču pāris mēnešos visu izdarīt nav reāli. Tā bāze, kuru mēs šogad ielikām, lieti noderētu turpmākajā, bet, kā zinām, viņš grasās pielikt punktu savām sportista gaitām. Žēl, ja Mārtiņš uzlabotu startu, tad finiša laiki būtu krietni iespaidīgāki.
Vēl pie mums vasarā trenējās kalnu slēpotāji — olimpietis Mārtiņš Onskulis un Daniels Fogelis, arī snovbordists Artūrs Cukunde. Tas nekas, ka viņi ir no dažādiem sporta veidiem, pamatiemaņas fiziskajā sagatavotībā krasi neatšķiras.
Darbs ar šiem puišiem man ļoti noder pieredzes iegūšanai. Jo vairāk tāpēc, ka uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm meklēsim jaunus talantus, kas gribētu izmēģināt savus spēkus skeletonā. Gaidu spēcīgus, ātrus jauniešus, kuriem būtu vēlēšanās turpināt brāļu Dukuru gaitas. Interesenti, sekojiet reklāmai!
—Bobslejisti tevi nav uzrunājuši?
— Nē, bet kontaktus joprojām uzturu. Zinu, cik augsta latiņa ir uzlikta bobsleja vasaras darbiem. Labu pieredzi ieguvu, trenējoties pie Jāņa Ozola, kas ir atbildīgs par bobslejistu fizisko sagatavotību. Tāpat daudz esmu mācījies no Riharda Kotāna, pie kā sāku bobslejista gaitas, pie saviem pirmajiem treneriem, arī no Sanda Prūša.
Par teorētiskajām zināšanām esmu pateicīgs LSPA, taču tas nenozīmē, ka varu apstāties, daudz lasu speciālo literatūru, vēroju un mācos.
— Tu esi klāt Pasaules kausa izcīņas posmos. Ko tur mācies?
— Droši, ka katrai valsts komandai ir savi noslēpumi, tāpēc mums neko īpaši noderīgu neredzu. Pat vairāk — ļoti reti fiziskajos treniņos redzu vāciešus, kas laikam vairāk paļaujas uz tehniku. Spēcīgi ir krievi, amerikāņi, taču kopumā neliekas, ka visi skeletonisti ir fiziski ļoti spējīgi.
— Mūsu izredzes Sočos?
— Skaidrs, ka Martins un Tomass nebrauc kārtot formalitātes, bet cīnīties. Visi iepriekšējie sasniegumi būs nolikti malā.
Galvenais, ko vēlamies, lai viss notiktu godīgi, nebūtu mahinācijas ar trasi, pulksteņi skaitītu laiku pareizi un medaļu sadalījumu noteiktu sportistu meistarība.
Bīstamākie, protams, būs mājinieki krievi. Skeletona tīrradnis Aleksandrs Tretjakovs, kuram ir ļoti ātrs starta ieskrējiens, spēcīgs ir arī Sergejs Čudinovs. Tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi. Pārsteigumu var sagādāt amerikāņi, it sevišķi Metjū Antuāns. Domāju, ka mūsējo un šo valstu sportistu vidū arī būs medaļnieki. Ļoti gribas, lai brāļiem tās būtu visaugstākā kaluma.
Leldei novēlu izbaudīt olimpisko atmosfēru, maksimāli koncentrēties startam un atraisīti izbraukt trasi, tad arī būs spējām atbilstoša vieta, jo viņas īstās cīņas droši vien gaidāmas pēc četriem gadiem.
—Pašam satraukums ir vēl lielāks nekā sportista gados?
— Kņudoņa pakrūtē ir. Gribas, lai puiši nostartētu tā, kā esam pelnījuši. Mūsu komanda ir kā Šveices pulkstenis, kur katrai detaļai, katram zobratiņam ir sava nozīme. Man prieks, ka strādāju kopā ar Daini Dukuru, kas vistiešākajā nozīmē ir skeletona komandas tēvs. Tāpat ar apbrīnu vēroju, kā strādā trases treneris Matiass Bīdermanis un mūsu Mareks Mezencevs. Ja būs taisnīgi, būs tā, kā jābūt — labi, ļoti labi.
ATRADUMS
Tā Mihaila Arhipova ienākšanu skeletona komandā vērtē izlases galvenais treneris Dainis Dukurs.
Dainis uzskata, ka Miha tiešām bijis atradums, jo darbs, par kuru viņš ir atbildīgs, nu ir pacelts citā kvalitātē. Pēc trenera domām, viņš ļoti ātri uztvēra skeletona specifiku, spēj nemitīgi izdomāt jaunus vingrinājumus, lai attīstu šim sporta veidam vajadzīgās fiziskās īpašības. Dukurs uzteic puiša atbildību, centību, prasmi kontaktēties, iemantot jebkuras autoritātes cieņu, jo ne katram jaunam trenerim būtu dūša izrīkot lielmeistarus. Prieks, ka viņi saprotas.
Ar olimpiskajām spēlēm mūsu skeletonā nekas nebeigsies, drīzāk pilnveidosies un augs plašumā, un šajā modelī Mihailam Arhipovam būs liela nozīme.
