Kas labāks? Zirgs vai mašīna?

Nereti Latvijas sporta ziņu portālos anonīmie eksperti diskutē — kurš Latvijā ir ātrākais (stiprākais) sportists uz slēpēm, vairumā gadījumu norādot, ka biatlonisti ir labāki slēpotāji. Lai arī šajās diskusijās parasti tiek salīdzināti āboli ar banāniem, jāatzīst, ka Latvijā biatlonisti gan starptautiskā mērogā, gan vietējos dueļos vēsturiski ir sasnieguši stabilākus un augstākus rezultātus. Ar slēpotāju un biatlonistu savstarpējiem dueļiem parasti domātas vidējās distancēs brīvajā stilā.

Retāk nācies dzirdēt vai lasīt kvalitatīvu analīzi, kurā būtu salīdzināta biatlona un distanču slēpošanas specifika, gan no sacensību formāta viedokļa, gan no treniņu procesa un sporta fizioloģijas viedokļa. Vēlreiz jāatgādina, ka gan Pasaules kausa izcīņas sacensībās, gan pasaules čempionāta, gan ziemas olimpisko spēļu programmā distanču slēpošanā sadalījums starp klasiskā un brīvā stila distancēm tiek uzturēts proporcijā 50:50. Lai cīnītos par kaut cik vērā ņemamu vietu Pasaules kausa kopvērtējumā distanču slēpošanā (piemēram, lai iekļūtu tā sauktajā TOP 30 — maksas listē), ar ātru slēpojumu brīvajā stilā 15 km distancē ir par maz. Jānorāda, ka distanču slēpošanas distanču garumi ir diapazonā no 1,2 km (sprintā) līdz 50 km (masu startā). Šeit nerunāsim par Worldloppet slēpošanas maratoniem, kur distances sasniedz 90 km garumu. Lai gūtu starptautiskus panākumus, distanču slēpotājam ir jābūt universālam. Piemēram, 2015. gada pasaules čempionātā Falunā Peters Nortugs spēja uzvarēt gan 1,4 km sprintā brīvajā stilā, gan 50 km ar kopējo startu klasiskajā solī.

115 KM AR 110 PROCENTU ATDEVI

Jūs nemanīsiet būtiskas atšķirības starp finišiem sprinta sacensību finālā un 50 km slēpojumā. Viss notiek līdzīgos ātrumos, un arī medaļu likteņus bieži vien izšķir vienādi acumirkļi. Labāk savam ģimenes ārstam neprasiet, ko no sportista organisma prasa nepilnu divu nedēļu laikā pasaules čempionāta sešos startos kopā noslēpot aptuveni 115 km ar 110 procentu lielu atdevi.

Ar šo es negribu teikt, ka elites biatlonista maizes garoziņa ir mīkstāka. Ar tālākiem argumentiem gribu norādīt tikai uz dažiem aspektiem, kas parāda, ka elites līmenī tie ir divi atšķirīgi sporta veidi, it īpaši no sporta fizioloģijas viedokļa. Bet nu pie lietas. Iesākumam salīdzināsim, kādās trasēs sacenšas elites slēpotāji un biatlonisti.

Skatoties TV ekrānā, jūs nepamanīsiet būtiskas atšķirības starp distanču slēpošanas un biatlona trasēm, tomēr dabā viss ir pavisam citādi. Ņemsim par piemēru Holmenkolleni Norvēģijā, kur regulāri notiek gan biatlona, gan slēpošanas Pasaules kausa izcīņas sacensības. 2011. gadā tur notika pasaules čempionāts distanču slēpošanā, savukārt šoziem tur notiks pasaules čempionāts biatlonā.

Apkopojot Holmenkollenes biatlona un distanču slēpošanas trašu (vīriešiem) tehniskos parametrus, redzams, ka skaitļi ir nepielūdzami. Vertikālā augstuma starpība vienā aplī distanču slēpošanas trasē ir par 49 m lielāka un maksimālais kāpums slēpošanas trasē ir par 28 m augstāks nekā biatlonā. Vidēji katrā noslēpotajā kilometrā slēpotājiem ir jāveic par 40 m vairāk kopējo vertikālā kāpuma metru nekā biatlonistiem. Lai tiktu līdz finišam 50 km sacensībās, slēpotājiem sanāk veikt gandrīz 2 km pa vertikāli.

SLĒPOT AR 25 KM/H

Labākie biatlonisti finišu savā garākajā distancē (20 km) sasniedz pēc 50—55 minūtēm, bet elites slēpotāji šajā brīdī tikai sāk iesildīties fotofinišam, kas būs vēl pēc 30 km. Atkarībā no slēpju slīdamības (laika apstākļiem) un slēpošanas stila (brīvais vai klasiskais stils) labākie slēpotāji 50 km distancē trasē pavada 2 stundas un 10—30 minūtes. Katrā aplī slēpošanas lielākā kāpuma galā sportisti burtiski nomirst (sasniedzot savu darba spēju fizioloģisko slieksni), un tā sešus apļus pēc kārtas. Beigu galā 50 km uzvarētāja vidējais ātrums distancē (P. Nortugam 2011. g. —– 24,35 km/h, turklāt faktiski tika veikti 52,86 km) ir praktiski tāds pats kā 20 km biatlona čempionam 20 km (M. Furkādam 2015. g. — 25,06 km/h, tīrais slēpošanas rezultāts, neskaitot šautuvē pavadīto laiku).

Lai sagatavotu šāda līmeņa sportistus gan biatlonā, gan distanču slēpošanā, ir vajadzīgs ļoti pārdomāts, mērķtiecīgs, specifisks treniņš daudzu gadu garumā. Būtiskākā atšķirība starp biatlona un distanču slēpošanas treniņu procesu ir simtiem stundu gadā, ko biatlonisti pavada šautuvē. Savukārt viena no elites distanču slēpotāju treniņu procesa iezīmēm ir liela apjoma treniņi (4—6 un pat 8 stundu garumā) ar nepārtrauktu slodzi mainīgā reljefā, iekļaujot specifiskus intervālus ar intensīvāku slodzi. Šādos treniņos daudzu gadu garumā pakāpeniski tiek audzēts skābekļa maksimālais patēriņa rādītājs (VO2 max), skābekļa deficīta akumulēšanas kapacitāte un muskuļu ergonomija (kustību izpildes tehnika, īpaši klasiskā stilā). Vislielākā māksla ir attīstīt gan izturību, kas nepieciešama, lai noturētos līderu vagonā, gan uzturēt ātruma īpašības, kas nepieciešamas sprinta sacensībās un garo distanču finiša spurtā.

SAVS KRĀŠŅUMS UN DRĀMA

Arī šoziem, kā ierasts, sezonas atklāšanas sacensībās Norvēģijas ciematā Beitostēlenā bija iespēja vērot elites biatlonistus startējam kopā ar distanču slēpotājiem. Jānorāda, ka visi labākie slēpotāji startēja trīs dienas bez pārtraukuma — vidējās distancēs klasiskā stilā, brīvajā stilā un sprintā klasiskajā stilā —, bet biatlonisti pievienojās tikai 15 km distancē brīvajā stilā. Kungiem ar iespaidīgu pārsvaru (–47,4 s) nepārspēts palika norvēģis Martins Jonsru Sunbijs. Labākais no biatlonistiem bija norvēģis Tarjei Bē (7. v. +1:31,6). Martēns Furkāds finišēja divpadsmitais (+1:38,5). Dāmām 7,5 km gan klasiskā, gan brīvajā stilā uzvarēja norvēģiete Terēse Juheuga. Brīvajā stilā divas norvēģu biatlonistes iekļuva desmitnieka beigās — pasaules čempionei stafetē Hildei Fennei 9. vieta (+1:17), bet olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvēja stafetē Fanija Birkelanda noslēdza desmitnieku (+1:18). Vēl desmit sekundes lēnāk slēpoja un 13. vietu ieņēma olimpiskā medaļniece Tīrila Ekhofa.

Atgriežoties pie jautājuma virsrakstā, gribu teikt, ka gan zirgam, gan mašīnai katram ir savas priekšrocības un trūkumi noteiktos ceļa apstākļos. Gan distanču slēpošanā, gan biatlonā ir savs krāšņums un drāma.

Holmenkollenes biatlona un distanču slēpošanas trašu tehnisko parametru salīdzinājums

Trases tehniskie parametri: Biatlons* (4 km), Distanču slēpošana **(8 km), starpība (m)

Augstuma starpība, m/aplī:59 – 108 – 49

Maksimālais kāpums, m/aplī:48 – 76 – 28

Kopējais kāpums, m/aplī:157 – 319 – 162

Garākā veicamā distance: 20 km – 50 km – 30 km

Kopējais kāpums, visa distance (m): 797 – 1998 – 1117

* 20 km sacensībām biatlonā garākais trases aplis ir 4 km

** 50 km startam distanču slēpošanā tiek izmantots 8 km aplis

Autori: Mārtiņš Niklass