Izturēsi, uzvarēsi…
Jānis Čaurs Latvijas biatlonā joprojām ir nepārspēts un, iespējams, vēl ilgi tāds paliks. Viņš vienīgais spējis kļūt par trīskārtēju pasaules junioru čempionu, pie reizes iegūstot arī vienu sudraba medaļu. Turklāt tajos laikos biatlonā bija tikai divas disciplīnas — individuālā un stafete. Pirmos divus pasaules čempiona titulus Čaurs izcīnīja pirms 40 ziemām — 1971. gada februārī Somijā, kur pēc uzvaras 15 km distancē 3×7,5 km stafetē viņš triumfēja kopā ar Rīgas dinamieti Aleksandru Bogdanovu.
Nākamajā gadā Šveicē abi Latvijas biatlonisti guva dubultuzvaru. Čaurs izcīnīja savu trešo pasaules junioru zeltu, Bogdanovs kļuva par vicečempionu. PSRS pieaugušo izlasē jauno latvieti gaidīja krievu grandi — divkārtējie olimpiskie čempioni Viktors Mamatovs, Ivans Bjakovs un Aleksandrs Tihonovs. Baltijas jauneklim nedeva nedz daudz iespēju, nedz arī laika, lai kādu no šāda ranga vīriem izkonkurētu vai vismaz nostabilizētos komandā. Jau pēc trim sezonām — 24 gadu vecumā, kad biatlonā briedums vēl tikai priekšā, — Jānis PSRS izlasei vairs nebija vajadzīgs.
Sacensībās Čaurs turpināja piedalīties līdz septiņdesmito gadu beigām. Pēc tam viņš bija Rīgas ASK vecākais treneris biatlonā un viņam vajadzēja kūrēt arī visus pārējos ar slēpēm saistītos sporta veidus, frīstailu un ūdensslēpošanu ieskaitot. Kad atskaišu rakstīšana galīgi piegriezās, Čaurs atkal atsāka nopietni trenēties — militārajā daudzcīņā (100 m peldēšana, 30 šāvieni ar pistoli pa siluetu, 1000 m skrējiens stadionā), kļūstot pat par sporta meistaru.
Kopš 1992. gada Jānis Čaurs strādā banku drošības dienestos un joprojām ir pateicīgs Gulbenes sporta skolas trenerim Arnoldam Šmitam, kas pavēra durvis uz sporta daudzveidību, uzliekot 6. klases skolnieku uz slēpēm, nosūtot trenēties šaušanā ar pistoli un parādot, kas ir, piemēram, svarcelšana. Ar biatlonu Jānis Čaurs sāka nodarboties 1966. gadā, mācoties Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā. Pēc tam viņš aizrāvies arī ar karatē, Čauram svešs nav bokss, par profesijai tik specifisku sporta veidu kā operatīvā šaušana (ar labo roku, ar kreiso, ar abām, no dažādām pozīcijām) nemaz nerunājot. Tajā Latvijas banku drošībnieku mačos viņš grūti pārspējams.
Tomēr vislabāk Jānis Čaurs joprojām jūtas uz slēpēm.
Dzimis
1951. gada 6. jūnijā Madonas novada Kusas pagastā.
Statuss
Toreiz: Obligātajā karadienestā iesaukts Daugavas biatlonists, kam turpmāk jāpārstāv ASK.
Tagad: Latvijas Krājbankas Drošības dienesta Apsardzes daļas darbinieks.
Augums
172 cm.
Svars
Toreiz: 71,5 kg.
Tagad: 78,5 kg.
Ģimenes stāvoklis
Toreiz: Precējies.
Tagad: Brīvs vectētiņš.
Fiziskās sagatavotības rādītāji
Toreiz: PSRS biatlonistu izlasē distanču slēpošanas ātrumā zaudēju tikai Tihonovam. Hārvarda steptesta rādītājs, kas liecina par atjaunošanās spējām, man bija viens no labākajiem Latvijā, ja ne pat vislabākais — 129.
Ar savu treneri Zigurdu Zēbergu viņa 50 gadu jubilejā saderēju, ka balstā guļus uz rokām no grīdas atspiedīšos trīs reizes vairāk nekā viņš. Treneris šo vingrinājumu veica 40 reizes, es — 120 un derības vinnēju.
Tagad: Testus neveicu, bet domāju, ka 50 reizes atspiesties varētu. No rītiem vairākkārt pie stieņa pievelkos pa desmit reizēm. Vingrinājumu balstā guļus veicu 20 vai 30 reizes ar atkārtojumiem.
Inventārs
Toreiz: Jarvinen 209 cm garas koka slēpes, siltam laikam tāda paša izmēra Miller slēpes, kam slīdvirsma bija veidota no īpaši cieta koka. Jarvinen bambusa nūjas — 140 cm, kuras drīz jau aizstāja pirmie vieglmetāla izstrādājumi. Zābaki bija īpaši smalki — šūti no ķengurādas Zviedrijā. Viss vēl bija no dabiskiem materiāliem, zoli ieskaitot.
Tolaik valdīja lielkalibra biatlons. Daži vēl rībināja pat ar 7,62 mm stobriem. Man bija 6,5 mm Iževskas biatlona šautene Bi-6 ar riekstkoka laidi, kura bija speciāli dizainēta ar caurumu īkšķim, lai veidotos tā dēvētais pistoles tvēriens. Daudz populārākas bija bērza laides. Bērzs ir mīkstāks un labāk amortizē atsitienus, kuri tolaik nebija nekādi mazie. Cietais riekstkoks bija daudz prasīgāks. Šaujot guļus, vienmēr vajadzēja censties ieņemt ideālu pozīciju, bet ugunslīnijās tolaik nekādu paklājiņu nebija. Gūlāmies vienkārši vairāk vai mazāk līdzeni nomīdītā sniegā. Tiklīdz elkonis šāviena brīdī mazliet izslīdēja, lode jau lidoja ar novirzi. Caur riekstkoku stobrs pa plecu sita kā ar āmuru — ļoti tieši. Tāpēc šaušanā guļus man reizēm bija problēmas. Tajos laikos jau neviens neskrēja uz rūpnīcu Čauram taisīt jaunu laidi. Kāda bija, ar tādu šāvu, līdz manas karjeras pēdējos gados pārgājām uz mazkalibra biatlonu.
Tagad: Kaut gan joprojām slēpoju klasiskajā stilā, mazliet modei esmu pakļāvies. Slēpes kļuvušas īsākas, nūjas — garākas. Smagākam, slapjam sniegam man ir 180 cm Atomic, cietai, stingrai trasei — 202 cm Salomon slēpes. 148 cm garas Exel nūjas. Gadus desmit veci Alpina zābaki, pasmagi, bet joprojām manas prasības apmierina.
Mērķi
Toreiz: Kad treniņos, stāvos un garos kāpumos ejot augšā, miru nost, sevi dzinu uz priekšu ar domu — līdz galam tādā tempā izturēsi, tiksi uz pasaules čempionātu! Nokļuvis PSRS izlasē, nekad nečīkstēju, zināju, lai noturētos, man jācenšas būt vislabākajam. Mērķis bija pasaules čempionāti, olimpiskās spēles.
Tagad Pasaules kausa izcīņas posmi biatlonā notiek katru nedēļu. Toreiz mums visā sezonā svarīgi bija tikai četri pieci mači. Divas trīs atlases sacensības, pasaules čempionāts un PSRS meistarsacīkstes, kurās ar iekļūšanu vismaz labāko desmitniekā sevi vajadzēja apliecināt tiem, kas pasaulē pie medaļām nebija tikuši.
Tagad: Pēc diviem gadiem aiziet pensijā, turpināt strādāt un slēpot, gādāt, lai ar sniegu un slēpēm draudzējas arī abas mazmeitas.
Vērtības
Toreiz Godīgas cīņas principi.
Tagad: Joprojām zem mana goda ir šmaukties un saīsināt distanci.
Problēmu risināšanas metodes
Toreiz: Par milzu problēmām tajā laikā bieži vien kļuva gluži sadzīviski sīkumi. Biju jau precējies, piedzimusi meita, bet, lai, piemēram, no Novosibirskas piezvanītu sievai uz Rīgu, trīs dienas iepriekš tālsarunu centrālē jāpasūta saruna. Noteiktajā laikā ierodies un gaidi. Paiet stunda — nekā, divas stundas — joprojām nekā… Ko tu vari lietas labā izdarīt? Neko. Sēdi, gaidi un centies nenervozēt. Bet sportā galva nedrīkst būt piesārņota ar problēmām, galvai jābūt brīvai.
Tagad: Problēmu nav tikai muļķiem. Galvenais — problēmas nevajag taisīt no sīkumiem.
Lielākā kļūda
Toreiz: Pirmajā gadā, kad cīnījos pieaugušo konkurencē, pasaules čempionātā Leikplesidā mani nepiesaka startam — ne individuālajā distancē, ne stafetē, kaut gan pēc atlases rezultātiem man vieta pienākas. Trieciens baigais, psihologa nav, neviens nomierināt mani nevar. Jūtu, ar mani PSRS izlases vadība sāk mazāk rēķināties. Nākamais pasaules čempionāts — 1974. gadā tepat Raubičos pie Minskas. Pēc atlases mačiem esmu ceturtais, tātad man komandā vajadzētu būt. Bet atkal nazis sirdī — mani atstāj malā. Sāku zaudēt ticību nākotnei, jūtu — mani no izlases stumj ārā un nav neviena, kas aizstāvētu, palīdzētu. Drīzāk ir otrādi — gaida, kad es kļūdīšos.
Nevajadzēja man šo situāciju tik nervozi pārdzīvot un zaudēt ticību sev. Ar to arī mana lielā karjera beidzās.
Tagad: Galvenais — neļaut mazām kļūdām savākties vienā lielā.
Veiksme
Toreiz: Varbūt veiksme ir tā, ka spēju piespiest sevi strādāt bez žēlastības. No zila gaisa nekas nav kritis. Kaut gan… Reiz treniņnometnē Angarskā pie Irkutskas mums bija ārkārtīgi punktuāls autobusa šoferis. Noslēpojuši kilometrus divdesmit, iznākam no meža norunātajā vietā pie šosejas minūtes piecas vēlāk. Galu galā — PSRS izlase, kam treniņprocess pirmajā vietā.
Bet autobusa nav. Gaidām piecpadsmit grādu salā desmit minūtes, piecpadsmit… Tātad aizbraucis. Uz nomaļās šosejas tukšums. Mobilie tajā laikā vēl pat sapņos nebija redzēti, piezvanīt nav iespējams.
Beidzot parādās trīsasu smagais auto ar vaļēju kravas kasti. Nostopējam. Jā, šoferis varot līdz pilsētai aizvest, lai tik kāpjot augšā. Satupjamies, cik nu iespējams aizvēju meklējot, un krazs, laikam ievērojis uzrakstus uz mūsu treniņtērpiem cenšas pārtapt sacīkšu mašīnā, savus 80 km/h sasniedzot. Šoseja taisna, nekāda vaina, varbūt līdz mājām nepaspēsim nosalt pavisam. Tuvojas krustojums, kurā jāgriežas pa labi, bet motors tik gaudo. Paliek trīssimt, divsimt metru, ātrums nemazinās un mums kļūst arvien neomulīgāk. Bremzes tiek spiestas pēdējā brīdi un stūre griezta pa labi. Mašīnas pakaļgals, protams, izslīd un ietriecas sniega laukā.
Paldies Dievam, ka tur nebija ne grāvja, ne koku. Daudztonnīgais auto trīs reizes apgriezās kā vilciņš, bet tomēr neapgāzās. Mašīna apstājās, šoferis tikai mazliet pavēra durvis un pabāza galvu: Kā jums tur, puiši? Viss kārtībā?” un brauca tālāk. Pie viesnīcas, ārā kāpjot, pamanījām, ka, mūsdienu terminus lietojot, šoferim iekšā bija vismaz trīs promiles. Arī mēs tovakar mazliet atzīmējām otrreizējo piedzimšanu.
Tagad: Divdesmit latus reiz uz ielas esmu atradis, bet tā nav veiksme.
Dienas režīms
Toreiz: Septiņos celšanās. Rīta rosme, kurā tolaik darbojos mazāk nekā tagad, vairāk izstaipījos, izlocījos, izvēdināju plaušas. Galvenais bija sagatavoties pirmajam treniņam. Tie atkarībā no perioda bija ļoti atšķirīgi. Uz pirmā sniega treniņnometnēm ziemeļos, kas sākās 15. oktobrī, biatlona šautenes pat neņēmām līdzi, tikai slēpojām aptuveni pa divsimt kilometriem nedēļā un mazliet padarbojāmies ar gaisa šautenēm. Šodienas biatlonā mēnesi pirms sezonas dzīvot bez nopietniem šaušanas treniņiem neviens nevar atļauties.
Otrajā treniņā kross, baseins vai vingrinājumi zālē. Tad sacensību bija mazāk un nopietni varēja trenēties arī laikā starp tām. Tukššaušana vakaros man vienmēr bija obligāta. Nereti guļus uz grīdas plinti klikšķināju vairāk nekā stundu no vietas. Ja neesi pārliecināts par savu šaušanu, biatlonā nav jēgas iet uz startu, nekad neuzvarēsi.
Tagad: Esmu kļuvis par cīruli. Ceļos pussešos. Ja nav jāiet uz dežūru, apdaru mājas darbus un, kad paliek gaišs, dodos uz Uzvaras parku slēpot. Kad sniegs nokusis — uz mežu skriet. Trīs reizes nedēļā pa 10—15 km noslēpoju vai pa 6—8 km noskrienu.
Manai mājai blakus ir skolas stadions. Vispirms visu locītavu stiepjošie vingrinājumi. Pēc tam ķeros pie 20 kg betona plāksnes, kas man tur zināmā vietā glabājas. Seko spēka vingrinājumu sērija ar atkārtojumiem, kurā ir arī atspiešanās uz rokām balstā guļus. Procedūru noslēdzu ar pievilkšanos pie stieņa un muguras sakārtošanu. Kopumā darbojos pusotru stundu.
Ar rīta rosmi obligāti sāku katra gada 1. janvāri, lai, cik arī tas grūti būtu, jo nekāds atturībnieks neesmu. Šogad pa kupenām vairāk par trim kilometriem noskriet nebija iespējams.
Hobiji
Toreiz: Sacensībām palīdzēja noskaņoties mūzika.
Tagad: Fiziskas aktivitātes brīvā dabā.
Dainis CAUNE
