Kaspars Dumpis. Pirmais cikls

Hokejā un futbolā katrs sevi cienošs līdzjutējs zina labāk par komandas galveno treneri, kas un kā viņam jādara. Kamaniņu sportā šī amata pildītājs plašākai publikai ir gandrīz vai nemanāms. Ko tad īsti dara Latvijas izlases galvenais treneris Kaspars Dumpis, kurš mūsu kamaniņu sporta pusgadsimtu ilgajā vēsturē ir gados pats jaunākais.

Pirms viņa četriem olimpiskajiem cikliem cauri Latvijas izlasi izvadīja Pēteris Cīmanis. Viņa laikā tika izcīnītas visas mūsu olimpiskās godalgas: 2006. gadā Turīnā Mārtiņš Rubenis sāka ar bronzas medaļu, nākamajās spēlēs Vankūverā brāļi Andris un Juris Šici kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem, 2014. gadā Sočos savu kolekciju papildinot ar divām bronzām, kas gūtas gan divnieku sacensībās, gan kopā ar Elīzu Tīrumu-Cauci un Mārtiņu Rubeni komandu stafetē. Pēc tam izlases vadība tika uzticēta Kasparam Dumpim. Vai tas būtu uzskatāms par pateicīgu brīdi šādai debijai? “Man bija jāsaņemas, lai nenobītos,” uz šo jautājumuKapars Dumpis atbild ar vieglu smaidu. “Pirmās divas sezonas bija diezgan smagas.”

— Tas nozīmē, ka olimpiskajā sezonā ir vieglāk?

— Mums tagad ir komanda, ļoti labs treneru sastāvs, man ir palīgi… Tāpēc varu būt drusku mierīgāks, ir vieglāk.

— Kas ir tavā komandā?

— Sandris Bērziņš, Jānis Liepa, Maija Tīruma, šajā sezonā arī Mārtiņš Rubenis.

— Divi tavi bijušie cīņubiedri un konkurenti…

— Trīs! Sandris Bērziņš vēl startēja, kad es parādījos kamaniņu sportā. Ar Maiju vienlaikus sākām braukt. Mārtiņš Rubenis — ne tikai cīņubiedrs un konkurents, bet bieži arī skolotājs. Kad ienācu izlasē, no kamanu būves neko daudz nesapratu. Mārtiņš šajā ziņā jau daudz bija apguvis. Protams, palīdzēja arī mana trenere Vera Zozuļa, Anna Orlova, Sandris… Tāds pašdarbnieku klubiņš bija. Paši muļļājāmies, mācījāmies un augām.

— Pēcolimpiskajā sezonā, kļūstot par galveno treneri, tavs galvenais uzdevums droši vien bija komandu noturēt tajā pašā līmenī?

— Likās jau, ka nebūs labi. Tomēr sezonas beigās Eiropas čempionātā brāļiem Šiciem izdevās iegūt bronzu. Tas deva pārliecību, ka tomēr varam. 2016. gadā pasaules un Eiropas čempionātos stafetē izcīnījām sudraba medaļas, Elīza Cauce kļuva par Eiropas vicečempioni. Tad jau mērķi kļuva augstāki. Treneru komanda papildinājās ar Maiju un Mārtiņu, kļuvām drošāki par saviem spēkiem.

— Galvenais treneris, kurš atbild par visu, vairāk ir menedžeris, koordinators? Vairākiem izlases dalībniekiem taču ir arī savi treneri.

— Sākumā domāju — nu tik būs, nu tik trenēšu! Bet patiešām vairāk vajadzēja darboties kā menedžerim, kas man ļoti nepatika. Tāpēc tagad mums ir Maija, kas atbild par finansēm, viesnīcu rezervāciju, biļetēm, loģistiku un tamlīdzīgām lietām. Man vairāk laika atliek sagatavošanās procesa un sacensību plānošanai, tehnikas gatavošanai. Daļai komandas vadu fiziskās sagatavotības treniņus. Tā ir joma, kurā varam pilnveidoties. Mums vajadzētu vienu īpašu treneri, kas strādā tikai ar sportistu fiziskās formas uzturēšanu un vēl startā.

— Arī atsevišķu trases treneru kā bobslejā jums nav?

— Nē. Trasē strādā visi — gan Sandris Bērziņš un Mārtiņš Rubenis, kas oficiāli ir mehāniķi, gan menedžere Maija Tīruma, gan es. Tas ir viens no galvenajiem nosacījumiem — visi sportistiem palīdz trasē. Ja Olimpiskā vienība mums līdzi iedevusi fizioterapeitu, arī viņam mēs spiežam rokās planšeti un lūdzam filmēt kādu finišam tuvāku posmu.

— Tava iepriekšējā pieredze saistīta ar Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) komandas trenēšanu.

— Sākoties dižķibelei, iestājās grūti laiki arī Latvijas Kamaniņu sporta federācijai. Lai četri jaunie talanti — Ulla Zirne, Riks Kristens Rozītis, Kristens Putins un Ieva Gudramoviča — varētu turpināt izaugsmi, piedalīties treniņnometnēs un sacensībās ārzemju trasēs, mūsu federācija lūdza palīdzību starptautiskajai federācijai. FIL piekrita, bet ar piebildi — dodiet līdzi arī treneri, kas varētu strādāt arī ar citu valstu sportistiem. Piedāvāja man, un tā es trīs gadus biju FIL treneris. Starptautiskajai komandai eksotiku piedeva Turcijas, Taivānas un Tongas pārstāvji, bet vairākums bija no kamaniņu sportā labi zināmām valstīm — Japānas, Čehijas, Slovākijas, Ukrainas, Bulgārijas… Pavisam 20 sportisti, kurus kopā ar čehu treneri Petru Kinclu gatavojām 2012. gada I Jaunatnes ziemas olimpiskajām spēlēm.

— Labi sagatavojāt — Ulla Zirne Insbrukā izcīnīja bronzas medaļu, Riks Kristens Rozītis — sudraba!

— Man regulāri pārmeta, ka pārāk aizraujos ar savējiem. FIL komanda eksistēja tikai sezonas laikā, vasarās joprojām strādāju kā Siguldas sporta skolas treneris. Tātad arī ar mūsu FIL jauniešiem. Līdz ar to viņi bija nepārtrauktā procesā, kamēr daļa sportistu rudenī FIL komandā atgriezās vājāki, nekā pavasarī sezonu beidza. Viņi vasarā bija tikai slinkojuši, daži arī ziemā trasē biežāk fotografējās, nekā brauca. Šāda tūristu stila attieksme man ļoti nepatika.

SPORTS VAI TEHNOLOĢIJAS

— Pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm, kurās pats finišēji septiņpadsmitais, uzreiz sāki strādāt par treneri?

— Pussezonu vēl pabraucu. Pēc tam autoservisā Ogrē pastrādāju, labas iemaņas apguvu — špaktelēšanā, pulēšanā, krāsošanā. Tās man tagad labi noder kamanu būvē.

— Kamaniņu sports ar to ir īpašs, ka ar treniņiem un sacensībām vien nepietiek. Neizbēgams ir darbs darbnīcās. Cik jaunu kamanu pa aizvadīto vasaru izlases kandidātiem sabūvēts?

— Katrs uzbūvēja vēl pa vienām kamanām. Šici divas vai pat trīs.

— Ko jūs tik daudz tur varat konstruēt un būvēt? Cik detaļu vispār ir kamanām?

— Divi kronšteini, aptecētājs, divi ragi, divas slidas. Bet būtisks ir izvietojums, grādi, leņķi… Tiklīdz kronšteinu pamaini kaut vai par vienu grādu, kustība kļūst citādāka, turklāt jātaisa jauns aptecētājs. Phjončhanas olimpiskajā trasē interesanta tā devītā virāža, pēc kuras mums vienmēr kamanas grieza šķērsām. Izdomājām, ka jāpagarina slidu aizmugurējā daļa. Līdz ar to arī ragi jauni jātaisa. Vēl ir idejas arī par tiem pašiem ragiem, par kronšteina skrūvju augstumu, kas mainītu kustību kārbiņā. Slidas izliekuma augstāko punktu var panest uz vienu vai otru pusi. Vēl ir aptecētāja stiprinājumi, tos arī jaunus uztaisījām. Testējam…

— Bet… Atbrauks vācieši ar slidām no jauna supermateriāla un… spēlīte būs beigusies!

— Mēs arī pāris gadus cīnījāmies, lai būtu prasība visiem slieces izgatavot no viena materiāla. Bet izrādās, ka bobslejisti, kam šāda norma jāievēro, vairs nemaz tik priecīgi nav. Jo slidu apstrāde vienalga notiek, un īpašas tehnoloģijas, kas maina materiāla īpašības, pieejamas tikai dažiem.

— Tātad kamaniņu sportā godīgs sports nav iespējams! Uzvarētāju izšķir tehnoloģijas.

— Tehnoloģijas nosaka ļoti daudz — 50 procentus, varbūt pat vairāk. Protams, ar tām kamanām jāprot arī nobraukt.

— Tad drīz kamaniņās un pārējos ledus trašu sportos cīnīties interesanti būs tikai dažu valstu sportistiem, kam pieejami šo augsto tehnoloģiju pakalpojumi!

— Uz to jau arī iet. Diemžēl.

— Bet tas novedīs pie strupceļa, sporta veida beigām.

— Ir arī cerību stariņš. Tagad, sākot ieviest dāmu divniekus, FIL vienojās, ka kamanas būs absolūti vienādas. Tās izgatavos viens ražotājs. Bet baidos, ka pēc III Jaunatnes ziemas spēlēm, kad dāmu ekipāžas sāks cīnīties par vēl spožākām medaļām, šo principu atcels.

— Bet tu nebaidies…

— Cenšas jau daudz ko aizliegt, bet rezultāti arvien iet uz augšu. Kad pats braucu, ar 119 kilometriem stundā es jau biju piektajā vietā Pasaules kausā. Tagad Siguldā sportisti brauc ar 123—124 km/h, kaut gan trase tādam ātrumam nemaz nav projektēta. Progress 10 gados bijis neiedomājams.

— Tikai uz tehnikas rēķina?

— Viennozīmīgi. Paši sportisti pirms 10 gadiem jau sliktāki nebija, varbūt pat labāki.

— Jums jāpiesaista inženieri, pētnieki…

— Braucam jau uz dažādām laboratorijām pie speciālistiem, prasām padomu, šo to testējam. Mārtiņš (Rubenis) mums atbild par metāliem, Sandris (Bērziņš) — par kompozītmateriāliem. RTU tagad taisām vairākas kamanu detaļas. Esam izstrādājuši un arī izgatavojuši oriģinālus nagliņu uzpirksteņus starta pingvīnu veikšanai. Uz tiem asmenīši pareizāk izvietoti, labāk ķeras ledū un tādējādi uzlabo startu.

ČETRAS KAMANAS KATRAM?

— Kādi laikapstākļi olimpiskajās spēlēs būtu labvēlīgāki mūsējo sliecēm?

— Mīnus viens grāds, nullīte. Galvenais, lai nesnieg un ir tīrs ledus.

— Kāds laiks tur parasti ir februāra pirmajā pusē, kad sacentīsies kamaniņu braucēji?

— Pērn bija arī mīnus 15 un milzīgs vējš. Tieši sacensību laikā temperatūra gan paaugstinājās līdz mīnus pieciem sešiem grādiem. Mums klājās itin pieklājīgi, tas bija pat veiksmīgākais Pasaules kausa izcīņas posms, izņemot divniekus. Aparjods finišēja ceturtais, Kivlenieks — piektais, Dārznieks — astotais, Zirne — septītā, Cauce — vienpadsmitā, stafetē bijām trešie. Varbūt uz tā rēķina, ka konkurenti kamanas bija uztaisījuši vieglāk vadāmas, līdz ar to arī lēnākas. Mēs stabilitāti palielinājām tikai mazliet.

— Tātad jums vajadzīgs neliels sals!

— Nē, labāk ap nullīti. Aukstam laikam mums nav vēl īsti labu slieču. Tagad gan ir izgatavotas, bet nav izmēģinātas. Nezinu, kad būs auksts laiks. Smejamies, ka laikam tikai Leikplesidā, kad trīs PK posmi Eiropā jau būs aizvadīti, varēsim tās pārbaudīt.

— Sacensību laikā drīkst mainīt slieces?

— Drīkst mainīt pēc katra brauciena. Ir tā darīts. Var pat sēsties citās kamanās. Esmu redzējis — vācietim slikts brauciens, bāž kamanu maisā, no mašīnas velk ārā otru un sasniedz labāko rezultātu.

— Tad jums arī tā jādara! Kamanas tagad esat sabūvējuši…

— Tāpēc jau uz treniņnedēļu Korejā ņemam līdzi jaunās un vecās kamanas. Tās savā starpā sacentīsies, tad redzēsim, vai esam uzbūvējuši ko vēl labāku.

— Teorētiski uz olimpiskajām spēlēm var ierasties ar četrām kamanām un katrā braucienā startēt ar citām?

— Nav aizliegts.

— Ar ko vēl bez devītās virāžas Phjončhanas trase ir īpaša?

— Man šķiet nozīmīga ledus struktūra, ūdens sastāvs, no kā tas tiek veidots. Piemēram, Austrijas Īglsā mums nekad kamanas nav labi skrējušas, vienalga — lieli plusi vai lieli mīnusi. Aizbraucam uz Oberhofu, un tur viss iet, viss notiek. Pa Korejas ledu pērn mums slīdēja.

— Un olimpiskās trases konfigurācija?

— Mums pateicīga. Garās virāžas mūsējiem patīk. Vienīgi apļi — ne sevišķi. Un Phjončhanā tāda nav. Protams, ir savi knifiņi — devītā virāža, vidusdaļa, kuras dēļ mēs centāmies stabilākas kamanas uzbūvēt.

— Ar ko šī devītā virāža izceļas?

— Nezinu, vai tā ir pareizi projektēta, bet tā nav betonā pareizi uzbūvēta. Jābrauc galīgi ačgārni, lai daudzmaz jēdzīgi no tās tiktu ārā. Šo vainu var labot ledus meistari, bet pērn viņiem to neļāva darīt. Vēl gadu iepriekš trases homogulācijā šī virāža bijusi izveidota gluži pieņemama. Kā būs spēlēs, to neviens nezina. FIL Tehniskajā komisijā runājām, ka organizatoriem jāuzklausa treneru viedoklis. Protams, viedokļi atšķiras. Pērn lielākā daļa bija par to, ka virāža jāpārtaisa. Bet itāļi uzskatīja, ka viss ir labi, jo viņiem kamanas lēnākas, sarežģītu konfigurāciju ar tādām vieglāk izbraukt. Uzvarēja itāļu viedoklis.

STIPRO PROBLĒMA

— Kā noteiks, cik lielā sastāvā Latvijas kamaniņu braucēji drīkstēs startēt nākamajās spēlēs?

— Ātrumā nemaz nepateikšu. Vienmēr esam tik stipri, ka varam startēt ar pilnu komandu — pa trim dāmām un kungiem plus divas divnieku ekipāžas. Būtiska ir iekšējā atlase, kuri Latviju pārstāvēs? Tā ir smagākā cīņa un izšķiršanās.

— Kuras uz šīm trim vietām pretendē no mūsu dāmu pulciņa?

— Elīza Cauce, Ulla Zirne, Kendija Aparjode un juniore Elīna Ieva Vītola. Olimpiskajās spēlēs nevar startēt tie atlēti, kas nav piedalījušies nevienā treniņnedēļā olimpiskajā trasē. Oktobrī pirms braukšanas uz pēdējo nometni Phjončhanā bija jāizšķiras, kura būs mūsu ceturtā kandidāte. Vēl pretendēja arī Anda Upīte un Sigita Bērziņa. Viņas visas trīs ir tik vienādas, ka diskusijas bija ļoti smagas. Izšķīra tas, ka pērnās sezonas junioru Pasaules kausa kopvērtējumā Elīna bija vienu pozīciju augstāk par Andu.

— Vīriešu komandas kandidātu sarakstā jums pat ir divi olimpiskie medaļnieki — Lillehammeres Jaunatnes spēļu čempions Kristers Aparjods un Riks Kristens Rozītis, kas izcīnīja sudrabu I Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Insbrukā!

— Bet pēc pērnās sezonas reitinga pirmais numurs ir Inārs Kivlenieks. Kristers Aparjods piedalījās tikai pēdējos divos PK posmos, bet abos iekļuva labāko astoņniekā. Turklāt Phjončhanā finišēja ceturtais. Kivleniekam trīs vietas sešniekā, arī olimpiskajā trasē, kurā viņš bija piektais, savukārt astotais — Artūrs Dārznieks. Piektais kandidāts mums ir Kristaps Mauriņš, kuram pērn bija problēmas ar tehniku. Šķiet, būsim tās novērsuši.

— Ekipāžu konkurencē pērnajā sezonā brāļiem Andrim un Jurim Šiciem ļoti cienīgu konkurenci izrādīja Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš…

— PK kopvērtējumā brāļi izcīnīja piekto vietu, Oskars ar Pēteri — septīto. Viņus piesegs Kristens Putins/Imants Marcinkēvičs, kas ar olimpisko trasi iepazinās novembra sākumā.

— Kad būs zināms Latvijas Olimpiskās komandas sastāvs?

— Jau pirms Ziemassvētkiem — pēc Pasaules kausa (PK) izcīņas piektā posma Leikplesidā. Pirmos ieskaites punktus sportisti sāka vākt jau pirms sacensību sezonas — divos kontroltreniņos Phjončhanas trasē, to viņi turpinās darīt PK posmos pēc principa par 1. vietu 15 punkti, par 12. vietu — viens. Bet arī pēc Jaunā gada viņi visi vēl būs izlases kandidāti, kas par olimpiešiem kļūs, tikai ierodoties Phjončhanā, jo mūs gaidīs vēl pieci PK posmi, no kuriem pēdējais kopā ar Eiropas čempionātu notiks Siguldā. Ceru, ka mūsējiem tie sagādās tikai prieku, nevis problēmas. Bet… ledus ir slidens. Tāpēc, labi, ka mums ir rezerve.

— Sezonas otrajā pusē var atplaukt trešais — ceturtais numurs, kas kļūst pārliecinoši labāks par kādu decembrī izlasē jau ieskaitīto! Ko tad?

— Tāpēc federācijā vienojāmies, ka galvenajam trenerim ir tiesības komandas sastāvu mainīt līdz pēdējam iespējamam brīdim. Protams, ja tam ir pietiekami, rezultātos balstīti argumenti.

— Phjončhanā lielākās cerības mūsu divniekiem?

— Cerības ir visiem. Divnieku ekipāžas abas pa sešnieku rīvējas. Viena var izšaut, var arī abas izšaut. Un var arī neizšaut neviena. Lielākas cerības ir stafetes komandu cīņā.

GRIBI STRĀDĀT, SĒDI AUDITORIJĀ!

— Kā gandrīz Ziemassvētkos dzimis rembatietis kļuva par kamaniņu braucēju?

— Mans vecākais brālis Armands bija nonācis Murjāņos kā bobslejists, bet pārkvalificējās uz kamaniņu sportu. Tādējādi man kā puikam, kas grib sportot, ceļš bija skaidrs. Pabeidzis Rembates pamatskolu, iestājos Murjāņu sporta ģimnāzijā un 1998. gadā sāku kļūt par kamaniņu braucēju. Vecāki gan atgādina, ka vēl divus gadus iepriekš uz garāžas jumta pāri siltumnīcai esot uzbūvējis sniega un ledus trasīti ar divām virāžām. Manām pirmās konstrukcijas kamanām slieču vietā bija slēpes.

— Par olimpieti kļuvi, par Latvijas čempionu tomēr ne…

— Vienmēr paliku otrais vai trešais. Rēķim Sigulda bija mīļākā trase, Rubenis arī bija ātrs. Vienīgi Latvijas kausu gan reiz ieguvu.

— Tagad viegli strādāt kopā ar bijušajiem konkurentiem?

— Ar Mārtiņu saprotamies lieliski. Guntis strādā Kanādā ar junioriem un jauniešiem, reizēm tiekamies.

— Pēc Turīnas spēlēm nākamajā sezonā sportu pameti. Kāpēc?

— Sapratu, ka nebūs. Tolaik mūsu kamaniņu sportā bija divas frontes, katrai savas kamanas. Ko darīsi, ja brauc, kā gribi, bet neiet. Turklāt 24 gadu vecumā man joprojām finansiāla palīdzība bija jālūdz vecākiem. Nolēmu beidzot sākt patstāvīgu dzīvi un devos strādāt uz kādu Ogres autoservisu, kur, špaktelējot un pulējot, krāsošanai sagatavoju auto virsbūves. Tas nebija diez cik veselīgi. Pašmācības ceļā sāku apgūt celtniecību un Rembatē remontēt vecāku saimniecību.

Šajos darbos mani satika Vera Zozuļa, kas aicināja uz kamaniņu sporta skolu Siguldā. Domāju — iešu un tūlīt strādāšu par mehāniķi. Bet — nekā nebija! “Tev izglītība vajadzīga,” tā toreizējā skolas direktore Ingrīda Amantova piespieda mani iet mācīties.

Novembra pārbaudes sacensībās Phjončhanā pa uzvarai guva gan Oskara Gudramoviča/Pētera), gan brāļu Andra un Jura Šicu ekipāžas. Abas reizes trešie finišēja Kristens Putins/Imants Marcinkēvičs.

Kontrolsacensībās pa divām uzvarām guva gan Inārs Kivlenieks, gan Elīza Cauce— katram 12 punkti, pa divām otrajām vietām izcīnīja Kristers Aparjods un Kendija Aparjode — katram 8 punkti. Tālākajā olimpiskās atlases rangā vīriešiem — 3. Artūrs Dārznieks (3 punkti), 4. Riks Kristens Rozītis (2), 5. Kristaps Mauriņš (1). Dāmām — 3. Ulla Zirne (4), 4. Elīna Ieva Vītola (2).

Kaspars DUMPIS

Latvijas kamaniņu braucēju izlases galvenais treneris

Dzimis: 1982. gada 23. decembrī Ogrē

Izglītība: Rembates pamatskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, LSPA

Pirmais treneris: Jānis Ozoliņš, Aivars Kalniņš, pēc tam — Vera Zozuļa

Lielākie sasniegumi: 17. v. 2006. g. OS, 20. v. 2003./2004. g. PK kopvērtējumā, 22. v. 2005. g. PČ

Darba gaitas: autoservisa darbinieks, Latvijas Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolas treneris, FIL komandas treneris, 2012. — 2014. g. Latvijas junioru izlases treneris, kopš 2014. g. Latvijas izlases galvenais treneris

Ģimenes stāvoklis: precējies, divu bērnu tēvs

Vaļasprieki: futbols un medības

KAMANIŅU SPORTA SEZONA

Novembris

18.—19. PK 1. posms, Īglsa

25.—26. PK 2. posms, Vinterberga

Decembris

2.—3. PK 3. poms, Altenberga

7.—10. PK junioriem, Oberhofa

8.—9. PK 4. posms, Kalgari

15.—16. PK 5. posms, Leikplesida

16.—17. PK junioriem, Kēnigszē

27.—28. Latvijas kausa izcīņa, Sigulda

Janvāris

6.—7. PK 6. posms, Kēnigszē

11.—14. PK junioriem, Īglsa

13.—14. PK 7. posms, Oberhofa

20.—21. PK 8. posms, Lillehammere

20.—21.  PK un EČ junioriem, Vinterberga

27.—28.  PK 9. posms, EČ, Sigulda

Februāris

2.—3. PČ junioriem, Altenberga

10.— 15.  Olimpiskās spēles, Phjončhana

Marts

2.—3.  Latvijas čempionāts Sigulda