Izdzīvotāji
Pasaules U-18 čempionātā ASV Latvijas junioru hokeja izlase aizvadīja emocijām bagātu turnīru, atņemot punktus Šveicei un Zviedrijai, bet beigās dramatiskā cīņā par mata tiesu izglābjot sev vietu elites līgā.
Pēc turnīra uz sarunu aicinājām Latvijas junioru valstsvienības kapteini Tomasu Zeili un uzbrukuma līderi Renāru Krastenbergu. „Tas bija kaut kas vairāk par skaistu sēriju!” uzaicinājumā uz interviju feisbukā emocijas neslēpa aizsargs Zeile.
— Bieži negadās redzēt, ka Latvijas jaunie hokejisti pasaules čempionātā var turēt līdzi zviedriem un šveiciešiem. Kā tev šķiet, vai 1998. gadā dzimušie hokejisti Latvijā ir īpaši talantīga vecuma grupa?
T. Z.:— Diez vai. Mums bija smags, divas nedēļas garš sagatavošanās posms pasaules čempionātam. Aizvadījām arī divas pārbaudes spēles — pret Latvijas izlasi un junioru izlases kandidāti savā starpā, kurās nenospēlējām labi. Čempionāta sākumā izjutu īpašu atbildības sajūtu un riktīgi, riktīgi kapājām. Zviedriem pieķērāmies un jutām, ka cīnīties ar viņiem nav nereāli. Tās bija interesantas spēles, kurās guvām vērtīgu pieredzi.
— Kāda bija sajūta pirms debijas pasaules čempionātā?
T. Z.:— Patīkama. Mums bija ideāli apstākļi un dota iespēja pierādīt sevi un aizstāvēt savu valsti. Kolektīvs bija gana saliedēts, un valdīja sajūta, ka jādodas laukumā, lai atdotu visus spēkus.
R. K.:— Kad pirmo reizi izslidojām uz ledus lielajā arēnā, skudriņas sāka skriet — mani pārņēma milzu motivācija. Tajā brīdī bija vienalga, kāds pretinieks, — vienkārši trakoti gribējās spēlēt.
— Čempionāta atklāšanas spēlē pret Šveici Renārs komandu izvirzīja vadībā, pēc tam jau trīs reizes atspēlējāties, novadot spēli līdz papildlaikam. Taču 7 sekundes pirms pagarinājuma beigām, kad Tomass bija noraidīts, tomēr paspēlējāt — 4:5.
T. Z.:— Mēs nepadevāmies. Šāda līmeņa cīņās visu izšķir detaļas — spēles beigās uztaisīju muļķīgu noraidījumu, un tas izšķīra visu.
R. K.:— Domāju, spēles beigās mums pietrūka pieredzes, lai nospēlētu gudrāk un vienkāršāk. Atspēlēties izdevās, jo aizgāja spēle, sākām ticēt un gājām uz priekšu!
— Tomass, vai juties vainīgs? Šveiciešu izpildījumā tā nebija tipiska vairākuma realizācija.
T. Z.:— Protams. Sajūta bija briesmīga. Brīdī, kad pārkāpu noteikumus, ļoti ilgi biju atradies laukumā un man nebija spēka. Pretspēlētājs slidoja man garām, un, ja es viņu neapturētu, viņš paliktu viens pret vārtsargu.
R. K.:— Tā nebija viņa vaina. Līdz papildlaika beigām bija palikušas 19 sekundes, un pēc noraidījuma mums vienkārši bija jāuzvar iemetiens.
T. Z.:— Iemetieni mums bija liels klupšanas akmens, īpaši tas izpaudās čempionāta izskaņā izdzīvošanas mačos pret Dāniju.
— Kāda bija taktika pret Šveici?
R. K.:— Uzdevums bija neskriet uz priekšu un sagaidīt viņus, un skatīties, ko viņi darīs.
T. Z.:— Uzdevums bija arī iet ārā no aizsardzības zonas vienkārši un bez liekām piespēlēm. Spēlējām no aizsardzības un bloķējām daudz viņu metienu. Viņi meta ārkārtīgi daudz pa vārtiem, taču tie metieni nebija bīstami, un savu darbu labi paveica vārtsargs Gustavs Grigals.
— Zviedri izdarīja vēl vairāk metienu, bet jūs spējāt pacelties no 0:2 un pēc Tomasa metiena pat izvirzīties vadībā ar 3:2. Tomēr atkal dažas sekundes pirms mača beigām izlaidāt uzvaru no rokām un pašā papildlaika izskaņā paspēlējāt.
T. Z.:— Tā ir neatlaidība, kas palīdzēja atspēlēties. Jā, savā ziņā man izdevās izpirkt savu vainu par to, ka pret Šveici komandas biedrus atstāju mazākumā. Bija sajūta, ka mēs varam cīnīties.
R. K.:— Mēs vienkārši gājām laukumā un nedomājām par rezultātu. Mēs nevaram tehniski spēlēt pret tāda līmeņa komandām, tādēļ spēlējām no aizsardzības un ar galvu. Trešajā periodā, kad izlīdzinājām rezultātu, komandas soliņš burtiski pacēlās emocijās! Izskatījās, ka zviedri nesaprot, kas notiek.
— Šajā spēlē jums vārtus sargāja Mareks Mitens, kurš atvairīja 43 metienus. Vai viņš jums bija brīnumdara lomā?
R. K.:— Mums bija tāda vārtsargu līnija, ka zinājām — varam paļauties, kas mums aiz muguras stāv. Pēc spēles Mareks sacīja, ka zviedru metieni nebija bīstami, viņi vairāk centās dabūt ripu līdz vārtiem.
T. Z.:— Mareks ir malacis, jo traumas dēļ viņš līdz šim mačam bija izlaidis gandrīz visu sezonu.
— Renār, tev papildlaikā bija iespēja izlīdzināt rezultātu, bet netrāpīji faktiski jau tukšos vārtos.
R. K.:— Izrāvāmies divatā pret aizsargu, saspēlējāmies, un partneris man atdeva ripu uz tukšiem vārtiem. Tieši tobrīd klupu un netrāpīju pa ripu. Sāpīgs moments.
T. Z.:— Tas viņam bija smags pārdzīvojums. Pēc tam ģērbtuvē gāju viņu mierināt. Neveiksmīga epizode.
R. K.:— Tā sajūta, ka varējām uzvarēt Zviedriju.
— Kaut kas dzīvē vispirms ir jāzaudē, lai uzvarētu.
R. K.:— Emocionāli to bija grūti sagremot. Abas spēles varējām uzvarēt un būtu tikuši ceturtdaļfinālā.
— Zviedrus, spēlējot jau sešatā, izglāba Aleksandrs Nīlanders, kurš vēlāk kļuva par vicečempionu rezultatīvāko spēlētāju. Kā tu domā, viņš būs nākamā zvaigzne?
R. K.:— Pirms spēles mēs zinājām, ka Nīlanders ir viens no TOP kandidātiem gaidāmajā NHL draftā. Spriedām, kā būs pret viņu spēlēt. Taču spēles gaitā devām viņam kaulā, un viņš ne ar ko īpašu neizcēlās. Ja viņam ir izdevība, viņš iemetīs.
T. Z.:— Manuprāt, viņš ir tehnisks spēlētājs, taču neieliek pietiekami daudz darba sevī. No otras puses, viņš spēj izdarīt savu — spēles beigās viņš saņēma piespēli un, neapturot ripu, spēja cauri aizsargam atrast vienīgo brīvo spraudziņu vārtos. Nereāli.
— Kā pietrūkst, lai izturētu tās pēdējās sekundes? Ahilleja papēdis ir psiholoģiskā vai fiziskā sagatavotība?
R. K.:— Psiholoģija un pieredze. Un šādās spēlēs tā pieredze arī nāk.
T. Z.:— Izšķirošajos brīžos tu izej laukumā un ir sajūta — nedrīksti ielaist, nedrīksti ielaist! Tādā brīdī vajag pieredzi un nospēlēt ar vēsu ar galvu.
— Amerikāņi jums pārgāja pāri kā tanks (12:1), taču viņi arī zviedrus pamatīgi sakāva. Jūsu komanda sabruka 2. periodā, kad ielaidāt 6 vārtus. Kas bija lūzums spēlē?
T. Z.:— Šķiet, ģērbtuvē mēs arī salūzām.
R. K.:— Pirmajā periodā ielaidām tikai divus vārtus un likās, ka varam spēlēt. Taču otrajā periodā viņi īsā laikā iemeta trīs vārtus pēc kārtas, un tas mūs salauza. Pret amerikāņiem nedrīkst kļūdīties — viņi to momentā izmanto.
T. Z.:— Amerikāņi spēlē mierīgi un precīzi. Varētu teikt — profesionāli. Es biju gaidījis no viņiem vairāk spēka spēli. Viņi soda pretinieku par katru mazāko kļūdu. Viņi arī ir krietni vairāk saspēlējušies — spēlējuši kopā jau divus gadus, mums komandas galējais sastāvs turnīram tika nosaukts divas nedēļas pirms čempionāta. Mums tika veiktas izmaiņas spēlētāju virknējumos katru dienu, katrā treniņā un spēlē. Tu treniņā vairākumā esi ar vieniem partneriem, bet spēlē skaties — tev cits uzbrucējs blakus stāv. Amerikā viss notiek profesionālāk.
— Rezultāts daudziem varētu radīt iespaidu, ka uz šo spēli jau ieradāties kā zaudētāji.
T. Z.:— Noteikti ne — tādas domas vispār nebija galvā.
R. K.:— Tieši otrādi — mums pret amerikāņiem bija papildu motivācija — varbūt no viņiem kādu punktu paņemt.
— Ēdot rodas apetīte!
T. Z.:— Jā, bet, iespējams, tas pārvērtās pārdrošībā. Pirmajās divās spēlēs dabūjām pa punktam, un likās, ka šoreiz arī tā notiks.
— Nākamā spēle pret Krieviju — bez variantiem 0:7. Krievi visu nokārtoja faktiski jau spēles sākumā. Vai nebijāt atguvušies pēc amerikāņu uzlidojuma?
R. K.:— Nebija tik traki. Šoreiz vārtsargam nepaveicās (18. minūtē pēc trešajiem zaudētajiem vārtiem notika vārtsargu maiņa — K. Z.).
T. Z.:— Mums katru spēli vārtos stājās cits vārtsargs — rotēti tika visi trīs vārtsargi. Vārtsargam ir svarīga pārliecība pār saviem spēkiem, un šajā spēlē vārtsargi mūs neglāba — kā iepriekšējās cīņās. Valda uzskats, ka krievi ar saspēli un vairākumā sarauj pretinieku gabalos, taču šoreiz tā nebija. Viņi vairākus vārtus guva izgājienos viens pret vienu ar vārtsargu.
— Vai taisnība, ka spēles gaitā Kirovs Lipmans draudējis atlaist jūsu galveno treneri Miļūnu?
R. K.:— Par to es uzzināju pēc čempionāta Overtime šovā.
— Miļūns kotējas kā viens no vislabākajiem Latvijas jauniešu treneriem.
R. K.:— Viņš ir daudz izdarījis — ieveda Latvijas junioru izlasi elites divīzijā un divus gadus saglabāja vietu komandai augstākajā divīzijā.
— Cīņā par izdzīvošanu sērijā līdz divām uzvarām vispirms sakāvāt dāņus ar 5:1, tad viņi atbildēja jums tādā pašā stilā ar 4:1, bet izšķirošajā cīņā izglābāties un noturējāt Latviju elites līgā.
R. K.:— Pirms pirmā mača uztaisījām spēlētāju sapulci. Parunājām un visi sapratām, ka vairs nav, kur atkāpties. Nospēlējām ideālu spēli — gandrīz bez kļūdām. Bet otrajā spēlē laukumā jau izgājām ar domu, ka esam uzvarējuši.
T. Z.:— Parādījās jau domas, ka uzvarēsim un varēsim pāris dienas ASV atpūsties. Tomēr dabūjām vēl vienu pamācību un sapratām, ka arī dāņi stipri grib palikt elites līgā.
— Īpaši jāizceļ pēdējā spēle — atspēlējāties no 0:2 un 1:3 un bullīšos izcīnījāt fantastisku uzvaru!
R. K.:— Dāņi iesāka tiešām labi un iemeta mums divus vārtus vairākumā.
T. Z.:— Mēs izpelnījāmies daudz noraidījumu un daudz spēlējām mazākumā. Erlens Kļaviņš saņēma noraidījumu līdz spēles beigām. Arī es biju uzvilcies uz tiesnešiem, varbūt kļuvu pārāk emocionāls, jo arbitri mums izbūra sodus no nekā. Mēs bijām piecas minūtes mazākumā un uzreiz pēc tam palikām trijatā, bet ielaidām tikai vienus vārtus.
R. K.:— Pēc otrā perioda aizgājām uz ģērbtuvēm. Sēdējām, viens uz otru skatījāmies un sapratām — atkāpties vairs nav kur. Izturētais laiks mazākumā mums deva motivāciju.
T. Z.:— Sēdējām ģērbtuvē un runājām — ja zaudēsim, tad visi būs pret mums: sākot ar interneta komentāru autoriem un beidzot ar tiesnešiem laukumā. Labi saprotam — mēs esam maza valsts un visi mūs grib dabūt laukā no elites līgas. Mūsos bija spīts parādīt visiem skeptiķiem pigu!
— Ko treneri teica ģērbtuvē pirms trešā perioda?
T. Z.:— Īsi sakot, viņi mums lika noticēt pašiem sev, ka uzvarēsim. Tādā brīdī daudzi vairs neklausās — visi paši saprot, ka ir jācīnās un laukumā jāatstāj visi spēki. Mēs braucām uz Ameriku ne jau sevi parādīt, bet aizstāvēt Latvijas karoga krāsas. Mēs aizbraucām uz turieni ar uzdevumu palikt elitē un to paveicām.
— Kā tas izskatījās laukumā?
T. Z.:— Mēs pārvedām spēli uz Dānijas aizsardzības zonu. Pēdējās 20 minūtēs viņi tikai atsitās.
R. K.:— Treneri teica, lai metam pa vārtiem no jebkuras pozīcijas. Mēs ieguvām iespēju spēlēt vairākumā un guvām vārtus, samazinot rezultāta starpību līdz 1:2. Taču sanāca stulbi, ka dāņi ātri atjaunoja divu vārtu pārsvaru. Nepadevāmies un atkal vienus vārtus vairākumā guvām, bet spēles beigās Tomass izrāva papildlaiku.
T. Z.:— Treneri teica, ka emocionālais lādiņš ir mūsu komandas pusē, un līdz ar to arī emocionālā ziņā sākām gūt pārākumu.
Zīmīgi, ka papildlaiku izrāva Zeile pēc Krastenberga piespēles.
T. Z.:— Es izslidoju pie zilās līnijas, un ripa atlēca, un tieši priekšā.
R. K.:— Es tev atdevu piespēli!
T. Z.:— Tu man piespēlēji?! Tās pēdējās sekundes ir tādas, ka neko saprast nevar. Redzēju ripu, brīvu vietu vārtos un metu. Man tas bija milzīgs gandarījums, ko ilgi atcerēšos.
— Beidzot nospēlējāt līdz galam un bez galvassāpēm svinējāt uzvaru bullīšos.
T. Z.:— Mēs bijām guvuši mācības pietiekami…
R. K.:— Te vairs nevarēja zaudēt pēdējās sekundēs.
T. Z.:— Mēs visu bijām novilkuši līdz pēdējam — trešā spēle par palikšanu elites līgā, papildlaiks, pēcspēles metienu sērija, papildus pa pēcspēles metienam, Krastenbergs iemeta svarīgu bullīti, un Smirnovs iemeta izšķirošo pēcspēles metienu.
— Renār, tas bija ārkārtīgi atbildīgs brīdis. Kā tev izdevās izturēt spriedzi?
R. K.:— Es izgāju uz ledus un teicu sev: 100% jāiemet! Pēdējais moments sezonā.
T. Z.:— Man bija pārliecība, ka pēcspēles metienos uzvarēsim. To arī treniņos varēja redzēt, ka mums ir spēlētāji, kuri stabili izpilda pēcspēles metienus. Kad Krastenbergs devās uz ledus, es viņam teicu — izbaudi mirkli un ieliec golu.
R. K.:— Man gan šosezon bija tāds moments, ka es izpildīju bullīti un pazaudēju ripu (smejas). Es pie sevis domāju — tikai nepazaudē ripu šoreiz.
— Deniss Smirnovs izpildīja izšķirošo ceturto pēcspēles metienu! Vai viņš ir nākamais Ņiživijs?
R. K.:— Viņš ir gudrs spēlētājs — gudrākais komandā. Bija stabila sajūta, ka viņš iemetīs.
T. Z.:— Viņš, izslidojot pret vārtsargu, ieraudzīs brīvu vietu un tur arī iemetīs. Bez problēmām. Neko nesarežģījot.
— Tomass, kā tas nākas, ka tu kā aizsargs ar trim vārtiem un divām rezultatīvām piespēlēm kļuvi par vienu no komandas rezultatīvākajiem spēlētājiem un kopā ar Paulu Svaru biji starp čempionāta rezultatīvākajiem aizsargiem?
T. Z.:— Es sev izvirzīju tādu uzdevumu — nespēlēšu tikai aizsardzībā, bet palīdzēšu arī uzbrukumā. Par to visu laiku domāju un biju tam gatavs, jo ieguldīju lielu darbu visas sezonas garumā un čempionāta sagatavošanās posmā. Godīgi sakot, statistikas ziņā gribējās nodemonstrēt labāku sniegumu.
R. K.:— Cik es ar viņu esmu spēlējis, viņam vienmēr ir paticis spēlēt uzbrukumā. Ja viņš paņems ripu, tad mēģinās ko izveidot un gūt vārtus.
T. Z.:— Pēdējā spēlē pret Dāniju, kad pirms papildlaika uzkāpām uz ledus, Krastenbergs teica: „Tomass, tikai tagad, lūdzu, neej uzbrukumā!” (Smejas.)
— Kas bija jūsu elki, kad sākāt spēlēt hokeju?
T. Z.:— Nezinu — kāpēc, bet Miķelis Rēdlihs. Tāpat arī agrāk skatījos Rīgas Dinamo spēles un vēroju, ko varu laukumā izpildīt kā Sandis Ozoliņš.
R. K.:— Sidnijs Krosbijs un Pāvels Dacjuks. No Latvijas hokejistiem man patika Aleksandra Ņiživija spēle, īpaši, kā viņš izpilda bullīšus.
— Pasaules jauniešu un junioru čempionātus vēro daudzi skauti, kas klubiem meklē jaunus spēlētājus. Vai jūs izjutāt viņu klātbūtni?
T. Z.:— Šķiet, ar komandu spēlētājiem čempionāta laikā viņi nekomunicē. Pēc turnīra man personīgi atrakstīja skauts no Kanādas.
R. K.:— Pirms turnīra bija informācija, ka manu sniegumu kāds nāks skatīties, bet personīgi neviens neuzrunāja.
— Vai jums aģenti jau piedāvā savus pakalpojumus?
R. K.:— Jā, no ārzemēm. Taču aģentu mums nav, bet ir cilvēki, kuri palīdz šajos jautājumos.
T. Z.: — Mūsdienās aģenti strādā tikai savā un naudas labā, tā ka ir grūti atrast labu aģentu, kurš, kamēr tu spēlēsi, darīs visu, lai tev tiešām palīdzētu un tu justos droši.
— Tomass, Ziemeļamerikas TV komentētājs pēc mača ar Dāniju, kad tev pasniedza apbalvojumu kā komandas labākajam aizsargam, sacīja, ka tu esi Latvijas emocionālais līderis!
T. Z.:— Es esmu emocionāls un cenšos šīs emocijas laist uz āru — atdot komandai enerģiju. Manuprāt, tas daudz palīdz. Dažreiz tas var arī norakt komandu, pēdējā spēlē pret Dāniju iekarsu un sāku grūstīties ar tiesnešiem, bet tas arī var komandu motivēt.
R. K.:— Dažreiz viņš arī ģērbtuvēs ienāk iekšā traks un bļaustās (smejas).
— Tu, Renār, laikam esi intravertāks hokejists?
R. K.:— Jā, spēlēm sagatavojos vairāk iekšēji.
T. Z.:— Kad ir čempionāts un atbildīgas spēles, tad jau visiem laužas emocijas uz āru.
— Tomass, tu savā tvitera profilā esi ierakstījis: esmu dzimis, lai būtu satriecošs, bet ne perfekts*. Kā to saprast?
T. Z.:— Pēc tāda principa dzīvoju — tu neesi perfekts, bet esi tāds, kādu tu pats vēlies sevi ieraudzīt spogulī katru dienu.
R. K.:— Mans princips ir — katru dienu kļūt labākam,** tāds uzraksts mums komandas ģērbtuvē stāv pie sienas.
— Tomass ikdienā spēlē Zviedrijā, bet Renārs — Amerikā. Kur jūs Latvijā sākāt spēlēt hokeju?
T. Z.:— Jā, šī man Zviedrijā bija otrā sezona. Hokeju sāku spēlēt Ogrē.
R. K.:— Es esmu Jelgavas hokeja skolas audzēknis. Mēs abi 13 un 14 gadu vecumā sākām spēlēt SK Rīga specklasē.
— Tas nozīmē, ka arī Latvijas reģionos var ielikt labus pamatus jaunajiem hokejistiem!?
T. Z.:— Tas vairāk ir atkarīgs no katra paša. Pamatus var ielikt jebkur.
R. K.:— Bērnu līmenī nav tik svarīgi, kur tu spēlē. Galvenais ir trenēties un iegūt pieredzi.
T. Z.:— Man ar treneri paveicās, jo viens no pirmajiem speciālistiem, pie kura trenējos, bija Aigars Razgals.
— Vai ir kāds ierosinājums, ko Latvijas izlases treneriem pasaules čempionātos vajadzētu darīt citādāk?
T. Z.:— Pēc vakariņām plkst. 21 nevajag taisīt sapulces. Tu esi nosēdies jau pēc pirmajām desmit minūtēm. Taču tās ir pavisam 30—40 minūtes, un tas vairāk traucē sagatavoties nākamajām spēlēm.
— Pastāstiet par krasākajām atšķirībām — ar ko Rietumu hokeja izpratne atšķiras no Latvijas hokeja?
T. Z.:— Latvijas hokeja treneru vidū valda uzskats: jo vairāk tu skrien un dzen sevi katru dienu, jo labāk. Treneri nesaprot, ka atpūta ir gandrīz vissvarīgākais sportā. Pirmajā sezonā Zviedrijā man bija tāds vāāu! — piegāju trenerim pateikt, ka gribu aiziet papildus uz U-20 komandu pie vecākiem puišiem. Viņš man atbildēja: „Kamdēļ? Tu visu nedēļu esi notrenējies, mums drīz ir spēle. Aizej labāk paēd garšīgas vakariņas un padzīvo sociālo dzīvi, un rīt mums būs labs treniņš.” Latvijā tev tikai borē — skrien no rīta līdz vakaram, un tu būsi labākais! Latvijā treneris arī ārpus laukuma ir it kā augstākā statusā par tevi un ārpus laukuma spēlētājiem ir bailes pieiet pie trenera, taču, piemēram, Zviedrijā treneris tev ir kā draugs — vienā līmenī ar tevi. Pēc treniņa tu vari aizbraukt ar viņu kopā uz kafejnīcu un parunāt. Latvijā tā ir liela atšķirība: citreiz ir tāda sajūta, ka treneris domā — kā tu man to uzdrošinies jautāt?
R. K.:— Amerikā ir sava hokeja ābece — tu definē savas stiprās puses un kopā ar treneri katru dienu strādā pie stiprajām pusēm.
— Ziemeļamerikā ir jāpierod pie pavisam cita spēles stila. Renār, kāda bija tava pirmā sezona ASV?
R. K.:— Sākumā bija diez gan grūti — hokejs tur ir pavisam citādāks. Vispirms jāpierod pie Ziemeļamerikas laukuma izmēra, spēka spēles ir vairāk, lēmumi jāpieņem ātrāk. Man vajadzēja pusi sezonas, lai adaptētos turienes hokejam un kārtīgi sāktu spēlēt. Interesanti.
— Arī Skandināvijā izpratne par hokeju ir citādāka.
T. Z.:— Jā, salīdzinot ar Latvijas hokeju, Zviedrijā spēlē ātrāk, vienkāršāk, mazāk spēlētāju vada ripu — kā jau mūsdienu hokejā. Visvairāk vajag, lai pierastu pie atšķirības vidē, valodā un cilvēku attiecībās.
— Kāda ir tava loma klubā? Kā var noprast pēc tavas statistikas, tu esi uzbrūkošā stila aizsargs.
T. Z.:— Visiem aizsargiem aizsardzībā ir jāspēlē labi. Mums ar slovāku aizsargu (Matus Juriga) ir uzticēta komandas galveno aizsargu loma. Pirmajā sezonā pie gadu vecākiem puišiem spēlēju otrajā un trešajā maiņā, tagad — pirmajā maiņā biežāk spēlēju vairākumā nekā mazākumā.
— Renār, kāda ir tava loma komandā Ziemeļamerikā?
R. K.:— Amerikā jauniešu komandās lomas neiedala. Daudz spēlēju vairākumā. Mana maiņa bija tā, kurai vajadzēja gūt vārtus. Uz Ameriku devos ar domu izsities hokeja elitē, apgūt jaunas prasmes un nianses. Lēnām virzīties uz augšu.
T. Z.:— Viņš ir Indraša tipa spēlētājs, kuram jāveido momenti.
— Pēc Ziemeļamerikas mērauklas tu ar savu 1,80 m neesi starp augumā raženākajiem uzbrucējiem. Kā to var kompensēt?
R. K.:— Jābūt nedaudz ātrākam un gudrākam!
T. Z.:— Viltīgākam!
R. K.:— Komandā, kurā es spēlēju, bija tikai daži izteikti augumā lielāki spēlētāji. Tādēļ augums neko daudz neietekmē.
— Vai mērķis jums abiem ir NHL?
T. Z.:— Viss ir reāli. Šobrīd mērķis ir tikt koledžā un četrus gadus spēlēt, un studēt, lai nav tikai viena puse dzīvei — tikai hokejs. Nākamais mērķis — NHL. Tādēļ pēc Latvijas hokeja skolas devos uz Zviedriju, pilnveidot hokejista pamatprasmes — tur hokejistiem māca tādas nianses, kādas pat iedomāties nevarēju!
* I was born to be awesome not perfect (angļu val.)
** To be better every day (angļu val.)
Tomass ZEILE
Hokejists, Wings HC J18 (Zviedrija)
Dzimis: 1998. gada 26. janvārī Rīgā
Augums, svars: 186 cm, 82 kg
Izglītība: Ogres 1. vidusskola, Rīgas 3.vidusskola, S. Žoltoka 55. vidusskola (tālmācībā)
Pirmais treneris: Pēteris Ostošovs, Edmunds Pivarūns, Aigars Razgals
Citi sporta veidi: snovbords, veikbords
Ģimenes stāvoklis: ir kopā ar draudzeni
Mūzika: reps, house
Filma: Pludmale (L. di Kaprio)
Grāmata, ko iesaka citiem izlasīt: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari
Renārs KRASTENBERGS
Hokejists, TPH Thunder U18 (ASV)
Dzimis: 1998. gada 26. decembrī
Augums, svars: 182 cm, 78 kg
Izglītība: Jelgavas 1. ģimnāzija, Rīgas 85. vidusskola, S. Žoltoka 55. vidusskola (tālmācībā)
Pirmais treneris: Lolita Andriševska, Eva Dinsberga
Citi sporta veidi: futbols, basketbols, volejbols
Ģimenes stāvoklis: brīvs
Mūzika: reps
Filma: Mirklis (2004. g.)
Grāmata, ko citiem iesaka izlasīt: Čempiona prāts (The Champion’s mind)
LATVIJAS U-18 PASAULES ČEMPIONĀTĀ JUNIORIEM HOKEJĀ
14.04. Latvija — Šveice 4:5 P
15.04. Latvija — Zviedrija 3:4 P
17.04. Latvija — ASV 1:12
18.04. Latvija — Krievija 0:7
21.04. Latvija — Dānija 5:1
23.04. Latvija — Dānija 1:4
24.04. Latvija — Dānija 4:3 (P. M.)
Latvijas U-18 izlases rezultatīvākie spēlētāji pasaules čempionātā:
Renārs Krastenbergs (U) 7 sp., 8 p. (2+6), 12 s. m., –1
Pauls Svars (A) 7 sp., 6 p. (0+6), 0 s. m., –2
Erlends Kļaviņš (U) 7 sp., 6 p. (4+2), 25 s. m., –2
Tomass Zeile (A) 7 sp., 5 p, (3+2), 8 s. m., +3
Deniss Smirnovs (U) 7 sp., 3 p. (3+0), 4 s. m., –8
