Komandas intereses pirmajā vietā!

Trešdien, 2. aprīlī, Rīgā sāksies pasaules
U-18 hokeja čempionāts 1. divīzijā. Dalībnieku vidū ir arī Latvijas jaunie
spēlētāji. Viņus gaidāmajām cīņām gatavo treneru triumvirāts – galvenais
treneris Vjačeslavs Nazarovs, viņa asistenti Vladimirs Lubkins un Haralds
Vasiļjevs.
Visstraujāk kopējā
darbā nācās iesaistīties Haraldam, jo viņš atšķirībā no kolēģiem ikdienā trenē
Krēfeldes jaunos hokejistus Vācijā. Viņa viedoklis par komandas gatavošanos,
gaidāmajām cīņām un konkurentiem nav skats
no malas. Taču Haralda Vasiļjeva
domas par Latvijas jaunās paaudzes hokejistiem ir vērā ņemamas.Šā sporta veida
cienītāji pamanījuši, ka pie U-18 izlases stūres nu ir trīs bijušie Rīgas Dinamo spēlētāji.„Tas ir pagājis
laiks," saka Haralds. „Dzīve iet
uz priekšu, hokejs attīstās. Šai spēlei nav tautības. Strādājot Krēfeldē, kur
trenēju piecpadsmit sešpadsmit gadu vecu spēlētāju komandu un vienu vēl
jaunāku, mēs mēģinām spēlēt modernu Rietumeiropas hokeju."Pirmajā dienā,
tiekoties ar jauniešu izlases hokejistiem, viņš centās paspēt aprunāties ar
katru no viņiem. Tas ir ļoti būtiski, ja turpmāk vēlies rast sapratni un
saskaņu.„Gribēju zināt, kur
puiši mācās, ko viņi domā, kāds ir mērķis sportā un dzīvē, kuri ir viņu
iepriekšējie treneri. Viens vairāk runā, otrs mazāk, no kura ik vārds jāvelk kā
ar knaiblēm. Kā daudzi jaunie cilvēki. 
Viņi vēl nav pieauguši, bet nav arī vairs bērni."
Visi strādā vienam mērķim
Ventspilī,
gatavojoties pasaules čempionātiem, komandas kandidātiem regulāri notika
teorētiskās nodarbības, bez kurām nav iedomājama taktiski pareiza un gudra
spēle.„Tas ir galvas
treniņš, daudz runājam par disciplīnu, protams, uz ledus. Spēles disciplīna, mūsu
komandas aizsardzības principi, treneru kredo. Par to visu arī spriežam. Šajā
treneru kredo mums ir seši punkti: darbs, disciplīna, fiziskā sagatavotība,
entuziasms, komunikācija, komanda pirmajā vietā. Svarīgi, lai puikas saprastu,
ko mēs no viņiem vēlamies sagaidīt. Galvenais treneris izklāsta savu viedokli,
arī man tiek dots vārds. Mums treniņi notiek divās valodās, taču nereti
tulkojums ir tulkojums. Ir termini, kas pašsaprotami, bet ir specifiski vārdi,
kas latvietim, iespējams, paliek neizprotami. Īpaši tiem, kuri visu sezonu
aizvada Zviedrijā vai Amerikā."

Par pienākumu sadali
nav iemesla runāt,  jo visi strādā vienam
mērķim. Tiek apspriesti virzības plāni un, izejot uz ledus, katram skaidrs, kas
jādara.

„Galvenais treneris
atbild par visu, viņam ir visas tiesības pateikt, kas un kā notiks. Mēs, viņa
asistenti, varam rekomendēt, bet izšķirošo lēmums pieņems galvenais. Tāda ir
mana pārliecība. Ja rodas kāda ideja, mēģinām to izrunāt un atrast labāko ceļu.
Teorētiskajās nodarbībās, kas notiek divās valodās un kuras vada galvenais
treneris, vēlāk arī man tiek dots vārds, un cenšamies, lai visus galvenos mūsu,
treneru principus, visi puiši izprastu."

Krasās atšķirības

Jauniešu hokejs
Latvijā un jauniešu hokejs Vācijā. Haraldam Vasiļjevam ir lieliska iespēja to
tagad salīdzināt. Cik krasi tas atšķiras?

„Atšķirības tiešām ir.
Redzu daudzas problēmas hokeja struktūrā, bet vislielākā problēma ir Latvijas
jauniešu izlases dalībnieku atlētiskajā sagatavotībā. Vācu treneriem ir stingri
norādījumi, cik reižu nedēļā sportistiem ir sausie treniņi, kas tajos jāpaveic.
Visi strikti pieturas pie šīm rekomendācijām. Spēļu kalendārs Vācijā ir
perfekts, jāpielāgojas starptautiskajam kalendāram. Maču pārcelšana nenotiek. Sākot
no hokejistu četrpadsmit gadu vecuma, visām komandām spēles pietaikumā jābūt
piecpadsmit spēlētājiem un diviem vārtsargiem. Taču šajās vienībās ir vairāk
nekā divdesmit dalībnieku. Tā ka problēmu katrai spēlei nav. Starptautisko maču
laikā hokejistiem aizliegts startēt klubos. Izlase pirmajā vietā."

Treniņnometnes sākumā
visiem izlases kandidātiem Ventspilī tika veikti testi spēkam, ātruma izturībai
uz ledus, slidošanas tehnikai. Tie ir objektīvie rādītāji, no kuriem neviens
nevar izvairīties.

„Dramatiskākais
rādītājs bija atlētismā. Sausajiem treniņiem jābūt regulāriem. Nevar trenēties
divas nedēļas pēc kārtas un teikt – pietiek, tā ir visa gada programma. Sausie
treniņi nedrīkst traucēt spēļu grafiku. Viss jāsakārto tā, lai hokejisti mačos
parādītu labāko rezultātu. Atlētisms – visu gadu. Tas nav jauns teiciens. Taču
mūsu komandām, izrādījās, ka daži puišu svaru zālē nav bijuši četrus mēnešus."

Lai cik ģeniāli būtu
treneri, pāris nedēļu laikā pirms čempionāta nav iespējams aizlāpīt robus
fiziskajā sagatavotībā.

„Atlētisms nenozīmē
vien iet svaru zālē. Ir daudzi virzieni: strādā ar hantelēm, brīviem svariem
vai ej strādāt ar mašīnām. Katram no tā ir kaut kas pozitīvs un kaut kas
negatīvs. Darbojoties ar hantelēm, tiek uzlabota koordinācija, darbs ar mašīnām
koncentrēts kādai konkrētai muskuļu grupai. Pareizākais ir vidusceļš. Zviedrijā
priekšroka tiek dota hantelēm, kā pirms četrdesmit gadiem. Skandināvi uzskata,
ka darbs ar mašīnām domāts tiem, kuriem traumas un kuri grib atjaunot konkrētas
muskuļu grupas. Atlētikas testi mani šokēja. Man Vācijā divus trīs gadus
jaunāki puikas darbojas ar tādiem pašiem svariem kā Latvijas jauniešu izlases
kandidāti."

Var darboties arī individuāli

Taču iepriekš
teiktais noteikti nenozīmē, ka jau tobrīd, kad notika mūsu saruna un čempionāts
vēl nebija sācies, mūsu jaunieši zaudētu konkurentiem spēka spēlē.

„Galvenais ir tas, kā
hokejisti pielieto šo spēka spēli. Varbūt, ka zālē esi stiprs pēc vella, bet,
izejot uz ledus, neko nevari izdarīt. Ja ir spēka divcīņa, uzvarēs vienmēr veiklākais
un stiprākais. Trenējoties tikai uz ledus, nav iespējams atlētam pilnveidot
ķermeni. Sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā jaunajiem cilvēkiem vēl ir ļoti
daudz variantu. Tehniku ar gadiem saproti arvien vairāk, to iespējams
pilnveidot, arī reakciju, veiklību. Un tam ne vienmēr vajag ledus laukumu.
Tāpat ir ar taktiku. Taču to ir grūti izdarīt, ja neatbilst struktūra,
neatbilst bāze, kur iecerēto realizēt. Mums notikusi viena pārbaudes spēle ar
jaunajiem liepājniekiem, un uzreiz ir ļoti sarežģīti atbildēt, uz ko ir spējīgi
izlases jaunieši."

Latvijas U-18 izlases
kandidātu vidū ir ne tikai mūsu valstī, bet arī ASV, Kanādā, Zviedrijā un
Krievijā spēlējoši hokejisti. Kuriem vieglāk uztvert vienojošo spēles stilu ar
pašmājās startējošajiem?

„Manuprāt, tam, kas
nāk no Krievijas čempionāta. Zviedrijā spēlējošajiem varētu būt grūtāk. Tur
čempionātos nemēdz būs uzvaras un zaudējumi ar ļoti lielu vārtu starpību.
Daudzi mači ir ļoti līdzīgi. Viņi zina, kā jāspēlē spēļu galotnes. Un tas ir
jāmācās. Jāzin, kad ripu vajag pieturēt, kad jātaisa pārmetiens, kad jānosit
temps, kad pretinieks jānobloķē. Šo pieredzi var iegūt vien līdzīgos mačos, kur
kaut kas izšķiras. Bet ja gadā ir, teiksim, tikai četras nozīmīgākās spēles,
kur konkurenti spēkos līdzīgi, ar to ir par maz.

Taupība un datorā izspēlētās situācijas

Haralds Vasiļjevs,
sava dēla Roberta mudināts, paša un citu atzītos hokeja vingrinājumus
ievietojis datu bāzē datorā. To ir apmēram astoņi simti, kas katras sezonas
beigās tiek pamatīgi izvērtēti, novecojušākus atmetot un progresīvākos
ievietojot šajā programmā.

„Vispirms jau šādā
veidā tiek ekonomēts vērtīgais laiks uz ledus. Pirms treniņa sākuma savu
komandu dalībniekus iepazīstinu ar gaidāmajiem uzdevumiem, kurus esmu
izprintējis, un tie redzamā vietā ir ģērbtuvē pie sienas. Līdz ar  to, izejot uz ledus, netērējam laiku ar
liekām runām. Gatavojoties kārtējai nodarbībai, datorā varu izspēlēt
neskaitāmus taktiskos variantus, varu izvietot viņus neierastākās pozīcijās un
izpētīt, cik pareizs mans viedoklis."

Nedēļu pirms čempionāta
sākuma – kas ir pats svarīgākais, lai izlase darbotos kā lieliski iestrādājies
mehānisms? Vēl atlikušas divas pārbaudes cīņas ar LSPA/Rīgu.

„Spēles disciplīna ir
noteicošā. Lūk, piemērs. Kāpēc amerikāņu un kanādiešu jaunieši apspēlē krievus,
kuriem zvaigžņu ir vairāk? Krievijas hokejistiem nav spēles disciplīnas, viņi
pieraduši, ka ir zvaigznes un uz laukuma atļaujas darīt to, ko nedrīkst.
Zvaigzne visspilgtāk iemirdzas komandā, un izcilākais spēlētājs sevi pakļauj
izlases interesēm. Viņi nekad sevi neiedomājas pārāki par citiem. Ja aizokeāna
hokejists ir zvaigzne, viņš var atļauties izmēģināt apspēlēt konkurentu savā
zonā, pretinieka zonā uz zilās līnijas var atļauties aizbraukt garām ripai, to
nepaņemot, jo viņš pēc tam tos vārtus gūs. Skatījāmies ASK/Ogres – Liepājas
metalurga maču. Veterāns iztaisa katastrofālu kļūdu uz zilās līnijas un zaudē
vārtus. Pēc tam viņš iemet vārtus, visi sajūsmā. Bet viņš ielaida vārtus, ko
nedrīkstēja darīt. Un tad vairs neko nelīdz, ka pēc tam biji rezultatīvs. Labāk
lai spēlē uz nullēm, būt pacietīgam, līdz komandas biedrs gūst vārtus. Komandas
spēle ir pacietība, nogaidīšana, prasme izšaut
īstajā brīdī. Tas acīmredzot nav mācīts. Visi visu grib uzreiz. Nostājoties
iemetienā, spēlētājs jau sevi redz ar ripu skrienot uz vārtiem. Tas nozīmē, ka
viņš nav gatavs aizsardzībai. Pretinieki to redz. Pasaules jauniešu čempionātā
ārzemnieki būs disciplinēti. Arī austrieši, arī nīderlandieši, par kuriem
nereti kļūdaini domā, ka viņi nemāk spēlēt hokeju. Holandes izlasē divi būs no
Krēfeldes, iespējams, vairāki būs arī no Kanādas. Mums galvenais cīnīties katrā
spēlē un katrā uzvarēt."

Hokeja fani jau
pieraduši gaidīt, ka arī jaunieši atgriezīsies pasaules elitē.

„Savulaik bija laba
jaunieši, pēc tam junioru izlase. Un visi pierada, ka līdzīgi notiks arī
turpmāk. Bet tā automātiski dzīvē nenotiek."

Kad nāks jauna zelta paaudze?

Ik pa septiņiem
astoņiem gadiem sākas runas par zelta paaudzi mūsu hokejā. Desmitgadīgu puiku
komandas brauc pat pāri okeānam, lai cīnītos ar vienaudžiem. Cik tas lietderīgi
un svarīgi?

„Manuprāt, pāragri
šie puikas tiek gatavoti par profesionāļiem. Nonākot padsmitnieku vecumā, viņi
jau ir atēdušies hokeju. Visus ir savs pakāpenības princips.  Triecientreniņi vienu brīdi aizved līdz
panākumiem, bet ko pēc tam? Trīspadsmitgadīgos var trenēt divreiz dienā, bet
piecus gadus vecākus trīsreiz – ne. Jaunais cilvēks sistemātiski jāizglīto,
treniņu dēļ nedrīkst kavēt skolu. Līdz divdesmit gadiem viņš nav profesionālis
un dzīvei naudu nenopelnīs. Jādomā, kā absolvēt skolu, kā iegūt labu izglītību
vai arodu. Ja ir skaidrs, ka šis cilvēks tiešām ir supertalants, ir vērts
nopietni apdomāt, kuru ceļu izvēlēties. Ja cilvēks ir loģiski un pamatīgi
virzīts, nekas nav nokavēts. Bet ja atnāk izlases kandidāts un nevar pacelt
bērnu svaru, tad gan ir nokavēts. Vecākiem vispirms jādomā, kā savas atvases
izaudzināt par kārtīgiem pilsoņiem, lai bērniem būtu laba veselība. Tas ir pats
galvenais. Ja bērnam būs dotības, pārdomātā un sakārtotā sistēmā viņš
pilnveidosies."

Māra JURŠEVICA

Foto

Mirklis pirms čempionāta. Katrs no viņiem grib ieraudzīt savu uzvārdu
izlases sastāvā

Foto: Mārtiņš Aiše