Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ilonas Znarokas hokejs

Iveta Daine

Oļega Znaroka sievu Ilonu noķeru Rīgā pēc Latvijas
uzvaras pār Ukrainu. Viņa ieradusies uz pāris dienām, lai nokārtotu meitas
braucienu uz Itāliju un atkal atgrieztos pie vīra, Latvijas hokeja izlases
trenera Maskavā. Steidzīga, izlēmīga, labvēlīgi noskaņota.

– Kad zvanīju jums pēc pirmajām neveiksmīgajām spēlēm,
teicāt, ka jums nav noskaņojuma intervijai. Tik ļoti dzīvojat līdzi mūsu
komandai?

– Nu, protams! Cik vien varu, vienmēr braucu līdzi uz
visām spēlēm, jo mani tas viss ļoti interesē. Un Oļegs ļoti pārdzīvo. Šajā
čempionātā jau no paša sākuma bija visādi necerēti šķēršļi, puišiem gadījās
ķibeles un traumas. Jo bija spēlētāji, ar kuriem viņš rēķinājās, piemēram,
Pēteris Skudra, Viktors Ignatjevs un vēl un vēl, bet ieceres pajuka, un tas
Oļegu darīja nervozu. Pirmo spēli ar Šveici nospēlējām normāli, mazliet
pietrūka, bet kas atteicas uz maču ar Itāliju – reizēm liekas, ka vājš
pretinieks, bet nekā – spēle nevedas un nevar uzvarēt.

– Ir vīrieši, kuri nevēlas, ka sievas jaucas viņu
darīšanās!

– Mums tā nekad nav bijis. It īpaši, kad dzīvojām Vācijā
un Oļegs mājās bija daudz biežāk nekā tagad, kad viņš strādā ar izlasi. Tad
vienmēr visu par spēlēm izrunājām, notikušo apspriedām. Viņš nekad nav licis
man tā justies, ka tu esi sieviete un neko nejēdz. Pirmkārt, man patīk pati
spēle, otrkārt, ir interesanti, jo esi cilvēkos, apkārt publika, paziņas. Mēs
visas trīs esam iekšā hokejā, īpaši jaunākā meita (Alise – 14 gadi, Valērija
– 20 gadi, red.
). Viņa pārzina visas nianses, spēles noteikumus. Man
dzīve ir interesanta, nejūtos tā, ka kaut ko upurētu Oļega labā, man nav citas
aizraušanās un intereses kā hokejs.

– Vai meitas arī brauc uz spēlēm?

– Jā, kad vien iespējams. Kad bijām Maskavā un tika
aizvadīti pirmie trīs neveiksmīgie mači, nav pat izstāstāmas meitu rūpes,
uzmanība un iejūtība pret tēvu, uz ko diez vai būtu spējīgi puikas. Aptekalēja,
saudzēja un uztraucās, ka tētim tādas grūtas spēles.

– Kādas jums attiecības ar citu hokejistu sievām?

– Ar visām labas attiecības. Ar Tambijeva, Semjonova,
Igora Pavlova sievu. Nesen biju Barselonā pie Žeņas Semerjaka ģimenes. Tāpat
tiekamies ar Zani Skrastiņu, Janu Duļevsku.

– Kā jūs iepazināties ar Oļegu?

– Tas bija sen Rīgā – mūs iepazīstināja kopīgs paziņa.
Starp citu, esmu rīdziniece. Tad Oļegs nepavisam nebija populārs, lai arī
hokeju spēlēja. Man viņš sākumā nepatika un nelikās, ka varētu ieņemt kādu
vietu manā dzīvē. Savukārt Oļegs man vēlāk teica, ka viņš uzreiz esot sapratis,
ka esmu viņa nākamā sieva. Viņš bija neatlaidīgs. Manai nabaga mātei nācās
paraudāt, kad paziņas pienesa ziņas, ka Ilona redzēta kopā ar kaut kādu neandertālieti.
Bet, kad mamma beidzot ar viņu iepazinās, viņa bija apmierināta, abi ļoti labi
sapratās.

Vai tad, kad precējāties sapratāt, ka dzīvosit vīra
dzīvi, ne savējo?

– Es vispār ilgi nevarēju aptvert, ka esmu precējusies,
jo padomju laikā hokejistiem nemitīgi bija treniņnometnes. Pārcēlos dzīvot pie
Oļega, bet viņa jau nebija. Algotu darbu nestrādāju – mana dzīve ir hokejs,
bērni, mājas. Bet tā ir mana dzīve. Ja ir brīvas dienas, tad mēs visi kopā kaut
kur izbraucam tepat pa Latviju. To nu gan mēs esam sarunājuši, ka brīvdienās
nekādu darba lietu kārtošana nenotiek.

– Jums ir laba ģimene, jūs balstāt cits citu. Vai tas ir
arī Oļega nopelns?

– Jā, Oļegam raksturīgi, ka dzīvē un īpaši ģimenē viņš
pirmais meklēs izlīgumu. Arī tad, kad ir strīdi ar meitām, Oļegs vienmēr cenšas
nogludināt asumus. Tas pats attiecas uz komandas puišiem. Ja viņš redz, ka
kādam kaut kas neizdodas un rodas savstarpējs saspīlējums, viņš pirmais sāk
runāt, lai noskaidrotu, kur ir problēma.

– Kā hokejistu
Oļegu Znaroku laukumā bieži esam redzējuši agresīvu, pat nesavaldīgu, bet,
aizvadot pat vissaspringtākās spēles trenera postenī, viņš paliek korekts. Kā
izskaidrot pārmaiņas?

– Aktīvajos sportistos droši vien ir vairāk
adrenalīna… Ja pret Oļegu izturas labvēlīgi, tad viņam nav iemesls būt
agresīvam. Aiz apmales stāvēdams, Oļegs nekliedz uz hokejistiem, jo lieliski
saprot, kā jūtas sportisti un kas vainīgs, ja viss neizdodas, kā cerēts. Bet
laukumā hokejs ir skarbs, un spēlētājam ir jābūt ar raksturu, viņš nevar iztikt
bez veselīgas agresijas. Hokejā jāprot par sevi cīnīties. Savā būtībā Oļegs nav
ļauns. Jā, viņš var atcerēties, apvainoties, bet netur sevī ilgi ļaunumu.

Bet strauji esam mēs abi, un mājās reizēm notiek tādas
kā ložmetēju kaujas… Bērni saka, ka mēs nu gan esot itāļu ģimenīte! Piemēram,
ja es pirms svarīgas spēles sāku risināt kādas problēmas, kas neattiecas uz
hokeju, viņš sadusmojas. Cenšos viņu netraucēt, lai noskaņojas, bet bērniem
tieši tad kas vaicājams, un tad Oļegs iet pa gaisu.

– Vai pirms kārtējā turnīra palīdzat vīram sakravāt
čemodānu?

– Oļegam patīk konsultēties, visu laiku nāk un prasa,
vai to likt un vai šito nelikt, viņam nepieciešama sadarbība, padoms. Mani tas
reizēm nervozē, liekas, vai tiešām kā mazam bērnam viņam jāpalīdz? Bet tā jau
tas īstenībā nav, jo viņš grib runāties, grib uzmanību. Reizēm es saku meitai,
lai viņa iet un palīdz.

– Vai jūs nosakāt, kad viņam jāiet pie friziera, kā
jānēsā mati? Oļegam gluži labi izskatījās tie atpakaļ saglaustie mati.

Nē, tur viņš nevienu
neklausa. Viņam agrāk bija īsāks griezums, man likās, ka labi izskatās, bet
tagad viņam šādi patīk, un viss. Bet apģērbu izvēlē vajadzīga mana palīdzība.
Staigājot pa veikaliem, kaut ko ieraugu, pēc tam abi braucam pielaikot. Nekad
neko neesmu Oļegam nopirkusi, nekonsultējoties ar viņu pašu. Izņemot smaržas.
Viņš gan man ir pircis uz labu laimi. Agrāk viņš man veda no Amerikas dažādas
drēbes, un tās bija veiksmīgi izvēlējies – visas man derēja. Kad piedzima pirmā
meita, viņš Valēriju burtiski apbēra ar drēbītēm un mantām. Jau pirms dzimšanas
atveda kaudzi drēbīšu, tiesa visas zilā krāsā. Ļoti gribēja puiku, bet nu jau
ir nomierinājies, un mūsu divdesmitgadīgajai meitai pa laikam atgādina, ka
viņai būs mums puisītis jādzemdē. Domāju, ka tas ir katra hokejista sapnis –
puika.

– Kurš jums mājās uzkopj?

– Mēs pašas, esam trīs sievietes! Meita tagad brauc uz
treniņnometni, kas saistīta ar modeļu biznesu, un kad notika pārrunas,
organizatori mums mēģināja taktiski pajautāt, vai Alise prot parūpēties par
savu apģērbu, kārtot istabu. Domāja, ka mums ir kāda mājkalpotāja. Bet mēs paši
saimniekojam – mašīna mazgā, bet meitenes gludina veļu, Oļegs kopj dārzu.

– Kad Oļegs ir mājās, ko jūs viņam brokastīs gatavojat?

– Es negatavoju. Kad Oļegs ir mājās, tad viņš gatavo
pats. Katru rītu bez izņēmuma visu mūsu laulības laiku. Kad viņa nav, tad esam
gandrīz badā, jo brokastu nav. Viņš cep olas, vāra auzu pārslu putru –
brokastis vienmēr ir sātīgas. Tomēr vairāk par visu viņam garšo pelmeņi, bet
viņš nav izvēlīgs – ēd visu. Jā, un vēl Oļegs dievina saldumus. Pat uz Maskavu
aizvedu viņam divas vafeļu tortes Vāverīte, kuras viņam dikti garšo,
teicu, kad būs skumji, lai grauž mīļo vafeļu tortīti.

– Vai viņam ir kādi hobiji?

(Iesmejas) Pie
mājas zāli pļaut. Toties es pati sērkociņu kastītes kolekcionēju, un man ir
ļoti liela kolekcija. Oļegs palasa tikai avīzes, paņem DVD filmas un skatās,
bet no mūzikas klausās krievu šansonus. Daudz ceļojam. Īpaši, kad
dzīvojām Vācijā, – sēdāmies brīvajās dienās mašīnā un projām uz Franciju,
Itāliju, Portugāli, Spāniju… Oļegam gan nepatīk tāda staigāšana un
skatīšanās, viņš labāk sēž baseinā. Tāpēc, kad ir runa par kādu atpūtu, viņš
grib uz Turciju, kur var gulēt un neko nedarīt, viņam patīk arī Itālijā.

Oļegs bieži atceras, kā ar Vladimiru Jurzinovu
pastaigājušies pa Prāgu. Oļegs ar Viktoru Šadinovu iet no aizmugures un burkšķ:
„Cik var staigāt!" Jurzinovs
pagriežas un saka: „Nu tu, Vaņa no Presņas, vai tu esi
šeit bijis?"

– Vai Oļegs tic astroloģijai, mēness ietekmei, kaut
kādām pazīmēm?

– Nē, nemaz. Viņam kā Mežāzim ir racionāla attieksme
pret dzīvi. Vienīgi, kā visiem pirms spēles, ir kādi rituāli. Maskavā
atvadoties, viņam teicu: „Mēs tagad, Oļeg,
aizbrauksim un visas komandas neveiksmes aizvedīsim sev līdzi." Un tā arī
notika. Oļegs ir ticīgs, un, kad ļaužu masas stāvēja rindā pie pareizticīgo
Katedrāles, lai redzētu Tihvinas dievmāti, Oļegs vienīgais no mūsu ģimenes šo
rindu izstāvēja. Mēs pusnakti nosēdējām kafejnīcā, pēc tam aizbraucām pēc
siltākām drēbēm, bet Oļegs palika, stāvam rindā. Es no viņa negaidīju tādu
pacietību.

– Kad zvanīju Oļegam pirms čempionāta un vaicāju par
iespējamo interviju ar sievu, viņš teica, ka jums nemaz neesot mobilā
telefona…

– Oļegs
mani piesedz, mēs sargājam ģimeni un cenšamies izbēgt no publicitātes. Mums nav
pieredzes, kā izturēties ar žurnālistiem, kā ar viņiem runāties. Vācijā tas
bija citādāk, tur lielākoties bija profesionāli jautājumi par hokeju, neviens
nelīda privātajā dzīvē. Ja gribēsi kaut ko teikt, tad pateiksi pats. Šeit
žurnālistiem patīk provocēt, grib uzspiest cilvēkiem kādu noteiktu viedokli.

Iveta
Daine