Izjūtu medniece

Otro sezonu Pasaules kausa izcīņā aizvada deviņpadsmitgadīgā siguldiete Lelde Priedulēna. Viņas līdz šim lielākais panākums ir ceturtā vieta pasaules junioru meistarsacīkstēs pērnā gada decembrī. Šogad janvārī Altenbergā gūts līdz šim labākais rezultāts PK izcīņā — Lelde ierindojās 12. vietā, otrajā braucienā sasniedzot pat septīto rezultātu. Latvijas Universitātes studente vēl ir tikai savas izaugsmes sākumā, kuras turpinājums gaidāms olimpiskajā Soču trasē.

Leldi Priedulēnu intervēju Eiropas čempionātā Īglsā, kur viņai izdevās izcīnīt 15. vietu eiropiešu konkurencē.

— Skeletonā tā nopietni tu esi otro sezonu. Droši vien sportoji arī iepriekš?

— Trenējos vieglatlētikā. Pirms tam dejoju. Domāju, ka tas deva labu koordinācijas izjūtu.

— Kā nonāci skeletonā? Ko zināji par to?

— Atklāti sakot, neko daudz. Nezināju pat, ar ko nodarbojas brāļi Šici, ar ko Dukuri — kas ar kamaniņām, kas ar skeletonu. Reiz kādā sporta stundā skolotāja ieminējās, ka Rīgā notikšot skeletonistu atlase. Jauki — nodomāju, un par to aizmirsu. Pēc pāris dienām, iesildoties pirms treniņa, mana draudzene Elīna ierosināja pamēģināt. Joka pēc aizbraucām. Laikam mūs pamanīja, jo sākām trenēties skeletonā. Elīna gan vēlāk visu pameta, jo pārliecinājās, ka šis nav viņas sporta veids. Redz, kā sanāca — es paliku!

— Kādi bija pirmie soļi? Bail nebija?

— Sākām vesels pulks, kādi 15 jaunieši. Īsti neatceros, kāpēc, bet uz pirmo treniņu es netiku. Pēc tam, klausoties citu stāstus, dūša bija papēžos, bet radās tāda kā vainas apziņa un sāku trenēties jo cītīgi.

Pirmo braucienu pat lāgā neatceros. Smieklīgi, bet biju laimīga, kad tiku lejā.

— Sāki ar lieliem mērķiem?

— Sākumā nebija nekādu tālejošu plānu. Domāju, ka tas man ir kas jauns, ar asām izjūtām bagāts pasākums, — pamēģināšu. Gan jau dzīvē noderēs.

— Tagad liekas sasniedzams arī olimpietes statuss. Bieži par to iedomājies?

— Atzīšos, ka tagad par to domāju arvien biežāk. Draugi arī visu laiku joko — ko atvedīšu no Sočiem? Bet viss izšķirsies nākamgad. Saprotu, ka man vēl daudz jāsasniedz, jākļūst daudz stabilākai, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm.

— Kas tevi saista skeletonā?

— Dzīvoju tādās kā divas pasaulēs — skeletons un ikdiena. Daudzi nesaprot, kas var būt aizraujošs, kad traucies ar galvu pa priekšu 120 km ātrumā. Izklausās jau traki, bet man tās ir asas izjūtas, azarts, sacensību garša. Daudz neko neskaidroju, jo tās izjūtas ir jāizbauda.

— Cik daudz saproti no skeletona uzbūves? Vai pati arī ko skrūvē?

— Ja salīdzinu savas zināšanas ar brāļu Dukuru prasmi, tad esmu gandrīz pilnīga nulle. Tik daudz, kā uzlikt slidu augstumu, tās nomainīt, pārbaudīt, vai sedli nav atnākuši vaļā, to protu. Elementāras lietas, kas jāzina katram, kurš nodarbojas ar skeletonu.

Slidas, atbilstoši laikapstākļiem, gan vēl pati neizvēlos, varu tikai treneriem, mehāniķim pastāstīt par savām sajūtām. Bieži konsultējos ar brāļiem Dukuriem, trases treneri Mareku Mezencevu. Viņi šajā jomā ir ar fantastiskām zināšanām. Vienmēr ir jaunas idejas, ko attīstīt, ko nomainīt, ko palabot. Bez viņiem man klātos grūti.

— Vai vācu treneris Matiass Bīdemanis, kas sadarbojas ar brāļiem Dukuriem, arī tevi trenē?

— Lai gan es neesmu Sikas komandā, viņš daudz mani konsultē. Sniedz nenovērtējamus padomus. Es no viņa vispusīgajām zināšanām daudz gūstu.

— Kādas īpašības tev nāk no vieglatlētikas?

— Galvenokārt starta ātrums, arī sportiskais rūdījums. It sevišķi fiziskajos treniņos, kas nemaz tik daudz neatšķiras. Tiesa, slodzi grūti salīdzināt, jo tagad viss notiek ar lielāku atdevi, profesionāli.

— Skeletonā jābūt milzu zināšanām par tik dažādajām trasēm. Pagaidām tu tās tikai apgūsti.

— Pieredze — tā ir milzu bagāža, kas dod priekšrocības. Bez brāļu trašu leģendām, es pērtos pamatīgi, nez, vai vienmēr nokļūtu līdz lejai. Zinu, ka visu to viņi apguvuši ilgos gados. Man viss kā ar karoti tiek ieliets mutē.

— Vai tev ir mīļākās trases?

— Protams. Parasti tās, kurās vislabāk veicies. Ne vienmēr tās ir vienkāršākās. Manā topsarakstā, neskaitot Siguldu, ir Kalgari, Soltleiksitija, Altenberga, Īglsa, arī Sanktmorica.

Trases gan katru gadu atšķiras, un tas, ka vienreiz esmu tur braukusi, vēl neko nenozīmē. Vispirms trasi izstaigājam, izpētām. Tikai tad seko pirmais brauciens.

— Ko par tavu aizraušanos saka draugi, tuvinieki?

— Sākumā vecāki domāja, ka man kaut kas nav kārtībā ar galvu. It sevišķi mamma bija pārliecināta, ka tas nav meiteņu sporta veids. Sākumā mammai pat teicu, ka turpinu trenēties vieglatlētikā. Kad to vairs nevarēja noslēpt, guvu pirmos biklos panākumus, mammas domas mainījās. Tagad viņa mani saprot, pat atbalsta, sūta uzmundrinošas īsziņas.

— Vai bieži gadās krist?

— Jāpiesit pie koka, jo krist sanāk arvien mazāk. Kritieni jau notiek tikai tad, kad pietrūkst meistarības, kad kaut ko izdari nepareizi.

Šogad tāds pasmags kritiens iznāca treniņbraucienā Leikplesidā. Tad par nākamo posmu pat domāt negribējās. Visu izanalizējām, un galā tiku.

— Kādi ir atlases principi uz olimpiskajām spēlēm Sočos?

— Nesen uzzināju, ka sportistu kvotas sieviešu skeletonā nedaudz samazinātas. Ja šobrīd vilktu strīpu, tad man divu vietu pietrūktu. Bet punktus skaitīs tikai nākamgad.

— Kā vērtē savas izredzes?

— Atliek tikai strādāt un pierādīt, ka līdzšinējais darbs nav bijis veltīgs. Kārtīgi jāpastrādā vasarā un jāmācās no kļūdām. Noteikti jāuzlabo starts, kam ir milzīga nozīme. Jāprot saglabāt vēsu galvu, jo dažkārt liela vēlēšanās izjauc varēšanu. Ticu, ka izdosies.

— Kad tev beigsies sezona?

— Pēc Sanktmoricas dodamies uz Sočiem, kur notiks pēdējais Pasaules kausa izcīņas posms, tad uz mājām. Jāskrien uz Universitāti, kur sakrājušies parādi. Paldies mācību spēkiem, kas man atļāva sesiju kārtot marta beigās.

Tad neliela atelpa un klāt būs vasaras treniņi, kuri nesīs augļus olimpiskajā sezonā.

Lelde PRIEDULĒNA

Skeletoniste

Dzimusi: 1993. gada 20. jūlijā Siguldā

Izglītība: beigusi Siguldas Valsts ģimnāziju, mācās Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē

Sporta gaitas: trenējusies vieglatlētikā, labākais rezultāts 100 m — 12,86, kopš 2010. gada trenējas skeletonā

Treneri: Aina Ziediņa (vieglatlētika), Dainis Dukurs (galvenais treneris skeletonā) Mareks Mezencevs (trases treneris), Mihails Arhipovs (fiziskās sagatavotības treneris)

Lielākie sasniegumi skeletonā: 4. vieta pasaules junioru čempionātā (2012. g.),

12. vieta PK izcīņas posmā Altenbergā (2012. g.)

Vaļasprieks: pludmales volejbols, snovbords

No 18.janvāra žurnāls Sports atkal pārdošanā! Jautājiet žurnālu preses tirdzniecības vietās!