Kamanās prezidents ilgdzīvotājs
Ar Fidelu Kastro vai Haili Selasiju, kas tronī sēdējuši gadu desmitiem, viņu salīdzināt nevar, taču Atis Strenga Latvijā ir viens no sporta veidu federāciju prezidentiem ilgdzīvotājiem. Kamaniņu sporta priekšgalā viņš ir jau 13. gadu. Pirms iepriekšējām vēlēšanām pat domājis krēslu atdot kādam citam, taču beigu beigās pats vien tajā darbu turpina.
„Biju cerējis, ka varbūt izdosies sameklēt kādu, kam biezs maks un kas tādā veidā varētu nodrošināt federācijas darbību. Vai arī būs kāds, kas gatavs visu laiku darboties tikai federācijā, jo būt prezidentam ir sabiedrisks pienākums. Svaigas asinis ik pa brīdim arī ir nepieciešamas. Neatradās ne viens, ne otrs, un pašam vien nākas turpināt. Pārāk ilgi esmu šajā sporta veidā, lai tā vienkārši paietu malā un skatītos, kas notiek bez manis.”
— Cik ilgi esi kamaniņu sportā?
— Vairāk kā 30 gadus. No 1981. gada rudens. Mani iesauca armijā, un Dainis Bremze uzaicināja strādāt par fiziskās sagatavotības treneri kamaniņu braucējiem. Pats nāku no vieglatlētiem. Biju beidzis Murjāņus, Fizkultūras institūtu, tāpēc piedāvājumu labprāt pieņēmu.
— Vai ar kamanām pats arī esi mēģinājis braukt?
— Tikai mēģinājis. Kādreiz Cēsīs. Taču tas tikai tā, lai kaut nedaudz saprastu, kas tas ir un kā tur viss notiek. Pēc pāris gadiem pirms Sarajevas, kad Bremze bija izlases vecākais treneris un pie viņa nāca arī Vera Zozuļa un Juris Eisaks, šai grupai pieslēdzos arī es. Tad jau risinājām visas problēmas. Ar Edvīnu Guršponu organizējām bērnu grupas Siguldā, tomēr manā dosjē nav tādu audzēkņu, ko esmu izaudzinājis no nulles līdz pjedestālam. Arī tāpēc, ka visai agri sāku risināt galvenokārt organizatoriskos jautājumus.
— Ir liela atšķirība būt Kamaniņu sporta vai, teiksim, Basketbola federācijas prezidentam?
No vienas puses, pēdējo gadu problēmas visiem ir līdzīgas. Trūkst treneru. Mazāk paliek jauniešu, jo tāda ir demogrāfiskā situācija. Tikai trešā varētu būt nauda. Ar naudu vien visu nevar atrisināt. Protams, bez naudas arī.
No otras puses, ir atšķirība, vai ar tavu sporta veidu nodarbojas 100 vai 200, vai arī kādi 10 000. Mūsu darba specifika ir trases nepieciešamība, tāpēc selekcija ir 50 km diametrā ap Siguldu. Ir pa kādam audzēknim arī no tālākas vietas, tomēr tas drīzāk ir izņēmums. Klimats ir tik nepastāvīgs, ka veidot kaut elementāru trasi vēl kaut kur šobrīd nav reāli. Kaut vai šogad — sniega nav un neko neizdarīsi. Un jāņem vērā, ka Sigulda ir tuvu Rīgai, ar attīstītu iekšējo infrastruktūru un bērniem ir plaša nodarbību izvēle. Olimpiskās virsotnes sportā, uz kurām ceļu rāda Dukuri vai Šici, visus nemaz nevilina, lai gan sporta popularizēšanā panākumiem ir milzīga nozīme.
— Cik kamaniņu braucēju šobrīd ir Latvijā?
— Ziedu laikos bija kādi 200. Tagad ir nepilns 100. Uz Latvijas čempionātu jauniešiem un junioriem sabrauc aptuveni 65. Tad vēl pieaugušie. Kamaniņu sports nekad nebūs masveidīgs. Pat ja kāds aizrautos ar natūrbānu. Arī tā attīstību kavētu laika apstākļi. Tāda ziema kā pērnā ir liels retums. 16 kamaniņnieki mācās Murjāņos.
— Vai Murjāņiem nav alternatīvas? Kaut vai Siguldā, kur trase ir pilnīgi pa rokai?
— Tādi Murjāņi kā šobrīd varbūt nav pats labākais variants, taču labāka nav. Tikai tur var labi savienot mācības ar divreizējiem treniņiem dienā. Varbūt šis variants var attīstīties arī Siguldā, taču šobrīd vēl ne. Ja ir viens treniņš dienā, tad nav nekādu problēmu arī Siguldā. Mēs jau nenodarbojamies tāpat vien. Audzēkņu ir maz, bet visi ir fokusēti.
— Murjāņos šobrīd ir arī jaunie talanti Kendija un Kristers Aparjodi. Gēni, vecāku padoms (mamma ir bijusi olimpiete šajā sporta veidā)?
— Aparjodi tāpat kā Dukuri nāk no sportiskas ģimenes. Brāļi arī pamēģināja citus sporta veidus, kamēr nonāca līdz skeletonam. Bērnībā uzreiz nav jāsāk ar īsto sporta veidu. Galvenais, lai sports kļūst par dzīvesveidu, par nepieciešamību. Protams, ka arī talants ir vajadzīgs, un Aiva daudz ko no savas pieredzes nodod bērniem. Tam ir nozīme.
— Vai kāds no viņiem jau brauks Pjenčanā?
— Nevajag apsteigt notikumus. Vispirms būs jauniešu olimpiāde Lillehammerē. Bet abiem ir visas iespējas iet mammas pēdās un arī pārspēt viņu.
— Tu teici — trūkst treneru, bet vairāki mūsējie strādā ārzemēs?
— Jā, globalizācijas sekas izjūtam arī mēs. Vera Zozuļa — Kazahstānā, tikai nezinu, kā būs tālāk. Guntis Rēķis un Arnita Ancēna ir Kanādā. Pārsvarā darbojas ar junioriem. Ivars Deinis šogad deva padomus turkiem. Maija Tīruma bija pie Francijas izlases. Ja kāds atgriezīsies Latvijā, tad būs ieguvis interesantu pieredzi. Robežas ir vaļā, un visus noturēt nav iespējams, un arī nevajag to darīt.
— Pēc gada Siguldā notiks pasaules čempionāts, bet šobrīd trasei nav direktora. Vai tas neuztrauc?
— Viens cilvēks, protams, pilnībā nenosaka visa objekta likteni. Svarīga ir komanda. Dainim Dukuram patiešām bija izdevies izveidot spēcīgu komandu, un ceru, ka tāda tā arī paliks. Vēl jau ir laiks, lai lietas sakārtotos, un var gadīties, ka arī pats Dainis atgriežas. Mēs iespēju robežās sekojam procesam. Esam pauduši vēlmi ministrijai, lai izvēle notiek sadarbībā ar visām federācijām, kas darbojas trasē. Ceru, ka tā arī būs.
— Salīdzinoši īsā laikā trasē jāveic darbi par 5 miljoniem eiro.
— Jā, bet visa dokumentācija sakārtota un iepirkumi izdarīti, šķēršļiem nevajadzētu būt. Rekonstrukcija trasei ir vitāli nepieciešama, jo tai ir vairāk par 25 gadiem — saules aizsardzības sistēmai, tablo, aukstuma mājai. Esmu pārliecināts, ka darbi tiks pabeigti laikus un augstā līmenī un godam spēsim aizvadīt arī nākamā gada pasaules čempionātu.
— Vai tikpat pārliecināts esi arī par mūsējo veiksmīgu startu Sočos.
— Par izredzēm un cerībām šoreiz gan negribu runāt. Par to pēc Sočiem. Zinu tikai, ka visi ir ļoti motivēti parādīt labāko, uz ko ir spējīgi. Mārtiņš Rubenis sezonai gatavojās kā nekad. Arī visi pārējie. Tāpēc tagad ir pilnīgi nevajadzīgi no manām pozīcijām saukt skaitļus un vietas. Ja Mārtiņš teica, ka iet uz zeltu, tad zina, ko runā. Viņam šīs būs jau piektās spēles. Jā, šajā sezonā daudzu rezultāti nebija tik labi, cik cerējām, taču visi ir strādājuši ar vienu mērķi — būt savā virsotnē tieši Sočos. Uz to tad arī visi ceram.
— Vai inventārs tapis Latvijā?
— Jā, visas kamanas, aptecētāji, kronšteini ir darināti šeit. Iepērkam vienīgi tērpus, apavus. Arī paši sportisti, cits vairāk, cits mazāk, ir procesā un paši rūpējas par savu inventāru. Nav tā, ka braucēji atnāk jau pie klāta galda un tikai ēd. Sportists un kamanas ir kā viens vesels, un viņiem pašiem par visu ir jāzina. Tāpēc arī katra detaļa ir individuāla. Ir trīs vīri — Sandris Bērziņš, Jānis Liepa un Kaspars Dumpis, kas procesu pārzina līdz visām niansēm, taču, piemēram, arī Mārtiņš ir ne mazāk zinošs.
— Skatot mūsu delegācijas sastāvu, tavu uzvārdu tur neatradu, kaut gan pārējie prezidenti bija…
— Tā ir taisnība. Tomēr spēlēs būšu. Esmu iekļauts Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas žūrijā. Vēl ir pa vienam pārstāvim no Šveices un ASV. Tāpēc arī dzīvosim nevis olimpiskajā ciematā, bet kopā ar federācijas cilvēkiem. Arī parādi vērošu no tribīnēm.
— Kādi ir žūrijas pienākumi?
— Sekot, lai sacensības norit atbilstoši noteikumiem. Viens no mums būs trases augšā, otrs — lejā. Jābūt klāt konfliktsituācijās. Tehniskie delegāti veiks svēršanu, mērīs temperatūru. Mēs vērosim, lai viss ir atbilstoši prasībām. Pirms astoņiem gadiem Turīnā Valdis Ķuzis strādāja Tehniskajā komisijā. Jāsaka atklāti — mūsu pozīcijas starptautiskajā federācijā ir gana labas, Einars Fogelis ir ilggadējs tās viceprezidents.
Sākotnēji bija iecerēts, ka Sočos būs arī trīs Latvijas tiesneši, ieskaitot galvenā asistentu. Viss bija sagatavots, jo Siguldā regulāri notiek sacensības un pieredze mūsējiem ir laba. Pērn viņi strādāja Pasaules kausa izcīņas posmā Sočos. Iepazinās ar visu. Bet pēdējā brīdī Krievijas puse atteica, jo paši tikšot galā. Tas starptautiskajai federācijai bija pārsteigums, jo krieviem ir maza pieredze, un visiem ir bažas, kā viņi tiks galā ar tik atbildīgiem pienākumiem. Ka tik nesanāk tāds baloža sindroms: „Māku! Māku!”
— Varbūt ir kādas blēdību shēmas, ko grib maksimāli slēpt no svešām acīm?
— Grūti atbildēt. Ļoti daudz acu visam sekos. Ir protestu iespējas. Ir iespējas daudz kam sekot ar TV palīdzību, jo visa trase noklāta ar kamerām. Taču cilvēku izdomai reizēm nav robežu. Tāpēc arī žūrijai būs jābūt ļoti modrai. Paturot prātā visus sīkumus. Vieglas dienas tur noteikti negaida.
— Ko tu gribētu novēlēt visai mūsu delegācijai?
— Piedalīties olimpiskajās spēlēs ir gods, kas nevienam tāpat nav uzdāvināts. Visi to izcīnījuši, ziedojot sevi. Konkurence būs milzīga, uz medaļām daudz pretendentu, tāpēc novēlu, lai zvaigznes sastājas pareizā secībā, lai īstajā brīdī klāt ir veiksme. Tad rezultāts būs tāds, kādu katrs pelnījis, jo arī veiksmes smaids ir jānopelna.
Paldies. Par lielu Latviju!
Oskars GUDRAMOVIČS
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1988. gada 4. jūlijā Rīgā
Augums, svars: 174 cm, 80 kg
Izglītība: Valsts policijas koledža
Treneri: pirmais — Jānis Ozoliņš, tagad — Aivars Kalniņš
Lielākie sasniegumi (divniekos)
2010. g. OS — 12. v., 2013. g. PK — 16. v., 2013. g. PČ — 10. v.,
2013. g. EČ — 12. v., 2012. g. PK — 22. v., 2012. g. PČ— 10. v.,
2012. g. EČ — 16. v., 2011. g. PK — 15. v.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Vaļasprieks: atpūta
Pēteris KALNIŅŠ
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1988. gada 15. decembrī Rīgā
Augums, svars: 174 cm, 80 kg
Izglītība: LSPA
Treneri: pirmais — Aivars Kalniņš, tagad — Aivars Kalniņš
Lielākie sasniegumi (divniekos)
2010. g. OS — 12. v., 2013. g. PK — 16. v., 2013. g. PČ — 10. v., 2013. g. EČ — 12. v., 2012. g. PK — 22. v., 2012. g. PČ — 10. v.,
2012. g. EČ — 16. v., 2011. g. PK — 15. v.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Vaļasprieks: atpūta
Inārs KIVLENIEKS
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1986. gada 4. jūlijā Rīgā
Augums, svars: 183 cm, 91 kg
Izglītība: MSĢ
Treneri: pirmā —Indra Stiglica, tagad — Jānis Liepa
Lielākie sasniegumi
2010. g. OS — 18. v., 2013. g. PK — 15. v., 2013. g. PČ — 3. v. komandu stafetē, 9. v. 1x, 2013. g. EČ — 4. v. komandu stafetē, 7. v. 1x, 2012. g. PK — 18. v., 2012. g. PČ — 7. v. komandu stafetē, 16. v. 1x, 2011. g. PK —23. v., 2011. g. PČ — 21. v.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Kristaps MAURIŅŠ
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1991. gada 5. maijā, Cēsīs
Augums, svars: 192 cm, 92 kg
Izglītība: LSPA
Treneri: pirmā —Eva Hofmane, tagad — Kapars Dumpis
Lielākie sasniegumi
2013. g. PK — 29. v., 2013. g. PČ — 26. v., 2013. g. PČ U-23 —5. v., 2013. g. EČ — 19. v., 2012. g. PK — 29. v., 2012. g. EČ — 6. v. komandu stafetē, 20. v. 1x, 2012. g. PČ U-23 — 6. v., 2012. g. PČ — 29. v., 2011. g. PK — 43. v., 2011. g. PČ junioriem —5. v. komandu stafetē, 12. v. 1x, 2011. g. PK junioriem — 16. v.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Vaļasprieks: aktīva atpūta
Mārtiņš RUBENIS
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1978. gada 26. septembrī Rīgā
Augums, svars: 184 cm, 91 kg
Izglītība: LSPA
Treneri: pirmā—Vera Zozuļa, tagad — Mihails Arhipovs
Lielākie sasniegumi
2010. g. OS — 11. v., 2006. g. OS — 3. v., 2002. g. OS — nefinišē, 1998. g. OS — 14. v., 2013. g. PK — 14. v., 2013. g. EČ — 12. v., 2013. g. PČ — 12. v., 2012. g. PK — 31. v., 2012. g. PČ — 19. v., 2011. g. PK — 29. v., 2011. g. PČ — 10. v.
Ģimenes stāvoklis: precējies
Vaļasprieki: mūzika
Andris ŠICS
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1985. gada 12. maijā Siguldā
Augums, svars: 180 cm, 90 kg
Izglītība: LSPA
Treneri: pirmā —Eva Hofmane, tagad — Jānis Liepa
Lielākie sasniegumi (divniekos)
2010. g. OS — 2. v., 2006. g. OS — 7. v., 2013. g. PK — 6. v., 2013. g. PČ — 3. v. komandu stafetē, 6. v. 2x, 2012. g. PK — 16. v., 2012. g. PČ — 7. v. komandu stafetē, 9. v. 2x, 2012. g. EČ — 6. v. komandu stafetē, 7. v. 2x, 2011. g. PK — 7. v. 2x, 2011. g. PČ — 3. v.
Ģimenes stāvoklis: precējies
Vaļasprieki: makšķerēšana
Juris ŠICS
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1983. gada 26. aprīlī Siguldā
Augums, svars: 174 cm, 82 kg
Izglītība: LSPA
Treneri: pirmais — Jānis Šics, tagad — Jānis Liepa
Lielākie sasniegumi (divniekos)
2010. g. OS — 2. v., 2006. g. OS — 7. v., 2013. g. PK — 6. v., 2013. g. PČ — 3. v. komandu stafetē, 6. v. 2x, 2012. g. PK — 16. v., 2012. g. PČ — 7. v. komandu stafetē, 9. v. 2x, 2012. g. EČ — 6. v. komandu stafetē, 7. v. 2x, 2011. g. PK —7. v. 2x, 2011. g. PČ — 3. v.
Ģimenes stāvoklis: precējies
Vaļasprieks: autosports
Elīza TĪRUMA
Kamaniņu braucēja
Dzimusi: 1990. gada 21. augustā Siguldā
Augums, svars: 170 cm, 72 kg
Izglītība: MSĢ
Treneri: pirmais — Aivars Kalniņš, tagad — Pēteris Cīmanis
Lielākie sasniegumi
2013. g. PK — 11. v., 2013. g. PČ — 3. v. komandu stafetē, 10. v. 1x, 2013. g. EČ — 4. v. komandu stafetē, 7. v., 2012. g. PK — 14. v., 2012. g. PČ U-23 — 12. v., 2012. g. PČ — 24. v., 2012. g. EČ — 6. v. komandu stafetē, 14. v. 1x, 2011. g. PK — 23. v.
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies
Vaļasprieki: peldēšana, riteņbraukšana
Ulla ZIRNE
Kamaniņu braucēja
Dzimusi: 1995. gada 6. augustā Rīgā
Augums, svars: 174 cm, 67 kg
Izglītība: SVĢ
Treneri: pirmā —Ingrīda Amantova, tagad — Kaspars Dumpis
Lielākie sasniegumi
2013. g. PK — 40. v., 2013. g. PK junioriem —12. v., 2013. g. PK jauniešiem —23. v., 2013. g. EČ junioriem — 6. v., 8. v. komandu stafetē, 2013. g. PČ junioriem — 6. v. komandu stafetē, 12. v., 2012. g. PK jauniešiem — 1. v., 2012. g. PČ junioriem — 7. v. komandu stafetē, 2012. g. PJO — 3. v. 1x, 6. v. komandu stafetē, 2011. g. PK — 39. v., 2011. g. PČ junioriem — 5. v. komandu stafetē, 20. v. 1x
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies
Vaļasprieki: aktīva atpūta, ceļošana un ēst gatavošana
LATVIJA KAMANIŅU SPORTĀ
Ledus trasē Sanki
8. februārī
16.30 1.brauciens, Mārtiņš Rubenis, Inārs Kivlenieks, Kristaps Mauriņš
18.40 2. brauciens
9. februārī
16.30 3. brauciens, Mārtiņš Rubenis, Inārs Kivlenieks, Kristaps Mauriņš
18.40 4. brauciens
10. februārī
16.45 1. brauciens, Elīza Tīruma, Ulla Zirne
18.35 2. brauciens
11. februārī
16.30 3. brauciens, Elīza Tīruma, Ulla Zirne
18.20 4. brauciens
12. februārī
16.15 1. brauciens, Andris un Juris Šici, Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš
17.45 2. brauciens
13. februārī
18.15 komandu stafete
