Hokejs mainās, Kerčs paliek

Aleksandrs
Kerčs jau 30 gadus spēlē hokeju. Tālajā 1988. gadā Rīgas Dinamo sastāvā viņš
izcīnīja PSRS čempionāta sudraba medaļu, bet šosezon pat 40 gadu vecumā ir
pārliecinošs Latvijas čempionāta rezultatīvākais spēlētājs. Kerčs ir vienīgais
no Dinamo sudraba sastāva, kurš
profesionālā līmenī vēl turpina spēlēt hokeju. Aleksandrs ir arī visu laiku
otrs rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs. Šosezon Kerčs piepildījis
daudzu vīriešu sapni – ASK/Ogre rindās viņš spēlē kopā ar dēlu
Aleksandru.

Otrā
dzimtene
Kerčs
seniors pirmos soļos hokejā spēra Krievijas pilsētā Arhangeļskā, taču 15 gadu
vecumā pārcēlās uz Rīgu, kur sākumā spēlēja Latvijas bērzā, bet drīz
vien jau debitēja Rīgas Dinamo meistarkomandā."Lai
gan hokejā daudz kas pārdzīvots, labākās atmiņas joprojām ir par laiku, kad
atbraucu uz Latviju, sāku spēlēt Rīgas Dinamo. Man paveicās ar
treneriem, labiem partneriem. Kad atbraucu, bijām vairāk nekā desmit jaunie
puiši no visas Padomju Savienības. Rīdzinieki jau bija mani noskatījuši, tāpēc
uzreiz sāku spēlēt un drīz vien debitēju Dinamo.
Pirmajā sezonā vēl paspēju uzspēlēt kopā Helmutu Balderi, kurš beidza karjeru,"
Aleksandrs
Kerčs stāsta par savu ceļu uz Latviju.

Jau
otrajā pilnvērtīgajā sezonā Dinamo sastāvā Aleksandrs palīdzēja
rīdziniekiem gūt lielāko panākumu kluba vēsturē, izcīnot sudraba medaļas. 1988.
gada pavasaris uz visiem laikiem palicis gan hokeja līdzjutēju, gan arī
hokejistu atmiņā.

"To
nevar aizmirst. Ļoti paveicās, ka tikām pirmajā desmitniekā, bet noticējām
saviem spēkiem un sākām veiksmīgi spēlēt. Mums bija ļoti saliedēta komanda,
spēlētāji meistarībā bija līdzvērtīgi," atceras Aleksandrs, kuru padomju laikos
mēģinājuši pārvilināt uz citām komandām.

"Sākumā
bija piedāvājums braukt uz Maskavas Spartak. Kad Vladimirs Jurzinovs
(Rīgas Dinamo galvenais treneris. – K.G.) aizgāja uz Maskavas Dinamo,
viņš aicināja mani līdzi. Tur ģērbtuvē jau bija man sagatavota vieta, bet
apspriedos ar sievu un atteicos no šī piedāvājuma. Tagad priecājos, ka pieņēmu
pareizo lēmumu, jo nav zināms, kā tur viss būtu izvērties. Toties Latvija man
kļuvusi par otro dzimteni."

Eiropas apceļošana

Pēc
padomju impērijas sabrukuma Kerčs guva iespēju izmēģināt spēkus pasaules hokeja
Mekā – Nacionālajā Hokeja līgā. 1993. gadā viņu drafta trešajā kārtā ar kopējo
60. numuru izvēlējās leģendārais Kanādas klubs Edmontonā Oilers. Pie naftiniekiem
Aleksandram karjera neizdevās – tikai piecas aizvadītas spēles, pēc tam
nosūtīšana uz fārmklubu.

"Katrs
sevi cienošs hokejists vēlas izmēģināt spēkus pasaules spēcīgākajā līgā – NHL.
Cits jautājums: izdodas tur noturēties vai ne. Man nepaveicās, varbūt bija arī
citi iemesli. Kļūdu bija daudz, bet tagad vairs negribu par tām runāt. Vismaz
varēšu dot padomus dēlam, lai viņš neatkārto manējās," saka Kerčs, kurš pēc
neveiksmīgā mēģinājuma iekarot Ziemeļameriku ilgus gadus pelnīja iztiku dažādās
Eiropas līgās. Aleksandrs iepazina Šveices, Vācijas, Somijas, Zviedrijas un
Krievijas hokeja īpatnības.

"Eiropā
vislabāk patika Vācijā. Lai gan spēlēju arī Krievijā, kur skaitās otrs
spēcīgakais čempionāts aiz NHL. Tomēr Vācijā bija ļoti labi apstākļi ģimenei,
bērniem, arī hokeja kvalitāte visai labs. Tur spēlē daudzi kanādieši, hokejistiem
ir labas algas," klāsta viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas hokejistiem. 

Desmit čempionāti

Kerčs
ir viens no tikai sešiem Latvijas hokejistiem, kurš sasniedzis izlases 150 spēļu
robežu. Viņa rēķinā valstsvienības mačos ir vairāk nekā 130 rezultativitātes
punktu, kas ir otrs labakais rādītājs aiz Leonīda Tambijeva, bet 100 punktu
robežu pārsniedzis vēl tikai Aigars Cipruss. Kerčs piedalījies desmit pasaules
čempionātos (astoņos A grupas turnīros) un 2002. gada Soltleiksitijas
olimpiskajās spēlēs. Pirms 15 gadiem Aleksandrs piedalījās pirmajā Latvijas
izlases spēlē pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad Rīgas Sporta pilī
olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā ar 13:2 tika sagrauta Lietuvas komanda. Pēc
tam Kerčs uz ilgiem laikiem kļuva par Latvijas izlases neatņemamu sastāvdaļu
pasaules čempionātos, izlaižot tikai 1994. un 1995. gada B grupas turnīrus. Tajā
laikā viņš meklēja laimi Ziemeļamerikā. Pēdējo reizi Latvijas krāsas pasaules
čempionātā Kerčs aizstāvēja 2004. gadā Prāgā.

„Noteikti vēl varēju spēlēt
izlasē un neizskatītos sliktāk par dažiem citiem, bet visam ir robežas. Četrdesmit
gadi izlases līmenim ir cienīgs vecums, jādod ceļš jaunajiem. Pasaules
čempionātos atklāj jaunos talantus," atklāj Kerčs. „No visiem čempionātiem
labākās emocijas radīja pirmais A grupas turnīrs Somijā. Tas mums ļoti izdevās,
tomēr nezuda sajūta, ka varējām tikt vēl augstāk par septīto vietu, kas debijas
čempionātam bija ļoti labs rezultāts. Ja toreiz Artūrs Irbe būtu atbraucisagrāk,
mēs vēl gāztu lielus kalnus."

Atgādināšu,
ka 1997. gadā pasaules čempionātā Turku pirmajos mačos vārtos stāvēja Pēteris
Skudra un Juris Klodāns, kuru kļūdu dēļ tika zaudēti vairāki punkti, bet pēc
Irbes ierašanās piecos mačos gūtas četras uzvaras un viens neizšķirts ar
Zviedriju. Kerča zvaigžņu stunda bija spēle ar Kanādu, kad Aleksandrs iemeta
divas ripas slavenā Šona Burka sargātajos vārtos, palīdzot izcīnīt godpilnu
neizšķirtu 3:3.

Hokeja brazīlieši

Tagad
ar nostalģiju varam atcerēties šo čempionātu un vēl vairākus nākamos turnīrus,
jo Latvijas izlase ar atraktīvo spēli ieguva daudzus līdzjutējus, bet dažs
ārzemju žurnālists, salīdzinot ar futbolu, mūsu hokejistus pat nosauca par hokeja brazīliešiem. 

„Tajā laikā mūsu hokejistu
meistarība bija ļoti augsta. Visi spēlēja Eiropas vadošajās līgās, turklāt ne
jau sliktākajos klubos. Tas arī liecināja par spēlētprasmi. Hokejs bija daudz
interesantāks, bet tagad ir pavisam cita spēle. Toreiz bija daudz skaistu
kombināciju, bīstamu momentu, kas patika līdzjutējiem. Tagad to vairs nevar
redzēt. Izlasē bija ļoti draudzīga, gandrīz ģimeniska atmosfēra, vienmēr
valdīja jautrība, bija daudz joku. Visi no klubiem uz izlasi brauca ar lielu
prieku, lai satiktos ar draugiem, gūtu baudu no spēles. Valdīja cits
noskaņojums, visi spēlēja no sirds," atzīst Kerčs, kurš tomēr optimistiski
noskaņots par Latvijas hokeja nākotnes perspektīvām.

„Mums ir daudz perspektīvu
jaunu puišu. Viņiem tikai nopietni jāstrādā, un tad arī viss izdosies. Tagad izlasē
notiek paaudžu maiņa. Agrāk mums bija daudz pieredzējušu hokejistu, kuri arī
noteica spēles toni, bet ar katru gadu viņu paliek arvien mazāk. Saprotams, ka
jauniešiem ir nepieciešams laiks, lai sasniegtu vajadzīgomeistarību. Jābūt
pacietīgiem. Vācijā, Šveicē tas jau ir sen noticis, bet mums viss vēl tikai
priekšā."

Firmas zīme

Latvijas
izlases sastāvā Kerčs visvairāk spēlējis vienā maiņā ar vēl Dinamo laika partneriem Aleksandru
Beļavski un Vjačeslavu Fanduļu, ar kuriem viņš sapraties no pusvārda. Augumā nelielo Kerču laukumā vienmēr var
pazīt pēc tikai viņam raksturīgās spēles manieres. Retais vēl prot tik ilgi
pieturēt ripu un izturēt lielmeistara cienīgu pauzi. Kerča firmas zīme vienmēr
bijusi arī prasme parādīt tiesnesim vai notēlot pretinieka izdarīto noteikumu
pārkāpumu.   

„Jaunībā pret mani daudz
pelnīja noraidījumus – pratu skaisti nokrist un tēlot. Tagad to vairs nedrīkst
darīt, jo pats saņemsi noraidījumu. Runājot par to pauzi, pats tikai nesen
ievēroju, ka man ir tādi gājieni. Tas nāk ar vecumu, kad kļūsti gudrāks. Agrāk
nekā tāda nebija," prāto Kerčs, kurš bieži vien kritizēts par to, ka
nepietiekami daudz met pa vārtiem. „Mums mācīja spēlēt tieši tādu hokeju. Tagad skatos,
ka met pa vārtiem no visām iespējamajām pozīcijām, taču mūs mācīja tāpat vien
no ripas nešķirties. Kāda jēga mest pa vārtiem no apmales, ja no turienes ir
nereāli gūt vārtus? Tagad tā dara daudzi uzbrucēji."

Ilgās
karjeras laikā Kerčs ir pieredzējis lielas izmaiņas hokeja noteikumos un līdz
ar to arī spēlē.

„Ar jaunajiem noteikumiem spēle
ir ļoti mainījusies. Tā kļuvusi drošāka, tīrāka
un skaistāka, taču zaudējusi daļu pievilcības, jo vairs nav spēka paņēmienu.
Viss tiek darīts, lai spēlētājiem būtu mazāk traumu. Kad skatos dažas vecās
spēles, tās atgādina slepkavību uz ledus,"
atzīst Kerčs.

Runājot
par slepkavībām uz ledus, gan
jāpiemin, ka Kerčs savulaik bijis leģendāras spēles dalībnieks. 1987. gada
pasaules junioru čempionātā Čehijā PSRS un Kanādas hokejisti sarīkoja grandiozu
kautiņu, kurā piedalījās visi abu komandu spēlētāji. Lai pārtrauktu nekārtības
hallē, pat tika izslēgta gaisma, bet kaušļus mēģināja izšķirt arī policisti.

„Pirmie konflikti sākās jau iesildīšanās
laikā, kad vajadzēja izšķirt abu komandu spēlētājus. Kanādieši nodarbojās ar
iebiedēšanu, tā ka mums nekas cits neatlika, kā atbildēt," atceras bijušais
PSRS junioru izlases dalībnieks.

Īstu vīru spēle

Lai
gan pa šiem gadiem hokejs kļuvis daudz tīrāks,
pagājušajā sezonā Latvijas čempionāts beidzās ar skandalozu kautiņu, kad
finālsērijas pēdējā mačā daži ASK/Ogres
hokejisti izgāza dusmas par neveiksmi uz Rīga
2000 spēlētājiem. Šie notikumi izraisīja lielu rezonansi, vainīgie saņēma
ilglaicīgas diskvalifikācijas, kuras vēlāk gan tika ievērojami samazinātas.

„Manuprāt, tika sacelts pārāk
liels troksnis un iesaistītajiem puišiem piespriests pārāk bargs sods. Visā
pasaulē tas notiek. Protams, sist no aizmugures ar nūju ir ļoti slikti, bet
hokejā visādi gadās. Arī es esmu bijis šādās situācijās. Nemeklēju
attaisnojumus, bet tas ir hokejs. Cīņas karstumā viss notiek, vainīgais pēc tam
aizgāja un atvainojās," uzskata Alksandrs, kurš piekrīt viedoklim, ka arī
kautiņi piešķir hokejam šarmu. „Līdzjutējiem
patīk, ka trīc apmales, laukumā rit sīva cīņa, gadās arī kautiņi."

Pagājušajā
sezonā Kerčs kļuva par Samsung
premjerlīgas rezultatīvāko spēlētāju, kā arī tika atzīts par turnīra labāko
uzbrucēju, taču finālsērijā ar 4:2 pārāka bija Rīga 2000.

„Finālā tikās divas meistarībā
līdzīgas komandas. Spēles bija ļoti saspringtas, un daudz ko izšķīra veiksme.
Arī šosezon ir četras komandas, kas cīnās par medaļām. Pavasarī to savstarpējās
cīņās viss arī izšķirsies. Mūsu čempionātā vairāk izceļas tie pieredzējušie hokejisti,
kuri karjeras laikā spēlējuši augstākā līmenī nevis visu laiku cīnījušies tikai
Latvijas čempionātā," saka Samsung
premjerlīgas rezultatīvākais spēlētājs, kurš pirmajos 24 mačos guvis 43 punktus
(16 vārti + 27 piespēles), pārliecinoši apsteidzot tuvāko konkurentu un kluba
biedru 36 gadus veco Andreju Ignatoviču.

Ilggadības noslēpumi

Lai
gan karjeras laikā Kerčs izspēlējies ne vienā vien augstas klases komandā, viņš
joprojām atrod emocijas un motivāciju, lai cīnītos Latvijas čempionātā.

„Esmu pieradis, ka tas ir mans
darbs. Ja esi parakstījis līgumu ar klubu, 
jāatstrādā nauda un jāatdot komandas labā visi spēki. Manu vārdu hokejā
pazīst, tāpēc nedrīkstu slikti spēlēt. Ja jūti vājumu, labāk beigt karjeru. Mans
uzdevums nav kļūt par rezultatīvako spēlētāju, taču katrā mačā jāiet laukumā un
jāpierāda, ka vēl esi kaut ko vērts un šo to proti. Ja gūsti vārtus, viss ir
kārtībā. Esmu mainījis attieksmi pret dzīvi. Vajadzēja no daudz kā atteikties,
nopietni gatavoties spēlēm, ievērot režīmu. Ja gribi četrdesmit gadu vecumā
spēlēt, jādomā, ko un kā dari. Jāatsakās no alkoholiskajiem dzērieniem,
cigaretēm. Pamats šādai ilggadībai jau tika ielikts Dinamo laikos," Latvijas čempionāta labākais uzbrucējs klāsta sportiskās
ilggadības noslēpumus.

Kerčs jaunākais

Agrāk
vai vēlāk spēlētāja karjera tomēr būs jābeidz, tāpēc rodas jautajums, vai Kerčs
nav domājis par trenera darbu. Daudzi bijušie cīņu biedri – Oļegs Znaroks,
Harijs Vītoliņš, Andrejs Maticins, Normunds Sējējs – izvēlējušies tieši šo
dzīves ceļu.

„Karjeras beigas visiem
sportistiem rada galvassāpes, jo var teikt, ka jāsāk jauna dzīve. Atklāti sakot,
par to vēl neesmu domājis. Dzīvosim, redzēsim. Dzīvē ir bijis tik daudz
pārsteigumu, ka neko nevar droši plānot," saka Kerčs, kuram ilgās karjeras laikā
bijuši brīži, kad rodas kārdinājums atmest visam ar roku. „Tādas sajūtas radušās īpaši pēc
nepatīkamiem zaudējumiem. Taču tas viss pāriet, un nākamajā dienā jau pamosties
labā garastāvoklī un centies par to vairs nedomāt."

Aleksandrs
gan var būt mierīgs, ka, arī pēc viņa atvadīšanās no lielā sporta, Kerču vārds
mūsu hokejā paliks. Šogad ASK/Ogre
sastāvā spēlē arī viņa dēls Aleksandrs, kurš ir Latvijas U-18 izlases
kandidāts.

„Vairāki mani paziņas
spēlējuši kopā ar dēliem. Atklāti sakot, neticēju, ka izvilkšu tik ilgi un varēšu
spēlēt kopā ar dēlu. Esmu ļoti priecīgs. Katrs tēvs grib, lai dēls tiktu tālāk
par viņu, bet viss atkarīgs paša jaunekļa. Viņš daudz neklausās vecākos, visu
grib panākt pats. Tas ir labi," saka Kerčs vecākais, kurš lieliski saprot, ka
ilgi abi kopā nespēlēs, jo jaunajiem hokejistiem svarīgi pēc iespējas ātrāk
turpināt apgūt spēles noslēpumus uz ārzemēm. „PSRS čempionāta laikos mums bija laba hokeja
struktūra. Jaunieši centās tikt komandā Latvijas
bērzs, bet nākamais solis bija Dinamo.
Tagad vairs tā nav. Kad jaunieši sasniedz 15 vai 16 gadus, viņiem te vair nav,
ko darīt, jo šeit jaunieši vairs neprogresē. Vienīgais variants – ārzemes.
Vislabāk būtu turpināt karjeru Krievijā, taču tur klubos grūti iekļūt, jo ir
liela konkurence – labākajās komandās pulcējas jaunieši no visas Krievijas.
Lielākā daļa mūsu jauniešu izvēlas otru variantu – Ziemeļameriku. Tur ir
pavisam cits hokejs, tāpēc reti kurš spēj kaut ko jaunu iemācīties."

Kristiāns
GIRVIČS

Vizītkarte

Aleksandrs
Kerčs

hokejists

Dzimis           1967. gada 16. martā Arhangeļskā (Krievija)

Hokejā           30 gadus

Pozīcija         uzbrucējs

Klubs             ASK/Ogre

Spēlējis         Rīgas Dinamo, Rīga/Stars, Pārdaugava,
Edmontonas Oilers (NHL), Keipbretonas Oilers (AHL), Providensas Bruins
(AHL), Biel (Šveice), Rīga/Alianse, Landsberg (Vācija),
Tamperes Tappara (Somija), Oberhauzenes Revier Lowen (Vācija),
Berlīnes Capitals (Vācija), Rīga 2000, Sanktpēterburgas SKA
(Krievija), Vilki OP, Permas Molot/Prikamje (Krievija), Nykiopings
NH-90 (Zviedrija), Gomeļ (Baltkrievija), Bremerhaven (Vācija),
Voskresenskas Himik (Krievija)

Latvijas
izlasē         151 spēle, 134 punkti (59 vārti + 73
piespēles), 192 soda minūtes

Debija
valstsvienībā          1992. gada 7. novembrī (Lietuva –
13:2)

Nozīmīgākie
sasniegumi  PSRS čempionāta sudraba medaļa (1988. g.),
spēlējis NHL klubā Edmontonas Oilers, piedalījies astoņos pasaules
čempionātos A grupā un Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs (2002. g.)

Citāti

1. Noteikti
vēl varēju spēlēt izlasē un neizskatītos sliktāk par dažiem citiem, bet visam
ir robežas. Četrdesmit gadi izlases līmenim ir cienīgs vecums, jādod ceļš
jaunajiem

2. Esmu
mainījis attieksmi pret dzīvi. Vajadzēja no daudz kā atteikties, nopietni
gatavoties spēlēm, ievērot režīmu

Fotoparaksti

Tēvs un dēls. Šosezon ASK/Ogre sastāvā spēlē divi Aleksandri Kerči – ilggadējais Latvijas
izlases uzbrucējs (no labās) un viņa dēls, kurš ir U-18 izlases kandidāts
(foto: Mārtiņš Aiše)

Labākais. Pat četrdesmit gadu vecumā
Aleksandrs Kerčs (pa kreisi) ir Latvijas čempionāta labākais uzbrucējs. (foto:
Juris Bērziņš-Soms)

Izlasē. 2002. gada pasaules
čempionāts Zviedrijā. Aleksandrs Kerčs (pa kreisi) pret čehu Jaroslavu Spačeku
(foto: Ilmārs Znotiņš, Diena)