Labākais kapteinis

Māra Jurševica

Viss notika ļoti ātri. Pirms
pasaules čempionāta par Latvijas izlases kapteini tika ievēlēts Rodrigo Laviņš.
Tas notika pavisam neilgi pēc tam, kad šā amata īpašnieks Viktors Ignatjevs
guva traumu un kļuva skaidrs, ka pasaules čempionāts viņam ies secen. Mačā ar
zviedriem Laviņš tika atzīts par labāko mūsu komandā.

Nez
vai tobrīd Rodrigo to vien darīja, kā tikt pie krekla ar maģisko burtu C. Taču,
kad komandas biedri bija izdarījuši izvēli, pieredzējušais aizsargs šķita pat
nedaudz samulsis. Par kolēģu uzticību. „Esmu pagodināts par komandas biedru
balsojumu," teica Rodrigo. „Kapteiņa pienākumi ir īpaši. Viņam vienlīdz labi
jāsaprotas ar spēlētājiem un treneriem, ja nepieciešams, jāpanāk taisnība
diskusijās ar tiesnešiem."

Katrā
ziņā pieredze pasaules nozīmīgākajās sacensībās Laviņam ir vērā ņemama. Viņš
Latvijas valstsvienībā ir no pirmā iesaukuma kadriem. Taču, piedalījies pasaules junioru čempionātā, strikti
izlēma – gribu doties pāri okeānam, varbūt tieši tur pavērsies īstais hokeja
ceļš. Tieši šī iemesla dēļ spēlēšana valsts izlasē vairākus gadus gāja secen.

Rodrigo
bija pietiekami godkārīgs, lai visai pasaulei, taču vispirms jau sev pierādītu,
ka arī viņam šajā sporta veidā savs vārds sakāms. Katram trenerim ir savas
darba metodes, taču Rodrigo bija alerģija pret despotiem, pret tiem, kuri savus
audzēkņus uzskatīja vien par marionetēm, par bezdomu cilvēkiem. Viņam pašam
vienmēr paticis visu pamatīgi izgudrot un tikai tad izmēģināt praksē. Nereti ir
grūti, citreiz – pat neiespējami samierināties ar trenera viedokli, kas ir
krasi atšķirīgs vai pat nepieņemams viņam pašam. Lai arī lieliski saprot, ka
komandā jābūt disciplīnai un nevar taču treneris izpatikt katra spēlētāja
viedoklim. Tad patiesi valdītu haoss, un Rodrigo arī to nekad nav gribējis.

Vairākas
sezonas aizvadījis Austrumkrasta Hokeja līgā, Laviņš nolēma atgriezties Eiropā,
saņemot pieņemamu piedāvājumu no somiem. Tā kopš 1998. gada sākās Rodrigo
Laviņa karjera ne tikai Somijā, bet arī Vācijā, Krievijā, Rīgā un pēdējos divos
gados – Zviedrijā. Gandrīz vai pavisam tuvu mājām, arī ģimeni iespējams biežāk
satikt nekā tad, kad spēlēja Permā.

Rodrigo
Laviņam vienmēr par visu ir savs viedoklis. Varbūt ne vienmēr pareizākais, taču
savs. Ne reizi vien tieši tā dēļ iznākusi saķeršanās ar treneriem. Rodrigo savus
principus nenodod. Tādēļ arī nepretendēja uz vietu izlasē pērn pasaules
čempionātā. Bet šogad, atsaucoties savu agrāko gadu cīņu biedru Oļega Znaroka
un Harija Vītoliņa aicinājumam, atkal ir izlases ierindā. Rodrigo aizsardzībā
lielākoties darbojas vienā pārī ar tikpat pieredzējušo Oļegu Sorokinu. Viņu
uzbrucēju maiņā ir Miķelis Rēdlihs, Armands Bērziņš un Lauris Dārziņš. Šāds
savienojums ir viens no veiksmīgākajiem mūsu izlasē. Tā veiksmīgai izpausmei
savu roku allaž pieliek kapteinis.

Māra
JURŠEVICA