Latvijas zibenszeļļi
Latvieši ir pārliecinoši labākie pasaulē! Vismaz piecas sešas sekundes, kurās mūsu bobslejisti ik pa brīdim labo kārtējās trases rekordu startā. Kur slēpjas mūsu zibenszeļļu noslēpums, kāpēc retai bobsleja lielvalsts ekipāžai tikai dažkārt izdodas pārspēt mūsu puišu vareno ieskrējienu?
Par to saruna ar treneri Jāni Ozolu, kas rūpējas par mūsu bobslejistu fizisko sagatavotību. Ozols savu stūmēja karjeru beidza pēc 2006. gada olimpiskajām spēlēm, kurās viņš kļuva par trīskārtēju olimpieti (augstākais sasniegums — 6. vieta Sanda Prūša četriniekā Nagano). Pāris gadu pamēģinājis dzīvot bez kamanām un ledus, viņš atkal atgriezās bobslejā. Vispirms kā sieviešu bobsleja komandas treneris (bija brīdis, kad sacensībās piedalījās arī mūsu daiļā dzimuma pārstāves), pēc tam uzņemoties atbildību par visas izlases fizisko sagatavotību.
— Ko nozīmē labs starts bobslejā, kas ilgst vien piecas sekundes?
— Tas dod milzīgu priekšrocību. Starta rekords negarantē pirmo vietu arī finišā, taču priekšnoteikumus tās iegūšanai veido. Trasē visu var arī sabojāt ar neprecīzu braukšanu, ar nepareizi izvēlētām sliecēm, taču, nobraucienam ritot gludi, handikapu var saglabāt un palielināt.
— Kas veido panākumu startā?
— Vispirms spēcīgi puiši, saskaņota sasēšanās kamanās. It sevišķi tas attiecas uz četrinieku, kurā visiem jādarbojas kā vienam veselam. Tas nozīmē labu izejas ātrumu no starta taisnes, kuru parasti mēra pirmās virāžas rajonā.
Oskara Melbārža ekipāžām gandrīz vienmēr ir ātrākais starta laiks, taču tas būtu vēl labāks, ja ielēkšana kamanās būtu noslīpēta līdz pilnībai. Pie tā vēl jāpiestrādā.
— Vai to var uztrenēt?
— Protams, taču daudz kas atkarīgs no katra individuālajām dotībām — veiklības, koordinācijas, biedra pleca izjūtas. Šīs īpašības tik viegli neuztrenēsi. Fizisko formu iegūt ir daudz vieglāk, taču tikai spēks vien nebūs nekāda priekšrocība. Visu laiku jājūt robeža starp muskuļu masu un ātrumu, jo skaisti muskuļi vien neko nedod. Turklāt bobsleja ekipāžām ir svara ierobežojumi, un četrus milžus vienās kamanās neieliksi. Daudz kas atkarīgs arī no pieredzes. Seši, septiņi, desmit gadi bobslejā nozīmē ļoti daudz. Mūsējie, arī Oskars kā pilots, nav tik pieredzējuši.
— Vai sasēšanās veiklumu ietekmē arī stūmēju maiņa?
— Arī, taču pieredzējušam stūmējam ir daudz vieglāk pieskaņoties partneriem. Domāju, ka mūsu rūdītākajiem stūmējiem Daumantam Dreiškenam un Intaram Dambim nebūtu grūti iejusties jebkurā ekipāžā. Jaunajiem kamanās veikli ielēkt ir grūtāk.
— Vai pēdējos gados piloti paliek arvien spēcīgāki?
— Tas ir tikai normāli, jo nav jēgas likt kārti uz vīru, kas diez ko nestumj, kaut gan it kā labi jūt trasi. Var pietrūkt laika.
Agrāk varbūt bija citādi, jo nebija tik lielas izvēles. Kas brauca, tie brauca. Domāju, ka tagad daudz ko nosaka mūsu domas par nākotni, un Sandis Prūsis nebaidās trasē laist jaunos. Piemēram, Oskars Ķibermanis šogad debitē Pasaules kausa izcīņā un ir jau pirmajā divdesmitniekā. Starp citu, startā viņš parasti ir pirmajā desmitniekā.
Mūsu redzējums ir tāds — mums nebūs vāju pilotu. No spēcīga vīra centīsimies izveidot labu pilotu, nevis otrādi. Arī Uģis Žaļims ir ļoti spēcīgs stūmējs.
— Kā notiek pilotu un stūmēju fiziskie treniņi?
— Jau ilgus gadus darbojamies pēc rūpīgi pārbaudītas sistēmas. Pamatus liekam vasarā. Sezona beidzas martā, treniņus atsākam jūnijā. Tas nenozīmē, ka puiši tos divus mēnešus vaļojas. Katrs darbojas individuāli, jo jūnijā visiem jābūt labā formā. Šajā mēnesī mēs gatavojamies smagākajam darbam, kas rit jūlijā un augustā.
Nodarbojamies ar vingrošanu, ar riteņbraukšanu, dažādiem lokanības vingrinājumiem, skrienam krosu. Sagatavojam organismu smagam darbam.
Jūlijā un augustā sportistiem ir vislielākā slodze. Bobslejs, tā īsi raksturojot, sastāv no vieglatlētikas un svarcelšanas. Iedomājies, ka 90, 100 kg smagiem puišiem ātri jāskrien sprints — 60, 150 metru, kaut arī bobslejā ieskrējiens ir krietni īsāks. Nepieciešama ātruma izturība, lieliska fiziskā sagatavotība, jo nav viegli izturēt sezonu, kas ilgst no novembra līdz martam. Turklāt starti ir gandrīz katru nedēļu.
Ne velti mūsu ātrākie ar labiem panākumiem startē arī vieglatlētikas mačos, kur viņi lielākoties arī sākuši savas sporta gaitas. Tas pats Oskars Ķibermanis. Dažiem varētu likties, ka puisim viss tik ātri nāk tāpēc, ka bobslejs laikam ir viegls sporta veids. Nekā — viņam apakšā, kā jau kārtīgam desmitcīņniekam, ir pamatīga fiziskā bāze. Ne velti viņš deviņas reizes bijis Latvijas jaunatnes un junioru čempions. Mums ir tāda specifika, ka sacensībās drīkst startēt tikai no 17 gadu vecuma, un pirms tam bobslejā neviens netrenējas.
Intars Dambis ļoti labi lec tālumu no vietas — ap 3,30 m, 110 kg smagais Daumants Dreiškens trīssolī no vietas — ap 10 metriem.
Svarus arī viņi ceļ pamatīgus. Intars un Daumants uz krūtīm ceļ pa 170 kg, Uģis Žaļims pietupjas ar 260 kilogramiem. Tie, kas kaut ko saprot no svariem, zina, ko tas nozīmē. Pēdējā laikā man puiši gan jābremzē, jo paceltie rekordkilogrami nedrīkst būt pašmērķis.
— Pie jums lielākoties nāk vieglatlēti?
— Ne tikai. Tagad, piemēram, uz pārbaudi bija atnācis viens ļoti spēcīgs BMX braucējs. Viņš Latvijā esot pirmajā sešniekā. Nāk no dažādiem spēka sporta veidiem, futbola. Daumants atnāca no basketbola. Gadās arī pa tīrradnim, kas līdz tam neko īpašu nav darījis, taču viņam ir lieliskas bobslejam piemērotas īpašības.
Tas nenozīmē, ka visi, kuriem ir dotības, bobslejā arī paliek. Daudzi pa vasaru patrenējas, bet, tiekot līdz ledum, saprot, ka tas nav viņu sporta veids. Tā ir viņu izvēle, jo bobslejā ar varu, īpašiem materiāliem labumiem (kuru mums nemaz nav) nevienu nenoturēsi. Interesanti, ka pie mums praktiski netrenējas rīdzinieki, lielākoties lauku un mazpilsētu vīri.
— Vai nāk pieteikties spēcīgi puiši?
— Dažādi. Jāteic, ka vispārējais jauniešu fiziskās sagatavotības līmenis ar katru gadu krītas. Modernā dzīve ievieš savas korekcijas. Pats esmu strādājis ar bērniem un redzu, ka bieži vien notiek šaura specializācija. Tu esi labs hokejā vai basketbolā, bet pamatā tev nav kārtīgas fiziskās bāzes, nemāki ne lāgā skriet, ne lēkt. Ja gribam veselīgu jaunatni, tad tam mājās un skolā jāpievērš lielāka uzmanība. Pēc laika nebūs, ko ņemt ne tikai bobslejā.
— Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis izteicies, ka bobslejisti 30 metros ir ātrāki par Useinu Boltu!
— Nezinu, nezinu. Grūti salīdzināt, jo katram ir savs uzdevums un mērķi. To varētu noskaidrot tikai klātienē. Tiesa, spēcīgiem sprinteriem ir savas priekšrocības, pārnākot uz bobsleju. Taču ātri 100 metri vēl neko nesola.
— Mūsu ātrākais sprinteris Ronalds Arājs gribot startēt Soču olimpiādē…
— Ronalds pie mums jau ir bijis. Tiesa, tikai vasarā. Taču nevaru iedomāties, ka viņš rudenī atnāktu un pēc nedaudz mēnešiem jau brauktu ziemas spēlēs. Ir jāpaiet laikam, lai kaut kas tāds pamatoti varētu notikt. Piemēri jau ir — amerikāņiem, angļiem kamanās sēž spēcīgi sprinteri, kas 100 m skrējuši pat 10,08 sekundēs, bet rezultātu nav.
— Kā trenējas stūmēji no citām valstīm?
— Pieredzē īpaši nedalāmies, taču zinu, ka citās valstīs daudz vairāk strādā individuāli. Katram ir savs treneris. Treniņnometnes laikam ir tikai mums un krieviem. Mums tomēr ir citi ieradumi, un formu sasniegt vienatnē puiši nespētu. Neesam tik apzinīgi vai ar tik spēcīgu motivāciju.
Brīvajā laikā es strādāju arī ar citu sporta veidu pārstāvjiem. Piemēram, vasarā ar Kazahstānas hokejistiem, kas trenējas manā Tukumā. Tur valda cita attieksme, jo trenera vārds ir likums. Tur nav nekādu čomu būšanu, divreiz nekas nav jāatkārto. Viņi ļoti cenšas, jo konkurence uz vietu komandā ir milzīga.
Ar mūsējiem ir jābūt diplomātam, smalki jājūt robeža starp audzēkni un treneri. Kopumā tomēr uzskatu, ka mūsējie trenējas ļoti daudz un pietiekami apzinīgi, jo daudziem tas ir arī maizes darbs. Tāpat, jūtot sāncenša elpu, daudzi izdara vairāk, nekā to spētu vienatnē. Dod Dievs, lai katrā sporta veidā būtu ieguldīts tik liels darbs.
— Vai citi sportisti un treneri vēro jūsu startus?
— Protams, filmē vienmēr. Tomēr nesaprotu, ko no tā var secināt japāņi, kuri ir divas reizes mazāki par Oskaru un Daumantu? Noslēpumu jau nav — kā smejos, viss spēks slēpjas kājās un galvās.
— Japāņi taču ar jums vasarā trenējās kopā…
— Viņi nebija tam gatavi, turklāt viņiem abiem jau tuvu četrdesmit. Japāņiem bija neiespējami turēt mūsu puišiem līdzi, turklāt tobrīd risinājās paši smagākie fiziskie treniņi. Saplīsa nabadziņi…
— Cik ilgi sevi redzi bobslejā?
— Pašlaik redzu ceļu līdz Sočiem, kam arī veltīts viss mūsu pēdējo gadu darbs. Ceram, ka pieredze, ko gūstam ik sacensībās, un spēks dos rezultātus.
Tad arī domāšu tālāk, jo ar bobsleju man saistās liela daļa dzīves. Kad beidzu sportista gaitas, bija ļoti grūti ielēkt parastajā dzīvē. Atgriešanos bobslejā uztvēru kā atvieglojumu. Zinu, ka daudziem (it sevišķi tuviniekiem) liekas ļoti gara mūsu prombūtne ziemā, neskaitāmie pārbraucieni, kuru dēļ, piemēram, Jaunais gads jāsagaida benzīntankā Polijā. Bet tas jāuztver kā norma, jo tāds nu ir mūsu sporta veids, kas reiz, gadiem ritot, varbūt paliks atmiņā kā skaistākais laiks dzīvē.
No 18.janvāra žurnāls Sports atkal pārdošanā! Jautājiet žurnālu preses tirdzniecības vietās!
